Tas, ka patriotisma jēdziens tiek bieži lietots – jo īpaši ik gadu novembrī ("patriotu mēnesis") –, nemazina tā daudzšķautņainību.
Negrasos par patriotismu vīpsnāt, jo man tas nešķiet interesanti. Turklāt dažādos aforismu krājumos bieži iekļautais Semjuela Džonsona citāts "Patriotisms ir pēdējais patvērums nelietim" visbiežāk tiek saprasts kļūdaini, ignorējot vēsturisko kontekstu. Džonsona izteikums bija vēršanās pret konkrētu laikabiedru – politiķu – centieniem patriotisma jēdzienu izmantot savtīgās interesēs. Mans mērķis šajā slejā ir akcentēt to, kas "Vikipēdijas" latviešu versijā atturīgi minēts kā "patriotisma skaidrojums ir atšķirīgs dažādās valstīs un laikos".
Pirms ķeramies pie Latvijas, daži citu valstu piemēri. Tie attiecas uz 20. gadsimta pirmo pusi, tātad arī uz Latvijas valstiskuma izveidošanas un sagraušanas laiku, un tie nāk no relatīvi demokrātiskām valstīm (jo patriotisms totalitārās iekārtās ir cita tēma).
Pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma jaunajā Austrijā palika arī monarhijas piekritēji, kuriem, protams, nepatika ne sociāldemokrāti, ne parlamentārā demokrātija. Tajā pašā laikā vairums šo cilvēku konsekventi iestājās pret ideju apvienoties ar Vāciju, jo viņi sevi uztvēra tieši kā Austroungārijas impērijas, sliktākajā gadījumā Austrijas, patriotus. Vēlāk nacisti daļu no šīm aprindām represēja [1]. Savukārt Polijas sūtnis Parīzē 1937.–1938. gadā, Juliuss Lukaševičs, būdams Polijas patriots, deklarēja, ka Čehoslovākija ir mākslīgs veidojums, tā jāsadala starp Vāciju, Ungāriju un Poliju, savukārt čehi jāasimilē [2]. Apvienotajā Karalistē Pirmajā pasaules karā kritušos pašsaprotami uzskatīja par varoņiem, ko gan nevarēja teikt par tobrīd Karalistē vēl ietilpstošo Īriju, kur sabiedrības vairākums tieši pretēji domāja, ka īriem galīgi nav patriotiski cīnīties, aizstāvot Karalisti. Tāpēc Pirmajā pasaules karā kritušo piemiņas vietas [3], kas vēlāk nonāca Īrijas teritorijā, tika demolētas vēl 1956.–1958. gadā (piemēram, Limerikā).
Nu par Latvijas kontekstu. Vispirms būtisks ir jautājums: "Kas ir patriotiska rīcība?" Ko dara patriots? Ja neskaita dalību dažādos svētku un atceres pasākumos, kā arī atbilstošu simboliku pie apģērba, auto u.c. Ja atbilde ir "godīgi maksā nodokļus" vai "nenodod savu valsti", tad, manuprāt, tās ir puslīdz godprātīgam cilvēkam vispār vēlamas īpašības. Domas rosināšanai citāts no pētījuma [4] par represijām Latvijas akadēmiskajās aprindās Staļina varas gados: "Pēc 1950. gada arestēti divi A. Kirhenšteina tuvākie līdzstrādnieki – Mikrobioloģijas institūta direktora vietnieks Augusts Ošiņš, "smagās eļļas" izgudrotājs, "Pērkoņkrusta" loceklis un jau minētais Medicīnas fakultātes bijušais mācībspēks Jānis Skuja, kurš no 1938. gada ieņēmis vadošus amatus Veselības departamentā un publicējis pretpadomju rakstus. Jau 1945. gadā arestēts psihiatrs Hermanis Saltups par līdzdalību "Pērkoņkrustā" [..], bet 1946. gadā – pazīstamais arheologs Ādolfs Karnups par muzeja vērtību izlaupīšanu (resp., par mēģinājumu saglabāt K. Ulmanim un J. Čakstem piederošus priekšmetus un citas Latvijas valsts relikvijas Valsts vēstures muzejā)."
