Kopš jūlija sākuma "Satori" un "Ascendum" kopīgā komanda rīko 15 kultūras notikumu pasākumu sēriju "Satikšanās vieta pie arkas" Viesturdārzā – tā ir daļa no šīgada Rīgas domes organizētās vasaras kultūras programmas. Atklāšanas dienā starp publisku parka mēbeļu darbnīcu un vakara koncertu sapulcējām parka scenogrāfijas autorus – arhitektus Austri Mailīti un Jāni Lielmani, kā arī Rīgas galveno dizaineri Evelīnu Ozolu, lai runātu par Rīgas parkiem – to šībrīža stāvokli, problēmām, labajām īpašībām un nākotni.
Henriks Eliass Zēgners: Austri, vai vari ieskicēt to, kā sākās jūsu process pie jaunās parka scenogrāfijas izstrādes?
Austris Mailītis: Viena no pirmajām un nozīmīgākajām latviešu pilsoniskajām aktivitātēm – I dziesmu svētki – notika Viesturdārzā (tolaik Ķeizardārzā). Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Tomsons pārskatā par I dziesmu svētku estrādi Ķeizardārzā 1873. gadā raksta:
"Bija īpaša tribīne ar jumtu priekšā dziedātājiem uzcelta un priekš klausītājiem beņķi taisīti. Laicīgā koncertā tur bija sapulcējušies kādi 11 000 cilvēki un vēl atlika rūmes gan. Līdz tumsa metās tika dārzs caur glāzēm un lukturiem izgaismots. Lai nu gan apgaismošana lielu naudu maksāja, tā nebija tāda, kā to svētku komiteja bija uzdevusi izdarīt. Par tribīni, sēdekļiem un sētu Ķeizara dārzā samaksāti 1000 rubļi un 20 kapeikas."
Jaunajā Viesturdārza scenogrāfijā mēs vēlējāmies rekonstruēt sajūtu par kopību un brīvprātīgu iesaisti. Tas izdevās. Cilvēki nāca, skrūvēja beņķus un piedalījās. Mēs gribējām ne tikai rekonstruēt šo sajūtu, bet arī veicināt parka izmantošanu. Parkā ir pārvietojamas mēbeles un skatuve. Šis ir mēģinājums domāt par to, kā parkus var iekārtot dizaina ziņā vienotus un vienlaikus gana brīvus, lai tie būtu plaši izmantojami.
Henriks Eliass Zēgners: Evelīn, tavā kā Rīgas galvenās dizaineres pārziņā ir arī parki?
Evelīna Ozola: Kaut kādā mērā jā.
Henriks Eliass Zēgners: Kā tev izskatās tas, ko esam paveikuši?
Evelīna Ozola: Man patīk, izskatās ļoti gaiši un jauki. Es redzu, ka detaļas joprojām tiek pielāgotas, tad noteikti izskatīsies vēl jaukāk. Ļoti simpātiski ir tas, ka iesaistās iedzīvotāji, jo mēs, rīdzinieki, sagaidām, ka pilsēta parūpēsies par visu: dos jaunas mēbeles, aprūpēs visus parkus un ielas, bet samērā maz iesaistāmies pašas atmosfēras veidošanā. Šis ir labs piemērs tam, kā vienkāršā veidā iespējams uzbūvēt kaut ko skaistu un funkcionālu. Gribētos redzēt arvien vairāk šādas iedzīvotāju iesaistes gan parkos, gan ārpus tiem, piemēram, rūpēs par savas mājas tuvējo apkārtni.
Austris Mailītis: Es gribētu izcelt iekārtojuma eksperimentālo raksturu. Gleznošanas audekli tiek izmantoti gan kā jumti, gan šūpuļtīkli. Mākslinieks Andris Eglītis ir atklājis brīnišķīgus mezglus, ar ko tos nostiprināt. Mēs visu laiku izmēģinām dažādas lietas, un kaut kas no tā nostiprināsies. Tas ir brīvs piegājiens un risinājums. Process turpinās.
