Daudzi atklājumi zinātnē apliecina ne tikai to, ko mūsdienās spējam, pateicoties jaunām izpētes tehnoloģijām. Šie atklājumi ir arī liecības par 21. gadsimta cilvēka iedomību. Un vieglo ievainojamību.
Viens no decembra interesantākajiem zinātnes jaunumiem ir saistīts ar mūsu attālo radinieku sociālo atmiņu. Proti, "Proceedings of the National Academy of Sciences" publicēja apgalvojumu, ka šimpanzes un bonobo grupā atpazīst savus kādreizējos paziņas, pat ja nav satikuši tos divdesmit un vairāk gadus. Neesmu pārliecināts, vai gadījumā, ja man demonstrētu foto gan ar nepazīstamu, gan ar pirms vairākām desmitgadēm ikdienā satiktu ļaužu sejām, iekārta, kas fiksē, cik ilgi skatiens kavējas pie attēla, apliecinātu, ka es atpazīstu otrajai grupai piederīgos. Te arī jāatzīst, ka man ne visai patīk rakstīt aizvadītā gada atskatus, jo vairs īsti labi neatceros pat gada sākumā notikušo.
Kā lasītāji tomēr droši vien nojauš, te viņi saskaras ar koķetēšanu no autora puses, jo patiesībā es veicu regulāras piezīmes par lasīto. Tomēr jebkura notikumu atlase ir subjektīva un tādēļ nepilnīga. Tāpat negrasos iztirzāt 2023. gadā tik populāro mākslīgā intelekta tēmu – pārāk daudz ir bijis gavilējošu un biedējošu ziņu. Pieminēšu vien nesen "The New Republic" publicētu ironisku piezīmi: jā, varbūt šie algoritmi var palīdzēt rakstniekam uzrakstīt 100 reižu lielāku grāmatu skaitu, bet diez vai tie līdzīgā apjomā var palielināt arī lasītāju skaitu.
Vispirms par sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Šķiet, mūsdienu cilvēks uzskata, ka globalizācija ir raksturīga pēdējiem simt, labi, divsimt gadiem. Tomēr arheologu atradumi to diezgan regulāri apgāž. "Nature. Scientific Reports" augustā publicēja secinājumu, ka mūsdienu Spānijas teritorijā atrastais dzintars ir atvests no Baltijas jūras piekrastes aptuveni ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Te viegli kļūt smieklīgam ar jūsmīgu komentāru, tomēr man tas šķiet apbrīnojami. Proti, ka tik sen vienā Eiropas malā iegūtu dzintaru ved cauri visam kontinentam, tātad ir reāli funkcionējoši tirdzniecības sakari tūkstošiem kilometru garumā. Savukārt "The History Blog" aprīlī bija lasāma ziņa par to, ka Ēģiptē kādā dievietei Izīdai veltītā templī atrasta 2. gadsimtā darināta Budas statuja. Turklāt tā darināta no mūsdienu Turcijas teritorijā iegūta marmora. Te atkal paveras plašas iespējas jautājumiem un minējumiem – kādēļ kāds uzskatīja par nepieciešamu veidot šādu attālas zemes reliģijas simbolu, turklāt ieguldot vērā ņemamus resursus izejmateriāla transportēšanai? Nobeidzot tēmu par seno cilvēku mobilitāti un laikam taču arī pasaules skatījuma plašumu: "Proceedings of the National Academy of Sciences" 2022. gada oktobrī iepazīstināja ar paleoģenētiķu secinājumiem par algotņiem vienā no grieķu kolonijām mūsdienu Sicīlijā. Tātad piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras līdz Sicīlijai bija aizdauzījušies kungi no zemēm, kuras mūsdienās pazīstamas kā Kaukāza reģions, Skandināvija un Centrālāzija.