Te es redzu divas domas līnijas. Patriotisms un drosme ir ne tikai cīnīties par savām vērtībām ar ieroci rokās, bet arī palikt savā vietā un veikt darbu (kā Karnups), kurš var šķist specifisks un ne visai iespaidīgs. Patriotisms ir arī vienkārši neaizbraukt, apzinoties, ka var nākties par to dārgi samaksāt. Tiesa, palikt komunistu okupācijā ar tādu CV, kāds bija Ošiņam, Skujam un Saltupam (protams, arī citiem), man šķiet tāda pārgalvība, kas jau robežojas ar reālās situācijas nesaprašanu. Bet neviens jau neteica, ka patriotisms ir racionāls. Īsi sakot, patriotismu nevajadzētu ritualizēt un/vai militarizēt pēc principa: "Ja tu neesi Zemessardzē vai nededzini svecītes, tu neesi īsts patriots."
Cita pārdomu vērta tēma ir tas, ka patriotiska rīcība automātiski nenozīmē izsvērtu un no "lielās bildes" viedokļa varbūt pat pareizu rīcību. Te labs piemērs varētu būt leģionāri. Latvijā dominējošais diskurss šos cilvēkus atzīst par Latvijas patriotiem, un es negrasos iebilst. Tajā pašā laikā vismaz pētnieku vidē laiku pa laikam parādās viedoklis, ka varbūt lietuvieši rīkojās tālredzīgāk no, ja tā drīkst teikt, dzīvā spēka saglabāšanas viedokļa: "Pēc pārbaudes (mobilizācijas) akcijas izgāšanās 1943. gada pavasarī Lietuvas ģenerālkomisārs T. fon Rentelns nosūtīja Okupēto Austrumu apgabalu ministrijai pārskatu, kurā uzskaitīti veseli piecpadsmit iemesli, kāpēc lietuvieši bijuši tik neaktīvi un daudzi atklāti ignorējuši pieteikšanos plānotajā SS leģionā. Ģenerālkomisāra skatījumā svarīga loma šajā ziņā bija lietuviešu tautas raksturam (lietuvieši nav karotāji), katoļu garīdzniecības un inteliģences (tā centās panākt Lietuvas neatkarības atjaunošanu) noraidošajai nostājai pret mobilizāciju vācu armijā un tam naidīgajam noskaņojumam pret Vāciju, kāds valdīja kopš 30. gadu vidus lietuviešu politiskajā un militārajā elitē. [..] Ieskicētā problēma sasaucas ar plašāku jautājumu, proti, cik spēcīga un barga bija vācu okupācijas vara. Vai vēstures literatūrā visai plaši izplatītais uzskats par šīs okupācijas varas visspēcību nav tikai mīts? Vai nacisti spēja vai nespēja pilnībā nodrošināt savu lēmumu īstenošanu un bezierunu izpildi? Lietuvas piemērs attiecībā uz leģionu rāda, ka ne viss nacistiem bija pa spēkam. Inteliģences pārstāvju aresti, masveida kratīšanas, Viļņas un Kauņas universitātes slēgšana nepiespieda lietuviešus mainīt savu nostāju. Arī Latvijā un Igaunijā nacisti nereti bija spiesti atzīt savu bezspēcību cīņā pret tiem, kas izvairījās no pārbaudēm un mobilizācijas leģionā. Minēsim tikai vienu raksturīgu piemēru. 1943. gada decembrī Ostlandes reihskomisārs H. Loze sūdzējās SS reihsfīreram H. Himleram, ka vairāk nekā 4000 latviešu un 2000 igauņu nav pakļāvušies pavēlei ierasties iesaukšanas punktā, bet policejiskie pasākumi izrādījušies neefektīvi." [5] Domāju, ka būtu diezgan bezjēdzīgi te sākt virpināt tēzi, ka rezultātā bruņotā pretestība pret okupācijas režīmu Lietuvā, salīdzinot ar Latviju, bija vērienīgāka, jo rezultāti galu galā daudz neatšķīrās. "Kā būtu, ja būtu" ir aizraujoša, bet riskanta nodarbe. Es vēršu uzmanību tikai uz to, ka indivīda izpratne par to, kas ir pareizi no patriota viedokļa, var nesakrist ar citu – arī patriotu – izpratni. Piemēram, es neredzu iemeslu apšaubīt, ka cilvēki, kuri ne tikai vēlas citu valdību, bet arī parakstās/parakstīsies par šīs Saeimas atlaišanu, vairumā gadījumu jūtas kā Latvijas patrioti (vai pat "īstie patrioti"), tomēr pieļauju, ka būs patrioti, kuriem šādas idejas un rīcība neliekas saprātīga.