Evelīna Ozola: Jūrnieku mezgli piestāv, jo audekli izskatās pēc burām.
Henriks Eliass Zēgners: Vēl viena eksperimentāla detaļa, ko pievienosim, ir zīmītes, ka cilvēki drīkst šīs mēbeles brīvi pārvietot ikdienas vajadzībām. Koncertu un pasākumu laikā mēs tās novietosim amfiteātrī, bet pēc tam cilvēki varēs mēbeles brīvi izmantot piknikos vai vienkārši pārnest. Mēs arī domājām par to, vai mēbeles tiks zagtas vai bojātas, bet to pagaidām nezinām. Jāni, vai Rīgas pilsētvidē tiek gana daudz eksperimentēts?
Jānis Lielmanis: Šķiet, ka netiek, un vasarā notikumi parkos būtu jāveicina. Ir forši, ka tiek radīta programma, piedāvāti pasākumi, bet klāt pievienota arī telpiskā scenogrāfija un iesaistīti cilvēki. Es domāju, ka mēbeles netiks īpaši zagtas un dzīvos labi. Cilvēki saprot, ka tās domātas viņiem un nav nekādas vajadzības lauzt, jo tad pašiem nebūs, ko lietot. [Pirmā mēneša laikā tik tiešām nav nozagts neviens sols, tiesa – dažas auduma nojumes nācies pārvietot un īslaicīgi demontēt, jo cilvēki tās bija nozieduši ar dubļiem – red.]
Henriks Eliass Zēgners: Evelīn, kāda ir situācija ar vandālismu pilsētā?
Evelīna Ozola: Ļoti dažāda. Ir cilvēki, kam patīk lauzt lietas arī tur, kur viņi dzīvo. Viņus nesatrauc tas, ka tuvākā apkārtne pārvēršas par izgāztuvi. Daudzviet cilvēki ir arī piesardzīgi un pat baidās lietas izmantot. Var šķist – kas gan eksperimentāls ir solos? Taču ir cilvēki, kuri domās, ka sols pieder kādam citam. Ka viņus gaida slēptā kamera un pēc apsēšanās ar viņiem notiks kaut kas smieklīgs. Ka tas ir paredzēts īpašam pasākumam un par solu ir jāmaksā. Reakcijas ir ļoti dažādas. Protams, vandālismam nevajag ļaut izplatīties. Ja vandālisms ir noticis, tam parasti seko turpinājums. Ja salauž vienu solu, drīz salauzīs arī pārējos. Es nezinu, kāds ir pieskatīšanas plāns, bet droši vien šī vieta prasīs uzmanību.
Austris Mailītis: Tas ir arī pilsoniskās iniciatīvas jautājums. Kad Rīgā izveidoja jaunas pieturvietas ar stikla sienām, Čiekurkalnā pieturu uzreiz izdemolēja. Tā tika rekonstruēta, bet pēc tam izdemolēta atkal. Kopā tas notika sešas reizes, bet sestajā reizē vairs nedemolēja. Ir jānāk pretī cilvēkiem. Tas nozīmē, ka jāļauj vienreiz vai divreiz saplēst, paņemt sev lietošanai. Es uzticos cilvēkiem un domāju, ka pienāk brīdis, kurā viņi saprot, ka tas ir domāts visiem un ka ir forši, ka parkā var lietot mēbeles labā kārtībā. Jādomā arī par to, vai parkos nevajadzētu pārvietojamas mēbeles. Mums parkos pietrūkst soliņu, bet esošie ir fiksēti un atrodas pie celiņiem. Ja tie būtu pārvietojami, tas varētu darboties.
