Par grāmatām
11.05.2021

Zandere un aizsprosti

Komentē
0
Saglabā

Par Ineses Zanderes krājumu "Mantojumi" ("Neputns", 2021)

Kārlis Vērdiņš recenzijā par Ineses Zanderes visnotaļ izcilo un vienu no svarīgākajiem pagājušās desmitgades krājumiem "Putna miegā" (2014) apgalvo: "Zandere pieder pie to latviešu dzejnieku daļas, kuri kvalitāti vērtē daudz augstāk par kvantitāti, tāpēc varam tikai zīlēt, cik ilgam laikam būs jāpaiet līdz nākamajam krājumam." Teikuma pirmā daļa arvien ir spēkā, par ko liecina nupat kā klajā laistais krājums "Mantojumi". Zīlēšana nu ir galā, un lasītājs var nodoties citai vienlīdz neuzticamai padarīšanai – vēsturei.

Vēstures apcerēšana ir tikpat veca, cik dzeja, – neatkarīgi no laikmeta, stila un atsevišķa autora mākslinieciskajiem nolūkiem, dzeja ir nesaraujami saistīta ar informācijas blāķi, ko apzīmējam ar jēdzienu "vēsture". Tomēr šobrīd tās nozīme ir pieaugusi līdz, šķiet, kritiskai robežai, ciktāl vēlamies domāt par mākslu kā brīvu no konjunktūras. Lai arī neesmu apbruņots ar statistiku un datiem un runāju no savas izkliedētās lasītāja pieredzes, mūsdienu latviešu literatūrā vēsture ir dominējošā tēma, tāpat arī daļa neseno lielāko kino un teātra darbu top, it kā atgūstot vai pārstāstot kaut ko zaudētu. Vēsture ir kļuvusi tikpat kā par institūciju, kas izsniedz iedvesmu grantus katram rakstniekam, kas vien pabāž degunu tās virzienā. Jā, tā ir vilinoša, tā ir neizsmeļama, tā izdarījusi lielu daļu darba rakstnieka vietā, vienkārši notiekot un atstājot liecības. Tomēr vienlaikus tā ir tagadni nomācoša – arī tad, ja rakstnieks tās materiālu izmantojis, lai radītu visai izcilu literāru darbu. Ieilgusī apmātība ar vēsturi, domājams, pašreizējo latviešu literatūru būs pamatīgi iekonservējusi, prozaiķiem un dzejniekiem arvien vairāk pievēršoties pagātnes notikumiem un aizbildinoties ar visai cēliem mērķiem.

Šeit varam atsaukties uz nesen latviski izdoto Frīdriha Nīčes eseju "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei". Nīče brīdina – jo saistošāka vēsture kļūst dzīvei, atņemot tai būtiski nepieciešamo bezvēsturiskumu, jo lielākā mērā pati dzīve, to veidojošais cilvēks un kultūra kļūst nevesela [1]: "[..] vēstures pārmērīgumā cilvēks atkal beidzas, un bez šī nevēsturiskā apvalka viņš nekad nebūtu sācis un uzdrošinājies sākt būt cilvēks." [2] Te nav runa par, domājams, nīčeāniskās tradīcijas pārpratumu, kas visasāk īstenojās avangarda ikonoklastiskajā garā, bet gan par nemitīgu, tikpat kā hipohondrisku atminēšanos iepretim pašreizējās brīvības īstenošanai, kas veidos nākotnes vēsturi. Jo vēsture tiek padarīta pilnāka, jo kaitīgāka tā ir pašreizējam brīdim. Tā vajā un neatstājas kā lietuvēns uz Stīvena Dedala krūtīm.

