Par grāmatām
07.07.2020

Cilvēces elpa. Epus un tā tulkojums

Komentē
0
Saglabā

 "Mēs jūtam apdraudējumu jau atkal kļūt par akmens laikmeta cilvēku, jo iekšēji tādi esam nepārtraukti. Akmens cirvju vietā mūsu ieroči būtu lidmašīnas, bet viss cits – tāds pats kā toreiz, it kā tūkstošgadu vēsture būtu nosusināta no atmiņas. Vēsturei izšķīstot, cilvēks tiktu atsviests tajā stāvoklī, kurā viņš atradās pirms tūkstošiem gadu, kad arvien un jau bija cilvēks – bez zināšanām un apziņas par savas kultūras mantojumu." [1]

I

Latviešu valodā samērā īsā laika posmā publicēti triju epu [2] tulkojumi – "Eposs par Gilgamešu" ("Jumava", no akadiešu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds), "Dziesma par manu Sidu" ("Neputns", no spāņu (senkastīliešu) valodas atdzejojis Uldis Bērziņš) un "Kalevdēls" ("Neputns", no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš). Tas sniedz pamatu runāt par šo darbu nozīmi mūsdienu lasītājam, kam tiešā veidā sen vairs nav pazīstama mītiskā domāšana, kuras ietvaros šie epi veidojušies. Protams, mītiskā metode [3] kā mēģinājums salāgot moderno dzīvi ar mītisko domāšanu ir spējusi radīt vēsturiski nozīmīgus literāros darbus, tomēr netaisni būtu apgalvot, ka, piemēram, T. S. Eliota "Nīkā zeme" un Homēra "Odiseja" būtu tipoloģiski līdzvērtīgi darbi. Mūsdienu lasītājs ir pakļauts epu ietekmei, un viņa lasīšanas pieredze ar tiem ir neizbēgami saistīta, arī ja saikne veidojusies neapzināti vai pat uzspiesti. Tāpat šie tulkojumi dod bagātu augsni sarunām par latviešu atdzejas īpatnībām.

Minētie trīs literārās tradīcijas stūrakmeņi pārstāv trīs atsevišķus vēstures posmus un akcentē nozīmīgāko, ko tajos varam smelt – kā literārā, tā ideoloģiskajā segumā. Tiem pievienojot vēl sengrieķu un romiešu epus, mēs secīgi varētu izšķirt hēgeliskās vēstures attīstības stadijas – gara atbrīvošanās stāstu no despotiskā Gilgameša tēla līdz individuālas brīvības centieniem, kam aizmetņi rodami nacionālā romantisma varoņos. Šāds lasījums ir visnotaļ spekulatīvs, tomēr parocīgs, tāpēc visupirms dosimies tā pavadā.

Kā G. V. F. Hēgelis, Tomass Kārlails [4], tā arī atsevišķi Fjodora Dostojevska varoņi vēstures attīstību saistīja ar atsevišķu vīriešu izcilību un pārākumu iepretim citu mirstīgo centieniem. Viņi vēsturi skaidroja tikai caur šo vīru acīm, padarot tos tikpat kā dievišķus. Šajā stratēģijā daļēji ierakstās arī epi – tiesa, mītiskā un literārā plāksnē –, un arī uz literatūras vēsturi varam paraudzīties tikai caur tiem, ieraugot varoņus, kas šo darbu rašanās apstākļos nodrošinājuši literāro materiālu ilgākam laika posmam, noteikuši galvenos naratīva veidošanas principus, kā arī vērtības, kas apvienojušas vienai valodai piederīgos.

