Visticamāk, koalīcija savu panāks ar elementāru balsu pārsvaru. Tomēr manā skatījumā tā pieļauj vairākas kļūdas, kuru rezultātā partnerības jautājums var iziet ārpus partiju un atsevišķu nevalstisko organizāciju strīdu rāmjiem.
Latvijas Republikas parlamenta 2. novembra sēdē debates par jauno partnerības institūtu vēl nebija tā īsti uzkarsušas (pulkstenis rādīja īsi pēc 11.00), kad tribīnē kāpa "Apvienotā saraksta" (AS) deputāts Česlavs Batņa. Viņa teiktais bija tik izteiksmīgs, ka atļaušos garāku citātu no stenogrammas: "Noklausies un tad, lūdzu, komentē! (Starpsauciens: "Nedrīkst runāt… [ar zāli]!" Smiekli.) Nē, es nesarunājos ar zāli, es pats sev pateicu.
– Sēdes vadītāja. Batņas kungs, mēs runājam par iekļaušanu darba kārtībā.
– Č. Batņa. Es vienmēr… man patīk no skatuves ar sevi parunāties."
Un, jā – brīžiem likās, ka mēs dzirdam tautas priekšstāvju apziņas plūsmu fragmentus. Piemēram, man nav iebildumu pret viedokļu apmaiņu/sadursmi dzimuma un dzimtes jautājumos, tomēr tā arī nesapratu, ko īsti vēlējās pateikt deputāts Vilis Krištopans (LPV, "Latvija pirmajā vietā"): "Vakar es biju mežā, iznāca mežacūku bars. Es tagad domāju: ja jau cilvēki iet pret dabu, varbūt daba ar var kaut kā iet pret dabu. Paņēmu binokli... tā kā Stambulas konvencijā ir pieminēts sociālais dzimums, paņēmu binokli un sāku pētīt, kurš no tiem, kas tur iznācis ir, nav ne viņš, ne viņa, bet ir sociālais dzimums. Nevarēju īsti saprast. Sāku pētīt tālāk, varbūt kāds no viņiem ir bezdzimuma, arī nevarēju saprast. Cilvēki, kā saka, jau sen ir kļuvuši par bezdzimuma būtnēm un maina tos dzimumus. Un es tā domāju – a, kā es tam kuilēnam, tam divgadīgajam, varētu nomainīt to dzimumu? Kāpēc tie lopiņi sliktāki par cilvēkiem?"
Protams, vairums runu nebija tik krāšņas, tomēr debašu kaismīgums un saturs bija prognozējams. Manuprāt, papildu stimuls kāpšanai tribīnē bija "Zaļo un Zemnieku savienības" (ZZS) atrašanās jaunajā valdošajā koalīcijā. "Konservatīvo vērtību" aizstāvju balsošana kopā ar "kreisajiem liberāļiem" bija pārāk garda tēma, lai par to no sirds neizplosītos. Gandrīz ikviens opozīcijas pārstāvis savā uzrunā minēja, ka neko nepārmet "Progresīvajiem", kuri vismaz rīkojoties atklāti un konsekventi, bet tie zaļie zemnieki… Atkārtošanās pat kļuva garlaicīga, un šādā kontekstā interesantākā bija viena no deputātes Lindas Liepiņas (LPV) runām, kurā publika vismaz varēja uzzināt ko vairāk par piemaksām deputātiem, konkrēti ZZS pārstāvjiem: "Visdāsnāk, manuprāt, par šo nodevību šobrīd ir atalgota Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, kas papildus iepriekšējam deputāta atalgojumam šobrīd saņem 3981 eiro. Ministri, kas šobrīd ieņem ministru krēslus un pirms tam bija deputāti, bruto atalgojumā saņem 3071 eiro vairāk, saņem vēl ministra biroju, automašīnas, šoferus, noteikti arī kādus reprezentācijas izdevumus. [..] Un tad, protams, jaunie deputāti, kas tiek pie mandātiem šo dīvaino rotāciju kārtībā: Ligita Gintere, kas vakar, starp citu, kļuva par Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijas vadītāju ar piemaksu 569 eiro un ar deputāta pamatalgu 3981 eiro. [..] Harijs [Rokpelnis] tika pie frakcijas vadītāja – vai ne? – posteņa. Piemaksa 2275. (Starpsaucieni. Dep. A. Ņenaševa: "Par Notariāta likumu.") Nē, tas ir par to, par vērtību maiņu, kas tieši konkrēti attiecas uz to, kā deputāti maina savu viedokli. Par materiālo motivāciju arī Augustam Brigmanim, kurš kļuva par Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja biedru ar piemaksu 1706 eiro. Līga Kļaviņa arī papildus saņem 1706 eiro (Starpsaucieni.), Līga Kozlovska papildus saņem 569 eiro mēnesī. Kūtra kungs, komisijas vadītājs, Pilsonības, migrācijas un saliedētības komisijas, 2275 piemaksa." Nemāku teikt, vai tiešām šī nauda ir iemesls, kādēļ zaļzemnieki balso tā, kā balso, bet, nedaudz ciniski izsakoties, nav slikti, ja kašķi politiskajā vidē atgādina par tās pārstāvju (legālo) ienākumu līmeni.
