Par Džākomo Macariola grāmatu bērniem "Mans brālis ķer dinozaurus" (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība "Latvijas Mediji", 2024)
Džākomo Macariola autobiogrāfiskais stāsts "Mans brālis ķer dinozaurus" ir viena no skaistākajām grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.
Un esmu dubultā sajūsmā, jo šī grāmata ir par mani, un vienīgie vārdi, ko šādā apskatā gribas rakstīt, ir: "Lūdzu, lūdzu, ņem un izlasi!" Bet kas tad tā būtu par recenziju?
Arī manam brālim ir Dauna sindroms, tāpēc es kāri ķēru katru rakstīto vārdu, kurā stāstnieks godīgi un kaislīgi izdzīvo to pašu, ko es, un, protams, arī daudz ko citu.
Pat Latvijas sabiedrība lēnā garā kļūst atvērtāka un redzīgāka – arvien biežāk tiek runāts par cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Dažreiz pāris vārdos tiek pieminēti pat šādu "mūžīgo bērnu" vecāki, taču vēl nekad neesmu saskārusies ar publikāciju, rakstu, dzejoli – un kur nu vēl grāmatu –, kurā būtu redzama brāļa vai māsas perspektīva.
Gatavojoties rakstīt par šo darbu, pameklēju internetā, ar kāda veida blaknēm saskaras šo "īpašo" bērnu māsas un brāļi. Izrādās, ir zināms ļoti konkrēts problēmu spektrs.
Galvenā lieta, ko jau ļoti agri saprot brāļi un māsas, ir tas, ka viņu vajadzības ir otrajā vietā. Visbiežāk tam patiešām ir objektīvi iemesli.
Mums arī piemīt superspēja nolasīt apkārtējo garastāvokli no pusvārda un, ja nepieciešams, bez kreņķiem pakārtoties citu vajadzībām. Vienvārdsakot – mūsu brāļi un māsas mūs māca būt par labākiem cilvēkiem.
Arī mēs, gluži tāpat kā vecāki, izejam cauri sērām par zaudēto iedomāto rotaļu biedru, sekotāju, mācekli… Bet apmaiņā pret ideālā rotaļu biedra ilūziju iegūstam brīvbiļeti uz citas galaktikas atrakciju parku kopā ar ekstraordināru gidu.
Ir ļoti, ļoti atsvaidzinoši un svarīgi lasīt stāstu, kurā mēs – māsas un brāļi – varam ieraudzīt savu situāciju vai vismaz to, kāda tā var būt, ja īpašais bērns piedzimst cieši mīlošā, savā veidā "pilnā" ģimenē – un ar to es nedomāju obligātu abu vecāku klātbūtni, bet gan atdevi un veidu, kādā ģimenes locekļi iesaistās savas ģimenes dzīvē.
Lasot par to, ar cik lielu sajūsmu jau tā kuplā Macariolu ģimene uzņem ziņu par "jauna" puisīša ienākšanu ģimenē, mani pārņem milzīgs aizkustinājums un simpātijas pret izslavēto itāļu ģimeņcentriskumu un konkrētajiem varoņiem. Manā ģimenē pieaugušie bija absolūti nesagatavoti un šokēti. Viņi nezināja, kā dzīvot jaunajā realitātē, kurā pēkšņi attapāmies mēs visi. Un nebija neviena, kas viņiem to paskaidrotu. Neviena, kas parādītu labo piemēru. Pēc ilgstošiem centieniem dažnedažādi pielāgoties pasaulei mana mamma sadusmojās un, līdzīgi Macariolu ģimenei, radīja savu dzīves telpu, stāstu, kurš nepakļāvās postpadomju gaudulīgajai nabaga īpašā bērna un viņa dzīves sadragātās mātes tēlam. Tā kā nebija skolu un bērnudārzu, kurā tādi cilvēki kā mans brālis un vecāki nejustos pazemoti un lieki, viņa ar laiku pati radīja šādu vietu Pārdaugavā – "Bērnu māju" – ne tikai savam dēlam, bet arī visiem citiem, kuri turpina būt bērni un cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav kāds sindroms vai invaliditāte.
Par spīti nebeidzamiem institucionāliem un birokrātiskiem pazemojumiem, mūsu mamma atsakās pieņemt upura lomu un nu jau daudzus gadus priecājas par un ar manu brāli tā, kā reti kurš vecāks priecājas par savu "tipisko" bērnu.
Neaprakstāmi lipīgs ir prieks, kas pārņem Džākomo, kurš uzskata, ka nu beidzot "jāsākas jaunai ērai. Jaunai pasaules kārtībai: mēs ar tēti vairs nebūsim mazākumā. Trīs puikas pret trim meitenēm. Godīgums un Taisnīgums".
Džākomo fantazē par to, kā audzinās savu brāli, kā "dabūs viņu savā – puišu pusē":
"Man vienmēr būs par sešiem gadiem vairāk nekā viņam, visu mūžu; es visu pieredzēšu sešus gadus agrāk. Mācīšu viņam visu ko, piemēram, braukt ar riteni; un vēl – draudzēties ar meitenēm; un vēl – rāpties kokos.