Henriks Eliass Zēgners: Tas skan ļoti lielīgi, bet, kad ar Austri strādājām pie šīs idejas, mums bija darba tikšanās Parīzē, kur pārrunājām vairākus piemērus. Luksemburgas dārzos ir pārnēsājami galdiņi un cilvēki uzturas zāles laukumiņos, sauļojas zaļajā zonā vai lasa grāmatas. Rīgā tā nenotiek. Dažādās vietās arī atšķiras noteikumi par staigāšanu pa zālāju – vienā vietā drīkst, citā nedrīkst, un cilvēki nezina, kā rīkoties. Evelīn, kāpēc mūsu parkos nav brīvas atmosfēras? Kāpēc jūtams zināms stīvums?
Evelīna Ozola: Tas ir ļoti plašs jautājums. Notiek mēģinājumi izmantot brīvi stāvošas mēbeles. Šobrīd, piemēram, Brīvības alejā atrodas galdi un krēsli. Tur drīkst sēdēt, pārvietot mēbeles. Nezinu, vai kāds ir nozagts, bet 2014. gadā Bastejkalnā bija izstāde par rakstnieku Dzintaru Sodumu. Tur arī mēs pamēģinājām izlikt brīvi pārvietojamus metāla krēslus. Tos katru rītu izlika un katru nakti saslēdza ar ķēdi. Vairāku mēnešu laikā neviens netika aiznests, tāpēc es arī domāju, ka ar zādzībām nav tik slikti. Es atbalstu ierosinājumu par brīvi pārvietojamiem galdiem un krēsliem. Mēs arī šobrīd gatavojam specifikāciju, lai tādus iegādātos. Es nevaru solīt, ka tie būs visur, jo šādi krēsli ir diezgan dārgi. Labs metāla krēsls, kādus izmanto arī Parīzē, maksā ap 400 eiro.
Austris Mailītis: Vai ir jāpērk gatavas lietas vai arī varētu rīkot dizaina konkursus tieši parkiem, Rīgai? Ir bijuši konkursi pieturām.
Evelīna Ozola: Dažām lietām tas ir vienkārši, citām – sarežģīti. Krēsls ir diezgan komplicēta mēbele. Metāla krēsli ir ergonomiski, tiem ir pārdomāts dizains, lai būtu gan ērti, gan viegli. Mēs varam taisīt konkursus, bet Latvijā ir ierobežota rūpniecība. Krēsli, kas nāk no Itālijas, Čehijas vai Francijas rūpnīcām, var tikt saražoti lielā daudzumā un labā kvalitātē. Mums tas paņemtu daudz, daudz vairāk laika, grūtāk būtu saglabāt arī kvalitāti. Iespējams, arī cena nemaz nebūtu izdevīgāka.
Es gribētu turpināt sarunu par rīdzinieku paradumiem lietot ārtelpas. Mums ir programma "Rīgas vasaras ielas": Baznīcas ielā, Miera ielā, arī Teātra laukumā iepretim operai. Es arī šogad piedalījos uzstādīšanā. Vēl nebijām paspējuši pabeigt darbus Teātra laukumā, kad otrajā dienā, aplūkojot puķu dobes un soliņus, pamanīju, ka visās šķirbās sastūķēti papīra gabaliņi, saldējuma iepakojumi, tūjās samestas cigaretes un dzērienu iepakojumi. Rīdzinieki tomēr ir diezgan nevīžīgi, par spīti tam, ka blakus ir atkritumu urnas. Arī pilsētā ir jāiemācās kļūt daudz tīrīgākiem un savus papīrus no skaistām vietām nest līdzi.
Henriks Eliass Zēgners: Diezgan skumji, bet kā komunicēt ar cilvēkiem? Vai būtu vienkārši jānovieto vairāk atkritumu urnu vai arī jārīko šādas sarunas, jāizliek zīmītes, jāveido kampaņas?
Evelīna Ozola: Atgādinājumi noteikti nenāktu par ļaunu, piemēram, mazi uzrakstiņi: "Lūdzu, paņem līdzi to, ko atnesi!"
