"Maigo svārstību" otrās avīzes atvēruma fragments. 1990. gads. No Laikmetīgā mākslas centra digitālā arhīva.
 
Visjaunāko laiku vēsture
27.03.2020

Desmitgade. Nepāriet

Komentē
0

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un uz to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

"Milzīgā daudzveidība un informātiskais sprādziens ir citas pakāpes sintēze.
Gan jau izgudros vārdu arī šim veselumam."

Ivars Runkovskis.

Vēl samērā nesen bija jocīgi iedomāties, ka deviņdesmitos kādreiz nāksies aprakstīt kā "kaut ko". Kā joku varbūt, bet ne jau nu kā nopietnu stāstu. Deviņdesmitie vienmēr bija pārāk tuvu, apnikuši līdz kaklam, bet pēkšņi, lūk – burvju triks, ko paveicis laiks, klusu un nemanāmi pārvēršot jebkuru pagātnes sīkumu, jebko, ko savās atmiņās iespējams sameklēt, par atslēgu ieejai pagātnē. Deviņdesmitie gadi patlaban strauji mitoloģizējas, varoņteikas un anekdotes mistrojums palēkdamies uzsācis savu ceļu. Varētu domāt: ko tur lieki minstināties – rokas pilnas atslēgu, tūlīt kā Marsels Prusts vai Jānis Joņevs satiksim savu madlēnu, savu santehniķi un sāks ritināties Īstais stāsts "mēs no deviņdesmitajiem, mūs audzināja" – jā, kas? "Nirvanas" atslēgu aiz cieņas pret "Jelgavu 94" tik vienkārši ap pirksta locītavu vairs neizapļosi. Un kaut kāds sajukums ar tām atslēgām, plaukstas nosvīdušas, trepjutelpa tumša – ja nu es savu īsto atslēgu vispār neatpazīstu? Ja nu kas tāds ir pa spēkam Rakstniekam vienreiz simt gados? Ja nu iekšā tikušai tās nesaprotamās grabažas gribēsies piepušķot ar svešiem spīguļiem? Ja nu uznāk raudiens? Ja nu tur iekšā vispār vairs nekā nav? Un te nepalīdz intelektuālie polsteri, ar kuriem prāts metas palīgā, – kaut ko jau atcerēties var vienmēr. Labi. Pieņemsim, var. Bet kā no tās nesakarības izveidot stāstu, plūdenu kā Patiesība, varenu kā Īstenība? Jūs, kas piedzīvojāt deviņdesmitos, stāstiet nu, "kā tad tur īsti bija". Bet tās ir lamatas. Jo labāks rakstnieks, jo ticamāki iznāks jebkura gadsimta deviņdesmitie. Tas vienmēr būs stāsts arī par mākslu. Ja rakstnieks gribēs, viņš uzdzīs zaķi kokā un zaķis tur būs, un es noticēšu, ka zaķis deviņdesmitajos ne jau nu dzīvoja kokā, tik krāšņi varbūt ne, bet kokā viņam tolaik bija visatbilstošākā vieta. Vēsturiski datumi ir tikai skaitļu virkne. Kad sabruka Padomju Savienība? Tad un tad. Nu un tad? Labi, bet cik skaļš bija blīkšķis? Cik ilgi zaķa ausis bija aizkritušas no pompa, no patiešām lielajām lietām? Cik ātri radās jauns stāsts brīdim, kad auseklīti no žaketes atloka gribējās noņemt un nolikt personīgajā muzejā?

