Ja man riebjas (biedē, kaitina utt.) kāda tēma (personāžs, parādība), tad kopš kura laika tas nozīmē, ka šo tēmu var uzskatīt par izzināšanas necienīgu un it kā neeksistējošu?
Egils Levits 22. jūnijā, pēdējoreiz uzrunājot parlamentu Valsts prezidenta statusā, teica [1]: "Šodien dzelzs priekškars ir nolaidies uz robežas pie Zilupes. Tas nedrīkst būt caurlaidīgs nedz militāri, nedz biznesa darījumiem, nedz Latvijas cilvēku apziņā. Šis dzelzs priekškars nošķir nesavienojamu vērtību pasaules. Tāpēc mums pacietīgi, bet neatlaidīgi ir jāturpina veidot tādu sabiedrību, kura ir imūna pret "krievu pasauli" visās tās izpausmēs."
Pilnīgi piekrītu par biznesa darījumiem – patiesībā te daudz kas uzlabojams, jo dzelzs priekškara vietā te nereti ir drāšu žogs. Savukārt par priekškaru cilvēku apziņā man ir jautājumi – es labprāt dzirdētu kādu precīzāku atšifrējumu tam, kas ir "krievu pasaule", pret kuru šis priekškars ceļams. It kā jau uzskaitīt nav grūti, tomēr rodas neskaidrība, vai šādas bīstamas/nepatīkamas noslieces ir raksturīgas specifiski Krievijai un vai paši Rietumi ir pret tām imūni – nemaz nerunājot par Indiju un Ķīnu. Agresīva ārpolitika, pārākuma sajūta, manipulācija ar vēsturi, liberālas demokrātijas trūkums, spēka kults – nu, apmēram tā, ja? Vai tomēr vēl kaut kas? Piemēram, daudz piesauktais Puškins, Bulgakova "Meistars un Margarita", Čaikovskis & Co. Es nekašķējos, man vienkārši patīk plašāk izvērsti skaidrojumi. Turklāt esmu diezgan skeptisks pret apgalvojumiem "kultūra un politika ir divas dažādas lietas", "kultūra nav vainīga" utt. Ja kādā sabiedrībā ir spēcīgas mesiānisma un "īpašā ceļa" noskaņas, tad tās atspoguļojas arī kultūrā. No šī viedokļa raugoties, labi, lai būtu tas dzelzs priekškars arī "cilvēku apziņā".
Tomēr, ja pieņemam, ka arī pētnieki un eksperti ir cilvēki, mums ir viena nopietna problēma. Par to "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla" jaunākajā numurā raksta [2] vēstures zinātņu doktors Jānis Šiliņš. Viņa domas tik lielā mērā sakrīt ar manām, ka Šiliņš mani zināmā mērā nostāda neērtā situācijā, jo ir nedaudz stulbi saviem vārdiem pārstāstīt zinātnieka viedokli. Tādēļ garāks citāts: "Līdz šim Krievijas vēsturei un tās mijiedarbībai ar Eiropu ir bijis pievērsts gaužām maz uzmanības. Latvijā šobrīd nav neviena profesionāla vēsturnieka, kurš specifiski pētītu Krievijas vēsturi vai kādu tās aspektu. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē netiek lasīti kursi Krievijas vēsturē. [..] Kā [..] norādīja Latvijas Universitātes docents Mārtiņš Mintaurs, Krievijas vēsture Latvijā ir pētīta atsevišķiem gabaliem un atsevišķām tēmām, bet kopskata mums nav. Nenoliedzami, šāda situācija ir visai dīvaina, ņemot vērā mūsu austrumu kaimiņvalsts ārējo agresivitāti, kas kļuva acīmredzama līdz ar iebrukumu Gruzijā 2008. gadā un nenoliedzama pēc Krimas aneksijas 2014. gadā. [..] Paradoksālā kārtā, pieaugot bažām par militāro konfrontāciju un informatīvo karu, akadēmiska interese par kaimiņvalsts vēstures pētniecību izpalika. Te varētu jautāt, vai bez sava potenciālā pretinieka vēstures pētniecības un izpratnes vispār ir iespējama patiesi efektīva pretdarbība, bet tas paliek un acīmredzot tuvākajā laikā tā arī paliks retorisks jautājums. Nevienai valsts amatpersonai, piemēram, nav ienācis prātā piedāvāt ideju par specifiska Krievijas izpētes vai Krievijas vēstures izpētes institūta radīšanu, lai gan ir zināms, ka Aukstā kara laikā Rietumvalstis veltīja milzīgus līdzekļus sovetoloģijas nozares attīstībai, un acīmredzot šīm pūlēm bija visai liela loma efektīvā pretdarbībā Padomju Savienībai un galu galā – arī tās sagrāvē. Turklāt Latvijā dzīvo simtiem tūkstošu krievu tautības iedzīvotāju, kuriem, gribam to vai ne, būs interese par Krievijas vēsturi. Ja šo vēsturi nerakstīsim mēs, tad to noteikti darīs kāds cits."