Ja epus nostāda kā literārā kanona pamatus, tas liek domāt, ka cilvēkā rodama esence, kas būs vienlīdz patiesa kā pie viena, tā pie cita indivīda. Atšķeļot kultūras radītos uzslāņojumus, būtu iespējams nonākt līdz kodolam, kas vienus cilvēkus padara līdzīgus citiem neatkarīgi no vēsturiskajiem apstākļiem, kuros viņi dzīvo. Tāpat ticams ir apgalvojums – cilvēku nemainību pierāda kaut fakts, ka ir iespējams iejusties un iekļauties vēstījumā, kas radīts un klāsta par laiku, kurš pašreiz dzīva cilvēka empīriskajai pieredzei nav pieejams.

Epus ir ārkārtīgi divdabīgs literārs darbs – tas iemieso kādas konkrētas kopienas etosu, rituālo un mutvārdu tradīciju, bet vienlaikus sniedz literāru pamatu raudzīties uz cilvēci kā uz vienotu un vienojamu sabiedrību. Turklāt epi ir žanrs, kas literatūrā sākotnēji visspilgtāk apstiprina Johana Gotfrīda Herdera teikto – "vienīgi valoda cilvēku padarījusi cilvēcīgu, ieslēdzot dambjos milzīgos viņa afektu plūdus un ar vārdu palīdzību tai uzstādot saprātīgas piemiņas zīmes". [5]

Sokratiskā garā pretstatīdams rakstīto vārdu runātajam un pozicionēdams to kā zemāku un mazāk pilnīgu domu un cilvēcisko emociju paudumu, Herders akcentē tā nozīmību tradīcijas, pārmantojamības un humānisma veidošanā: "Tomēr tas viss netraucē rakstības tradīciju uzskatīt par laika ziņā visnoturīgāko, visklusāko, visiedarbīgāko Dieva iedibinājumu, caur kuru tautas iedarbojas uz tautām, gadsimti uz gadsimtiem un viss cilvēku dzimums ar laiku varbūt savienosies ar brālīgas tradīcijas ķēdi." [6] Šis apgalvojums vistiešāk balsta epu nozīmību, noturību un īpašo vietu literatūras vēsturē.

Papildinot Herdera teikto ar viņam vēl nepieejamo vēsturi, var apgalvot, ka epus ir utopijas žanrs, kurš konstruē nevis ideālo modeli, ko apdzīvot nākotnē, bet harmonisko vidi, kurā pasaule radusies un turpina pastāvēt neatkarīgi no mainīgiem apstākļiem. Mihails Bahtins epum piedēvējis absolūtās pagātnes kategoriju; sākotne, izcelsme, pirmatnējība un citas līdzīgas pagātnes norises, ko epi atklāj, ir ne tikai temporālas kategorijas, bet ar vērtībām apveltīta laika sistēma, kurā vērtības ir iedzīvinātas līdz galējai pakāpei. [7] Lai arī epi vienmēr vēstī par mītisku pagātni, to pamata uzstādījums paredz tēloto notikumu nepārtrauktu aktualizāciju tagadnē. Kamēr vien šī izpausme nav pakļauta kritiskam lasījumam, epi arvien turpina tagadnē ienest maldīgus priekšrakstus.