1990. gada rudenī manā ciematā, bet visticamāk vēl kolhozā, lūk, neatcerēšanās, bija televizors un "Panorāma". Un tieši "Panorāmā" es izdzirdēju ziņu par kādu izstādi Rīgā. Izstādes nosaukums bija dīvains, tas mani dzina izmisumā ar savu nesaprotamo skaistumu, tas iekrita tukšā vietā, par kuru līdz tam brīdim vēl neko nenojautu. "Maigās svārstības" – pat šodien šis vārdu salikums liek iesmieties un vienlaikus sažņaugties sirdij, pēc visiem šiem brīvības izpurinātajiem gadiem. Televizoru tajā laikā skatījās visi, "Panorāma" un radio, vietējā rajona avīzīte – cilvēki klausījās ziņas, viss mainījās ļoti strauji. Latvijas PSR Augstākā Padome jau bija pasludinājusi Latvijas neatkarības atjaunošanu, līdz barikādēm bija pāris mēnešu, līdz augusta pučam – mazliet ilgāk. Tas ir tāds režģis, kurā, no šodienas raugoties, "Maigās svārstības" likumsakarīgi iederas, bet tobrīd tas vēl nebija saskatāms. Manā pusaudzībā nekādai analīzei vispār nebija vietas, neskatoties uz ikvakara ziņām, tomēr tieši "Panorāma" mani līdz šai izstādei aizveda – kā gan citādi es par to būtu uzzinājusi? Un vēl tas bija pieaugušo niknums – arī tas pievērsa manu uzmanību. Ģimenes sievietes klusēja, bet vīriešu replikas par mākslu, par to ķēmošanos – tas bija iespaidīgi. Maz kas viņu ietiepību – "mana māja, mana pils" – spēja nokaitināt, pat tā laika politiskie notikumi ne, bet Aijas Zariņas lielformāti televīzijas ekrānā vienā sekundē stāvus uzrāva kājās. Un, lai nu ko, bet izsmiet viņi prata.

Kaut kā atskārtu, ka līdz izstādei jātiek. Ar diviem satiksmes autobusiem līdz Rīgai aizkulties varēja pavisam mierīgi, vienas dienas laikā varēja tikt arī atpakaļ. Toreiz starppilsētu autobusi kursēja bieži, benzīna krīze vēl nebija iestājusies. Nekā tāda kā "izstādes apmeklējums kopā ar ģimeni" nebija. Un kāpēc lai būtu? Tā būtu pārāk dīvaina pasaule.

Šodien, ierakstot interneta meklētājā vārdus "izstāžu zāle "Latvija"", neizdodas atrast nevienu ēkas attēlu, it kā šādas vietas Rīgā nekad nebūtu bijis. 1990. gadā to atrast bija elementāri. No autoostas puses vajadzēja trāpīt uz Merķeļa ielu, iet pa to līdz Ļeņina ielai un noorientēties pēc Ļeņina pieminekļa; tobrīd tas māja ar roku sveiks un vesels. Ļeņins likās loģiskāks orientieris nekā viesnīca "Latvija", kurai ap stūri no Dzirnavu ielas puses atradās zāles ieeja. Tur bija tāds kā laukums, cilvēcīgs savā mērogā, varēja redzēt izstāžu zāles milzīgos logus, un bija sajūta, ka ceļa mērķis ir sasniegts. Es nonācu garā rindā pie biļešu kases un pēc brīža devos augšā pa apļveida kāpnēm.