Visticamāk, koalīcija savu panāks ar elementāru balsu pārsvaru. Tomēr manā skatījumā tā pieļauj vairākas kļūdas, kuru rezultātā partnerības jautājums var iziet ārpus partiju un atsevišķu nevalstisko organizāciju strīdu rāmjiem.
Piemēram, man nešķiet pareizi oponentu iebildumus saistīt ar Kremļa naratīvu ietekmi vai ģeopolitiku vispār. Minoritātēm nedraudzīgu regulējumu pieņem arī virkne Āfrikas valstu, un tāpat jāšaubās, vai, piemēram, amerikāņu konservatīvo (tostarp Augstākās tiesas tiesnešu) nostājas pamatā ir Krievijas propagandas nekritiska patērēšana. Kremļa aģentu birkas karināšana var tikai kaitināt un nostāju padarīt vēl kategoriskāku. Neviens neliedz nosacītajiem liberāļiem strīdēties ar nosacītajiem konservatīvajiem tādēļ, ka viņiem vienkārši ir atšķirīgi uzskati par kādu tēmu. Koalīcija, šķiet, to nesaprot, jo arī 2. novembra sēdē tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ("Jaunā Vienotība", JV) uzskatīja par vajadzīgu minēt, ka "šobrīd mēs tiešām varam saprast, ka, esot faktiskā hibrīdkara situācijā ik dienu, ir ļoti svarīgi no valsts puses dot drošības sajūtu ikvienam, tieši ikvienam, ka mēs redzam un dzirdam, un sociāli aizsargājam ikvienu un redzam un dzirdam, un sociāli aizsargājam tos, kuri viens par otru rūpējas. Tieši šobrīd, šajā skaudrajā drošības apdraudējuma laikā, tādam puritānismam no Saeimas kanceles nav vietas". Man nav īsti skaidrs, kādēļ savu nostāju nevar argumentēt ar cilvēktiesībām per se un jāpin klāt t.s. ģeopolitika. Domāju, ka šādi var panākt tikai pretējo, jo var gadīties, ka daļa vēlētāju piekrīt deputāta Didža Šmita (AS) ironijai: "Šie vismaz 10 gadus ir vārdi, ar kuriem "Vienotība" piesedz visdumjākos lēmumus, kā arī lēmumus, kurus viņi nespēj pieņemt, jo nav vienkārši ideju, kā viņus pieņemt, kas būtu jādara. Vienmēr ir bijis šis – "šajā ļoti nopietnajā ģeopolitiskajā situācijā"." Man personīgi nešķiet, ka partnerības institūts ir dumjība, tomēr mūsu valdību tradicionālā atsaukšanās uz "ārpolitisko situāciju" vietā un nevietā sāk nedaudz kaitināt.
Tāpat pozīcija, manuprāt, nenovērtē LPV līdera Aināra Šlesera politiskās prasmes. AS un "Nacionālās Apvienības" (NA) baudpilnā zaļzemnieku izsmiešana tā vai citādi uzrunā tikai šo triju politisko partiju vēlētājus. Savukārt Šlesers uzstājīgi pin kopā t.s. kultūrkaru jautājumus ar parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Nedaudz vulgarizējot: tā elektorāta daļa, kura sevi uzskata par tradicionālo vērtību piekritējiem, diez vai dotos parakstīties, ja runa būtu par kādu sociālekonomisko jautājumu, turklāt varbūt šaubītos par Šleseru & Co. kā reālu šo jautājumu risinātāju, bet "kultūrkari" aktivitātes līmeni pilnīgi noteikti paaugstinātu. Te jāatgādina, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir jau saņēmusi iesniegumus parakstu vākšanai, kas vismaz teorētiski varētu novest pie referenduma par Saeimas atlaišanu. Lai gan es nedomāju, ka tik tālu nonāks, elementāra politiskā loģika liek secināt, ka viss šis process ir brīnišķīga iespēja tieši LPV un Alekseja Rosļikova "Stabilitātei!".
