Par Uldi Rudaku, mūzikas žurnālistu, apskatnieku, grāmatas "Rokupācija'' autoru, Latvijas mūzikas notikumu vienmēr aktīvu līdzdalībnieku, šķiet, vēl kautrīgāki reizēm ir tikai viņa raidījuma "Zibens pa dibenu. 100 labākie latviešu mūzikas albumi'' viesi.
Princips ir vienkāršs: Rudaks piezvana vai digitāli atsūta ziņu un uzaicina uz Latvijas Radio 6, "Radio Naba'', atnākt vienam vai ar grupu, atkarībā no tā, cik tās dalībnieku ir vēl dzīvi un uzturas Rīgā, Latvijā, lai parunātu par ierakstu. Ja netiec otrdienā četros uz tiešraidi, raidījumu var ierakstīt citā laikā.To atskaņos kādā no otrdienām, kad neviens no nākamo raidījumu uzaicinātajiem mūziķiem netiek. Parasti aicināmo viesu kontakti jau būs Rudaka telefonā, un lielākoties jūs jau iepriekš būsiet pazīstami. Vai nu Uldis būs jūs kādreiz intervējis, vai notikusi sarakste par preses relīzēm un albuma prezentācijām, vai Vecrīgā būsiet kopīgi svinējuši un ilgi runājuši par dzīvi un mūziku. Uzdevums nepavisam nav grūts – ierasties norunātajā brīdī "Radio Nabas'' studijā un Rudaka viesmīlīgajā gādībā ar sajūtu, ka drīzāk esi pie tuva paziņas ciemos virtuvē, nevis valsts radio, un šajā virtuves noskaņā parunāt par to, ko tu zini vislabāk. Par paša rakstīto albumu, tā gatavošanu, par to, kas tajā laikā tika domāts, ko vari atcerēties par konkrētām dziesmām vai notikumiem, kas saistīti ar albuma tapšanu.
Pat viskautrīgākajam raidījuma viesim (teiksim, grupas "Konstrukcija'' albuma "Konstrukcija'' radītājam) būs, ko pateikt, ja jau albums tomēr ticis izdots, nevis atstāts uz plaukta, cietajā diskā vai lentā. Ja raidījuma laikā gribas izrunāt kaut ko patiešām svarīgu, tad tas parasti tiek darīts aizkadrā, kādas albuma dziesmas atskaņošanas laikā, jo tomēr cilvēki ārpus ētera vairāk atveras. Dažreiz Rudaks pēc dziesmas beigām īsi piebildīs, par ko tika runāts dziesmas laikā, bet lielākoties saruna ies savu dabīgo gaitu tālāk, jo raidījuma vadītājam patiesi interesē, ko no viesiem vēl varētu uzzināt.
Kad uz raidījumu uzaicināja arī grupu "DJ Krankenwagen'' stāstīt par mūsu vienīgo albumu "Albums'' bija milzīgs jūtu kontrasts: no vienas puses – ļoti spēcīgi, gandrīz perversi, tika apmierinātas manas pēc atzinības kārā ego jūtas, bet, no otras puses, arī šķita greizi, cik ļoti ar šādiem albumiem kā mūsējais Rudaks savu listi padara malējāku un mazāk nozīmīgu. Bet nu Rudaks ir Rudaks, viņam ir tomēr zināšana, ko viņš dara.
Nedomāju, ka raidījuma vadītājs cenšas reklamēt savus draugus, drīzāk ar tiem mūziķiem, kuru mūzika viņu uzrunā, viņš laika gaitā ir iedraudzējies, un var būt, ka zināma nozīme tam, ka Uldis ir kautrīgs un, iespējams, ne pārāk komfortabli jūtas vienā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tāpēc arī raidījumi bieži sākas bez gariem ievadvārdiem, kā satiekot vecu paziņu un runājot no tās pašas vietas, kurā jūsu saruna iepriekšējā reizē pārtrūka, – visa uzmanība uzreiz tiek pašam albumam.