Un tur viņi visi bija. Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks un Jānis Mitrēvics, seši mākslinieki, tieši kā "Panorāma" bija solījusi – un ne tajā nozīmē, ka mākslinieki vienmēr ir klātesoši caur saviem darbiem – nē, viņi skatītāju acu priekšā gleznoja dzīvajā, kur nu kurais milzīgajā zālē. Tur bija arī septītais dalībnieks – Ivars Runkovskis, bet to es sapratu tikai daudzus gadus vēlāk. Apvilkti audekli, preskartoni un finieri bija atstutēti gar sienām, uz molbertiem, Aija Zariņa gleznoja baltu figūru ar milzīgu galvu uz kartoniem, kas nolikti uz grīdas. Vietām varēja redzēt kaut kādas plēves, trepes, samestas krāsas, dēļus, tur bija pat siena ķīpa, tas bija reāls, brīnišķīgs bardaks – un pa vidu taciņas, pa kurām pārvietojās skatītāji. Tas bija tāds stress – no malas vērot, kā notiek gleznošana. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā glezno profesionāls gleznotājs. Ja tā stingri padomā, uz ilgu laiku arī pēdējo (mācību process lietišķajos un Mākslas akadēmijā neskaitās). Tas bija turpat vai neizturami – tā dzīvības sajūta. Uzreiz bija skaidrs: būs jāpamet mājas (kas nozīmē – mamma), būs jānāk mācīties uz Rīgu (kā un kur?), būs grūti un nevar zināt, kas vispār sanāks, bet dzīvākais, kas pasaulē pieejams, atrodams tieši šajā izstāžu zālē – un tas vienlaicīgi ir kaut kas tāds, kas tev nekad nevarēs piederēt, to varēs tikai ilgoties piedzīvot atkal, jo gleznas, izstādītas kaut kur citur, būs kaut kas cits – un nevarētu teikt, ka tā bija tā saucamā katarse, kur nu! Tādu vārdu tolaik vēl nezināju. Līdzīgu sajūtu pazinu no lasīšanas – pakāpenisku klātbūtnes sajūtu, neredzamu vadātāju, kas piesitas no teikuma uz teikumu, jušanu, ka visa pasaule ir miglaina, izplūdusi, tikai teksts ir ass un skaidrs – bet izstāžu zālē "Latvija" viss notika uzreiz un bez brīdinājuma. Tā bija neskaidra nojausma par brīvību, kas radikāli atšķiras no auseklīša skaidrās ģeometrijas.

Vislabākais apraksts būtu – cik soļu bija apkārt izstāžu zālei? Cik soļu pa diagonāli? Cik logu uz Baznīcas, cik uz Dzirnavu ielas pusi? Cik soļu ap katru kolonnu, kas balstīja griestus? Cik soļu no Zariņas līdz Krastiņai, cik soļu no vienas Vērpes uzgleznotās mūmijas līdz otrai? Necik – tās bija saliktas cieši blakus. Vai uz grīdas bija parkets, un kā bija ar gaismu? Tur taču nebija jumta logu, tikai dienas gaismas lampas? Cik pakāpienu bija apļveida kāpnēm, kas veda uz izstāžu zāli? Kas bija tie cilvēki, ar kuriem kopā stāvēju rindā pēc biļetes tās divas reizes, kad izstādi apmeklēju? Kā sauca kafejnīcu turpat blakus izstāžu zālei, puspagrabā blakus Baznīcas ielai; tur pāris gadu vēlāk lietišķo kompozīcijas skolotājs Jānis Trops mūs veda demonstrēt ar rokām austu tekstiliju klātbūtni interjerā un mēbelēs. Vēlāk, jau deviņdesmito beigās, tur bija ar zilganām gaismām izgaismota interneta kafejnīca, tumša, piesmakusi, pieklājības robežās bailīga, vairs nekādu tekstiliju, un es neatceros, cik santīmu maksāja pusstunda ļoti lēna interneta pašā Rīgas centrā. Kam es tur rakstīju e-pastus un par ko? Kā kaut ko tādu var aizmirst? Mierīgi. Vēsi. Katru dienu, katru stundu, nemitīgi.