Mēs, Macarioli, traki labi kāpelējam pa kokiem. Tā tas ir bijis paaudžu paaudzēs."
Un tad seko Vilšanās – Džākomo uzzina, ka brālis nekad nevarēs kāpt kokos, mest kūleņus… Man pazīstama šī vilšanās sajūta. Pirms Dāvids bija piedzimis, trenējos uz patēva dēla.
Un te nu sākas svarīgākā, drosmīgākā un dziedējošākā grāmatas daļa – Džākomo atklātā atzīšanās savā šaursirdībā un sāpēs, caur kurām viņam bijis jāiet cauri, lai kļūtu daudz devīgāks, jūtīgāks un pateicīgāks. Šajā transformācijas procesā Džākomo mūs paņem līdzi, cieši satvēris aiz rokas. Ar stingru apņēmību, piesātinātu, temperamentīgu un dāsnu valodu viņš mūs izvadā cauri savas pieaugšanas tumšākajiem posmiem, bet brīnumainā veidā aizvien ļaujot atgūties "ielas saulainajā pusē".
Mana atklāsme ir tāda – Džo vecāki bija tik ļoti gatavi sava mazā kosmonauta uzņemšanai tāpēc, ka prata ieliekt realitāti ap Džo kā vairogu. Tā, lai visiem apkārtējiem būtu skaidrs – Džo ir šeit uz palikšanu un viņam tiks ļauts stāstīt savu stāstu tieši tik dīvainā un neparastā veidā, kādā viņš vēlēsies.
Ja šāda veida "realitātes liekšana" ar dūjas maiguma un čūskas viltus palīdzību [1] Džo vecākiem, šķiet, ir jau puslīdz ierasta prakse, tad Džākomo un viņa māsām tā jāmācās no jauna. Tāpēc īpašu sajūsmu manī izraisīja nodaļa, kurā vecākā māsa Alīče saltā eksaltācijā skaidro citam bērnelim, ka Džo izskats un valoda ir savādi tāpēc, ka viņš ir no Islandes un runā islandiski. Vispār visa stāsta garumā ļoti iepriecināja Macariolu ģimenes un grāmatas autora siltais humors [2].
Kad man bija kādi astoņi gadi, pie mums no Igaunijas uz pāris dienām atbrauca ciemos mazs puisītis. Puisīti sauca Martins, un viņš bija ļoti aizrāvies ar dinozauriem. Par spīti valodas barjerai, mēs kopā brīnišķīgi pavadījām laiku. Daudz dauzījāmies un smējāmies, zīmējām dinozaurus. Rādījām viens otram ar zīmēm un izteiksmēm dažādus jociņus, un valodas barjera mūs spieda būt īpaši radošiem.
Martinu es satiku tikai vienu reizi. Viņš mani sauca par Laurus Dinozaurus. Bet šī tikšanās manī iesēja domu par to, ka mazāks brālis nebūt nav tā sliktākā ideja. Vēlāk, savā pusaudža prātā, es pilnīgi nopietni pieļāvu domu, ka Martina satikšana bija brīdis, kad stārķis sāka skatīties pāri mākoņa maliņai un meklēt īsto cirka vagonu mūsu Dāvida jaunajai mītnes vietai.
Mans brālis Dāvids neizmanto daudzus vārdus valodās, kuras protam mēs – pārējie ģimenes locekļi. Arī tagad, savā ūsainajā 25 gadu vecumā, viņš dažreiz sāk lietot kādu jaunu vārdu. Tad mēs, pārējie, esam ļoti aizrāvušies, jo paralēli ikdienas rūpēm un svētkiem – un tas var ilgt pat vairākus mēnešus – risinām jaunā vārda mistēriju.
To, ka "sijolis" ir zilonis, sapratām tikai pēc ilgām, lingvistisku detektīvu cienīgām apspriedēm. Beigu beigās vārdotāju nodeva tas, ka izsauciens "sijoli!" bieži atskanēja, skatoties "Disney" klasisko multeni "Dambo", kā arī, pats par sevi saprotams, runājot par vēlamajiem mājdzīvniekiem.
Man ļoti patīk Japānas kultūra, tāpēc jaunākais Dāvida vārds mani darīja īpaši bažīgu.
Proti, "sepuku". Tik vien paspēju kā nopriecāties, ka jaunvārds nav "harikiri", kad mamma jau bija atrisinājusi mistēriju. "Sepuku" nozīmē "sēdi smuki".
Tad, nu, "sepuku", draugi, ar grāmatiņu rokā! Drīz ziedēs sakuras, un, cerams, mēs visi apgūsim aizvien vairāk vārdu skaistajā islandiešu valodā. Tajā, galu galā, runā vieni no planētas Zeme interesantākajiem viesiem. Lasiet droši! Ja paveicas, vienīgās blaknes ir nelielas sāpes sirds rajonā.
[1] Tā īpaši labi nolasāma nodaļā "Tēvs strādā par sekretāru".
[2] Sākot jau no brīža, kad, atainojot dinamisko sarunu lielveikalā pie sieru vitrīnas par brāļa vārda izvēli, Džākomo nobeidz to ar vārdiem "šoreiz liktenis bija slēpies strakino sierā".
0