Centieni kādai parādībai piedēvēt universālumu vienmēr bijuši bīstami – tas ir radikāls žests, kuru veikuši gan epi, gan to tradicionālā interpretācija, un "aizvainoto skolai", kā to nodēvējis Harolds Blūms, šai sakarā būtu daudz, ko teikt. Visupirms epu nozīmību nodrošina ar tiem tikpat kā nesaraujami saistītais heroisms, kas lielākajā tiesā gadījumu saknes dzen ne tikai varoņa dievišķajā izcelsmē, bet privileģētajā statusā, ko tas ieņem sabiedrībā, par kuras varoni kļūst. Varonība ir ļāvusi epiem būt stāstīšanas vērtiem, un tās izcelšana un nostiprināšana ir epu pamatu pamats. Heroisms arī funkcionē kā viens no galvenajiem konkrēto triju epu pīlāriem. Vai tā būtu šķietami cildenā tieksme pēc nemirstības vai sociālā goda atjaunošana, vai mītiskās pasaules būvniecība, kas vienlaikus atbilst reālajai, – visos trijos gadījumos heroismu balsta un nodrošina darbības, kas viscaur Eiropas literārajai tradīcijai ir nodrošinājušas tās fallo(logo)centrismu. Piemēram, Kalevipoega tēla attīstība, plašos vilcienos skicējot, vienlaikus ir ārkārtīgi tuva tam, kā tiek rakstīta Eiropas vēsture kopš Apgaismības: "Epa varonis uzrāda uzkrītošu pāreju no folkloras mežoņa, kas reprezentē pirmatnējo dabu, uz kultūras varoni, cēlēju un zemkopi, kas dabu pārvērš, padara to auglīgu un pakļaujamu, tādējādi uzrādot civilizācijas un progresa potenciālu." [8] Epi tādējādi kļūst par vismaskulīnāko no žanriem, lielākajā daļā gadījumu neiekļaujot femīno subjektu. [9]

Epus ir ideoloģiski visvairāk piesātinātais literatūras žanrs – tas stāsta par varonību un notikumiem, kas palīdz kopienai savu mirstību dziedēt ar ideju par noteiktu vērtību mūžīgu pastāvēšanu. Tomēr dzīves un literatūras attiecības ir krietni dinamiskākas, nekā iespējams fiksēt, un epi – mūžīgā sastingumā nonākušie literārie darbi – nespēj to atspoguļot.

Lai cik lielu nozīmi piešķirtu epiem, vienlīdz skaidrs un izplatīts ir fakts, ka tie gan ikdienas, gan profesionālam lasītājam nav literāru darbu hierarhijā visaugstākajā vietā. Epus ar to ir īpatnējs literārs žanrs, jo ir tik dziļi iesakņojies tā pārstāvētajā valodā, ka eksistē arī bez tā aktīvas lasīšanas vai pārspriešanas. Proti, epi arvien tiek lasīti ar romantisma optiku, kur nacionālais segums un vērtības ir īpaši augstā godā. Šāda epu lasīšanas tradīcija balstās Herdera filozofiskajā sistēmā, kur literatūra kalpo gan par negrozāmas nacionālās identitātes stūrakmeni, gan par saziņas līdzekli starp nācijām, vienlaikus apliecinot unikālo un vienreizējo, kas konkrētajā valodā, tautā un epū ir iekļauts [10]. Tomēr epi ir ierakstāmi nepārtraukti mainīgā vēsturē, kuru tie vienlaikus veido un no kuras radušies.

Epi ir palīdzējuši vēsturiski ieviest hierarhiju un pēctecību gadījumos, kad kāda fenomena skaidrošanai ir trūcis faktoloģiskā pamata. Te varam minēt plūdu mītu, kura izcelsme līdz ar Gilgameša atklāšanu ir saistīta ar auglīgā pusmēness teritoriju. Tomēr, kā liecina jaunākie pētījumi mitoloģijā, priekšstats, ka plūdu mīts radies Mezopotāmijā, ir apšaubāms. Šāds pieņēmums tika balstīts faktā, ka plūdu mīta dažādas variācijas iepriekš nav uzietas ārpus Laurāzijas teritorijas. Tomēr jaunas liecības par šī mīta izplatību no vēsturiskā progresa pasargātās kopienās Āfrikā un Austrālijā, kas ir daļa no Gondvānas superkontinenta, liek domāt, ka tas ir krietni senāks un plašāk izplatīts, nekā iepriekš pieņemts. [11] Tāpat tas atceļ vienu iespējamo šī mīta skaidrojumu, kas iepriekš bija saistīts ar leduslaikmeta beigām un tā radītajiem plūdiem teritorijās, kuras iepriekš tika uzskatītas par mīta sākotnējo rašanās vietu. Līdz ar to zudis arī mītu skaidrojošais dabas substrāts.

