4. klasē kopā ar zēnu kori braucām uz Venecuēlu, kur viens no apskates objektiem bija Bērnu muzejs Karakasā (Fundación Museo de los Niños). 1982. gadā iekārtotā muzeja mērķis ir palīdzēt bērniem apgūt zinātni, tehnoloģijas, kultūru un mākslu. Tieši tur sapratu, ka muzejs var būt piedzīvojums un pieredze. Man dziļi atmiņā iespiedies, kā, uzkāpis uz garas, šūpolēm līdzīgas platformas, pats mazākais kora puika viens varēja pacelt trīs lielos puišus. Abstrakts fizikas likums par spēka plecu bija pārvērties aizraujošā stāstā par mazo cinīti, kas viegli gāž lielos. Tajā pašā muzejā izdevās iepazīt stroboskopu – tā iespaidā tumšajā telpā cilvēki un mana ēna izskatījās tā, it kā mēs nemitīgi teleportētos dažus centimetrus uz priekšu, un, ātri kustinot rokas, šķita, ka to ir vairāk nekā divas. Pateicoties muzejam, spēju izskaidrot šo fenomenu vēl daudzus gadus pirms tam, kad ar klasesbiedriem sākām apmeklēt rokmūzikas koncertus un elektroniskās mūzikas diskotēkas. Karakasas Bērnu muzeja pieredze pilnīgi noteikti atstāja emocionālu nospiedumu, kas man vēlāk palīdzēja izlemt pēc vidusskolas studēt inženierzinātnes. Tieši izstādē iegūtās sajūtas, nevis zināšanas. Un joprojām jaunas, nesaprotamas lietas man vislabāk patīk apgūt tieši muzejos, ja ir tāda iespēja. Tādos, kuros var kaut ko aptaustīt, pieredzēt, sadzirdēt, izmēģināt, izpētīt un arī izrunāt
Šogad notiek 27. vispārējie dziesmu un 17. deju svētki. Pirmie notika tieši pirms 150 gadiem. Gribu atrast muzeju, kas palīdzētu saprast un varbūt arī sajust kaut ko par šiem svētkiem. 150 gadi nozīmē, ka mēs Latvijā dziesmusvētkus mākam ilgāk nekā demokrātiju, ceļu satiksmes noteikumus, televīziju un kino un daudz ilgāk, nekā precīzi noformulēt un lodziņā ierakstīt, kas mākslīgajam intelektam mūsu labā jāuzprogrammē vai jāuzzīmē. Kā lai saprot, kāpēc svētki tik ilgi notikuši, kā 150 gados mainījušies, attīstījušies un ko tie mums spēj dot šodien? Mans ceļš, protams, ir meklēt atbildi vēsturiskajās ekspozīcijās.
Sāku ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, kurā šobrīd apskatāmas veselas trīs Dziesmusvētkiem veltītas izstādes. Pirmajā stāvā "Uzvilkt Latviju", ceturtajā "Krājot Dziesmu svētkus" un piektajā "Skaņu puķes, dziesmu dārzi".
Ko mums iemācīja vācbaltieši
Vispirms "Skaņu puķes, dziesmu dārzi". Četri koka plauktiņi ar astoņām vitrīnām, kurās zem stikla izlikti līdz pat 300 gadiem seni, Ilzes Šarkovskas-Liepiņas atlasīti artefakti. Tie vēsta hronoloģisku stāstu par notikumiem, kas veidoja kordziedāšanas tradīciju Latvijas teritorijā, un šis vairākus gadsimtus vecais stāsts beidzas ar pirmajiem vispārīgajiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā. Atsevišķas vitrīnas Lindas Jeromanes minimālistiskajā stilā atvēlētas hernhūtiešiem, brāļu draudzei, kuras paspārnē jau 1790. gadā izdota garīgo dziesmu grāmata latviešu valodā "Garīgas dziesmas. Dievam par godu un slavu". Tā kā hernhūtiešiem bija prakse pierakstīt savus dzīvesstāstus, viņi mācēja lasīt dziesmu tekstus un iemācīt tos arī nelasošajiem draugiem un ģimenes locekļiem. Ir arī tādi laiki bijuši, kad cilvēki nemācēja lasīt, bet mācēja dziedāt vairākās balsīs.
