...Un viss pārējais

Tālajā 1977.gadā kādam divdesmitpiecgadīgam jaunietim radās ideja par radio seriālu „Pasaules gali” (The Ends of the Earth): katrai sērijai vajadzētu beigties ar pasaules galu. Šī jaunieša vārds bija Duglass Adamss. Ja vien neesat dedzīgi viņa fani, visticamāk seriāla nosaukums jums neko neizteiks, taču tieši šī iecere pārtapa par zinātniski fantastisko komēdiju seriālu „Galaktikas ceļvedis stopētājiem” (The Hitchiker’s Guide to the Galaxy), kurš sākotnēji tika pārraidīts radio BBC. Tas guva tik lielu atsaucību, ka Adamss seriālu pārveidoja par romānu, savukārt romāns ātri vien kļuva par bestselleru. Lai gan pateikt, ka romāns kļuva par bestselleru, nozīmē nepateikt neko - angliski runājošās valstīs tas kļuva par kulta grāmatu. Nupat ir izdots romāna trešās daļas latviešu tulkojums - „Dzīve, Visums un viss pārējais”.

***

Lai arī romāns tiek dēvēts par triloģiju, faktiski tas sastāv no piecām daļām, tā kā var droši apgalvot, ka Adamsa atstātā mantojuma apguvē esam tikai pusē. Starp romāna daļām nepastāv kāda nozīmīga atšķirība vai arī vērā ņemama attīstība, ja nu vienīgi sižetiskā, bet tieši sižets tajā nav svarīgākais. Notikumi virknējas sērijās, katru reizi notiek kaut kas cits, taču nepārtraukti atkārtojas un negaidīti uzrodas „tas pats”, kas izraisa simpātijas, smieklus un patikas jūtas. Tā kā romāns ir veidots uz radio seriāla bāzes, tam ir daudz kopīga ar situāciju komēdijām: smieklīgas ir nevis pašas situācijas, bet gan tas, kas katrā atsevišķajā un atšķirīgajā situācijā atkārtojas un izgaismojas - kāda ironiska patiesība. Neizpaliek britiem raksturīgā satīra un stereotipu pārspīlējumi. Tomēr saukt „Ceļvedi” par situāciju komēdiju īsti nevar, jo lielu tā daļu veido kosmosa kuģu uzbūves apraksti, „kosmoloģija”, ekskursi Visuma kultūrā un tekstuāli joki. Viens no galvenajiem motīviem, kas kā refrēns caurvij romānu, ir īstā ceļveža teksts - „Galaktikas ceļvedis stopētājiem” ir ne vien Adamsa romāna nosaukums, bet arī ceļvedis, kuru staipa līdzi un cenšas papildināt protogonista Artūra Denta draugs un citplanētietis Fords Prīfekts[1]. Daudzējādā ziņā ceļvedis līdzinās Vikipēdijas[2] projektam, bet ar to nelielo atšķirību, ka tas ir stilistiski neviendabīgāks, satur ļoti daudz neprecizitātes un lielākoties to ir rakstījuši Galaktikas ceļotāji. Un kā raksta pats Adamss - „„Galaktikas ceļvedis stopētājiem” ir ļoti nevienmērīgi rediģēta grāmata un satur daudzus teksta fragmentus, kuri tās redaktoriem bija vienkārši iepatikušies”[3]. To tikpat labi var attiecināt arī uz Adamsa „Ceļvedi” - tā satur daudz pasāžu un skeču, kuri autoram bija vienkārši iepatikušies, tādēļ meklēt kādu nopietnu struktūras pamatojumu vai dziļu jēgu ir veltīgs darbs, ja vien, protams, pret šo uzdevumu neizturas ar pienācīgu cieņu, tas ir, nenopietnu un rotaļīgu attieksmi. Protams, kā gan ar nopietnu attieksmi varētu aptvert Dzīvi, Visumu un visu pārējo? Nopietnais savienojumā ar lieliem, neaptveramiem mērogiem, kāda, pieņemu, ir arī mūsu dzīve, ir vienkārši smieklīgs.