Kaut arī "Dziesma par manu Sidu" lielākoties tiek uzskatīta par vēsturiskus notikumus cienošu darbu, jo autors to radījis neilgi pēc vēsturiskā Sida nāves, arī šajā epū, īpaši otrajā un trešajā dziesmā, ir pievērtas acis uz vēsturi, lai neaptraipītu darbā pausto heroisko dabu. [12] Jāņem vērā, ka darbs tapis rekonkistas apstākļos un, kaut epus balstās vēsturiskos faktos, tā tapšanas un izpildīšanas laikā politiskā situācija jau bija mainījusies. Proti, "Dziesmas" autors ir lietojis anahronismus, epū aprakstītajos notikumos ieviesdams korekcijas atbilstoši sava laika nepieciešamajiem ideoloģiskajiem priekšrakstiem. [13] Protams, veiktās manipulācijas nav ne tuvu tik grandiozas, kādas manāmas "Dziesmā par Rolandu", kur ideoloģiskie apsvērumi guvuši pilnīgu virsroku. Tomēr būtiskas ir tieši nianses, kas patiesībai liek biedroties ar viltu – velns slēpjas detaļās.

"Kalevipoegs" un citi 19. gadsimtā tapušie epi ir radīti kā nacionāli sintētiski veidojumi, kur autorība teksta veidošanā ir tikpat noteicoša kā nacionālais gars, ko tā centusies epos iestrādāt. Atšķirībā no diviem iepriekšējiem epiem "Kalevipoegs" nav sākotnēji radies mutvārdu formā, bet vēlāk tapis igauņu folkloras vācēja Frīdriha Reinholda Kreicvalda pierakstīts. Tas jau no sākta gala ir viena autora un no autorības kā egoistiskas kategorijas atkarīgs darbs, kuram vajadzēja nostabilizēt tautas nacionālo pašapziņu: "Lielākā daļa izvēļu, kuras viņš [Kreicvalds] ir veicis, kārtojot materiālu, ir izvēles, kuras veiktas drīzāk ideoloģisku un literāru apsvērumu dēļ, nevis ievērojot folkloras un citu literāro avotu iedabu. Viņš nostiprināja savu personīgo virsvaldību pār tekstuālo materiālu, pārrakstot to un ieviešot tajā vēstītāja figūru – bardu, kas pārstāv pilnvarotā balsi." [14] Kreicvalds krietni paplašina epa apjomu, lietojot atkārtojuma figūras, kas satopamas mutvārdos tapušos epos. Kamēr "Gilgamešā" un "Dziesmā par manu Sidu" šī figūra lielākoties kalpo kā atmiņas palīglīdzeklis, ar kuru saglabāt raitu vēstījuma plūdumu un atvieglot tā izpildītājam tālākās notikumu attīstības gaitu, "Kalevipoegā" tas kļūst par folkloru stilizējošu elementu, kas vairumā gadījumu traucē teksta ritējumam. Kreicvalda manipulācijas ar folkloras materiālu zīmīgi raksturo arī fakts, ka igauņu folklorā Kalevipoegs liroepiskajā tradīcijā ir sastopams tikai vienā dziesmā, kurā viņš tiek tēlots kā varmāka, kas mežā uzbrūk jaunavai, lai to izvarotu. Eposa izstrādes gaitā Kreicvalds šo Kalevipoega varonības šķautni nav iekļāvis, jo tā neatbilda viņa iecerētajam.

II

Latviešu atdzeju jau ilgstoši pavadījis vadmotīvs, ka citu tautu literatūras pārnešana latviešu mēlē sekmēs mūsu ierindošanos starp lielajām kultūras tautām. Atsperoties no citās valodās radītā, latvieši visupirms varēs apliecināt savu vienlīdzību un vēlāk, kad jau šāds stāvoklis ir nostiprināts, veidot, pilnīgot un paplašināt tautas svarīgāko pamatu – valodu.