Austris Mailītis: Es piekrītu, ka atkritumu urnas ir pietiekamā daudzumā.
Henriks Eliass Zēgners: Kas ir jūsu dzīvesvietai tuvākais parks? Vai jūs uz to ejat?
Jānis Lielmanis: Man tuvākais ir Ziedoņdārzs. Man nepatīk uz to doties, jo dzīvoju Ģertrūdes ielā. Uz parku jāiet pa Čaka vai Avotu ielu. Tās ir dūmainākās ielas Rīgā, tāpēc uz Ziedoņdārzu īsti neeju, bet vispār tas ir viens no foršākajiem parkiem.
Henriks Eliass Zēgners: Mēs varētu turpināt ar konkrētiem piemēriem. Kāpēc tev Ziedoņdārzs šķiet foršs?
Jānis Lielmanis: Tas ir sakopts. Arī Vērmanes dārzs ir sakopts, bet tur pie estrādes bieži ir skaļa publika. Ziedoņdārzā tā nav. Kas par to atbild? Esmu novērojis, ka Vērmanes dārzā ir sadrumstalota noskaņa – jo tuvāk stacijai, jo skaļāki apmeklētāji. Esmu pārliecināts, ka Viesturdārzā šovasar ar soliem viss būs kārtībā. Pats bieži eju garām, jo strādāju netālu, un man nav sajūtas, ka pastāv liels risks demolēšanai. Ja kāds gribētu izvietot šos solus Vērmanes dārzā, es šaubītos. Kā to risināt? Šādas sarunas arī palīdz. Latvijā ir tendence problēmas risināt diezgan brutālā manierē – ar aizliegumiem. Austra piemērs ar pieturu labi parāda, kāpēc ir jānāk pretī un jāļauj cilvēkiem saprast, ka vide domāta viņiem.
Henriks Eliass Zēgners: Evelīn, kas tev ir tuvākais parks? Vai tu to apmeklē?
Evelīna Ozola: Šis ir viens no tuvākajiem, bet pats tuvākais ir Kronvalda parks. Man tur patīk. Es gribētu turpināt Jāņa iesākto tēmu par ceļu uz parku. Tas ir temats, par ko jādomā tieši Rīgā. Mums ir daudz kvalitatīvu parku, un, tā kā Rīgas struktūra jau ir izveidojusies, nav vietas jauniem. Jaunus arī nevajag, bet vajadzētu savienot parkus un citas zaļās vietas lielā, zaļā struktūrā, lai ceļš no cita uz citu ir patīkams: ar apstādījumiem, kokiem, krūmiem, maziem skvēriņiem, priekšdārziņiem, kuru iekārtošanā mums ir pamatīga tradīcija. Mēs izietu uz ielas, un parki pat nebūtu jāmeklē. Izejot ārpus mājām, uzreiz būtu pieejams kaut kas zaļš un patīkams, arī ēna karstās vasaras dienās.
Austris Mailītis: Man tuvākais ir Viesturdārzs. Man patīk parks, bet tai būtu jābūt vietai, kur pilsētnieks var nokāpt no asfalta, saņemt atslodzi zaļā vidē, pabūt tālāk no pilsētas trokšņiem. Šeit ir drusku trokšņains, jo garām brauc smagās mašīnas. Tirdzniecības transportam vispār nevajadzētu braukt cauri pilsētas centram. Tas gan tiek risināts – šobrīd tiek būvēti pārvadi, lai smagās mašīnas ostā varētu nonākt nevis caur Rīgas centru, bet pa apvedceļiem.
