Par aktrises un režisores Elitas Kļaviņas projektu "Es atgriežos no tālienes", kura pirmajā daļā vērojams Klodīnes Galeā lugas iestudējums ar tādu pašu nosaukumu, bet otrajā daļā – dokumentālā filma "Iļģuciema māsas".
Kad pirms izrādes "Es atgriežos no tālienes" apmeklējuma iepazinos ar tās aprakstu JRT mājaslapā, uz brīdi nedaudz apmulsu. Pirmajā cēlienā iespējams noskatīties Elitas Kļaviņas debiju teātra režijā, savukārt otrajā – šīgada "ArtDocFestRiga" festivālā pirmizrādi piedzīvojušo Kļaviņas dokumentālo filmu "Iļģuciema māsas". Radās iespaids, ka tie ir divi atsevišķi darbi, kas demonstrēti vienā pasākumā, tomēr apraksts mēģināja pārliecināt, ka tas ir vienots mākslas darbs, kurā apvienotas "divas mākslas valodas". Izrādē apstiprinājās manas aizdomas, ka šis ir Elitas Kļaviņas autorvakars, kurā izrādi un filmu vieno līdzīga perspektīva – sieviešu iekšējā pasaule un viņu izjūtas, kas liek domāt par sabiedrības ekspektācijām pret sievietēm kā mīļām sievām un gādīgām mātēm iepretim realitātei ar individuāliem, sarežģītiem dzīvesstāstiem, kur ne vienmēr viss sanāk tā, kā gribējies. Filma uz mani atstāja spēcīgāku iespaidu, tomēr lielāka uzmanība, iespējams, būtu jāpievērš izrādei "Es atgriežos no tālienes" – tā ir Elitas Kļaviņas debija pēc nesen iegūtā režijas diploma saņemšanas. Jebkurā gadījumā – turpmāk uz izrādi un filmu skatīšos kā uz atsevišķiem notikumiem.
Klodīnes Galeā lugas "Es atgriežos no tālienes" iestudējums Elitas Kļaviņas režijā. Lomās: Elita Kļaviņa, Ivars Krasts, Lolita Stūrmane, Breds Brakovskis
Esmu jau iepriekš domājusi par to, kā tas ir – ielikt sevi pašu par aktieri izrādē? Vai tas ir vairāk personisku radošo ambīciju piepildījums – nospēlēt šo lomu, turklāt tieši tā, kā es to esmu izdomājis – vai arī pārliecība, ka neviens cits to neizdarīs labāk par mani? Katrā ziņā režisora iesaiste izrādē kā aktierim man raisa, iespējams, nepamatotas gaidas, ka iestudējumā jābūt precīzi uzķertai tieši tai īstajai atmosfērai, ko režisors ir iecerējis.
"Es atgriežos no tālienes" noskaņa ir nedaudz melanholiska un skumja ar savā ziņā mistisku piesitienu, jo līdz pat izrādes nobeigumam ir grūti saprast, kas notiek realitātē, kas – tēlu atmiņās un iedomās. Telpa un laiks ir izplūdis. Lai gan iestudējumā nav galveno varoņu, lielāks fokuss ir uz sievietes – mātes un sievas – tēlu, kura bijusi ģimenes dzīvības centrs, līdz negaidīti pametusi mājas, atstājot daudz neizpratnes un ciešanu savam vīram un diviem bērniem. Notikums dziļi ietekmējis katru personiski; pusaugu meitai tas izpaužas dusmās un pašvērtējuma problēmās, vīrs iekrīt apātijā, bet mazākais puika turpina uzturēt ilūziju, ka mamma tikai atpūšas, ir kaut ko nedaudz sajaukusi un drīz atgriezīsies mājās. Reizēm māte parādās kā atmiņu tēls, reizēm gluži klātesoši ar viņiem sarunājas un savā ziņā uzklausa ģimenes izmisumu, ko izraisījusi viņas aiziešana.