Lielākā daļa epu tulkojumu latviešu valodā tapusi padomju laikos vai jau pēdējās desmitgadēs, ja runājam par pilnvērtīgiem atdzejojumiem, nevis par pārstāstiem prozā vai atsevišķiem fragmentiem. Tas liecina, ka latviešu atdzejas tradīcijai bija jānobriest līdz zināmam valodiskajam un domas vingrumam, lai spētu vēstīt tāda apjoma tekstos iekļautās saturiskās un formālās īpašības.

Padomju laikos atdzejā valdošais etoss bija paplašināt valodas iespējas, radīt tai plašāku telpu un atkarot potenciāli zaudējamo rusifikācijas draudu iespaidā. Tāpat veselu atdzejas skolu ar Uldi Bērziņu un Knutu Skujenieku priekšgalā radīja tā saucamo brālīgo padomju tautu dzejas pārnešana latviešu valodā. Tādi apgalvojumi kā "gan publikācijas presē, gan atsevišķas atdzejojumu grāmatas, gan antoloģiski kopojumi nav mehāniska poligrāfijas summa – pa redzamiem un neredzamiem ceļiem atdzejotāja pūliņi iefiltrējas mūsu tradicionālajā mentalitātē, mūsu pasaules uztverē, to pārveidojot, turpinot un bagātinot" [15] var būt itin iedvesmojoši un atdzejotāja gandarījumu raisoši. Tomēr, ņemot vērā dzejas nozīmi mūsdienu sabiedrībā, tas ir drīzāk vēlamais mērķis, nevis esoša realitāte. Tāpēc mūsdienu apstākļos saglabāt pirms pusgadsimta veidotos priekšstatus par atdzeju būtu maldīgi un nepilnīgi. Acīmredzamākais piemērs ir dzejas un atdzejas grāmatu tirāžas, kā arī diskusiju un analīzes trūkums par dažādu mūsdienu atdzejotāju pieejām šajā, Bērziņa slengā runājot, melnstrādnieka darbā. Mūsdienu latviešu valodas pārmaiņas rada pilnīgi citi informācijas avoti, no kuriem dzeja atrodas vienā no pēdējām vietām. Tomēr, par spīti šādai ainai, joprojām top būtisku pasaules literatūras stūrakmeņu tulkojumi, kā spītējot faktam, ka latviešu valoda ir lēni izmirstoša valoda. Šie trīs eposu tulkojumi līdz ar citiem nesenākā pagātnē tapušiem sniegumiem drīzāk aizpilda radušos vakuumu, nevis ir daļa no mērķtiecīga darba pie latviešu literārās valodas vitalizācijas.

"Atdzejojums ir vislabākais nacionālās dzejas spogulis," [16] raksta Skujenieks, uzsvērdams atdzejojumu netaisnīgo, bet likumsakarīgo dabu – tie noveco, kamēr oriģināla āda arvien saglabājas elastīga. Tā kā epus ir grandiozs dzejas teksta blīvējums, tā tulkojumu nevar reducēt vien uz atsevišķām sava laika dzejas īpatnībām. Tam drīzāk ir jāapkopo tradīcija un jāuzrāda status quo, kurā rit poētiskās domas pavediens.

No šī raksta objektiem – "Eposs par Gilgamešu", "Dziesma par manu Sidu" un "Kalevdēls" – viskritiskāko uzmanību izpelnās tieši pirmais. Ilmāra Zvirgzda darbu vienlaicīgi apbrīnojamu un nepateicīgu padara fakts, ka akadiešu valodas elpa, turpinot Skujenieka metonīmisko domāšanu, mums vairs nav pieejama. Gadījumos, kad epus autorība pieder mutvārdu tradīcijai, atdzejotājs sarunājas nevis ar vēsturisku personu, kurai piemīt savas unikālas stila īpatnības, bet ar valodas garu kopumā. Ja viena cilvēka literārajiem untumiem var izdabāt, pakļauties, tos analītiski izdibināt, lai pēdīgi pārnestu latviešu valodā, tad kolektīva stāsta pārnešana sevī ietilpina krietni daudzpusīgāku un niansētāku attieksmi pret konkrēto tekstu.