Kādi tad ir "Zibens pa dibenu'' izvēlētie albumi? To, ka Rudaks būtu atvieglojis savu izvēli, izvirzot kādus ļoti skaidrus kritērijus, viņam pārmest nevar. Albumi nav izvēlēti ne pēc tirāžas, ne popularitātes, ne izdošanas formāta, koncertu izpārdošanas vai arī saņemto balvu daudzuma. Tāpat arī nevarētu teikt, ka sarakstā iekļuvuši tikai šķūņos ierakstīti, grabošu bundžu un bļaujošu tīņu nevienam citam bez viņu tuvākajiem draugiem nedzirdēti albumi, jo arī tādu ir stipri mazāk par desmito daļu. "Dzelzs Vilkam'', "Skyforger'', "Iļģiem'', "N.S.R.D.'', "Zig Zag'' ir iekļauti divi, bet "Dzeltenajiem Pastniekiem'' un "Alis P'' – katram pat pa trim albumiem. Ingus Baušķenieks, Ieva Akuratere, Edgars Šubrovskis, Gundars Rullis, Juris Kulakovs raidījumos parādās bieži. Ainars Mielavs, Raimonds Pauls, Juris Simanovičs (ak, cik patīkami rakstīt Paula un Simanoviča vārdus blakus vienā teikumā) un vēl paliels skaits mūziķu ciemos nāk arī vismaz divas reizes, stāstot par piedalīšanos dažādos projektos, tā ka skaits arī nav kritērijs. Raidījumu secībai arī nevaru atrast nekādu sakarību vai nozīmi: tie nav izkārtoti nedz hronoloģiski, nedz kādā ārēji nolasāmā asociāciju ķēdē. To, ka pilnā raidījumā iekļaujamo albumu liste tās veidotājam nebija zināma, sākot raidījumu sēriju, kļūst skaidrs no tā, ka, piemēram, Sniedzes Prauliņas "Inkrustinācija'', Simanoviča "Kā samierināties ar savu nenozīmību'' vai anša "Balzams'', radīti jau pēc sērijas uzsākšanas. "Dzelteno Pastnieku'' "Nepieklājīgā meitene'' pie Rudaka vispār jau tika vēl pirms albuma izdošanas un tieši ar kārtas numuru 100. Bet pašam skaitlim 100, ko Rudaks iekļāvis raidījuma nosaukumā, drīzāk ir ieteicoša nozīme, nevis noteicoša, jo šī teksta tapšanas brīdī raidījumā apskatīti jau 105 no 100 visu laiku labākajiem latviešu mūzikas albumiem.
Ja radikālākie hiphopa cienītāji arī ārpus "Pierastiem ierakstiem'' klausītos "Radio Nabu'', viņi varētu justies apdalīti, jo Gustavo un ansi sen jau klausās arī tie, kam hiphops un reps tā īsti nemaz neinteresē. Tikpat apdalīti varētu justies arī "trū'' metālisti, jo "Skyforger'' un "Tesu'' arī jau klausās tie paši, kas ansi un Gustavo. Grupa "Dālderi'' vispār pat nevar pretendēt noklāt visu šlāgermūzikas baudītāju gaidas, jo ir izvēlēta drīzāk kā piemērs tam, kā Padomju Latvijā radīta dziesma "Anno Domini" varēja kļūt par deju mūzikas hitu rietumos un kā padomju sistēmā Raimonda Paula uzmanības pievēršana vai novēršana spēja gan pacelt slavas zenītā, gan sadragāt mūziķu karjeru. Minimāli pārstāvēta elektroniskā mūzika, vien 20 miljonu tirāžā izdotā "Zodiaka'' plate un grupas, kurām ir new-vawe piesitieni.
Man par īpašu prieku, ar veseliem četriem albumiem ir pārstāvēta padomju okupācijas laika trimdas latviešu mūzika. Es, klausoties raidījumu, biju tikpat pārsteigts, cik Rudaks studijā, kad atklājās, ka Mančestrā dzīvojošie grupas "Alva'' mūziķi mācījušies paralēlklasē ar "Joy Division'' dalībniekiem, vasaras nometnēs dauzījušies kopā un vēlāk savu albumu latviešu valodā pa naktīm ierakstījuši tajā pašā studijā, kur vēlāk savu debiju rakstīja "Joy Division''. Kad Mārtins Hannets (leģendārais Mančestras skanējuma definējušais skaņu inženieris) pēc "Alvas'' albuma dziesmas "Ja tik būtu ..." noklausīšanās ieteicis to iztulkot angliski un piedāvājis padarīt par singlu, grupas puiši esot nošķobījušies un teikuši, ka angliski dziesma skanēšot muļķīgi. Un tas viss noticis vēl pirms "Love will tear us appart'' ieraksta! Tāpat "Akača'' mūziķi, Ņujorkā spēlējot progresīvo roku latviešu valodā, esot piepelnījušies remontējot pasaulslavenu progroka mūziķu koncertos nojātās elektriskās ērģeles un sintezatorus, lai viņi varētu tās nākamajos koncertos jāt atkal.