Pretreakcijas iespējamo vērienu nevajadzētu novērtēt par zemu. Pirmkārt, abi minētie kungi un viņu sabiedrotie līdzekļus neizvēlas. Sēdes laikā vismaz divas reizes izskanēja arī pedofilijas jēdziens, turklāt ne jau kontekstā ar kādu no kristīgajām konfesijām. Blakus transpersonām tika nolikti sodomisti. Un kaut kā partnerības kontekstā parādījās "nūdistu pludmale" ar "melniem nēģeriem". Var, protams, uzjautrināties par "melnajiem nēģeriem", bet patiesībā kungi spiež uz visām pareizajām pogām daļai sabiedrības. Otrkārt, jautājums par partnerības statusu tiek prasmīgi pārtulkots plašākā neapmierinātībā ar "mūsdienu trako pasauli". Tas, ka paši šī "trakuma" veidošanā piedalāmies, nekad nav traucējis daudziem no mums būt par to sašutušiem. Ir diezgan viegli iedomāties vēlētāju, kuram partnerības jautājums neliekas īpaši interesants, toties, ja tas tiek interpretēts kā daļa no kopējā "pagrimuma" – tā ir cita situācija. Šajā kontekstā mazliet paradoksālā kārtā uz vispārējās verbālās orģijas fona samērā artikulēts bija Aleksandrs Kiršteins (NA): "Nu, šodien galvenais ir cilvēks un cilvēka vēlmes, iegribas un tiesības, kuras jāapmierina nekavējoši. 84. pants Civillikumā gan vēl nav izņemts ārā. Viņš tāds ļoti novecojis. Un es nedaudz atgādināšu. Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties par ģimenes labklājību. Tas nenozīmē "apnika" un pēc gada pacelt cepuri un iet reģistrēt jaunas partnerattiecības. Kas tad ir šajā notariālajā aktā? Tur ir teikts, ka tiek reģistrēts personu apliecinājums rūpēties par kopīgu saimniecību, gādāt un atbalstīt vienam otru. Un partnerattiecības beidzas ar abu personu gribas izteikšanu. Redziet, cik vienkārši – nekādu morālo pienākumu!" Mazliet zobgalīgi formulējot, politiķim raizes dara ne tik daudz kaut kādas minoritātes, cik tradicionālo vērtību devalvēšanās mūsdienu sabiedrībā vispār. Es gan neesmu redzējis šādas socioloģiskās aptaujas Latvijā, bet man šķiet, ka raizēm par "īstās Eiropas norietu" piekristu ļoti daudzi.
1997. gadā krievu valodā iznāca bijušā rīdzinieka, jau sen uz ASV emigrējušā Aleksandra Geņa eseju krājums "Bābeles tornis". Vienā no tekstiem (27. lpp.) Genis pasmaida (vai pasmīn) par to, ka slavenais rakstnieks Herberts Velss, kurš 20. gadsimta pirmajā pusē baidīja savus lasītājus ar šķiru cīņas trakumiem, nevarēja iedomāties, ka viskarstākās debates 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ASV (un ne tikai) būs par tēmām, kas saistītas ar cilvēka dabu. Aborti, eitanāzija, seksualitāte. Piebildīšu no savas puses: tas nav nedz slavējami, nedz peļami, bet mazliet jocīgi gan. No vienas puses, esam sasnieguši augstu tehnoloģisko attīstības līmeni, kam it kā vajadzētu mūs atbrīvot no kreņķa par miesisko. No otras puses, apkārtējā vide kļūst arvien problemātiskāka ne tikai līdzšinējā dzīvesveida, bet arī cilvēku turpmākai pastāvēšanai kopumā. Īsi sakot, ir daudz jautājumu, par kuriem uztraukties un reflektēt. Bet, redz, indivīdu privātās dzīves jautājumi vienalga kaut kā izrādās interesantāki par, teiksim, to, lai mēs te masveidā neapsprāgstam antibiotiku rezistences dēļ (vienkāršoti – virkne medikamentu vairs nestrādā).
Kultūrkari nav tikai politiķu un uzmanības kāru aktīvistu manipulācijas. Cilvēki patiešām ir noraizējušies, dusmīgi, baidās. Vieni no "trampistu" uzvaras gājiena, citi no "kultūrmarksistu" diktāta. Kāpēc esam par sevi tik zemās domās, ka baidāmies (jo agresija, kategoriskums vismaz daļēji balstās bailēs)? Paskaidrošu ar piemēru. Aizvadītajā nedēļā pabeidzu lasīt šogad iznākušo pētījumu krājumu "Religious Life in the Late Soviet Union" ("Reliģiskā dzīve vēlīnajā PSRS") – tas bez maksas lasāms tīmeklī. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka patiesu pārliecību vara un konjunktūra pakļaut un sagraut nevar, pat totalitārajā PSRS. Uzspiešanas formas mūsdienās ir mainījušās, un var ilgi strīdēties par to, cik tās ir iedarbīgas, tomēr tās nav tik skarbas kā totalitāros režīmos. Vara un konjunktūra var būtiski pasliktināt indivīda ekonomisko situāciju, bet piespiest atzīt melnu par baltu (konkrētā indivīda vērtību sistēmā) nevar. Ja runa ir par iespēju palikt pie saviem uzskatiem, neredzu iemeslu sakāpinātai toņkārtai. Jau pieminētajā krājumā ir teksts par kristīgo feministu grupu "Marija" pagājušā gadsimta 70. gadu nogalē–80. gadu sākumā toreizējā Ļeņingradā. Skaidrs, ka padomju vara šādas aktivitātes necieta. Bija cietums, izsūtīšana. Savukārt vairums potenciālo sabiedroto Rietumos nepieņēma kristīgo pusi. Nevar būt tādu kristīgo feministu! Īsi sakot, šis sieviešu pulciņš bija un palika baltais zvirbulis gan dzimtenē, gan emigrācijā. Iespējams, ka viņu idejas patiešām bija juceklīgas, bet fiziski draudi vai banāls naudas trūkums nespēja te neko mainīt.
0