Zvirgzds ir īstenojis to pašu stratēģiju, kuru varam vērot jau pie pirmajiem "Gilgameša" pārcēlumiem citās valodās – vienā izdevumā līdzās publicēt gan fabulu prozā, gan eposa dzejisko interpretāciju mērķvalodā. Par interpretāciju varam to dēvēt kaut tā iemesla dēļ, ka mums neizzināma ir eposa prosodija – akadiešu valodas skanējums. To var rekonstruēt pēc citu semītu valodu līdzības, tomēr pilnvērtīga atdzeja minējumus un pieņēmumus necienī.

Izceldams vispārējās latviešu atdzejas skolas īpatnības, Skujenieks kā trūkumu norāda tās stilistikas spējas: "[..] latviešu oriģināldzejas romantiskās un postromantiskās tradīcijas tik spēcīgi ietekmē atdzejotāju, ka viņš, pats to neapzinādamies, ieslīd mīļā, pierastā gultnē. Acīmredzot principiālam darbam stilizācijas jomā latviešu atdzejojumu skola vēl tā īsti nav nobriedusi." [17] Lai arī Zvirgzda veikums nav ietilpināms minētajā stratēģijā, viņa darbs atbalso mūsdienu literatūras īpatnību, kurai raksturīgs verlibrs jeb brīvais pants kā dzejas standartforma. Ne velti atdzejotājs piezīmēs norāda, ka pie epa strādājis tā, lai "iepriecinātu katra lasītāja sirdi". Tas uzrāda ne vien izplatīto pieņēmumu, ka poētisks teksts un tā labskanība nav savietojama ar zinātnisku izpēti un tās nospiedumiem pamattekstā, bet arī vēlmi kalpot noteiktai, tikai mūsdienās pieņemtai sapratnei par dzeju, kurā drosmīga stilizācija ir reti sastopama. Zvirgzds, atdzejojot "Gilgamešu", ir turējies pie saturiskas skaidrības, necenšoties radīt iespaidu, ka eposa vēsture līdz pieraksta brīdim ir bijusi mutvārdu. Poētiskajā risinājumā viņš ir atturējies viltot dažādus tekstuālus paņēmienus, kas teksta ielāgošanu un identu nodošanu no cilvēka cilvēkam padarītu vienkāršāku. Viņš ir izvēlējies stratēģiju, kurā epus ir drīzāk svēta vienība, omnipotenta, kurā mūsdienu lasītājs spēj spoguļot tikai sava laika dzejas uztveres īpatnības. Lai arī mūsdienu latviešu lasītājam vairākas tūkstošgades senais teksts tādā veidā kļūst viegli pieejams, neizliekoties par to, kas latviešu valodā dzīvi nevar eksistēt, tas drīzāk vēstī par mūsdienu dzejas praksi, nekā sniedz pilnvērtīgu ieskatu eposa oriģināla dzejiskajās kvalitātēs. Šāda atdzejas pieeja nav uzskatāma par mākslinieciski nevērtīgu vai nepilnīgu, bet dēvējama par vienu no metodēm, ar kuru viens laiks uzrunā citu, atdzejotājam pildot skaidri saredzama vidutāja funkciju.