Izlasē pārstāvētas arī tādas grupas, kurām varbūt ir iznākuši kādi pāris albumi, kādu īsu laiku notikuši aktīvi koncerti pagrabos un alternatīvos festivālos, tās ir bijušas ļoti populāras šaurā lokā un tagad skan varbūt tikai vairs “Radio Nabā'', ja nav jau pavisam piemirstas. Un kaut kā šie cilvēki, kuri bieži vien paši savus Rudaka izceltos un godinātos albumus jau sen nav klausījušies un gadiem nav pievērsuši tiem uzmanību, raidījumā satiekas, dažreiz ilgi pēc grupas izjukšanas vai kāda dalībnieka aiziešanas no grupas. Un kopā ar Uldi gremdējas atmiņās.
Interesanti vērot, kā cilvēki, kas dzīves laikā paspējuši stipri mainīties, atskatās uz saviem darbiem no šodienas skatpunkta. Sarunā pats ar sevi milzīgās pretrunās nonāk divgalvainais grupas līderis no "Kartāgas'' Andra Indāna un Edgara Šubrovska formā. Kamēr viena galva, kas vēl šodien labprāt skaļi un drūmi trokšņo, ar sentimentu atceras vecos trakos laikus, otra ar sāpēm un nepatiku atminas tīņu laiku bezspēcību, izmisumu, dusmas, tukšumu un jebkāda mērķa neesamību. Tāpat interesanti vērot citus 90. gadu varoņus – Gustavo no "Fakt'' un Jāni Žildi no "Sattelites LV''. Gustavo savu identitāti kā piemēru veselai bijušo trīsdesmitgadnieku paaudzei ir iznīcinājis, pats pilnībā atteicies no iepriekšējā sevis un ar skeptisku tēvišķību un sirsnību reflektē par savām jaunības dienu izpausmēm, asumiem un lekšanos, bet Žilde joprojām ar patmīlību un lepnumu atceras, cik deviņdesmitajos nejauki un augstprātīgi izturējies pret “Liepājas dzintara'' padomju laikā iesakņojušos žūriju un publiku. Jo "Oasis'' taču arī bija brāļi un ar visiem lecās.
Tagad pārskatot izvēlēto albumu listi, jāatzīst, ka ne visi ir sliktos apstākļos ierakstīti bundžu un pagrabu albumi. Ir arī smagsvari. Bet tie Rudaka raidījumā gandrīz vienmēr tiek pasniegti ne tā, kā varētu pirmajā brīdī gaidīt. Ja iekļauts Raimonds Pauls, tad ar albumu, kurā džezroks un estrāde sajaukta ar psihedēlisko roku Latvijas leģendārākās bezierakstu grupas "Katedrāle'' mūziķu izpildījumā. Ja tautas mīlulis Edgars Liepiņš, tad no tāda skatpunkta, ka albumu aizliedza, bet izdots tas tika Vācijā KGB (Kultūras glābšanas biedrības) paspārnē. Ja Zigmārs Liepiņš, tad ne ar "Lāčplēsi'', bet gan ar skaņu celiņu Padomju Latvijas seksuālās revolūcijas filmai "Vajadzīga soliste''. Ja "Prāta Vētra'', tad ar vienīgo ierakstu, kurā tiek spēlēts pankroks, – "Veronika''. Cik sirsnīgi bija klausīties, kā Kaupers stāsta, cik bieži viņam nākas dzirdēt, ka "tā, kā jūs bliezāt "Veronikas'' laikā, tā jūs vairāk nebliežat'', un tad pēc studijā izskanējušas dziesmas, kas beidzas ar ķērcienu, vairāk nekā 20 gadus vēlāk precīzi tajā pašā balsī Kaupers ieķērcas tā kā toreiz "Veronikā''.
Tas nav arī nejauši, ka daļa izvēlēto albumu nav saglabājušies labā kvalitātē vai tādā nekad arī nav bijuši. Citi albumi varētu būt kļuvuši par kolekcionāru retumu vai gaidīt savu kārtu uz pārizdošanu. To Rudaks dara apzināti un gandrīz kā arhivārs no "Monas de Bo'', piemēram, izvēlas apskatīt pirmo albumu "Mona de Bo'', kurš vienīgais nav digitalizēts, vai "Martas Asiņu'' "Trešo albumu'', kam fiziska ieraksta forma vispār nekad nav bijusi.
Patīkama detaļa. Kad grupa "Māsas'', kuras dalībnieces ir tikai meitenes, raidījuma aizkadrā par kaut ko gardi smējās, šie smiekli tieši sajaucās ar vienas no ieraksta "Dāvā laimi'' dziesmas beigām, kurās arī skan smiekli. Varēja dzirdēt, kā šīs pašas meitenes šodien, atkal sanākušas kopā, smejas tieši tādā pašā skanējumā kā pirms 16 gadiem vidusskolas beigšanas laikā.