***

Par tulkojamību

Latviešu valodā pagaidām ir iztulkotas tikai trīs no piecām „Ceļveža” daļām. Protams, pastāv iespēja lasīt oriģinālvalodā, var lasīt arī krieviski, taču iztulkot grāmatu nenozīmē tikai padarīt to pieejamu tiem, kuriem nav iespējas lasīt oriģinālu. Iztulkot nozīmē ievietot darbu citas kultūras kontekstā un radīt priekšnosacījumu arī tā iekļaušanai citā kultūrā. Īsāk sakot, tikai iztulkotam Remarkam atradīsies vieta latviešu kultūrā, neiztulkots tas būtu tikai aizrobežu literatūras paraugs. Tomēr „Ceļvedis” nav „Tīs draugi”. „Ceļvedis” ir īpašs. Un latviešu kultūrā iekļaujas ar tikpat lielām grūtībām kā pusaudzis ar saskarsmes problēmām - jaunā klasē. Varbūt iegūs dažus draugus, taču par skolas populārāko džeku visticamāk nekad nekļūs.

Tulkot smieklīgo gandrīz vienmēr ir problemātiski: ja smieklīgais slēpjas tieši teksta struktūrā, tā sintaksē un vārdu spēlēs, tad valodas īpatnību dēļ oriģinālā struktūra visbiežāk tiek pazaudēta, un labākais, ko var darīt, ir mēģināt „atkost” joka būtību, un, saskaņā ar to, izveidot jaunu struktūru. Vēl sarežģītāk ir operēt ar intonācijām un mentalitātes noteiktajām domāšanas un uztveres īpatnībām: lai to saprastu, nav pat nepieciešama cita valoda - pamēģiniet izstāstīt cilvēkam no malas „vietējo” joku, kas saprotams jūsu nelielajā draugu lokā. Visticamāk, viņš vispār nesapratīs, par ko ir runa. Tas ir divas pavisam atšķirīgas problēmas, no kurām viena skar rakstīto tekstu, bet otra lielākoties - runāto. Taču „Ceļvedis” faktiski ir tulkots divreiz, tāpēc arī cietis divas vai pat trīs reizes vairāk. Lai arī Ievas Zālītes tulkojums ir godprātīgs, tomēr brīžiem var just, ka kaut kur ir bijušas vārdu spēles, kas tulkojumā pazudušas. Tas ir arī diezgan (vai varbūt pārāk) latvisks, proti, lasot nav sajūtas, ka šo tekstu ir sarakstījis britu autors. Arī tam, ka sākotnēji tas bijis radio seriāls, ir liela nozīme: Adamss nerakstīja romānu, bet gan pielāgoja scenāriju romāna formātam. Tāpēc tas nav autonoms, pašpietiekams darbs, kur autora nolūks tiek realizēts, izmantojot literāros izteiksmes līdzekļus. Dzīvīgais humors, kas ir šī darba galvenais trumpis, daļēji atrodas viņpus teksta. Smieklīgais patiešām kļūst smieklīgs, kad to pasaka aktieris smieklīgā intonācijā, tāpēc lasot tā vien gribas sadzirdēt kolorītu balsi ar raksturīgo angļu akcentu un varbūt pat fona smieklus, vai vismaz mēģināt lasīt šo grāmatu kolektīvi, kopā ar kādu.