Nākamā vitrīna – grāmata "100 dziesmas un ziņģes ar notēm, jaunekļiem par labu sagādāts", kas esot bijusi ļoti populāra Kurzemē un Vidzemē, tajos pašos brāļu draudžu apgabalos. Šajā izdevumā atrodamas gan dažas tautasdziesmas, gan toreiz Latvijas teritorijā jaunas Rietumeiropas stila populārās ziņģes (ak, šī Rietumu popmūzika!). Nākamā vitrīna – vācbaltieši, kuri, noskatījuši no Šveices un Vācijas piemēra, Daugavas dziedāšanas svētkus rīkoja jau 1836. gadā Rīgā. Redzamas ieejas biļetes no vācbaltiešu vīru koru dziesmusvētkiem, kas pamīšus notikuši Rīgā (1861. un 1880. gadā) un Rēvelē jeb Tallinā (1857. un 1866. gadā). Interesanti, ka jau no paša sākuma vācbaltiešu programma bijusi identiska tai, kādu to vairākas desmitgades vēlāk pārņēma latvieši un igauņi, – kopkora garīgais un laicīgais koncerts, dalībnieku parādes gājiens un individuālo koru sacensības. Vai tā ir mūsu tradīcija? Bet protams! Šveices un Vācijas koru dziedātāji šodien atplestām mutēm brīnās, kad viņiem stāsta vai rāda kaut ko no baltiešu dziesmusvētkiem.
Tālāk seko vitrīna, kas veltīta Jānim Cimzem. Jā, talantīgs latviešu zemnieku puika vācbaltiešu mācītāja uzdevumā aizbrauca uz Berlīni skoloties un vēlāk vadīja skolotāju semināru. Bet pēc savas iniciatīvas Cimze Berlīnē pastiprināti apguva diriģēšanu un pēc tam, Valkā gatavojot Igaunijas un Latvijas skolotājus, visiem iemācīja arī savu personīgo aizraušanos – kordiriģēšanu. Man patīk stereotips, ka kopš Cimzes atgriešanās no Berlīnes visi skolotāji Latvijā un Igaunijā (Cimze dzīves laikā izglītoja 430 pedagogus) vienlaikus bija arī kordiriģenti. Atsevišķa vitrīna Neikenam un Bētiņam, arī Cimzes skolniekiem – pirmo dziesmu dienu organizatoriem (arī Igaunijā visi pirmo vispārējo dziesmusvētku diriģenti bija Cimzes skolnieki). Un pēdējā vitrīnā apskatāma pirmo vispārējo dziesmusvētku dziesmu grāmata ar koncerta programmu. Tās arī izstādes beigas. Ja nebūtu iepriekš jau interesējies par šo tēmu un nezinātu kontekstu, būtu grūti saprast, cik ļoti nozīmīgs ir katrs no eksponātiem. Sagaidu, ka nākotnē izstāžu veidotāji atradīs interaktīvāku un aizraujošāku veidu, kā attēlot tik svarīgos dziesmusvētku tapšanas notikumus – lai attēlojums dzīvīguma ziņā līdzinātos Jāņa Erenštreita veikumam grāmatā "Kroņu pinējs" (2020).
Paslēptie plakāti un melomāna kolekcija
Kāpju stāvu zemāk. Ekspozīcija "Krājot Dziesmu svētkus" ir izveidota, atlasot Nacionālās bibliotēkas krājumā atrodamos materiālus. Acis vispirms piesaista oriģinālā vēsturisko dziesmusvētku plakātu siena, kurā redzama grafiskā dizaina attīstība 150 gadu garumā. Plakāti pielīmēti pusaizlocītā veidā, lai skatītājiem būtu vēlme iet klāt, locīt vaļā un skatīties. Atlocītā stūra otrā pusē pierakstīts plakāta autors un papildu informācija. Man it kā nav obsesīvi kompulsīvo traucējumu, bet uzmācīga vēlme atlocījušos stūrus vērt vaļā un censties pielipināt līdz galam tomēr bija, tā ka varu teikt – izstādes veidotāju triks uz mani iedarbojās.
Izstāde "Krājot Dziesmu svētkus".