Tā būs pretruna, bet es gribētu, lai parkā būtu mazāk dizaina objektu –prasītos vienotākus, vienkāršākus un tīrākus risinājumus. Es gribētu, lai ir mazāk pilsētas kairinājumu un vairāk koku. Gribētos vairāk zāles, pat pļavas. Vietām nopļautu mauriņu vietā būtu patīkami redzēt kaut ko līdzīgāku lauku videi. Es gribētu nokāpt no pilsētas asfalta un iekāpt grants celiņos, kas ir izplatīts risinājums citur, bet Rīgā praktiski nekur nav atrodams, vienīgi pie operas. Gribētos nokāpt no pilsētas asfalta, iekāpt pļavā, apsēsties lietus laikā. Es gribētu metāla krēslu, ko varu tajā pļavā iecelt un kuram lietus ir izlijis cauri.
Henriks Eliass Zēgners: Evelīn, kas ir labs parka dizains?
Evelīna Ozola: Tas ir ļoti plašs jautājums.
Henriks Eliass Zēgners: Labi – kas ir slikts parka dizains?
Evelīna Ozola: Slikts ir tāds, kādu Austris aprakstīja, – proti, kad parkā ir pārāk daudz dizaina objektu. Varētu teikt, ka samākslots parks ir slikts parks.
Henriks Eliass Zēgners: Mums Rīgā ir tādi piemēri?
Evelīna Ozola: Nē, mums nav pavisam sliktu parku. Tas, kas man traucē Rīgas parkos, ir daudzi mazi objekti, dāvanas Rīgai no ārzemju vēstniekiem, politiķiem, aktīviem iedzīvotājiem un arī organizācijām. Vienubrīd parkos haotiski izvietoja dažādas skulptūras un piemiņas zīmes. Ir tādi parki, kurus apmeklēt ir kā aizdoties ciemos pie vecmāmiņas, kurai virs kamīna saliktas visādas mazas, mīļas bildītes, skulptūriņas, vāzītes un svecītes. Tādām lietām būtu jāizkliedējas pa visu pilsētu. Visas dāvanas arī nav jāpieņem un jāievieto Rīgas vidē. Tā samākslotība rodas, kad vide ir pārdizainēta. Parkos jābūt galvenokārt zaļām lietām – kokiem, krūmiem, apstādījumiem, zālei. Ir jābūt arī vietām, kur apsēsties, aiziet uz tualeti, izmest atkritumus, pastaigāties. Svarīgi arī, lai dažādām cilvēku grupām, piemēram, dažādu vecumu cilvēkiem, būtu pietiekami ērti – gan pavisam maziem bērniem, gan cilvēkiem gados, gan tiem pa vidu. Austris minēja grantētos celiņus. Katram materiālam ir savi plusi un mīnusi. Grants celiņi nozīmē, ka kurpes un bikšu apakša būs noputējusi. Grants ļoti put, tā ir viena no tās nejaukākajām īpašībām. Arī peļķes un bedrītes veidojas vieglāk, apkārt iznēsājas putekļi. Protams, ir arī jaukas lietas. Cilvēkiem ar ratiņiem vai tiem, kuri pārvietojas ar skrejriteņiem, skrituļo, grants segums nav tik piemērots. Ja mēs tieši gribam kādā vietā ierobežot ātru kustību, tad grants segums ir piemērots. Ja šis plāns tiks saskaņots, grants celiņi būs skvērā pie Dailes teātra.
Austris Mailītis: Starp citu, ir arī līmētā grants. Varbūt to vajag ieviest.
Jānis Lielmanis: Es piekrītu abiem runātājiem. Parkiem būtu jābūt gana vienkāršiem un jāiekļauj funkcionāli nepieciešamais, piemēram, atkritumu urnas. Austris ieminējās par granti un pļavām. Es tagad domāju – vai mums Rīgā vispār ir parki, kuros ir nevis perfekti izpļautie mauriņi, bet gan pļavas? Un vai uz tām cilvēki iet?
Evelīna Ozola: Es nezinu, vai tās apmeklē, bet Rīgā ir daudz pļavu, un plānots, ka to būs vēl vairāk. Es pati nevarēju piedalīties, bet mani kolēģi pagājušajā nedēļā veselu dienu pavadīja, izbraucot Rīgas pļavas.