Izrādē patiesi ir brīži, kad aktieriem izdodas skatītājiem nodot šo smeldzīgo izjauktās ligzdas sajūtu – ar intensīvām klusuma pauzēm, daudznozīmīgām nopūtām, īpašu kustību ritmu un kaut ko it kā nepateiktu, bet emocijām piepildītu. Tomēr šo noskaņu aktieriem neizdodas noturēt visu iestudējuma laiku un brīžiem darbība uz skatuves metas nekur nevedošās, nogurdinošās cilpās. Iespējams, tas tādēļ, ka nav skaidri Kamillas aiziešanas iemesli un tos pat kā mājienus nepiedāvā arī Kļaviņas atveidotā varone. Izrādes laikā rodas aizdomas par varones garīga rakstura problēmām, jo ikvienam ir skaidrs, ka sieviete lēmumu pamest savus bērnus nepieņem vienā dienā – ir jābūt nopietnam pamatojumam. Nobeigumā izrādes veidotāji piedāvā atrisinājumu, no kura it kā varētu izdarīt secinājumu, ka līdz šim redzētais nemaz nav noticis, bet ir tikai Kamillas domu lidojums par to, kā izvērstos tuvo cilvēku dzīve pēc viņas lēmuma aiziet no mājām. Var jau būt, ka tas tā ir iecerēts – visu izrādes laiku prātot, kas būtu pietiekami pamatots iemesls, lai Kamilla pieņemtu šādu lēmumu.
Iestudējumā izskan ieraksts, kurā dzirdams, kā citas sievietes aprunā Kamillu, un kāda no viņām jautā: "Vai tad tu pati nekad neesi gribējusi aiziet?" Atbilde ir apstiprinoša, lai gan ar morālu pārākumu uzsvērts lēmums to nedarīt. Tā, it kā mēs visi zinātu, par ko ir runa, tikai nav pieņemts par to skaļi runāt. Vēlāk, pārlasot izrādes aprakstu, noskaidroju, ka oriģinālajā franču autores Klodīnes Galeā lugā visas situācijas ir Kamillas iztēlotas: tas ir veids, kā sievietei pārvarēt vīra un bērnu zaudējuma sāpes – izdomājot notikumu, kurā viņa pamet ģimeni. Jāsaka – vai nu es esmu izklaidīga skatītāja, vai arī man patiešām bija ļoti grūti šo sižeta līniju secināt no redzētās izrādes. Tomēr tas būtu fundamentāli mainījis manu viedokli par izrādi.
Aktierspēlē enerģiskākas ir sieviešu lomu izpildītājas – gan Kļaviņas Kamilla, gan Lolitas Stūrmanes Lūcija brīžiem ir intensīvas savās emocijās, savukārt vīriešu lomu atveidotāji ir vairāk piezemēti, īpaši Ivars Krasts vīra Marka lomā, kurš visu izrādes laiku pavada teju apātiskā stāvoklī. Aizkustinošu iespaidu dažās ainās atstāj Breds Brakovskis dēla Pola lomā, tomēr paturu prātā aizdomas, ka uz mani varētu būt nostrādājusi kārts "bērns uz skatuves". Šī ir arī mākslinieka Ata Jākobsona debija kā scenogrāfam, kurš gleznainā minimālismā iekārtojis skatuves ainavu, pastiprinot sajūtu, ka atrodamies kaut kur starp sapni un nomodu. Gluži kā sapņos vai izplūdušās atmiņās daži priekšmeti uz skatuves ir pavisam skaidri saskatāmi un īsti, bet citi – tikai nosacīti.
Manuprāt, izrāde ir izdevusies, ja ņem vērā atkāpi, ka tā ir Elitas Kļaviņas debija režijā – pirmās izrādes (un pirmās filmas, mūzikas albumi, grāmatas) nāk ar šo starta priekšrocību; pēc tam autoram jārada vēl vairākas jaunas, meklējot savu autentisko rokrakstu, kurā var pateikt to, ko nav iespējams nokopēt no citiem. Tiesa, nezinu, vai es būtu tik labvēlīga, ja pēc izrādes nesekotu otrā daļa.
Dokumentālā filma "Iļģuciema māsas" Elitas Kļaviņas režijā
Otrajā cēlienā izrādes telpa kļuvusi par kinozāli. Kad filma piedzīvoja pirmizrādi – marta sākumā "ArtDocFestRiga" festivālā –, noritēja Krievijas uzsāktā kara pirmās nedēļas, un mēs visi saspringti sekojām līdzi notiekošajam Ukrainā, tāpēc daudzi kultūras notikumi vai nu tika atcelti, vai arī tiem netika pievērsta pienācīga uzmanība. Lai gan "Iļģuciema māsas" šobrīd pieejamas arī LMT viedtelevīzijā, šāda vakara kombinācija, manuprāt, ļauj uzturēt filmas aktualitāti un aizsniegt plašāku skatītāju loku, turklāt konkrētās filmas gadījumā es to pat uzskatu par nepieciešamību, jo tā cilvēcīgā gaismā parāda izstumtu sociālo grupu, kuru lielākā sabiedrības daļa drīzāk tiecas nosodīt. Es tiešām ticu, ka šādu stāstu publicēšana ir ceļš uz līdzjūtības un sapratnes veicināšanu cilvēkos, kas savukārt var palīdzēt šajā gadījumā apcietinājumā mītošajiem cilvēkiem pēc ieslodzījuma perioda vieglāk iekļauties sabiedrībā un veidot pilnvērtīgu dzīvi.