Sešās puskabīnītēs iespējams paslēpties no garāmejošo bibliotēkas apmeklētāju skatieniem un klausīties īpaši izvēlētas dziesmas, katru ar savu leģendāro stāstu. Turpat var apskatīt dziesmu nošu oriģinālus vai versijas konkrētā gada svētku grāmatās, jo izstāde izvietota kāpņutelpā blakus audiovizuālajai nodaļai. Nodaļas telpās arī trešais ekspozīcijas elements: liels skaits dziesmu svētku programmiņu, audioieraksti skaņuplatēs, kasetēs, diskos, VHS videokasetes, mazas un lielas dziesmusvētku enciklopēdijas, svētku katalogi un atmiņu stāstu krājumi no dažādām valstīm. Visas šīs laikmeta liecības izkārtotas sešās lielās vitrīnās. Padomju dziesmu svētki: plates ar Ļeņiniem, Staļiniem un Padomju Latvijas karogiem uz vāka modernisma stilā. Atsevišķas vitrīnas dziesmusvētkiem ASV un Kanādā, Eiropā, Austrālijā, sava vitrīna Latvijas vispārējiem dziesmusvētkiem 20. gadsimta 90. gados un vēl viena šīs tūkstošgades svētkiem. Lai cik jocīgi tas nebūtu, bet, ignorējot politisko kontekstu (vai varbūt tieši pretojoties tam), visgaumīgākie skaņuplašu vāciņi, manuprāt, ir tieši padomju dziesmusvētkos 60. un 70. gados. Vēl viena doma, kas ienāca prātā, vērojot šo trijos kontinentos radīto mākslas darbu un pasākumu ierakstus, – dziesmusvētki nav tikai 27 koncerti, kas izretināti 150 gadu garumā ar piecu gadu atstarpi, iepauzējot vien divos pasaules karos. Šādus pasākumus organizēt pratuši un vēl joprojām prot latvieši visā pasaulē. Spēja sarīkot lielākus vai mazākus dziesmusvētkus ir latviešu kultūrnācijas īpatnība: to pieprata gan kapitālistiskajā Amerikā, gan skandināviskajā Zviedrijā, gan arī cariskajā, komunistiskajā un demokrātiskajā Latvijas teritorijā. Grūti iztēloties latviešu kultūru bez dziesmusvētkiem, kaut vai tāpēc, ka pirms pirmajiem dziesmusvētkiem latviešu nācija vēl bija veidošanās procesā.
Trimdas "nepareizie" tautastērpi
Lai turpinātu domāt par latviešiem pasaulē, jākāpj vēl trīs stāvus zemāk uz Nacionālās bibliotēkas pirmo stāvu, kur skatāma muzeja "Latvieši pasaulē" vadītājas Mariannas Auliciemas un komandas izveidotā izstāde "Uzvilkt Latviju" par tautastērpiem trimdā. Izrādās, ka vairākās rindās izlikti tautastērpi kombinācijā ar zinošu un aizrautīgu gidu (man palaimējās ar Laini Kivilandi) var pārdesmit minūtēs iezīmēt visu lielo trimdas latviešu stāstu.
Vispirms tautastērpi, kuri paņemti līdzi, bēgot no Latvijas (vienā vainagā esot it kā ielocīts arī Latvijas karogs). Tie vēlāk kalpos par paraugu citiem trimdā darinātajiem tērpiem, arī kā iedvesmas avots latviešu bēgļiem, kuri atstāja savus tērpus Latvijā. Tālāk kļūst arvien interesantāk – izlikti bēgļu nometnēs radītie tērpi. Autentisku audumu un materiālu nebija, bet dziesmusvētki Vācijā notika, tāpēc brunčus šuva no armijas mēteļiem un teltīm. Sarkanā auduma nebija, bet pēckara Vācija bija pilna ar nevienam nevajadzīgiem, sarkaniem nacistu karogiem. Šņik, šņak – un meitai ņieburs gatavs. Caurspīdīga, kristālam līdzīga sakta no armijas transporta lidmašīnas sabojātā vējstikla. Laikam jāpiekrīt apgalvojumam, ka karalaiks paātrina tehnoloģiskās inovācijas. Šajā gadījumā – arī latviešu amatnieku un rokdarbnieku jaunradi.
Izstāde "Uzvilkt Latviju".
