Dusmas uz Grētu

Klimata pārmaiņu aktīvisti Grētu Tunbergu, kura nu jau kādu brīdi ir pastāvīgi klātesoša mediju telpā un tādēļ ieguvusi plašu atpazīstamību visā pasaulē, tostarp Latvijā, uztver ļoti dažādi. Vieni dēvē Grētu par 21. gadsimta mesiju, citi viņu uzskata par spilgtu pierādījumu tam, ka atsevišķa indivīda radīta iniciatīva var ietekmēt un pamudināt uz rīcību plašas sabiedrības grupas. Vēl citi Grētu izsmej, saucot par garīgi neveselu, histērisku pusaudzi, ar kuru cietsirdīgi manipulē pieaugušie, lai tādējādi slepeni realizētu savas politiskās un ekonomiskās intereses. Vienvārdsakot, Grētai izdevies izraisīt plašu rezonansi aktīvistu, politiķu, žurnālistu un interneta komentētāju vidū.

Grēta skaļi runā par to, ko klimata pētnieki, eksperti un zinātnieki jau sen pateikuši. Cilvēku radītās klimata pārmaiņas ir kritiskas planētas ekosistēmu un civilizācijas turpmākai pastāvēšanai. Viņas aktīvisma mērķis, kā meitene pati savās publiskajās uzrunās un intervijās presei daudzkārt uzsvērusi, ir vērst cilvēku uzmanību uz šiem faktiem, nevis izcelt pašas personību. Tomēr, ja runa ir par publiskām personām, absolūta distancēšanās no cilvēciskām simpātijām un antipātijām nav iespējama. Lai kā mums negribētos domāt, ka vienmēr spējam nošķirt saturu no formas, vēstījumu no tā ietvara, lielākoties tas tomēr ir ļoti grūti izdarāms. Es pat vēlētos izvirzīt apgalvojumu, ka tādu neiemiesotu vēstījumu, kas pilnībā atbrīvoti no jebkādiem aizspriedumiem par to nesējiem, nemaz nav. Drīzāk rodas jautājums, kurā brīdī mēs sākam pievērst pastiprinātu uzmanību tam, kādā veidā idejas un vēstījumi pie mums nonāk. Parasti tas notiek tad, kad šīs idejas un vēstījumus pauž cilvēki, kuri neatbilst mūsu līdzšinējiem priekšstatiem par to, kā jāuzvedas, jāizskatās un ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, kas, mūsuprāt, būtu kompetents runāt par noteiktu tēmu vai parādību.

Grētas kritiķu viedokļi krasi atšķiras. Vieni pavisam atklāti tiecas Grētu diskreditēt viņas vecuma, mentālā stāvokļa, uzvedības un izskata dēļ. Otri apgalvo: "Nē, nē, mēs neko nesakām par to, cik Grētai gadu, vai par to, ka viņai ir Aspergers, svarīgs ir tikai viņas teiktā saturs, kam mēs nepiekrītam, jo... Visbiežāk, klimata krīze ir izdomāts vai krietni pārspīlēts fenomens." Taču patiesībā abu pozīciju pārstāvji apzināti vai neapzināti atsaucas uz minēto faktoru negatīvo raksturu un nozīmi. Tāpēc es gribētu nedaudz parunāt par kritiku, kas veltīta tieši Grētas personībai, neizliekoties, ka, tiklīdz pasakām: "Nerunāsim par viņas vecumu, izskatu un Aspergera sindromu, jo tas nav svarīgi un/vai pieklājīgi," – visas bažas vai aizspriedumi, kas ar minētajiem faktoriem saistās, uzreiz būtu atcelti.

