Sleja
03.03.2024

Ar degmaisījumu pret vēsturi

Komentē
0

Lai cik nepatīkami tas skan, bet degmaisījuma pudeles iemešana Okupācijas muzejā 28. februāra naktī nepārsteidz.

Iemesls šādam secinājumam – nesenie vandālisma akti, kas veikti Igaunijā un kuru rezultātā cieta ne tikai iekšlietu ministra auto, bet arī, piemēram, Alfonsa Rebanes piemiņas vieta. Kaimiņvalsts iekšlietu ministrs prognozēja, ka līdzīgas provokācijas Igaunijā var turpināties. Turpinājās – Latvijā.

Vērtējot iekšpolitisko reakciju Latvijā, jāatzīst, ka pareizi rīkojās pats muzejs, norādot, ka uzbrukums vērsts ne tikai pret viņiem, bet arī pret valsti kopumā, vienlaikus apliecinot, ka muzeju šādi iebaidīt nevar. Mazliet riskantāki bija Valsts prezidenta un premjera solījumi kopīgajā preses konferencē 28. februārī, paužot pārliecību, ka uzbrukuma plānotāji un īstenotāji tiks atklāti un saņems pienācīgu sodu. Cik saprotams, Igaunijai ir izdevies aizturēt provokatoru grupu, arī Latvijas policija jau 1. martā ziņoja, ka aizturējusi cilvēku, kurš varētu būt saistīts ar degmaisījuma iemešanu. Problēma ir tā, ka aizturēšana sabiedrības ieskatā vēl nav pienācīga soda piespriešana, savukārt ar sodiem par t.s. naida noziegumiem Latvijā ir problēmas. Par to runājis gan pats prezidents, gan juristi, norādot, ka sodi par pretvalstisku darbību esot "absolūti simboliski". Ja Okupācijas muzeja dedzināšanas mēģinājums beigsies kā parasti un amatpersonu dūšīgā publiskā runāšana izrādīsies tikai runāšana, jādomā, ka Latvija daudzinātajam hibrīdkaram patiesībā nav gatava.

Šādu un līdzīgu provokāciju mērķis ir pašsaprotams – ietekmēt gaisotni sabiedrībā, veicinot vai nu bailes un aizkaitinājumu sabiedrības vienā daļā (cerēsim, ka lielākajā), vai bravūrīgumu un agresiju citā ("aiz mums ir Krievija, mēs jums vēl parādīsim"). Te jāmin arī ne visai patīkama nianse – Krievijas hibrīdkara uzdevumus var veikt ne tikai dažādi pašmāju "aktīvisti", kuru Latvijā nekad nav trūcis, bet arī no kaimiņvalstīm nesen iebraukušie, kurus pieņemts uzskatīt par Putina vai Lukašenko režīma pretiniekiem vai vismaz režīmu neatbalstošiem. Ne velti Lietuva, kura sava etniskā sastāva dēļ tradicionāli ir bijusi relaksētāka par Igauniju un Latviju, šogad paziņoja, ka spiesta ķerties pie apmēram 18 000 no Baltkrievijas Lietuvā iebraukušo personu pārbaudes. Runa ir par cilvēkiem, kuri iebraukuši pēc "vēlēšanām" Baltkrievijā 2020. gadā un tām sekojošajām represijām. Jau notiek to cilvēku anketēšana, kuri kopš 2022. gada novembra iebraukuši no Baltkrievijas un Krievijas, un 2041 cilvēks atzīts par draudu Lietuvas drošībai. Man šķiet, ka tas ir diezgan daudz.

Izteiksmīga bija arī "Current Time TV" reportāža no Somijas pērnā gada novembrī. Tajā no Krievijas iebraukuši personāži ne tikai pauž sašutumu par ierobežojumiem braukāt šurpu turpu no Krievijas uz Somiju, bet arī apspriež ziedu nolikšanu "mūsu aizstāvjiem" pie Ukrainas armijas sagrautā Krievijas tanka, kas atvests uz Helsinkiem. Te nav runa par pārspīlētu aizdomīgumu – ja iebraucēju plūsmas mērāmas tūkstošos, starp tiem vienmēr būs cilvēki ar nedraudzīgiem nolūkiem: Kremļa hibrīdkara īstenotājiem diemžēl nav skaidra, viegli nojaušama profila. Kad 2019. gadā Ukrainas rietumos notika mēģinājums nodedzināt vietējo ungāru kultūras centru – nav grūti nojaust, kā uz to reaģēja Orbāna režīms Ungārijā –, vēlāk izrādījās, ka provokāciju veikuši trīs Polijas – Polijas! – pilsoņi, kuru galvās simpātijas pret Krieviju sadzīvo ar radikāli labējiem uzskatiem. Tas skan nelāgi, bet man šķiet, ka diezgan viegli nojaušams vēl kāds Kremļa hibrīdkara virziens: paturot prātā pēdējā laika saasinājumu Ukrainas un Polijas attiecībās, kā arī abu nāciju sarežģīto attiecību vēsturi 20. gadsimta pirmajā pusē, baidos, ka vandālisma akti gaidāmi arī, piemēram, 1943. gadā notikušās Volīnijas traģēdijas piemiņas vietās Polijā vai Ukrainā.