Nākamais posms pēc nometnēm trimdiniekiem bija iedzīvošanās jaunajās mītnes zemēs. Instrumenti, materiāli, sagataves palikušas Latvijā, bet metāla boilera vāks, pareizi apstrādāts, var kļūt par milzu saktu, kancelejas kniedes – par zvaigznāju seģenei. Bet santehnikas caurulītes un rūpīgi pārstrādātas vecas automašīnas detaļas var pārtapt tik spilgtā tautastērpā, ka seko uzvara konkursā par tiesībām ar savu deju kopu piedalīties toreiz jaunuzceltās Sidnejas operas ēkas atklāšanas pasākumā.
Bērniem trimdā šuva lelles tautastērpos, kuras gan drīkstēja nocelt no plaukta un apskatīt tikai Latvijai nozīmīgos svētkos, nevis spēlēties visu dienu. Žēl, ka starp pārējām lellēm izstādē šoreiz neiekļāva gides pieminēto amerikāņu Bārbiju latviešu tautastērpā. Viņa savu lielo iznācienu vēl gaida bagātīgajā "Latvieši pasaulē" muzeja krātuvē. Bet trimdas jaunieši šūdināja sev tērpus, kas izceļ individuālo personību un piederību vairākām grupām vienlaikus, piemēram, apskatāmas Rubesu ģimenes dāmu hipiju stila kleitas ar latviešu rakstiem, kuras droši varēja vilkt gan latviešu saietos, gan Kanādas hipiju ballītēs. Jā, to, ko Latvijā auda, trimdā dažs labs izšuva vai tamborēja. Raksta shēma no Latvijas bija dabūta, bet mērogs nezināms, tāpēc dažai labai villainei apšūtā mala bija vairākas reizes platāka, nekā būtu "autentiski", taču rezultātā izveidojās ļoti moderns siluets.
No gides uzzināju, ka dziesmusvētkos Latvijā joprojām esot pilnīgi oficiāla stila policija. Komiteja, kas apskata katra kolektīva iesūtītās fotogrāfijas un sniedz rekomendācijas par to, kas būtu labojams pirms došanās gājienā un kāpšanas uz lielajām skatuvēm. Pret trimdas brīvdomātājiem gan viņi esot pielaidīgāki nekā pret klausīgajiem vietējiem. Bet nu būsim godīgi: kādas vēl tur rekomendācijas var dot par jostu, ko māte pēdējā dzīves gadā pašas rokām audusi meitai uz dziesmusvētkiem. Protams, ka meita dziedās ar to jostu, kas gatavota mazliet šķībi, bet ar mīlestību, nevis ar salonā pirktu un "pareizu".
Maza personīga atkāpe par svētku gājieniem. Man divas reizes ir sanācis piedalīties Eslingenas dziesmu dienās Vācijā – diasporas dziesmusvētkos tajā pašā Eslingenā, kur bija lielākā Latviešu Otrā pasaules kara bēgļu nometne un kurā 1947. gadā notika pirmie latviešu dziesmusvētki ārpus Latvijas. Sanāca iet gājienā, un, man šķiet, tas bija daudz tuvāks tam, ko Rīgā piedzīvoja pirmo svētku dalībnieki 1873. gadā. Toreiz Rīga bija vāciski runājoša pilsēta un milzīga kolonna ar cilvēkiem jocīgos tautastērpos varēja būt šokējošs skats tāpat kā tagad Eslingenā, kur pēkšņi tika apturēta satiksme un izbrīnīti šoferi skatījās, kā viņiem garām paiet vairāk nekā tūkstotis svētku dalībnieku tajos pašos jocīgajos tautastērpos. Pirmo latviešu dziesmusvētku galvenā vēsts bija – mēs esam latvieši un mēs esam šeit, lai parādītu, ka neesam par jums, vāciešiem, ne nieka sliktāki. 1873. gada svētku parādi var pat salīdzināt ar seksuālo minoritāšu grupu pirmajiem gājieniem mūsdienās, jo arī toreiz daļa baltvāciešu vīpsnāja un izrādīja sašutumu, izbrīnu par latviešu zemnieku uzdrīkstēšanos nostādīt sevi kā līdzvērtīgus vācbaltiešiem, bet šis izbrīns ar katriem nākamajiem svētkiem mazinājās.