Vispirms gribu pievērsties pārmetumiem, kas saistīti ar Grētas vecumu, tādiem kā: "Grēta ir maza meitene, ar kuru manipulē pieaugušie, viņai vajadzētu būt skolā, iegūt atbilstošu izglītību, un tikai tad lai runā par klimata krīzi un dod kādam padomus." Grētai pašlaik ir sešpadsmit gadi – par klimata krīzi viņa sākusi interesēties un sevi izglītot kopš astoņu vai deviņu gadu vecuma. Nedomāju, ka ir reāls pamats šaubīties par to, ka Grētas zināšanas un izpratne par cilvēku rīcības negatīvo ietekmi uz vidi un klimatu varētu nebūt pietiekamas, lai viņa par to būtu spējīga izteikt adekvātus un zinātniski argumentētus spriedumus. Kā sarunās ar Grētu vairākkārt norādījuši žurnālisti, ir pamats uzskatīt, ka viņas zināšanas ir plašākas nekā daudziem pieaugušajiem.

Galu galā, ja mēs kā sabiedrība patiešām neticētu, ka pusaudži ir spējīgi saprast un risināt arī ļoti sarežģītas zinātniskas problēmas, mēs taču viņus nesūtītu uz dažnedažādām olimpiādēm, sacensībām un konkursiem, kas domāti īpaši spējīgiem jaunajiem prātiem un talantiem. Problēma šajā gadījumā nav nespēja noticēt, ka pusaudze var izprast klimata krīzes cēloņus un nopietnību, kā arī pilnvērtīgi iesaistīties sarunā par nepieciešamajām politikas un sadzīves pārmaiņām tās mazināšanā, bet gan ar sabiedrībā pastāvošām varas hierarhijām, kas nosaka, kam tieši ir tiesības kļūt par autoritāti un noteiktas jomas ietvaros nodot zināšanas citiem, izteikt kritiku vai sniegt padomus. "Kaut kāds bērns nemācīs, kas mums (lasi: pieaugušajiem) jādara." Kur nu vēl norādīs uz mūsu kļūdām, implicējot nolaidību vai tīšu ļaunprātību.

Brīžiem, lasot izsmējīgos komentārus par Grētas vecumu, man rodas jautājums, vai to autori jau ir pilnīgi aizmirsuši paši savus pusaudžu gadus. Vai tiešām nav nevienas idejas, kam viņi ticēja tolaik un tic joprojām – arī no tagadējās, pieauguša cilvēka perspektīvas? Man ir divdesmit astoņi gadi; es esmu tajā jocīgajā zonā, kur mana pusaudzība pilnīgi noteikti krietnu laiku ir beigusies, tomēr, vai sevi dēvēt par pieaugušo jau būtu pieklājīgi, arī īsti nav skaidrs. Pirms laika kādā sarunā tika uzdots jautājums – vai tev nav sajūta, ka tu patiesībā tikai izliecies, ka esi pieaudzis cilvēks? Ļoti svarīgs jautājums, manuprāt. Es atbildēju, ka kaut kādā ziņā esmu bijusi pieaugusi vienmēr, bet kādā citā tāda droši vien nebūšu nekad. Pirms pāris dienām sabiedriskajā transportā draudzene pārtulkoja kādas aizkaitinātas dāmas man veltītu izteikumu: "Pieaugusi sieviete un nerunā krieviski!" Tātad secinu, ka vismaz daļa apkārtējo mani uzskata par pieaugušo.

Lai nu kā tur arī nebūtu, savu pusaudzību es vēl aizvien atceros diezgan labi, jo tā bija visai šausmīga un kopš tās nav pagājis nemaz tik daudz laika. Ja salīdzina, tad tagad man, protams, ir plašāka dažāda veida pieredzes un zināšanu bagāža. Es noteikti esmu arī mazāk nelaimīga. Tomēr ir kaut kas tāds, ko es, atceroties pusaudzes gadus, tā laika sevī joprojām ļoti apbrīnoju – ārkārtīgi spēcīgo iekšējo pārliecību, ka pasaulē notiekošo var ietekmēt un mainīt un tas arī ir jādara, ka pasaule mūsu rīcības rezultātā kļūst par labāku vai sliktāku vietu, kurā dzīvot, un tādēļ katrai personiskajai izvēlei un darbībai ir neizmērojams svars. Es joprojām cenšos dzīvot saskaņā ar šādu pārliecību, jo citādi – kāda gan jēga dzīvot vispār? Tomēr dažnedažādu notikumu vai tā saucamās pieaugšanas rezultātā esmu zaudējusi krietnu daļu no tās dedzīgās, nešaubīgās ticības un drosmes, kas man piemita toreiz, un tāpēc man ir skumji. Man nešķiet nedz smieklīgi, nedz muļķīgi cilvēki, kuri nav zaudējuši pārliecību par to, ka pasauli var un vajag mainīt – arī tad, ja tas prasa šķērsot ierastās robežas un nozīmē nelabvēļu iemantošanu. Kas zina, varbūt viņi šo pārliecību nezaudēs nekad. Kurš gan ir teicis, ka mēs visi pieaugam vienādi? Es šo pārliecību novērtēju, apbrīnoju un domāju, ka tā var cilvēkus iedvesmot un pamudināt uz aktīvu rīcību pozitīvu pārmaiņu virzienā.