Trešais aspekts, kas skar gan "mazo darbu patriotismu", gan arī piesaukto pretestību svešām varām, ir, manuprāt, diezgan netaisnīgā patriotisma asociēšana ar "slaveniem cilvēkiem" un viņu rīcību. Tā jau gluži nebija, ka nacistu okupācijas laikā Latvijas elite – atšķirībā no Lietuvas – būtu kaut kā mazāk nacionāli noskaņota un domājoša par nācijas nākotni. Galu galā mums bija Latvijas Centrālā padome (LCP). Un te parādās interesanta nianse. Arī tad, ja par izziņas avotu ņemam Nacionālo enciklopēdiju, tad šķirklī par LCP redzam politiskās elites pārstāvjus – Paulu Kalniņu, Konstantīnu Čaksti, Jāzepu Rancānu utt. Teksts tā arī sākas: "latviešu politiķu izveidota nelegāla pretošanās kustības organizācija". Patrioti, kurus godinām mūsdienās. Paraugs, no kura mācīties mūsdienu patriotiem. Savukārt kāda pētījuma [6] secinājumu daļā sniegts visai atšķirīgs skatījums: "Apzināto padomju režīma arestēto LCP dalībnieku un atbalstītāju sociālā sastāva analīze pierāda, ka tie pārsvarā bijuši ar politisko eliti nesaistīti Latvijas iedzīvotāji, kuri neatkarīgās Latvijas Republikas laikā nekādus augstus politiskos amatus neieņēma." Vēsturnieka analizētais arestēto patriotu sociālais portrets ir "mazie cilvēki": "piemēram, fabrikas "Radiotehnika" Tehniskās bibliotēkas bibliotekārs, Rīgas ugunsdzēsēju biedrības krāšņu mūrētāju brigadieris, Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecības fotolaboratorijas vadītājs, Rīgas pilsētas tehniskā uzskaites biroja inženieris, [..] arteļa "Sadarbība" veikala vecākais pārdevējs Rīgā, Ventspils apriņķa izpildkomitejas palīgsaimniecības agronoma palīgs, Republikāniskā kantora "Zagotživsirjo" garāžas pārzinis, Rīgas pilsētas Molotova rūpniecības kombināta galvenais grāmatvedis, Rīgas 7. bērnunama palīgsaimniecības vadītājs, Latvijas PSR Meliorācijas pārvaldes Plānu un finanšu nodaļas priekšnieks, Republikāniskā patoloģijas institūta ārsts, Vecsalacas mežsaimniecības mežkopis, Skultes zvejnieku arteļa zvejnieks, Rīgas pilsētas izpildkomitejas Remontu un celtniecības tresta specdarbu kantora krāsotājs apmetējs, Rīgas mēbeļu fabrikas grāmatvede, Rīgas 29. vidusskolas skolotājs, Ventspils zivju fabrikas strādniece…" [7]
Citiem vārdiem sakot, priekšstatu par patriotismu nevajadzētu veidot, balstot to slavenībās – dzejniekos, partiju vadītājos, sporta čempionos utt. Patriotisma bāzi veido dzejnieku lasītāji, partiju ierindas biedri un fani. Gadās, ka slavenību izpratne par patriotismu ir visai īpatnēja (atcerēsimies t.s. nacionālkomunistus) vai slavenības vienkārši izrādās maitas. Tas nav iemesls vai attaisnojums, lai maitas būtu arī visi pārējie.
[1] Pudłocki, T., & Ruszała, K. (Eds.). (2022). Postwar Continuity and New Challenges in Central Europe, 1918–1923 : The War that Never Ended. 168. lpp.
[2] Turpat, 71. lpp.
[3] O’Reilly, G. (Ed.). (2021). Places of Memory and Legacies in an Age of Insecurities and Globalization. Springer, 193. lpp.
[4] Stradiņš, Jānis. Staļina režīma attieksme pret Latvijas zinātniekiem un akadēmiskajām aprindām. / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 19. sējums. LVI, 2007, 428.–429. lpp.
[5] Feldmanis, Inesis. Vācu okupācija Latvijā (1941–1945): izpētes aktuālās problēmas un risinājumi. / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 11. sējums. LVI, 2004, 65.–66. lpp.
[6] Ērglis, Dzintars. Padomju režīma arestētie Latvijas Centrālās padomes aktīvisti un atbalstītāji (1944–1953): struktūranalīze / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 19. sējums. LVI, 2007, 334. lpp.
[7] 326.–327. lpp.
0