Kopumā trimdas tautastērpu izstāde man lika novērtēt, cik svarīgi, ka blakus ir kāds, kurš gatavs pastāstīt un pievērst uzmanību interesantākajam. Bez Laines es, visticamāk, ieraudzītu tikai dažas rindas ar savā starpā līdzīgiem tautastērpiem, nevis stāstu par tautas likteni pusgadsimta garumā.
Kopkora būves attīstība
Turpinu meklēt dziesmusvētku ekspozīcijas. Pie pirmajiem vārtiem Mežaparka estrādes teritorijā atrodas padomju laikos celts paviljons, kas bija izmēģinājuma versija Daugavas sporta nama baseinam. Jaunās Mežaparka estrādes arhitekti Juris Poga un Austris Mailītis to ir pārveidojuši par ekspozīcijas telpu, kurā izvietoti visu kādreizējo vispārējo latviešu dziesmu svētku būvju maketi. Katru maketu papildina rasējumi, fotogrāfijas un Jāņa Dripes sniegts vēsturiskā konteksta apraksts. Ja jau dziesmu svētku vēsturi var izstāstīt ar plakātiem, vinila plašu vākiem, programmiņām un tautastērpiem, tad kāpēc lai nevarētu arī ar arhitektūru?
No pirmajiem dziesmusvētkiem saglabājies tikai viens arhitekta Jāņa Baumaņa veidotais pretskata zīmējums, tāpēc ekspozīcijā izvietotais makets ir minējums jeb interpretācija par to, kādas varētu būt atlikušās divas dimensijas. Interesanti, kā šo jautājumu būs atrisinājis režisors Māris Martinsons filmā "Zeme, kas dzied", kas jau pavisam drīz ar konkrētiem kadriem aizslaucīs manu personīgo fantāziju, kādi diez izskatījās pirmie dziesmusvētki.
"Dziesmu svētku paviljons"
Nākamais pārsteigums izstādē: laikposmā no otrajiem līdz piektajiem svētkiem 1910. gadā celtas speciālas mājas ar jumtu gan skatītājiem, gan klausītājiem, bet no sestajiem līdz pat vienpadsmitajiem – brīvdabas tribīnes, kas pēc svētkiem tūlīt nojauktas līdzīgi kā mūsdienu rokmūzikas festivālu skatuves. Redzēju informāciju, ka šīgada 7. jūlijā plkst. 19.00 "Atta" centrā diriģenta Rūdolfa Bacāna vadībā notiks 1993. gada dziesmusvētku nobeiguma koncerta rekonstrukcija. Latvijas profesionālo koru dziedātāji izpildīs precīzi tās pašas dziesmas tādā secībā, kā tās izskanēja 1993. gadā. Tas liek fantazēt, ka pēc dažiem gadiem arhitektūras un dziesmusvētku vēstures entuziasti varētu rekonstruēt kādu no pirmajiem svētkiem ar īstu koka estrādi (rasējumi ir saglabājušies) un vēsturiski pārceltu koncertprogrammu. Skatītājiem un koristiem pat varētu pateikt, kuras dziesmas toreiz prasīja atkārtot, bet varbūt viņi tagad gribēs atkārtot citas?
No 1955. gadā būvētās estrādes kā simbolisks elements izstādē iekļauts reāls, estrādes nojaukšanā saglabāts dziedātāju pakāpienu posms, kuru izstādes apmeklētāji var aptaustīt un atcerēties savas emocijas, kas piedzīvotas uz šiem pakāpieniem. Interesanti, ka šī izstāde nekādā veidā nepievēršas politiskajam fonam, kas atstāja iespaidu uz arhitektūru. Uz pēdējām divām izjaucamajām brīvdabas estrādēm jau bija uzraksti krievu un latviešu valodā un karogi ar Ļeņina un Staļina portretiem, bet arhitekta Šņitņikova, kurš konsultējās ar iepriekšējo estrāžu arhitektu Birznieku, projektētās pastāvīgās estrādes malās gandrīz 45 gadus nostāvēja divas skulptūras: viena torņa galā krievu un latviešu tautumeitas, kas draudzīgi iet kopā, uz otra torņa – krievu tautudēls, gādīgi ar roku apķēris kara izbiedēto latviešu bāleliņu.