Izstāžu zāle "Latvija", ko apsaimniekoja Kultūras ministrija, nepārdzīvoja pārmaiņu laikus. Gadu pēc "Maigajām svārstībām" bija dzimis termins "komercizstāde", un komercizstādes noritēja tieši "Latvijā": "Kvalitāte '92", "Ofiss-92", "Baltic contact", "No sapņa līdz realitātei", "Viss lietišķam cilvēkam", "Viss sievietēm", "Ziemassvētku gadatirgus", "Atmiņu mirkļi", "Reklāma-93", "Domotehnika", "Gastro-96" un tā līdz pat 1998. gadam [1]. Pa vidu šim sarakstam vēl atrodamas pāris Pavasara un Rudens izstādes, ko organizēja Latvijas Mākslinieku savienība, arī Baltijas valstu akvareļu triennāles ar ne pārāk lielu apmeklētāju skaitu un pat Latvijas dārzkopju ziedu izstāde, kas notika tieši vienu dienu. Divtūkstošo gadu sākumā zāles logi jau bija aizklāti ar izbalējušām reklāmām, bet brīdi, kad "Latviju" nojauca (internetā var atrast rindiņu "ēka bija tehniski un morāli novecojusi"), es laimīgi palaidu garām, ilgu laiku apzināti izvairoties no Dzirnavu ielas posma starp Brīvības un Baznīcas ielām. Jaunajai, pelēkajai fasādei, kas smagi uzgūlusi šaurajai strēmelītei, ko grūti nosaukt par gājēju celiņu, visticamāk, ir visas tiesības tur atrasties, un varbūt kāds aiz tās sienām tieši šobrīd piedzīvo savas personīgās brīvības atklāsmi.

Dažas dienas pirms 12. marta ārkārtas stāvokļa izsludināšanas satikos ar mākslinieci Sandru Krastiņu. Viņa uzdāvināja man pāris lapas no "Maigo svārstību" avīzītēm, apsietas ar bronzas krāsas lenti, tās gulēja uz kafejnīcas galdiņa starp mums. Sandra izstāstīja daudz svarīgu sīkumu par izstādes laiku, sadzīvi un aizkulisēm, viņa ir atklāta stāstītāja – un šo rakstu biju iecerējusi kā mazliet izvērstāku ieskatu par vienas ļoti nozīmīgas grupas izstādes rašanos. Viņi bija pionieri daudzējādā ziņā: izstāde bija akcija, "process ir viss, rezultāts – nekas", šodien to sauktu par performanci, toreiz viņi dēvējās par "gleznotāju teātri"; mēnesi garās gleznošanas iznākums īstā izstādē bija aplūkojams tikai vienu dienu – akcijas pēdējā dienā; viņi intuitīvi bija sapratuši, ka māksliniekiem turpmāk arvien biežāk būs jāskaidro sava pozīcija, jālaiž darbā Sabiedriskās Attiecības, tādēļ arī tika izdotas četras avīzītes, katrai nedēļai sava; viņi lieliski demonstrēja kuratora (tobrīd tāda vārda nebija) nozīmi, pašam kuratoram parakstoties ar notikuma "hronista, vārdiskotāja un verbalizātora" Ivara Runkovska vārdu. Runkovskis bija izstādes koncepta autors un projekta pieteicējs Latvijas Mākslinieku savienībā, kur sarežģīti birokrātiskā ceļā sešdesmit cilvēku valde lēma, kuras izstādes tiks virzītas uz garantēto vietu izstāžu zālē "Latvija", "Maigajām svārstībām" bija stingrs Džemmas Skulmes atbalsts. Un, visbeidzot, pati avīzīte, kuras izdošanā piedalījās Aivars Zvirbulis jeb Čiris (vai atceraties viņa galeriju Rīgā, Berga bazārā?) – tieši šī avīzīte kļūst nozīmīgāka ar katru dienu. Tur atrodami Pētera Bankovska, Herberta Dubina, Alekša Osmaņa, Helēnas Demakovas teksti un pat daži aizslepenoti paraksti – vai "Elita" būtu mākslas zinātniece Elita Ansone, "W. Zābe" – mākslinieks Vilnis Zābers un Ē. Šmite – mākslas vēsturniece Eduarda Šmite? Tieši Ē. Šmites tulkotajā krievu filologa Maksima Šapira tekstā par avangardu es atradu teikumu: "Mietpilsonis, kas protestē pret avangardu, ir tā visadekvātākais skatītājs," – un tas mani pilnībā samierina ar ģimenes vīriešiem – šodien, pēc trīsdesmit gadiem, kad es to avīzi beidzot izlasīju. Toreiz nezināju, ka pati kādreiz uzskriešu virsū mākslai, kas liekas tīši bezjēdzīga – tikai mācēšu argumentēti sev izklāstīt, kāpēc tam nav nekāda sakara ar avangardu.