Runājot par Grētas Aspergera sindromu, "YouTube" kanālā "No Bulshit" ievietotā video, kas veltīts, maigi izsakoties, visai tendenciozai Grētas nomelnošanai, cita starpā tiek norādīts, ka Grēta ir ideāli piemērots instruments tiem, kas ar viņu manipulē, jo viņas mentālo problēmu dēļ Grētu kritizēt it kā esot gandrīz neiespējami. Cita kritiķu daļa savukārt pavisam atklāti uzsver, ka mēs nevaram paļauties uz to, ko mums saka cilvēks, kura pasaules uztveri izmainījusi slimība. Interesanti būtu noskaidrot, ko tieši cilvēki, kas, kritizējot Grētu, izceļ faktu, ka viņa ir garīgi nevesela, zina par autisma spektra traucējumiem un, konkrēti, par Aspergera sindromu.

Aspergers ir viegla autisma spektra traucējumu forma, kas galvenokārt izpaužas kā atšķirības kognitīvos procesos – tās rada grūtības izprast sociāli akceptētas uzvedības normas un tajās iekļauties. Cilvēku, kam piemīt Aspergera sindroms, intelektuālās spējas nereti pārsniedz vidējos rādītājus konkrētajā vecuma grupā. Viens no pasaulē ievērojamākajiem Aspergera sindroma pētniekiem Tonijs Atvuds savā grāmatā "The Complete Guide to Asperger's Syndrome" [1] norāda, ka meitenes ar Aspergera sindromu nereti jau agrā vecumā izrāda pastiprinātu interesi par problēmām, ko identificējušas apkārtējā vidē un tur novērotās sociālās praksēs. Starp citu, tas ir viens no aspektiem, ar ko Atvuds skaidro faktu, ka meitenēm Aspergera sindromu parasti diagnosticē samērā vēlu un arī daudz retāk nekā zēniem. Autisma spektra traucējumi zēniem tiek diagnosticēti 4–5 reizes biežāk nekā meitenēm, taču mūsdienu psihiatrija apšauba uzskatu, ka šī statistika atbilst patiesajiem autisma izplatības rādītājiem dzimtes griezumā. Interese par sociālo nevienlīdzību netiek uzskatīta par tipisku specifisko interesi, kādas bieži raksturīgas cilvēkiem ar spektra traucējumiem. Grēta pati daudzkārt uzsvērusi, ka viņas aktīvismam un tā intensitātei ir tieša saistība ar Aspergera sindromu, runājot par to kā par drīzāk pozitīvu faktoru, kas ļauj ilgstoši un ar neatslābstošu degsmi koncentrēties uz jautājumiem, kas saistīti ar klimata krīzi un nepieciešamību mazināt tās sekas.