Bet ņemšanās ar simboliem tomēr nav tik interesanta kā tā lielā attīstība, kas turpinājusies neatkarīgi no dažādajām politiskajām situācijām. Vācbaltiešu vīru koru svētki savulaik notika pamīšus – te Rīgā, te Tallinā, un Austris Mailītis uzskata, ka arī 60. gados celtā Tallinas estrāde paņēma labāko no Rīgas piemēra un atmeta lieko. Turklāt Mailīša un Pogas biroji Rīgas "Sidraba birzij" iedvesmu ņēmuši no Tallinas piemēra, ko attīstījuši tālāk.
Brīnums
Nu, bet kura būs tā ekspozīcija, kas man liks justies kā bērnībā, kad muzejā Venecuēlā pieredzēju brīnumu? Izrādās – tālu nav jāiet! Turpat blakus paviljonam jaunās Mežaparka estrādes pirmajā stāvā ir ierīkota dziesmu un deju svētku izstāde ar nosaukumu "Dziesmusvētku telpa". Ekspozīciju veidojis Rakstniecības un mūzikas muzejs, arhitektu birojs "Mailītis Arhitekti", dizaina birojs H2E un piesaistītā mākslinieku, pētnieku un speciālistu grupa. Viena gara siena, kas hronoloģiski iet cauri dziesmu svētku tradīcijas 150 gadiem, ir pilna ar iebūvētiem ekrāniņiem, klausulītēm, apslēptām atvilktnēm, kuras tā vien gribas atvērt un izpētīt to, kas tur iekšā. Aiz stikla paslēpti diriģentu zižļi, vainagi, kordziesmu oriģinālie rokraksti, brutāli Vīgnera citāti no mēģinājumiem, video ar Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu "Mēs esam vareni", Māra Sirmā 2003. gadā diriģētais "Barons" kamerkora "Kamēr" izpildījumā, kadri ar no šodienas skatpunkta amizantajām, Ļeņinu slavinošajām dziesmām krievu valodā.
Izstādes gids man stāsta, ka strādā ekspozīcijā jau otro nedēļu un katru dienu secīgi iet cauri visām atvilktnītēm, tomēr vēl neesot ticis ekspozīcijai līdz pusei. Bet brīnums, kuru minēju, ir audiovizuāla instalācija, kas atrodas ekspozīcijas centrā. Daudzos mazos ekrāniņos, kuri izvietoti līdzīgi sidraba birzs siluetam, skatāmi Roberta Rubīna izkārtoti, "VFS Films" speciāli veidoti kadri ar Sigvarda Kļavas veidotu telpiskās skaņas celiņu. Instalācija ieved 15 minūšu ilgā, emocionālā un meditatīvā stāstā, kas nevis informatīvi, bet sajūtu līmenī palīdz izjust dziesmusvētku pārdzīvojumu. Beidzot atrasts tas, ko meklēju. Jau video sākums šķiet maģisks – dažus mēnešus vecs zīdainis mātes rokās dzied līdzi tautasdziesmas vārdus, tad četri Latvijas gadalaiki un no dažādām pusēm klusi skan latviešu kormūzikas klasikas fragmenti, tad dejas, gājiens, bet stāsta nobeigumā izrādās, ka skatītāja podests, uz kura lasāma informācija par instalāciju, ir svētku virsdiriģenta tribīne. Tikmēr visus ekrānus palēnām aizpilda dziedātāji un izstādes apmeklētājs var no diriģenta pozīcijas piedzīvot Mārtiņa Brauna un Raiņa visslavenāko kora dziesmu un iztēloties, kāda būtu sajūta šo kopkori diriģēt. Man palaimējās izstādi apmeklēt kopā ar Ukrainas jaunāko klašu skolēnu grupu, un viņi aizgrābti noskatījās visu stāstu no sākuma līdz galam, beigās skaļi aplaudējot. Tad jau redzēs, ko viņi izvēlēsies studēt pēc vidusskolas beigšanas.
Izstāde "Dziesmusvētku telpa".
P.S.