"Maigo svārstību" pirmās avīzes vāks. 1990. gads. No Laikmetīgā Mākslas centra digitālā arhīva.

Par to visu un daudz ko citu vajadzēja uzrakstīt, solīti pa solim tik uz priekšu, jo ir taču karantīna, beidzot ir pieejams Nepārtrauktais Laiks, lai ietu dziļumā, bet es nespēju – es vienkārši nespēju, jo paralēli šo vārdu rakstīšanai nemitīgi datora ekrānā virinu visus iespējamos logus, kas skaita ciparu virknes – saslimušie, mirušie, tie, kas izveseļojās, saslimušie, mirušie, tie, kam ņemtas analīzes, saslimušie, mirušie, tie, kas... un šajā vietā man teksts jāvērš uz citu pusi, lai es spētu tikt ar to visu galā.

Tieši tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem, atkal ir svarīga "Panorāma" – cerībā, ka viss kaut kā atrisināsies. Cerībā, ka no ekrāna atkal ārā izlēks kaut kas labs. Tam jābūt tieši tik vienkārši raksturojamam kā "labam". Un šī cerība ir ļoti pusaudzīga. 1990. gada novembrī, kad "Maigās svārstības" notika un Neatkarības deklarācija bija pasludināta, galīgi nebija skaidrs, vai PSRS, kā šodien teica Sandra telefonsarunā, "nāks atpakaļ vai nenāks" – pučs vēl nebija noticis, bet sajūta, ka kaut kas varētu notikt, ka tik vienkārši tas viss nebeigsies, – tā sajūta bija visapkārt. Nemitīgais saspringuma un baiļu sajaukums, nemaz nevajadzēja izprast faktus, ko klāstīja "Panorāma" – tā bija ņirboņa smadzenēs, kas pastiprinājās un atlaidās, un ziņas, kas deviņdesmito gadu vidū sāka pienākt no Dienvidslāvijas, lika neskaidri apjēgt, kam tieši esam izbēguši. Ņirboņa tā arī neatkāpās visas desmitgades garumā un jauno mākslinieku dzīvē, kas iestājās akadēmijā deviņdesmito gadu vidū, – tā iestiepās tālu divtūkstošajos. Jā, protams, atšķaidītā veidā, jā, ar dažiem ļoti veiksmīgiem izņēmumiem. Bet sajūta, ka jāgaida, vēl jānogaida, lai notiktu šis vai lai notiktu tas, – tā bija stipra tēja, katru dienu viena un tā pati, to vārīja Laiks, to nekad nevarēja izdzert līdz galam. Nogruntēts kartons un pamatkrāsu palete par brīvu, ko akadēmija izsniedza saviem studentiem astoņdesmitajos gados, bija kaut kas tāds, par ko varējām sapņot, – lūk, viņi, nepārejošie deviņdesmitie – par to reizēm gribas pasapņot arī šodien.