Katrā ziņā patvaļīga vienlīdzības zīmes likšana starp Aspergera sindromu un neadekvātu pasaules uztveri liecina vien par zināšanu trūkumu, kā arī norāda uz to, cik joprojām augsts aizspriedumu līmenis sabiedrībā vērojams attiecībā uz mentālo veselību. Ļoti bieži tiek piesaukta arī Grētas agrākā depresija, no kuras viņa cieta vairāku gadu garumā. Fakts, ka cilvēkam ir vai kādreiz ir bijusi depresija, nenozīmē, ka viņa intelekts ir kaut kā fundamentāli sabojājies un viņš vairs nespēj izdarīt ticamus un jēgpilnus spriedumus par pasaulē notiekošo. Tas nenozīmē, ka viņam vairs nav tiesību piedalīties sabiedrības procesos, tos ietekmējot un komentējot. Tas nenozīmē arī to, ka šāda cilvēka pasaules skatījumam, pat tad ja tas atšķiras no tā, ko pieņemts uzskatīt par ierastu un normālu, nebūtu tiesību pastāvēt vai ka tas nebūtu uzmanības un ieklausīšanās vērts.

Rietumu sabiedrībā gadsimtiem ilgi dominējis priekšstats, ka zināšanas rada un tālāk nodod vīrieši. Ja sieviete nonāk publiskas uzmanības centrā, tad lielākoties viņa ir iedvesmotājas vai izklaidētājas lomā. Sievietēm, kas parādās kameru un prožektoru gaismā, jāatbilst noteiktam standartam – apģērbs, stāja, kosmētika, runasveids utt., u. tml. Tie lielākoties ir nerakstīti noteikumi, kurus pieņem un neapšauba. Reiz kādai paziņai ieminējos, ka pirms fotosesijas intervijai sieviešu žurnālam mani mēģināja pierunāt nedaudz uzkrāsoties; es nepiekritu, jo ikdienā parasti nekrāsojos un bildēs vēlējos izskatīties tā, kā izskatos parasti. Saņēmu atbildi: "Nu, jā, bet tas taču ir glancētais žurnāls, viņiem ir savi standarti." Standarti, kam autentiska sievietes seja tā īsti neder. Kāpēc es to saku? Tikai tāpēc, lai atgādinātu, ka eksistē standarti un uzvedības normas, ko mēs bieži esam pieņēmuši, par tiem ne mirkli kritiski nereflektējot.

Grēta ne līdz galam atbilst tēlam, kādu ierasts saistīt ar jaunu meiteni vai sievieti, kas uzstājas ar publiskām runām vai sniedz intervijas televīzijai. Viņa ģērbjas vienkārši, nelieto kosmētiku, pārāk bieži nesmaida. Ak, vai, Grēta mēdz publiski raudāt un pat atklāti izrādīt dusmas. Pēdējais ir ļoti nesievišķīgi. "Grēta izskatās ļauna," lasīju kādā "Facebook" komentārā. Arī man cilvēki bieži teikuši, ka es izskatos dusmīga, kad tāda neesmu, es dažkārt apjūku un sāku runāt ļoti haotiski, kad man negaidīti uzdod jautājumu, pat ja pietiekami labi pārzinu apspriežamo tēmu, bet, kad skolā bija no galvas jāiemācās un jāskaita dzejoļi, man norādīja, ka es tos deklamēju bez jebkādas izteiksmes, it kā es vispār nesaprastu, par ko tas ir (gan jau arī pati savus dzejoļus es lasu tāpat). Varbūt tāpēc man Grētas parādīšanās publiskajā telpā liekas ļoti patīkama un kaut kādā veidā mierinoša, jo Grēta ir viens no tiem nedaudzajiem gadījumiem, kad es, vērojot publisku uzstāšanos, runātāja uzvedībā spēju atpazīt pati sevi. Taču es ļoti labi varu saprast, ka Grētas performancēm raksturīgā necenšanās izpatikt sarunu biedra un publikas gaidām daļai no mums var likt justies nekomfortabli, jo ir pretrunā ar to, ko esam pieraduši vērot televīzijā un citos medijos. Neatkarīgi no tā, vai spējam ar Grētas tēlu identificēties vai arī mūs tas mulsina un kaitina, – domāju, ka Grētas parādīšanās publiskajā telpā ir ļoti nozīmīga ne tikai viņas aktīvisma dēļ, bet arī tāpēc, ka tā apšauba iesakņojušos priekšstatus par to, kā jāizskatās un jāuzvedas jaunai sievietei.