Pagātnes pētīšana var rosināt arī nepatīkamas sajūtas. "Science" augustā publicēja starptautiskas grupas hipotēzi par t.s. pudeles kakliņu pirms 900–800 tūkstošiem gadu, ka – visticamāk, klimata pārmaiņu dēļ – minētajā laika periodā cilvēku skaits pasaulē samazinājies no 100 000 līdz 1000. Tūkstoš! Turklāt tik ievērojama populācijas samazināšanās ilgusi tūkstošiem gadu. Nav jābūt apveltītam ar ļoti labu iztēli, lai nojaustu, ka cilvēces nākotne karājusies mata galā. (Nākamo "pudeles kakliņu" piedzīvojām pirms apmēram 74 tūkstošiem gadu, kad Tobas vulkāna izvirduma rezultātā notika pamatīgas izmaiņas atmosfēras sastāvā un tropu joslā dzīvojošie cilvēki tika pakļauti ļoti spēcīgam ultravioletajam starojumam.) Skaidrs, ka situācija 21. gadsimtā ir pavisam cita un nav jēgas izdomāt līdzības, tomēr atkārtot šādus "eksperimentus" nav vēlams. Šādā kontekstā pieminams arī žurnālā "Nature" septembrī izplatītais pētījums, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā kukaiņu biomasa pat Centrāleiropas aizsargājamās teritorijās samazinājusies par 75%. Kopumā pasaulē samazinājums ir apmēram 9% ik desmit gados. Pētnieki uzskata, ka tas notiek klimata pārmaiņu dēļ, bet ar ko tas draud mums? Kukaiņi ir ne tikai barība citām būtnēm, bet arī ļoti būtiski apputeksnēšanas procesa dalībnieki. Bez augiem jau nepaliksim – kaut vai tādēļ, ka tie vairojas ne tikai apputeksnēšanas ceļā –, tomēr augu pasaules daudzveidība var būtiski samazināties. Arī te diemžēl jāsaka, ka esam ļoti viegli ievainojami kaut vai no pārtikas resursu viedokļa.
Pabeidzot tēmu loku par cilvēka un vides trauslumu, vēlos minēt "Environmental Science & Technology" augusta ziņojumu par mežacūkām Bavārijā, pareizāk sakot, par šo dzīvnieku gaļā atrastiem radionuklīdiem. Man personīgi nav panisku baiļu no kodolenerģētikas, jo tā attīstās un kļūst drošāka. Tādēļ pēdējos gados bieži dzirdamā tēze, ka kodolenerģija ir samērā zaļa, tādēļ jāattīsta, nevis jāsmacē, mani nesajūsmina, bet arī neliekas noraidāma. Bavārijas mežacūku gadījumā stāsts ir par to, ka radioaktīvā piesārņojuma izcelsme gaļā ir ne tikai Černobiļas katastrofa 1986. gadā, bet arī atomieroču izmēģinājumi – un tie notika šķietami tālu no Vācijas un Eiropas – pagājušā gadsimta 60. gados. Īsi un ļoti neakadēmiski izsakoties: kaut ko salauzt var viegli un ātri, salabot – ne.
Nobeigumā kaut kas mundrāks un varbūt noderīgāks ikdienā. "Plos One" decembrī iepazīstināja ar eksperimentiem, kuros dažām sīļu un vārnu sugām tika pārbaudīta, ja tā var teikt, stratēģiskā domāšana. Eksperimenta dizains ir līdzīgs tam, kāds vairākkārt veikts ar cilvēkiem. Proti, ja dzīvā būtne principā saprot, ka nedaudz pacietības rezultēsies ar to, ka kārumu būs vairāk, jautājums ir: vai šī būtne spēj paciesties un negrābt to, kas pieejams šobrīd. Izrādās, putni ir pietiekami gudri, lai gaidāmo saprastu un paciestos. Tomēr ne tad, ja viņi tuvumā redz potenciālu konkurentu, kurš patiesībā kārumu nočiept nevar. Īsi sakot, konkurences izraisīts stress aptumšo prātu. Pamācoši. Ja jums ir nepieciešama skaidra galva situācijas novērtēšanai, vismaz uz laiku fiziski un garīgi atslēdzieties no dārgajiem kolēģiem, biznesa partneriem un vispār varbūt aizbrauciet pie upes vai uz mežu. Lūk, novēlējums Jaunajā gadā – lai jums nepieciešamības gadījumā ir šī upes un meža (netraucētas lasīšanas, blenšanas sienā) iespēja!
0