Pretinieks (kā arī citi riski un apdraudējumi) ir jāpazīst! Tas šķiet pašsaprotami, bet dīvainā kārtā pēdējās desmitgadēs tas netiek piekopts, tostarp arī citur Rietumos. Daži vienkāršoti piemēri. Amerikāņu liberālajām aprindām Donalds Tramps jau krietni sen bija kaut kas tik absurds, tik atbaidošs, ka pieklājīgā sabiedrībā par viņu nopietni nerunāja. Ja nu vien smīkņāja un zobojās. Kāds bija rezultāts šādam "priekškaram"? Neviltots šoks un panika, kad šiem cilvēkiem beidzot pielēca, cik populārs Tramps ir lielā daļā sabiedrības. Ir cilvēciski saprotams, ja krīt uz nerviem dažādu novirzienu agresīvi radikāļi, kurus ērtāk apzīmēt kā marginālas parādības, kas tātad nav ievērības cienīgas. Tikai pēc tam diemžēl seko šausmināšanās par to, kā nu tā sanācis, ka labu izglītību guvuši personāži – tostarp imigrantu pēcteči jau trešajā paaudzē – ir gatavi slepkavot reliģijas (precīzāk, savas izpratnes par reliģiju) vārdā līdzpilsoņus, pat ja bojā jāiet arī pašiem. Šī "priekškara" ideja ir tikpat dīvaina, cik dīvains būtu paziņojums, ka nav jāpēta smagu noziegumu veicēju dzīvesstāsti vai neiropsiholoģiskās īpatnības, jo tāpat taču ir skaidrs, ka slepkavot ir ļoti, ļoti slikti.
Ētiskā nosodījuma nepārprotamība nenozīmē, ka ar šo nosodījumu vien pietiek. Ja tas tā būtu, pasaulē neturpinātos, piemēram, aktīva dažādu nokrāsu totalitāro un autoritāro režīmu izpēte. Proti, neviens vēsturnieks, sociologs vai filozofs, būdams pie skaidras apziņas, neteiks, ka pietiek ar to, ka esam definējuši – Hitlers, Musolīni vai Putins ir draņķis. Tā nav tikai atbaidoša vēstures lappuse, kas jāpāršķir un jāliekas mierā. Pretējā gadījumā mēs nesapratīsim, kā šādiem personāžiem izdodas mobilizēt vai sačakarēt smadzenes tik daudziem cilvēkiem. Pēdējā grāmata, ko lasīju par Musolīni, iznāca pērn, tātad gandrīz 80 gadus pēc viņa nāves. Grāmata daļēji bija veltīta Musolīni vietai itāļu kolektīvajā atmiņā, un tā lielā mērā arī rāda, kas notiek, ja mēģina uzcelt "priekškaru". Pēc pētījuma autora domām, vienas no aizmiršanas sekām ir šādas: itāļi par sevi saka: "Italiani brava gente" ("itāļi ir labi cilvēki"). Diez vai "labu cilvēku" atbalstītais režīms varētu būt kaut kas tik briesmīgs [3]. Pie visa briesmīgā esot vainojami nacisti, un Musolīni lielā kļūda bija biedrošanās ar Vāciju. Citādi jau būtu bijis itin labi… Un, pat ja fašistiskais režīms bija brutāls un nejēdzīgs, tad ne jau Musolīni tur vainojams – šķiet, arī itāļiem nav svešs diskurss "labais cars, sliktie bajāri" [4]. Jāuzsver, ka te ir runa par Musolīni tēlu mūsdienu Itālijā (protams, ne jau visā sabiedrībā).
Atgriežoties pie Latvijas un Krievijas/PSRS: saprotamu iemeslu dēļ Latvijas vēsturnieki lielākoties ir strādājuši ar tēmām, kas skar PSRS pastrādāto Latvijā. Bet pat šādā fokusā PSRS rīcības metožu pētījumi ir noderīgi. Piemēram, lasot Ojāra Stepena pētījumu par padomju propagandu Latvijā Otrā pasaules kara sākumā, grūti nepamanīt kopīgo ar mūsdienām. Piemēram: "Ziņojumā par 1941. gada 23. jūniju minēts, ka ienaidnieks uzbrucis PSRS visā frontē, bet bez panākumiem un zaudējis 300 tanku, 51 lidmašīnu un 5000 gūstekņu." Un vispār jau pirmajās dienās gūstā saņemti vairāk nekā 30 000 Vācijas karavīru [5]. Tā teikt, atrodi atšķirību ar Kremļa apgalvojumiem par kara gaitu Ukrainā…
Tas, ko pētnieki Latvijā dara – PSRS pētniecība caur Latvijas vēstures prizmu –, ir atbalstāms visiem līdzekļiem un noderīgs. Tomēr tieši tādēļ, ka pārskatāmā nākotnē Krievija turpinās būt drauds, mums ir nepieciešama arī šīs teritorijas vēstures (un kultūras vēstures) modra un vispusīga pētīšana.
[2] Šiliņš, Jānis. Dažas domas par Krievijas vēsturi. / Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2023, Nr. 1 (118), 137.–138. lpp.
[3] Corner, P. (2022). Mussolini in Myth and Memory. Oxford University Press, 17. lpp.
[4] Turpat, 150. lpp.
[5] Stepens, Ojārs. Padomju propaganda Latvijā Vācijas un PSRS kara sākumā: 1941. gada 22. jūnijs–8. jūlijs. / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 19.sējums. Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2007, 105. lpp.
1