Saprotu iespējamos iebildumus – vai nav tā, ka ģeopolitiskās situācijas dēļ mēs saskatām Maskavas roku arī tur, kur tās nav, bet ir kaut kādi indivīdi ar dīvainu pasaules redzējumu? Nav pat jābūt sevišķi aizdomīgam pret varu, lai nojaustu, ka tai nereti ir izdevīga pastāvīga apdraudējuma sajūtas uzturēšana sabiedrībā. Manai atbildei ir divas daļas. Pirmkārt, apdraudējuma sajūtas – arī tad, ja tā ir pamatota, un tā ir pamatota – izmantošana politiskiem mērķiem Latvijā notiek. Neglīti, bet tāda ir politika. Otrkārt, esmu diezgan daudz laika veltījis dažādu pieminekļu karu un kolektīvo atmiņu sadursmēm. Tepat Eiropā ir vairāki spilgti piemēri provokatīvām darbībām un vandālisma aktiem, kas vairāku desmitgažu garumā vērsti pret piemiņas vietām, piemēram, Šlēsvigas-Holšteinas reģionā [1] vai Dienvidtiroles reģionā [2]. Runa ir nevis par atsevišķiem incidentiem, kādi var gadīties jebkur un jebkad, bet par to, ka plānotu, sistēmisku raksturu visādas apķēpāšanas, drupināšanas utt. iegūst tad, ja viena puse otras puses teritoriju uzskata par savu un domā, ka "nekas vēl nav beidzies". Par laimi, dāņu un vāciešu, itāļu un vācvalodīgās kopienas gadījumā 20. gadsimta nogale tika sagaidīta ar secinājumu, ka savstarpējie hibrīdkari ir jābeidz, savukārt Krievijai kaimiņvalstis (atskaitot Ķīnu) diemžēl joprojām ir "strīdīgās teritorijas". Īsi sakot, aiz katra izlēciena hibrīdkaru saskatīt patiešām nevajag, tomēr pagātne liecina, ka ģeopolitisku pretenziju gadījumā vēršanās pret kādas valsts kultūras un vēstures pieminekļiem ir bieži lietots paņēmiens.

Vai var kaut ko darīt, lai šādas provokācijas neatkārtotos, ja visiem iespējamiem uzbrukuma mērķiem nodrošināt 24 stundu apsardzi fiziski nav iespējams? Pirmkārt, kā minēts iepriekš, ir jābūt adekvātiem sodiem, kuri varētu atturēt vismaz daļu no potenciālajiem "varoņiem". Otrkārt, kad noskaidroti jau notikušas provokācijas apstākļi, valsts pārstāvjiem vajadzētu detalizēti informēt sabiedrību par provokatoru personību. Nojaušu, ka te ir juridiska rakstura šķēršļi, tomēr ar vecuma un dzimuma atklāšanu ir par maz. Ļaundara faktiska anonimitāte vedina sabiedrību turēt aizdomās par nelojalitāti Latvijai abstraktus "viņus" ("krievus", "krievvalodīgos" utt.), un šādi vispārinājumi vienmēr ir kaitīgi. Tostarp tādēļ, ka abstraktie "viņi" jūt šīs aizdomas un jūtas aizskarti. Rezultātā iegriežas savstarpēju aizdomu un aizvainojumu spirāle. Naida noziegumu gadījumā ir jābūt skaidrībai: kurš, kāpēc, kā? Es nezinu, vai samērā nesen notikusī (2023. gada 4. decembris) taktilā Brīvības pieminekļa obeliska nolaušana bija provokācija vai vienkārši stulbs huligānisms, bet mani neapmierina šāds lakonisms – to esot izdarījuši 33, 20 un 19 gadus veci vīrieši. Kas tie par vīriešiem? Par drošību atbildīgajām struktūrām ir bijusi iespēja uzkrāt pieredzi, jo līdzīgas provokācijas jau ir notikušas. Piemēram, sinagoga Peitavas ielā ir postīta divreiz pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir bijis sprādziens pie Krievijas vēstniecības, dienestu rīcībā ir bijušas skaidras, pat publiski iztirzātas kļūdas, no kurām mācīties. Ja nav mācījušies, tad ir bēdīgi.

Visbeidzot, lai cik banāli tas skan, vienmēr vērts atcerēties, ka vēsturisko atmiņu un tās simbolus ar cūcībām iznīcināt nevar, ja šī atmiņa sabiedrībā ir dzīva. Ko tikai vara nedarīja okupācijas gados, piemēram, lai ļaudis neietu pie Jāņa Čakstes apbedījuma vietas Meža kapos… Uzbūvēja iespaidīgu pieminekli Vilim Lācim, lai aizsegtu skatu uz piemiņas vietu, aizdomīgajos datumos spietoja čekisti, tomēr tie, kuri vēlējās, gāja pie Čakstes. Vai okupācijas gados tracināja apgalvojumi, ka Brīvības piemineklī attēlota "Māte Krievija", kas tur rokās trīs "Baltijas padomju republikas"? Protams, tracināja. Tomēr kolektīvā atmiņa glabāja patiesību. Reālas problēmas ir tad, kad kopienas vairākumam atmiņa ir atrofējusies.


[1] Adriansen, Inge. Remembrance and Oblivion in the Danish-German Border Region. / European Border Regions in Comparison. Routledge, 2014, 340.–352. lpp.

[2] Varriale, Andrea. Border Region Tyrol in Historic Perspective. / European Border Regions in Comparison. Routledge, 2014, 190.–199. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!