Trīs veidi, kā atrast sevi

Par festivāla "RigaIFF" filmām "Superpozīcija" (režisore Karulīne Lingbija), "Kopenhāgena nepastāv" (režisors Martins Skovbjergs), "Divreiz kolonizēta" (režisore Lina Alluna). 

Noskatījos trīs ļoti dažādas filmas, kuras nosacīti varētu apvienot zem mentālās veselības tēmtura. Pirmā filma ir "Superpozīcija" – psiholoģisks trilleris ar mistikas elementiem. Filma stāsta par ģimeni – Stīni, Teitu un viņu dēlu Nemo. Jaunais pāris ar bērnu izvēlas gadu pavadīt dziļi Zviedrijas meža biezoknī izolētā mājā ezera malā. Pāra attiecības atrodas dziļā krīzē – jaunieši izturas viens pret otru egocentriski un izaicinoši, Stīne nespēj piedot Teitam neuzticību. Jau pašā filmas sākumā Teits kā ceļojuma mērķi izsaka vēlmi "satikt Stīni", "satikt vienam otru". Kaut kas tajā, kā šis teikums tiek pateikts, rada aizdomas, ka filma būs par dubultniekiem. Un patiešām – jau pavisam drīz Stīne un Teits atklāj, ka "nevar izbēgt paši no sevis" un sākas klasiska kvantu padarīšana. Ezera otrā pusē ir vēl viena Stīne un Teits. Mobilie telefoni nestrādā, un visi ceļi ved atpakaļ aizspogulijā. Stīne un Teits ir spiesti sastapt paši sevi un viens otru.

Gaidīju kārtīgu trillera risinājumu un nespēju vien sagaidīt, kad beidzot tiks izspēlēta bērna dubultnieka kārts. Biju patīkami pārsteigta, ka tas netika darīts. Filmas finālā jautājums, vai un kā varoņi varēs sadzīvot ar savām izvēlēm, paliek atvērts. Filma pirmajā pusē sliecas uz zinātniskās fantastikas žanru, pēc tam pārtop metafiziskā drāmā par attiecībām. Skatītājs saskaras ar diezgan banālu stāstījuma struktūru – mīlētāji pārdzīvo virkni grūtību saistībā ar savām attiecībām, bet tieši tas virza sižetu uz priekšu un attīsta stāstu. Dubultnieku lietojums šajā filmā primāri nav iebiedēšanas veids, bet gan tiek izmantots attiecību problēmu pētīšanai. Aktieru darbs ir iespaidīgs. Filma ir viengabalaina, estētiski lieliski izturēta un saistoši veidota. Nevaru galvot, ka tā apvērsīs uzskatu sistēmu vai izvērsīs gaumi līdz nebijušiem plašumiem, bet tā ir kvalitatīva un pietiekami pārdomas raisoša pieredze, lai būtu laika un uzmanības vērta. Pārsteidzoši, ka šī ir dāņu režisores Karulīnes Lingbijas pirmā pilnmetrāžas filma.

Otrā filma "Kopenhāgena nepastāv" ir mana favorīte. Filmas centrā ir Idas un Sandera mīlestības stāsts. Stāsts tiek vēstīts no Sandera atmiņu perspektīvas. Ida ir pazudusi, Idas tēvs un brālis ieslēguši Sanderu plašā dzīvoklī Kopenhāgenā. Katru dienu viņi dodas pie ieslodzītā, lai filmētu izjautāšanu par Idas un Sandera dzīvi no viņu tikšanās līdz Idas pazušanas dienai. Sanders ir apjucis un visu iztaujāšanas laiku izskatās tikai pa pusei klātesošs. Reizēm viņa atmiņas plūstoši savijas ar tagadni – atmiņās iesāktu teikumu viņš pabeidz tagadnē. Pieskāriens, ko viņš sajūt savam plecam, izrādās tikai iedoma. Ida ir visa viņa pasaule. Starp viņu un ikdienas realitāti stāv mīlestība – pilnīgi tīra, garīga slimība. Cita pasaule, kas nav savienojama ar šo. Sandera skatiens klīst. Viņš atceras Idas rokas izliekumu, skatienu. Viņu pirmo tikšanos.