Viens no sapņiem, ko kā dūmu vērpeti aiz sevis atstāja "Maigās svārstības", bija sapnis par grupu. Tādu grupu, kurā uz noteiktu laiku varētu apvienoties mākslinieki, lai kopā kaut ko vieglāk vai mērķtiecīgāk panāktu vai lai vienkārši atbalstītu viens otru. Varbūt tas izdevās "Famous Five" – grupai, ko izaudzināja Ojārs Pētersons. F5 kopā aizkūlās pat līdz Venēcijas biennālei 2005. gadā. Patiesībā uz Venēciju viņiem bija jādodas divus gadus agrāk, bet Kultūras ministrija nolēma, ka jāpagaida – nu kā gan citādi? Pavisam noteikti grupa uz kādu laiku bija izdevusies "LN Sieviešu līgas projektam" deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tā bija sieviešu mākslinieču apvienība, līdz galam neizpētīts Latvijas feminisma mākslas sirds muskulis, silts, dzīvs un labi noslēpies. Lai vai kā – grupa spēj vienoties uz noteiktu laika sprīdi, mākslinieki nav aktieri, agrāk vai vēlāk viņi katrs aiziet savu ceļu. Bet pēdējo notikumu gaismā vārdu salikums "mākslinieku grupa" vispār liekas kaut kas mītisks – kā sveiciens no tās pasaules, kura pastāvēja "pirms".

Bet brīvība, kur tad palika brīvība? Vai tad viss, kas norisinājās ap 1990. gadu, nebija par brīvību? Brīvība dibināt grupas un brīvība tās ignorēt, brīvība beidzot novērsties no fundamentālās vienotības sajūtas? Tieši tāda bija "Maigo svārstību" vissvarīgākā ziņa, kuru netiešā, neapzinātā veidā viņi raidīja ēterā – neizbēgami būs jāmeklē sava brīvība, murmulīga tāda brīvībiņa, kā no purva izlīdusi, aplipusi ar sazin ko, bet uzreiz jau pārāk sarežģīta kādas vispārējas vienotības sauklim, kas maršēja garām gar logu. Katram rēķini ar savu par velti rokās ielikto kartonu būs jākārto pašam – glezno, ko gribi. Kā gribi. Un viens pats. Un jāglezno būs, agrāk vai vēlāk. Un tas ir gandrīz vai neticami, bet "Maigo svārstību" uzmanīgais skatītājs šo vēsti nolasīja precīzi un skaisti. Izstādes avīzē tika publicētas skatītāju pārdomas (izstādēs, kā tolaik pieņemts, bija pieejama atsauksmju grāmata, tā nav galīgi izzudusi tradīcija), un 18. novembrī skatītājs, bijušais pilots U. Freimanis, raksta: "Ļoti bēdīgi, ka brīvības cīņu laikā latviešu mākslinieki nodarbojas ar niekiem, bet neglezno to, kas celtu tautas cīņas garu, atdzīvinātu visu nacionālo. Izteikt sevi paspēs brīvā Latvijā, bet tagad jāglezno ne tikai šauram mākslinieku pulkam." Protams, hronists Runkovskis šo citātu papildināja ar neuzbāzīgas absurda poētikas iekrāsotu nervu. Un to atkal es varu saprast tikai šobrīd, pēc trīsdesmit gadiem. Vispārēja mākslas mobilizācija vienotam mērķim, izpratne, ka māksliniekiem jāpauž kāda vienojoša, pacilājoša vēsts – šāda veida gaidas ir iespējamas tikai ļoti nestabilos, trauksmainos laikos un nu jau tas notiek atkal. Bet "Maigās svārstības" šai prasībai mierīgi uzgrieza muguru, un tā ir klusa vēsts, ko tik ļoti gribas izdzirdēt šobrīd – "viss būs labi, Susuriņ [2]".

 

[1] Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izdevumā "Izstāžu hronika. 1905–2005" var atrast precīzas ziņas par izstāžu zālē "Latvija" notikušajām izstādēm un to apmeklētāju skaitu. "Maigās svārstības" apmeklēja 10 197 skatītāju.

[2] "Susuriņa Maigās Svārstības" bija izstādes pirmais, tā saucamais darba nosaukums (to izstādes dalībnieki kādā iedzeršanas reizē izspēlēja kā spēli – uz papīra lapas uzrakstīja vārdu, to aizlocīja un padeva tālāk nākamajam spēles dalībniekam).     

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Rasa Jansone

Rasa Jansone ir māksliniece, kas raksta par mākslu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!