Austris Mailītis: Bet tās nav saistītas ar parkiem?
Evelīna Ozola: Es domāju, ka ir gan saistītas, gan nesaistītas. Starp citu, viena no idejām nojauktā pieminekļa vietā Pārdaugavā ir izveidot mežonīgu pļavu.
Henriks Eliass Zēgners: Tas ir jautājums, par ko ir vērts parunāt vairāk. Kam būtu jābūt Uzvaras pieminekļa vietā?
Austris Mailītis: Doma par pļavu ir forša! Bijušās Tempelhofas lidostas laukumu Berlīnē arī sākotnēji plānoja apbūvēt, bet vietējie iedzīvotāji uzstāja, ka vēlētos atstāt to neapbūvētu. Tagad tur ir vienkārši gara zāle un skrejceļi. Cilvēkiem tur ļoti patīk, un es domāju, ka arī Rīgā līdzīgu vietu varētu būt vairāk. Kāpēc ne Uzvaras pieminekļa laukumā?
Henriks Eliass Zēgners: Varbūt mūsu klausītājiem ir kādas piezīmes?
Diskusijas klausītājs Edgars: Ir svarīgi nodalīt triju veidu parkus. Ir dārzi, kas ir ļoti dizainēti un strukturēti. Tad ir parki, kas ir brīvāki nekā dārzi. Austris runā par to, kā parkā ieviest savvaļu. No Rietumu pieredzes varam mācīties, ka ir tāda kategorija kā savvaļas jeb meža parki. Atgriežoties pie parku kategorijas, ir jāatceras, ka dažādām grupām ir dažādas vajadzības. Ziedoņdārzā, piemēram, ir uzbūvēta sporta zāle, ko aktīvi izmanto, basketbola laukums, vienkārši zālāji, ko izmanto treniņiem. Kad vēl mācījos skolā, netālu bija grupas mēģinājumi, bet nekad negāju Ziedoņdārzā iekšā, jo tas bija kriminogēns parks. Tagad tur ir kafejnīca, kur vecāki ar bērniem var nopirkt saldējumu un paši iedzert kafiju, ir strūklaka, kur vasarās peld bērni, cilvēki dodas skriet. Es teiktu, ka no visiem Rīgas parkiem tas ir multifunkcionālākais. Ne visiem parkiem tādiem jābūt, protams.
Jānis Lielmanis: Jā, man šķiet, ka vērtība ir tieši tajā, ka mums ir ļoti atšķirīgi parki. Mums nevajag visus parkus radīt multifunkcionālus, ir labi, ka ir arī brīvas un klusas vietas.
Evelīna Ozola: Es piekrītu Edgaram. Parkiem jābūt daudzveidīgiem, un Rīgā šāda daudzveidība ir. Mums ir dārzi, meža parki, tematiskie parki, piemēram, Botāniskais dārzs, arī Zoodārzs. Mums ir arī parki ar peldvietām. Skanstē tiek būvēts pavisam jauns parks. Šobrīd notiek arī konkurss par piemiņas dārzu vai nelielu parku Zolitūdē. Šī vieta iecerēta ar meditatīvu noskaņu, kur cilvēki var pieminēt un atcerēties Zolitūdes traģēdijā bojāgājušos. Vēl viens parku veids, ko es gribētu Rīgā iekļaut, ir industriāls parks. Rīgā ir daudz neizmantotu industriālu teritoriju, un ārzemēs ir vairāki populāri industriālās vēstures parki. Rūpniecības iekārtu estētika ir interesanta un pievilcīga. Arī tādas vietas var kļūt par parkiem. Vēl viena pilsētas telpa, kas gandrīz ir parks, – nojauktās Sporta pils dārzi. Cilvēkiem tur ir dārziņi, pati teritorija ir atvērta pastaigām, laba laika pavadīšanai. Tas arī ir sava veida parks.
0