Kritizējot Grētu, bieži tiek izcelts arī tas, ka viņa nāk no labklājības valsts Zviedrijas, arī viņas ģimene ir pārtikusi un ietekmīga. Grētai ir nauda, tātad a priori viņas intereses ir netīras. Grētas darbības nenoliedzami ir iespējamas tieši tādēļ, ka viņa atrodas privileģētā ekonomiskā situācijā. Man šķiet, ka bieži vien netiek pievērsts gana daudz vērības faktam, ka aktīvisms pats par sevi daudzējādā ziņā saistās ar privilēģijām – ar enerģiju sekot līdzi sociāliem un politiskiem procesiem, tajos iedziļinoties, ar laiku rakstīt rakstus un piketēt, ar resursiem, lai iegādātos dārgākas, bet videi draudzīgas lietas u. tml. Esmu novērojusi, ka aktīvisti paši to ne vienmēr apzinās un saprot, tādēļ reizēm veidojas tendence citiem pārmest slinkumu un vienaldzību, aizmirstot, ka iespējas aktīvi iestāties par būtiskām lietām nereti nosaka dažādi no indivīda izvēles neatkarīgi faktori, piemēram, tas, vai cilvēkam vispār ir resursi, no kuriem tad cēla mērķa vārdā varētu atteikties.

Tomēr pārmetumi Grētai par viņas privilēģiju neapzināšanos man šķiet nepamatoti. Viņa vairākkārt uzsvērusi, ka apzinās – viņa ir viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kam ir iespēja uz ASV doties ar jahtu, nevis turp lidot. Kad Grētai uzdeva jautājumu, vai risinājums problēmai, ko rada aviosatiksmes izraisītais atmosfēras piesārņojums, varētu būt lēto lidojumu pārtraukšana, viņa atbildēja, ka ne, jo tādā gadījumā lidot varētu atļauties tikai cilvēki, kam ir daudz naudas, un tas nav pieņemams risinājums. Grēta īpaši izceļ vienlīdzības aspektu, uzsverot, ka klimata krīze visvairāk skars tieši tos cilvēkus, kuri vismazāk piedalījušies tās izraisīšanā, un otrādi: tie, kuri to veicinājuši visvairāk, cietīs daudz mazāk. Grētas vēstījuma centrā ir jautājumi, kas tieši saistās ar piekļuvi resursiem un varas attiecībām, kas nosaka to sadalījumu. Grēta prasa tūlītēju rīcību no politiķiem, nevis tikai aicina uz individuālu aktīvismu un dzīvesveida maiņu, jo daudz lielākas iespējas ieviest fundamentālas ilgtermiņa izmaiņas ir tiem, kam šobrīd pieder vara ietekmēt, piemēram, transporta nozari vai rūpniecisko ražošanu – jomas, kas ik dienu turpina radīt masīvu klimata piesārņojumu, kura sekas ir neatgriezeniskas. Manā skatījumā, tas, ka Grēta nāk no privileģētas sociālas un ekonomiskas situācijas, viņai runā tikai par labu. Var vien iztēloties, kāda būtu pasaule, ja vairāk cilvēku, kam ir piekļuve dažāda veida resursiem, tos izmantotu, lai aktīvi iestātos par labklājību un taisnīgumu.

Kaut gan man pašai Grēta simpatizē un tas, ko viņa dara, šķiet ļoti svarīgi, es nekādā ziņā neuzskatu, ka Grētu nedrīkstētu kritizēt vai ka viņa kādam nevarētu nepatikt. Ienākot publiskajā telpā, cilvēki pakļauj sevi viedokļu sadursmēm, par viņiem tiek izteikta pamatota un mazāk pamatota kritika, viņus apbrīno un izsmej. Tādi ir spēles noteikumi. Nešaubos, ka arī Grēta pati to saprot. Tomēr man šķiet būtiski reflektēt par to, kas ir mūsu nepatikas patiesie cēloņi, un neizmantot kritikas pamatošanai argumentus, kas balstīti uz aizspriedumiem un zināšanu trūkumu vai apzināti sagrozītiem faktiem.

[1] Atwood, Tony. 2007. The Complete Guide to Asperger's Syndrome. London: Jessica Kingsley Publishers