Ja nepietiek ar šīm piecām izstādēm un gribas kādā no tēmām iedziļināties vairāk, minēšu vēl dažas ekspozīcijas, ko vērts apmeklēt. Lai saprastu, kā veidojās igauņu un latviešu lasošā, rakstošā un dziedošā sabiedrība, Nacionālajā bibliotēkā jādodas uz izstādi "Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem". To, kā Ņikita Hruščovs 1959. gadā ar runu uzstājās Mežaparka lielajā estrādē, var apskatīt Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Droši varu teikt, ka Okupācijas muzeja trepes ekspozīcijas nobeigumā un atskats no putna lidojuma uz tikko izstaigāto, briesmīgo pieredzi ir vēl viena no dziļajām izjūtām, ko man spējušas piedāvāt izstādes. Informatīvu pārskatu par trimdas sabiedrības dziesmusvētku ģeogrāfisko izvietojumu cauri gadiem iespējams apskatīt muzeja "Latvieši pasaulē" telpās Berga Bazārā. Bet, ja vairāk interesē tieši tautastērpi, tad virs "Saktas" Nacionālajā vēstures muzejā apskatāma izstāde "Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā", kas veltīta specifiski vainagu vēsturei un to nozīmei, sākot no 6. gadsimta līdz pat šodienai.
P.P.S.
Bet ko darīt, ja arī visi šie muzeji jau rūpīgi apskatīti, bet gribas vēl? Piedāvāšu dažas izstāžu idejas, kuras varētu paspēt īstenot līdz nākamajiem dziesmusvētkiem.
Gribētos redzēt vizuālu shēmu un analīzi par dziesmusvētku repertuāra izmaiņām gadu gaitā (Vai tas, ka dziesmu atkārto, ir priekšnosacījums tās iekļaušanai nākamajos svētkos? Kā dziesma no programmas vidus gadu gaitā aizceļo līdz programmas nobeigumam?). Gribētos izstādi, kas palīdz rast skaidrojumu, kāpēc diriģēšanas katedru pabeidz vairāk sieviešu, bet dziesmusvētkos uz diriģenta podesta kāpj lielākoties vīrieši. Izstādi par mazākumtautību līdzdalību dziesmusvētkos. Izstādi par personības kulta rašanos dziesmusvētku kontekstā. Gribētos apskatīt tādu izstādi (varbūt tā varētu notikt Valkā), kur salīdzināta dziesmusvētku attīstība visās trijās Baltijas valstīs – ja vismaz ar igauņiem sākām līdzīgi, tad šobrīd visu triju valstu svētki savā starpā ļoti atšķiras. Kā to skaisti attēlot? Noteikti atsevišķu izstādi būtu pelnījuši visi tie cilvēki, kuriem pirmajās klasēs uz visu mūžu ielikta pārliecība: "Tu jau neesi dziedātājs." Tās varētu būt intervijas un atmiņu stāsti – kā muzejos par lielajām traģēdijām. Vienreiz jau šķībi dziedošie centās izcīnīt tiesības uz saviem svētkiem, bet tie "taisnie" atkal ātri viņus apklusināja.
Forši būtu apskatīt izstādi, veltītu dziesmusvētku kašķiem un konfliktiem. Šogad pieredzētais ar Rīgas Projektu kora atgrūšanu no svētku saimes nestāv ne tuvu tam, kā Emilis Melngailis, nebūdams apmierināts ar Latviešu biedrības rīkotajiem svētkiem, paralēli rīkoja savus alternatīvos svētkus vai kā pirmo dziesmusvētku banketā karstasinīgais Kronvaldu Atis ar čomiem apvainojis Cimzi, visu diriģentu skolotāju, ka viņš neesot īsts jaunlatvietis, jo mācījies par vācbaltiešu naudu. No tās dienas Cimze vairs nekādus banketus nav apmeklējis.
Ļoti prasītos arī kāda dziesmusvētku joku izstāde. Tur varētu būt gan karikatūras (varbūt kaut kas no Viļa Daudziņa jaunās grāmatas), gan rīkotāju un dalībnieku sadzīviski atgadījumi, līdzīgi kā tie pasniegti LMT seriālā "Kolektīvs". Tādu izstādi, kas ļautu uz šo tradīciju paskatīties mazliet vieglāk, ikdienišķāk un mīļāk.
Un, protams, es gribētu kādreiz aiziet arī uz izstādi, kas stāsta par visām dziesmusvētku izstādēm.
2