Citu pieeju jau vairākas desmitgades kopj Uldis Bērziņš, kura rokraksts ir manāms arī "Dziesmā par manu Sidu". Tāpat kā "Gilgamešs", arī spāņu epus pieder mutvārdu tradīcijai, kuras pamatā ir dzīva runa un vēstītāja meistarības apliecinājums. Bērziņa pieejas pamatiezīmi raksturo nevis izdabāšana lasītājam, ko nodrošinātu teksta tulkošana atbilstoši pašreizējam valodas stāvoklim, bet gan kalpošana valodai, kas paredz arvien plašāku valodisko līdzekļu izmantojumu. Respektīvi, Bērziņš vienkopus sapludina visu iespējamo leksiku, tomēr nevienā brīdī viņa atdzejotais teksts nekļūst anahronisks. Tas vienlaikus saglabā tuvību oriģinālam, rūpējoties par plašu un bagātīgu valodas izmantojumu, kas ir piesātināts ar vecvārdiem un novecojušām sintaktiskām konstrukcijām, bet reizē arī laikmetīgs un mūsdienu lasītājam pilnvērtīgi pieejams.

Guntaram Godiņam, atdzejojot "Kalevipoegu", laiks un telpa ir stāvējuši līdzās: viscaur epus teksta plūdumu nodrošina gan igauņu, gan latviešu poētikas pamatu veidojošā tautasdziesmu forma. Iepretim Pumpura "Lāčplēsim", kurā izmantots plašs prosodisko elementu klāsts, tādējādi šo epu ierakstot plašā Eiropas literatūras tradīcijā, "Kalevdēls" pilnībā paļaujas uz folklorā aprobētu četrrindu formu četrpēdu trohajā (brīžiem atdzejots daktilā), un šāda forma to tuvina "Niedrīšu Vidvudam" – savulaik tautas noraidītajam Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa latviešu tautas epus pieteikumam. Lai cik šķietami viegls, radniecības atvieglots varētu būt Godiņa darāmais darbs, folkloras stilizācija prasa ārkārtīgi izkoptu valodu un domāšanu, kas mūsdienās vairs nav dabiski pieejama – tā ir trenējama. Ja arī pats epus ir anahronisks, šī vājība, kas reizē ir tā spēks, atdzejojumā pilnībā nogludināta.

Šo triju epu tulkojumi stingri uzrāda to, ka latviešu valoda arvien pauž gribu atrasties vienīgi eiropeiskajā rietumu kultūras telpā – tās nepieciešamajā minimumā, ignorējot literārās tradīcijas, kas eksistē ārpus vēsturiski saistošā kultūras areāla. (Kliedzošs trūkums ir "Metamorfožu" nelasāmība latviešu valodā.) Lai kādas pretenzijas arī neizvirzītu epiem, ir vienlīdz būtiski, ka latviešu valodā būtu lasāmi arī, piemēram, persiešu epus "Šāhnāmē" jeb "Karaļu grāmata" vai kāds no daudzajiem Okeānijas salu epiem.

Šeit pieteiktā epu interpretācija, kas cieš no neizbēgamiem trūkumiem, veicot lasījumu "no putna lidojuma", noteikti tikai iegūtu, ja epi tiktu aktualizēti biežāk un skrupulozāk. Lai tie nekļūtu par pasīvu žanru, kas vienlaikus ir veselu tradīciju noteicēji, epi tomēr ir tulkojami, lasāmi un pārspriežami. Tiem piemīt vitalitāte, ko iespējams iekļaut arī aktuālākajās sarunās, kas saistītas ar literatūras un varas, literatūras un tradīcijas, literatūras un tulkojuma attiecībām. Mūžīgā sastingumā nonākuši, epi jaudā atdzīvoties – tālākais atkarīgs no tiem piešķirtās nozīmes.

 

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

 

[1] Jaspers, Karl. The Origins and Goal of History. New York: Routledge, 2010, pp. 29.

[2] Sekojot Dena Dimiņa lietojumam "Dziesmas par manu Sidu" priekšvārdā un komentāros un izmantojot vārdformu "epus" kā iespējami tuvāko sengrieķu formai, arī šeit turpmāk tiks praktizēta forma, ko lietojis jau Andrejs Pumpurs "Lāčplēša" pirmizdevumā.