Līdzās reālām sieviešu liecībām par viņu dzīvi, kas dažādu traģisku notikumu rezultātā novedusi līdz ieslodzījumam, filmā dzirdam Antona Čehova tekstus no latviešu teātros daudz spēlētās lugas "Trīs māsas". Tos runā gan ieslodzījumā esošās sievietes, gan JRT vīriešu kārtas aktieri, kuri filmas gaitā kopīgi iestudē šo izrādi Iļģuciema cietumā. Izrādās, ka tur darbojas teātra studija, kurā Kļaviņa ir aktiermeistarības pasniedzēja – šis darbs viņu satuvinājis ar cietuma sievietēm un mudinājis uzņemt dokumentālo filmu.
Izrādes mēģinājumu savīšanās ar sieviešu liecībām rada eksistenciālu sajūtu – Čehova lugu caurvij ilgas pēc labākas dzīves un īstas mīlestības, ko vēlas arī izrādes aktrises. Manuprāt, tieši čehoviskais motīvs ir tas īpašais elements, kas filmu padara par kaut ko vairāk nekā vien interesantu dokumentālu materiālu. Lugas sižets noskaņo uz frekvenci, kurā varam ar sapratni palūkoties uz likteņiem, par kuriem ikdienā cenšamies daudz nedomāt, jo vieglāk cilvēkus ievietot vienkāršās kategorijās – "upuris" vai "varmāka". Iemesli, kādēļ sievietes nonākušas cietumā, šķiet šausminoši, tomēr vardarbīgās situācijas, kuras daudzas no viņām piedzīvojušas bērnībā un vēlāk arī pieaugušā vecumā, liek domāt par to, ka notikušais ir ne vien viņu vainas, bet arī nelaimīgu likumsakarību rezultāts. Protams, filmas mērķis nav vērtēt šo sieviešu vainīgumu vai nevainīgumu, bet drīzāk – parādīt, ka aiz katra nelabvēlīgas ģimenes stāsta, ko mums teju izklaidējošos nolūkos mēdz piedāvāt ziņu portāli, ir īsti cilvēki ar salauztu dzīvi un ierobežotām iespējām saņemt atbalstu, kas palīdzētu izlauzties no destruktīvu notikumu cikla.
Man būtu bijis interesanti, ja filmas veidotāji būtu pieskārušies arī jautājumam, vai pašreizējā soda izciešanas sistēma gan mūsu valstī, gan citur pasaulē patiešām darbojas mūsu visu labā. Jau pats vārdu savienojums "soda izciešana" rada priekšstatu, ka mērķis ir likt cilvēkiem ciest. Mēs zinām, ka cietumi nav patīkamas vietas ne tikai vides iekārtojuma, bet arī emocionālās atmosfēras dēļ, tāpēc daļai ieslodzīto tas patiešām var izvērsties par ciešanu pilnu laiku. Visticamāk, lielai sabiedrības daļai tas patiešām arī šķiet pareizi – likt cilvēkiem justies slikti par viņu grēkiem. Tikai nav skaidrs, ko mēs ar to panāksim ilgtermiņā. Ja kopējais mērķis ir likt šiem cilvēkiem pārdomāt izdarīto, sakārtot savu psiholoģisko veselību un dot viņiem iespēju atkal kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, diez vai mēs to sasniegsim ar nevērīgu un nicinošu attieksmi. Var jau būt, ka es šobrīd runāju ļoti naivi, jo neesmu bijusi cietumā un reāli saskārusies ar tur mītošajiem cilvēkiem, tomēr ir grūti noticēt, ka ar atstumšanu un nosodīšanu ir iespējams cerēt uz cilvēka labošanos.
Paldies filmas veidotājiem par iespēju ielūkoties šajos stāstos, kuru nodošana kamerai pašām sievietēm ne vienmēr ir vienkāršs uzdevums – to mēs dzirdam caur viņu balsīm, kas bieži aizlūst asarās. Arī skatītāju zāles pustumsā var dzirdēt cilvēkus klusi apraudamies; starp viņiem esmu arī es.
3