Idas tēvs un brālis grib saprast, kas noticis. Viņiem jāzina. Viņi pārmet, ka Ida pārtraukusi kontaktus ar ģimeni. Konfrontē, vaino, jautā, pieprasa, bet Sanders ir tikai forma, trauks mīlestībai, kas nevar tikt ne nosaukta, ne ieģērbta, jo ir no cita materiāla. Šo filmu nevar izstāstīt, jo to veido kino valoda. Montāžas sekvences, kuru ķermeniskums un tekstūra ir tik taustāma, ka to grūti izteikt. Kameras un kadra iekšējās kustības, kas šķiet izsekojam un iemiesojam nevis fiziskus objektus, bet domas un iekšējus impulsus. Spēles ar laiku. Aktierspēle, kas balstās tuvplānā bez teksta – ilgstošās un lēnās reakcijās aktieru sejās, kas šķiet iededzam un dzēšam kādus iekšējus gaismas avotus.

Daudzas tēmas tiek it kā pamestas gaisā, lai tālāk tā arī netiktu izvērstas. Filmas sākumā tas var mulsināt, bet pakāpeniski arī skatītājs pārņem filmas stāstītāja – Idas balss – un Sandera skatiena sapņaino nolemtību. Nekam citam nav nozīmes, tāpēc, piemēram, Idas un viņas tēva attiecību līnijai nav nepieciešams izvērsums. Tam tiešām nav nozīmes. Sandera pratināšana pēkšņi sāk likties teju komiska. Viņš nezina atbildes, un viņam ir vienalga, viņš nav no šīs pasaules. Sanders filmas nobeigumā pastāsta Idas tēvam maznozīmīgu, bet personisku stāstu no viņa meitas dzīves. Sanders šo stāstu ir izdomājis. Šajā brīdī viņš atsāk attiecības ar dzīvi. Viņš ir integrējis sevī Idu. Sanders ir dzīvs. Ida ir viņa dvēsele. Tā es to saprotu.

Filmai "Kopenhāgena nepastāv" var pārmest, ka sievietes tēls ir pilnībā vīrieša skatiena varā. Nevienā brīdī nekļūst skaidrs, ko domā pati varone. Ir zināms, ka viņai ir ēšanas traucējumi un viņa ir pieredzējusi spontāno abortu, tomēr vairāk par to tā arī neuzzinām. Filma skaidri vēsta, ka Idas varone negrib dzīvot. Viņa negrib būt nekas vairāk kā filmas piedāvātais romantiskais tēls. Viņa ir pārtraukusi attiecības ar sevi un grib eksistēt vienīgi Sandera skatienā. To var interpretēt kā ļoti novecojušu pieeju romantiskam stāstam – meitene, kas labprātāk mirst, nekā vēlreiz saskaras ar realitāti vai atklāj sevi ar visiem trūkumiem citam cilvēkam. (Jā, protams, ka šis ir ļoti slikts piemērs, un, dieva dēļ, nerādiet šo filmu savām meitām!) Bet tā ir arī oda frīkiem, sabiedrības pabirām, salauzta cilvēka gribasspēkam, bezcerībai, iemīlēšanās slimībai un cilvēka spītībai stāstīt un pabeigt savu stāstu pašam tā, kā viņš vēlas. Vienlaikus tā ir arī meditācija par kino pamatiem – spēle ar laiku, klātbūtni un redzēšanu.