[3] Mītisko metodi pieteica T. S. Eliots, rakstot par Džeimsa Džoisa "Ulisu". Eliots aicināja citus rakstniekus sekot Džoisam un moderno pasauli tēlot nevis pēc klasicismā un reālismā pieteiktajiem principiem, ko veidojis zinātnes progress un kas, viņaprāt, sniedz nepilnīgu pasaules un cilvēka tēlojumu, bet gan pēc mītiem raksturīgas struktūras, kur pagātne un tagadne pastāv vienlaikus, nevis secīgi pārmainās.

[4] Sk. Kārlails, Tomass. Varoņi, varoņu kults un varonīgums vēsturē. Rīga: Vieda, 2010.

[5] Herders, Johans Gotfrīds. Idejas par cilvēces vēstures filozofiju. No: Darbu izlase. Rīga: Liesma, 1995, 261. lpp.

[6] Herders, Johans Gotfrīds. Idejas par cilvēces vēstures filozofiju. No: Darbu izlase. Rīga: Liesma, 1995, 266. lpp.

[7] Bakhtin, Mihail. Epic and Novel. In: The Princeton Sourcebook in Comparative Literature. Princeton: Princeton University Press, 2009, pp. 110.

[8] Valk, Ūlo. Authorship and Textuality. The Kalevipoeg as Epic Landscape. In: The Kalevala and the World’s Traditional Epics (ed. Lauri Honko). Helsinki: Finnish Literature Society, 2002, p. 411.

[9] Šajā tradīcijā augušas, bet tās femīno izvērsumu veidojošas, piemēram, ir zviedru dzejnieču Ingeras Kristensenas poēma "Alfabēts" un Idas Borjelas poēma "Ma".

[10] Epus saturiskais un formālais grodums to padara par šķietami skaidri izšķiramu žanru starp pārējām literatūras formām. Tomēr kritēriji, ja atkāpjamies no ierastā kanona ar noteiktiem sarakstiem par katras tautas nacionālo eposu, kļūst itin miglaini, ja skatāmies uz šo žanru vēsturiskā šķērsgriezumā. Vismaz sākot no vācu un angļu romantisma literatūras, epus kvalitātes ir tikušas pārceltas no sabiedriskās vides uz individuālo, veidojot epum pietuvinātas žanriskās izpausmes apjomīgos dzejas tekstos, kur priekšplānā izvirzīta nevis veselai tautai, bet gan atsevišķam indivīdam vai mazākai kopienai nozīmīga tematika. Protams, ir uzrādāmi arī senāki piemēri, kā Dantes "Dievišķā komēdija" u.c. Šajā rakstā šie epi gan nav saistoši refleksijai.

[11] Witzel, Michael E. J. The Origins of the World’s Mythologies. Oxford: Oxford University press, 2012, p. 179.

[12] Barton, Simon. The Historical Context of the Poema de mio Cid. In: A Companion to the Poema de mio Cid. Leiden: Brill, 2018, pp. 297–298.

[13] Idib., pp. 302–304.

[14] Valk, Ūlo (2002). Authorship and Textuality. The Kalevipoeg as Epic Landscape. In: The Kalevala and the World’s Traditional Epics (ed. Lauri Honko). Helsinki: Finnish Literature Society, p. 409.

[15] Skujenieks, Knuts (1973). Kāpēc mēs atdzejojam? No: Raksti. 6. sēj. Rīga: Nordik, 2006, 285. lpp.

[16] Skujenieks, Knuts (1972). Atdzejošana – atdzīvināšana. No: Raksti. 6. sēj. Rīga: Nordik, 2006, 281. lpp.

[17] Skujenieks, Knuts (1973). Kāpēc mēs atdzejojam? No: Raksti. 6. sēj. Rīga: Nordik, 2006, 285. lpp.

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!