Stunda šķiet ļoti piemērots ilgums, raidījumi norit lēni, mierīgi un neformāli, un ne pēc viena raidījuma nav licies, ka tas būtu bijis par garu, ka viss jau būtu pateikts. Vienmēr paliek sajūta, ka stāstīt varētu vēl daudz vairāk, un saruna nav arī paspējusi apnikt.
Raksturīgākais kopsaucējs visiem raidījumiem varētu būt tas, ka Rudaks izvēlas viesus, kuri no sākuma negribīgi tuvojas mikrofonam. Tieši tāpēc mans mīļākais raidījums bija pirmā reize, kad studijā ieradās Ilga Reizniece stāstīt par "Iļģu'' "Spēlēju, dancoju''. Rudaks esot bijis tikko iznācis no zobārsta, šļupstošs un sazāļots. Reizniece gan nebija jāmudina tuvoties mikrofonam, viņa to darīja pati, uzņemoties raidījuma vadības grožus, kārtīgi uzraujot raidījuma tempu. Vienkārši un spoži pastāstīja par veselu milzīgo projektu, simbolu, notikumu un sagadīšanās kopu, kas piefiksēta ne tikai tūkstošu cilvēku dziļi personīgajā pieredzē, bet arī albuma formātā. Tik izcilus viesus Rudaka raidījums tiešām ir pelnījis.
Katram, kas Ulda Rudaka pilnīgi individuāli, personīgi un atbildīgi sastādītajai listei pievērsīs uzmanību, būs kāds albums, kurš šķitīs ļoti nepelnīti palicis ārpusē. Varu saprast, kāpēc mans mīļākais "alternatīvais'' albums – Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina "Ideal Standard'' "Genādijs klauvē pie durvīm'' – tā arī nav iekļauts, bet, manuprāt, visu laiku joprojām labākais latviešu mūzikas albums – Ainara Mielava un Imanta Kalniņa kopā ar Renāru Kauperu, Agnesi, Mirdzu Zīveri un "Jauna Mēness'' mūziķiem radītais "Par lietām, kas tā arī nekad nepāriet'' – pēc tam kad Rudaks man trīsreiz bija noliedzis, ka viņš to iekļaušot, tomēr ticis iekšā. Piemēram, Ufo "Spēka dziesmas'' vai Armanda "Kas ir kas'', pēc manām domām, arī diezgan labi iekļautos izvēlētajā listē, bet varbūt to autori Rudakam nav personīgi pazīstami, tāpēc viņš par tiem nav aizdomājies. Tā no popmūzikas skatpunkta ļoti klaji jūtams vismaz kāda "Cosmos'' vai "Instrumentu'' albuma trūkums. Neiekļaut Intaru Busuli un Donu varbūt arī ir apzināta izvēle, bet man, piemēram, Busuļa "Citāts'' būtu šķitis daudzos punktos asprātīgāks un interesantāks par daļu izvēlēto "alternatīvo'' albumu. Ja par iepriekšējiem mūziķiem varbūt ar Uldi varētu padiskutēt, tad dzirdēt par "Bermudu Divstūri'' vai "Musiqq'' viņš noteikti negribēs nemaz. Nezinu "Zibens pa dibenu'' statistiku: cik cilvēku noklausās tiešraides un cik uzklikšķina uz raidījumu atkārtojumiem arhīvā, bet no galvas minēšu, ka visu līdz šim noklausīto raidījumu reižu kopējais skaits nesasniegs vienas "Bermudu Divstūra'' dziesmas skatījumu skaitu "Youtube". Varbūt tomēr arī tas ir svarīgi?
Kad dzirdēju, ka uz raidījumam veltītās izstādes atklāšanas diskusiju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs aicināti "Skaņu meža'' Viestarts Gailītis un "Torņa'' Jānis Daugavietis un tādējādi Rudaks cerot, ka viņa izvēle kārtīgi tiks izaicināta, nepieklājīgi ātri izveidoju viedokli, ka skaidrs, uz kuru pusi izaicinās, – uz to vēl neiepazīto vai sen aizmirsto, bet tā noteikti nebūs tā apzeltītā simtgades izlase, kurā kā LVTOP100 katra dziesma ir tik stipri iededzināta simtiem tūkstošu cilvēku apziņā, ka tās jau sen ir kļuvušas stiprākas par to izpildītājiem, komponistiem, klausītājiem, sarakstos kārtotājiem, jaunajiem un vecajiem interpretētājiem.
Šī liste ir par kaut ko citu. Šajā sarakstā tiek pacelts gludais jūras malā stāvošais akmens un apgriezts uz otru pusi, atklājot tam apakšā pielipušos kukainīšus, tārpiņus un gliemezīšus. Kādam varbūt arī ne viss tajā skatā patiks, bet baudītāji varēs vēl ilgi pētīt, skatīties, brīnīties un priecāties.
0