Pēdējā no mentālās veselības tēmtura trijotnes ir dokumentālā filma "Divreiz kolonizēta". Tā stāsta un fiksē Āju Pīteras dzīvi un cīņu par inuītu tiesībām. Filma koncentrējas uz varones personību, tomēr ļoti maz pastāsta par to, ko viņai nozīmē būt inuītei. Kā filma par inuītu tiesībām tā pārāk maz vēsta par to, kas ir inuīti un kādas ir viņu vajadzības. Interesantas personības portretam Āju noteikti ir ļoti labs izejmateriāls, taču filmas stāstījums ir vienmuļš un nerada iespaidu, ka filmas autore būtu piekļuvusi savai varonei īpaši tuvu. Varones faktūra patiešām ir fascinējoša, taču arī tā sevi izsmeļ, jo lietota nomācoši daudz. Filmā izmantotie dokumentālie kadri ar Āju bērnībā un jaunībā sākotnēji šķiet interesanti, taču vēlāk jau, šķiet, piesedz cita, naratīvam atbilstošāka materiāla trūkumu.

Āju filmas tapšanas laikā nomirst dēls. Šis traģiskais notikums filmas audumā ieguļ ar vienlīdz lielu svaru kā Āju ikdienas gaitas. Kā svarīgs notikums (acīmredzamā simboliskā svara dēļ) tiek izcelts 86 gadīgās Āju šķiršanās stāsts ar balto vīrieti, ko viņa sauc par boyfriend. Viņa brauc uz abu kopīgo mājvietu pēc mantām, taču šo noslēpumaino balto vīrieti mēs tā arī neieraugām. Kādā brīdī Āju apskauj divas jaunas inuītu sievietes. Pieļauju, ka tās varētu būt viņas meitas. Tā kā Āju pastāv par inuītu kultūru un kopienu, gribētos šo kopienu iepazīt. Spriežot pēc filmā redzamā, Āju ir vientuļa sieviete, kura braukā apkārt pa pasauli lidmašīnā, pieprasa tiesības medīt roņus un retu reizi sastop divas mazas meitenes, kuras viņu sauc par vecmāmiņu. Izlasīju internetā, ka Āju ir arī roņādas apģērbu dizainere. Tas izskaidro šķietami nesaistīto kadru, kurā Āju lamādamās ar speciālu nazi griež ādas gabaliņus. Košākie un vitālākie mirkļi filmā ir tie, kuros Āju sarunājas un darbojas ar savām mazmeitām. Īsā kadrā filmas nobeigumā skatītājam tiek parādīts, kā Āju mazmeitas, turot viena otru aiz elkoņiem un ritmiski šūpojoties, spontāni sāk dziedāt tradicionālu inuītu dziesmu.

Šī ir vienīgā aina filmā, kurā kāds (kas pat nav pati Āju) dara kaut ko, kas saistīts ar inuītu dzīvesveidu, vai kultūru. Pārējā filmā Āju ceļo, uzstājas, lamājas, dejo pie rokmūzikas, pīpē, šķiras, sēro – kā jau mēs visi. Viņas piederība pie inuītiem nolasāma vienīgi no sejas tetovējumiem un roņādas apkakles. Ja filma tik ļoti koncentrējas uz Āju, tad būtu interesanti biežāk redzēt viņu ārpus tiem brīžiem, kuros viņa sarunājas ar cilvēku aiz kameras, pārvietojas, vai uzstājas. Filmā it kā pietrūkst elpojošu momentu – tādu brīžu, kuros vienkārši pabūt ar Āju, ieraudzīt viņas vidi, tuvos cilvēkus. Tēma, kas šajā filmā skaidri nolasāma, ir tas, cik traumēta ir šī šarmantā sieviete ar to, ka tika atņemta savai ģimenei un kopienai, lai 11–18 gadu vecumā tiktu aizsūtīta uz Dāniju izglītoties un tapt par baltādaino. Mēs redzam Āju ciešanas, iekšējo un ārējo cīņu, bet neko neuzzinām ne par inuītu ģimeni, kurai viņa tika atņemta, ne par dāņu ģimeni, kura viņu audzināja. Iespējams, ka tas tā ir, jo pati filmas varone ir ārkārtīgi pašcentrēta, enerģiska un trauksmaina. Viņa arī ir filmas scenārija līdzautore. Varbūt, ka viņas patiesā daba tā pa īstam nemaz negrib būt notverta kadrā. Varbūt, ka tā baidās tikt kolonizēta trešo reizi.