Atā, "Titānik"!

Pirms dažām nedēļām kādā lietotu preču veikalā dzirdēju, kā viena pārdevēja jautā otrai: "Dzirdēji, ka "Titāniku" jauc nost?" Acīmredzot sekoja apstiprinoša atbilde, un runātāja sirdīgi turpināja: "Tāds veikals bija! Bet kuram vispār tas jaunais dzelzceļš vajadzīgs?"

Šī nelielā mizanscēna lika man uz brīdi apstāties – ne jau tāpēc, ka dzirdētais būtu klajš absurds vai, kā tas nenoliedzami ir, sirsnīgs sveiciens no citas realitātes šķautnes, bet gan tāpēc, ka saklausīju tajā kaut ko, kas rezonē arī ar mani.

Braucot ar vilcienu pāri Dzelzceļa tiltam, redzams, ka šobrīd jau minētā tirdzniecības centra vietā slejas tikai drupu kaudze, ko demontāžas laikā apsijā sīks lietutiņš, liekot pierimt putekļiem. Nenoliedzami, "Titāniks" bija visnotaļ neglīta celtne. "Domāju, par šo ēku neviens pārāk neraudās," ziņu sižetā pat diezgan skarbi secina kāds aptaujātais būveksperts. Taču gribētos domāt, ka tā gluži nav – iztēlojos, ka arī "Titānikā" droši vien bija sava iekšējā pasaule: iemīļotas kafijošanas un pļāpāšanas vietas, tikai tās iemītniekiem zināmi kakti steidzīgām pīppauzēm, draudzības, drāmas, atmiņas. Esmu bijusi tur vien dažas reizes, tāpēc tikai iztēlojos (un noteikti arī romantizēju) "Titānika" slepeno dzīvi, bet tik un tā domāju, ka šī dīvainā arhitektoniskā būtne, kas kādu laiku apdzīvoja mūsu kopīgo telpu Rīgu, ir pelnījusi klusu pieminēšanu kaut vai šajā necilajā slejā. Tāpat kā drūmi episkais Dzirnavu ielas stacijas tunelis, kurā tā arī vairs netaps uzņemti latviešu "Zoo stacijas bērni" (un varbūt labi, ka tā) vai Centrāltirgus apkārtnes eksistenciāli šarmantais ņudzeklis.

Varbūt tā ir vien smeldze, ko izraisa laika kustības vērošana, bet, skatoties uz pārmaiņām pilsētā, es par arvien retākiem, bet tāpēc vērtīgākiem dārgumiem turu visu neatjaunoto, nelietderīgo, nemoderno pilsētā; vietas, ko pilsētnieki iejūtīgi, ar pietāti iekļauj savā dzīvē, nevis pakļauj. Agrāk dedzīgi iestājos par nacionālo koncertzāli uz AB dambja, bet pandēmijas laikā novērtēju to kā vienu no klusākajām un mierpilnākajām vietām pilsētas centrā, kur pēc četrās sienās pavadītas dienas atpūtināt skatienu, veroties plašumā. Agrāk drosmīgi vizionāra likās doma par "Rīgas Manhetenu" Lucavsalas dārziņu vietā, tagad esmu pārliecināta, ka Lucavsala un tās kopiena ir trausla, neparasta un sargājama ekosistēma. Agrāk man depresīvas šķita pamestās, nolaistās Rīgas ēkas un rūpnīcas, tagad redzu tās kā vitāli nepieciešamus, brīvus "rotaļlaukumus" māksliniekiem un komūnām. Un ne tikai – varbūt tās steidzīgajiem, aizņemtajiem pilsētniekiem atgādina kaut ko svarīgu par dzīvi.

Pēdējā laikā arī mēs, "Satori", esam daudz vairāk nekā parasti domājuši par pilsētas telpu, jo jau mēnesi ar kultūras programmu apdzīvojam Viesturdārzu. Sākot rīkošanu, iztēlojāmies vietu, kas patiktu mums pašiem – bez striktiem noteikumiem, stīvas etiķetes un hierarhijas, tāpēc, kaut arī jaunos, baltos audeklus, ko iekārām Viesturdārza kokos, drīz vien sapēdoja un saplēsa apkārtnes bērni, ko jau esam iepazinuši, arī tajā redzu kaut ko skaistu un dzīvi apliecinošu (lai man piedod programmas producente). Tāpat domājām par vietu, kur cilvēki varētu nokratīt pilsētas atsvešinātību un piesardzību un iepazīt cits citu – tāpēc šajā sestdienā aicinām andelēt krāmu tirgū un satikties kaimiņu "ātrajos randiņos", bet vēlāk, augustā, notiks gan koncerti, gan lasījumi, gan zaļumballe. Un tāpat ceram gan paši kaut ko vairāk saprast par to, kas ir laba dzīve pilsētā, gan mudināt par to domāt citus, tāpēc šodien publicējam sarunu par Rīgas parkiem. Un galu galā – arī atvadas no vienas Rīgas mums neliedz sveikt citu.