Nekādā gadījumā nevēršos pret kritisku vēstures pārskatīšanu, izstāstīšanu un interpretēšanu. Tomēr ilgstošā kavēšanās tajā atņem iespējas mūsdienām kļūt par ievērības cienīgu vēstures daļu nākotnē. Veidojas vakuums, literatūrā aktuāla kļūst pagātne, kamēr tepat apkārt ir gana daudz tēlojamu izpausmju – kaut vai izmirstošā tauta, kura visus pašreizējos intelektuālos resursus novirza sevis mumificēšanai, vēl pirms tās vēsturiski apdzīvotās zemes appludinājuši kūstošie ledāji. Jāpiebilst: katrs atsevišķais literārais darbs, kas vētī vēstures notikumus, ir visnotaļ nozīmīgs un nepieciešams, un tikai šis iemesls vien neliedz tam būt mākslinieciski pārliecinošam. Taču svarīgākais ir šo darbu veidotais kopsakars, skatīts līdzās ar nepārtraukto zaudētās paradīzes un vēsturiskā pāridarījuma izjūtu, kas laicīgajā latviešu literatūrā ir neatņemama sastāvdaļa kopš tās sākotnes.

Nonākot līdz Zanderes krājumam, jāteic, ka mākslinieciskās īpašības, kuru dēļ cienu dzejnieci un viņas darbu, krājumā apvienotas ar visu, kas izraisījis iepriekš paustos iebildumus. Zandere zina daudz, un no izšķīšanas vēstures pieredzējumos viņu pasargā tas, ko Nīče dēvē par kritisko vēstures skatījuma veidu iepretim monumentālajam un antikvārajam. Kritiskais veids paredz, ka "viņam [cilvēkam] jābūt spēkam un laiku pa laikam tas jāliek lietā pagātnes salaušanai un izšķīdināšanai, lai spētu dzīvot; to viņš sasniedz, saucot pagātni tiesas priekšā, sīkumaini nopratinot un beidzot notiesājot [..]." [3] Zandere, tēlojot savas dzimtas un tautas vēsturē no lielajiem naratīviem nomaļās parādības, uzrāda tos mazos un lielos notikumus, kas nomāc viņas gramatiskā "es" brīvību tagadnē. Zīmīgākie teksti ir "mūsu klade", "klasē", "marta valstība" un cikls "mantojumi".

"Mantojumi" būtībā ir likumsakarīgs Zanderes iepriekšējo divu krājumu turpinājums, tiesa, vēl grodāk individuālo pagātni savienojot ar kopienas vai, kā dzejniecei labpatīk, tautas ciltsrakstiem. Ja "Melnās čūskas maiznīcā" un "Putna miegā" tendence neizšķirt sevi no Mežaparkā dziedošās masas guva arvien pieaugošus impulsus, tad jaunākajā grāmatā dzejniece šo iekšējās vajadzības noteikto sajūtu ir kulminējusi. Īpaši zīmīgi un nemainīgi interesanti ir Zanderes skolas dzejoļi — "Melnās čūskas maiznīcā" lasāmais "perspektīva" un "Mantojumos" cikla "liepas" otrais dzejolis vai episkais "mūsu klade", vai kritiskais "klasē". Tajos skola nav romantizēta pēc ierastā "skaistākie gadi mūžā", bet gan atspoguļota kā bezmaz ideoloģizētākie apstākļi, kuros cilvēks dzīves laikā atrodas neatkarīgi no vēsturiskā perioda.

Kā tiesnese Zandere nav barga, bet taisnīga, un tas būtiski viņu šķir no lielā daudzuma citu vēstures interpretu. Viena no krājumā bagātāk tēlotajām parādībām ir Zanderu dzimta, kuras viens zars vēsturiski dzīvojis un strādājis Rīgas HES būvniecības laikā appludinātajā teritorijā pie Doles salas. Krājuma pēdējie vārdi "auglīgās nākotnes dūņas arot / savā zemūdens tīrumā / audzēju elektrību / un biedēju rīgu / ar pārrauta aizsprosta atriebību" (99. lpp.) summē "Mantojumu" attieksmi pret vēsturi: intelektuālais un fiziskais mantojums, ko dzimta vai jebkura cita kopiena atstāj cilvēkam, ir ne tikai bagātība, bet arī slogs, kuru nākas nepārtraukti revidēt un pārdzīvot.

 

[1] Te man labpatīk vārdu "vesels" saprast nevis medicīniskā nozīmē, bet gan kā tādu, kas apzīmē kaut ko nesadalītu un vienotu.

[2] Nīče, Frīdrihs. Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei. Rīga: Neputns, 2021, 16. lpp.

[3] Turpat, 30. lpp.

Tēmas

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!