Kulta nozīme

Franču filosofam Anrī Bergsonam (Henri Bergson, 1859-1941) ir tāds darbs „Smiekli” (Le Rire), kur viņš pievēršas smieklīgā un komiskā analīzei. Un starp citiem smieklu raksturlielumiem viņš uzsver to sociālo dabu: „Smieklīgo nevar novērtēt tas, kurš jūtas vientuļš, mūsu smiekli vienmēr ir kādas noteiktas grupas smiekli”[4]. „Ceļveža” fani nevarētu sūdzēties par vientulību: grāmata ir tulkota vairāk kā trīsdesmit valodās, tai skaitā arī turku un japāņu, pēc tās ir uzņemti televīzijas seriāli, uzvesta luga, izdotas audiogrāmatas, izdomāta spēle, uzzīmēts komikss, uzņemta pilnmetrāžas filma, ir sarakstītas grāmatas par „Ceļvedi’, Duglasa Adamsa un Artūra Denta vārdā ir nosaukti asteroīdi, izvietota ceļveža interneta versija[5], bet maija pēdējā piektdienā „Ceļveža” fani svin Dvieļu dienu, un tam visam ir liela nozīme: kults it kā veido ārpustekstuālu jēgas lauku, kas kļūst par darba sastāvdaļu. Līdzīgi kā fona smiekli situāciju komēdijās rada zināmu kopības sajūtu un ļauj atrasties „iekšpus situācijas”, kura ir saprotama un smieklīga tajā iesaistītajiem, tā arī kults piešķir jēgu katram jokam. Tāpēc romānu vajadzētu uzskatīt par noteikta populārās kultūras fenomena daļu un tā to arī lasīt.

No otras puses, kults ne tikai vieno, bet arī nošķir un izolē - ja ir savējie, tad ir arī svešie. Un svešajiem romāns var šķist ne sevišķi smieklīgs, ne sevišķi asprātīgs, ne sevišķi interesants, nu, tāds - ne sevišķi... Un ir pamats uzskatīt, ka liela daļa latviski lasošās auditorijas varētu ierindoties starp svešajiem. Lai gan, protams, „Ceļvedī” var atrast lietas un vietas, kas var sasildīt sirdi arī tam, kurš nav tankā, un pirmām kārtām tie ir romāna galvenie varoņi - mazliet neattapīgs, taču lāga zēns Artūrs Dents, kas visu laiku spiests staigāt halātā, jo Zeme tika iznīcināta pirms viņš paguva pārģērbties pēc diezgan īsā un drudžainā rīta cēliena; ir viņa daudz aktīvākais draugs-citplanētietis-galaktikas ceļotājs un stopēšanas sporta entuziasts Fords Prīfekts; ir ļoti inteliģentais un ļoti depresīvais emo robots Mārvins; ir totāli neprātīgs, bezatbildīgs avantūrists un Imperiālās Galaktikas valdības prezidents Zeifods Bīblbrokss, kā arī zemiete, spīdoša matemātiķe un astrofiziķe Triliāna Makmilana. Tāda, lūk, krāšņa un dīvaina kompānija. Starp „zinātniskās fantastikas” terminiem īpaši gribētos izcelt „Kāda Cita Problēmas lauks”, kas oriģinālā skan kā „Somebody Else's Problem field” - tas ir lauks, kurā ir „kaut kas tāds, ko mēs nevaram saskatīt, jo mēs domājam, ka tā ir kāda cita problēma”[6], kas, protams, ir diezgan asprātīgi, tomēr jāpiekrīt, ka angļu valodā tas nez kāpēc ir mazliet asprātīgāk.

Ceļa vārdi

Ja vien ir tāda iespēja, romānu noteikti vajag lasīt oriģinālvalodā, nevis tāpēc, ka tulkojums būtu slikts, bet tāpēc, ka smieklīgais principā ir grūti tulkojams, un tulkojumā nevilšus pazūd daudzas nozīmīgas nianses. Ne tik lielā mērā, lai to nevarētu izbaudīt, taču pietiekami, lai no darba, kas lasīts angļu valodā, varētu gūt daudz vairāk. Tomēr! Par to, ka kopš 2005.gada romāns latviešu valodā tiek izdots ar apbrīnojamu regularitāti, vajadzētu priecāties - tulkojums taču nenozīmē tikai pieejamību, bet arī „Ceļveža” iekļaušanos mūsu kultūrā un visu pārējo.