Šā gada jūlijā Krievijas Augstākās izglītības un zinātnes ministrija izdeva pavēli, kas regulē Krievijas zinātnieku komunikāciju ar ārzemju kolēģiem. Dokumenta raksturošanai pietiek ar vienu piemēru: zinātniskajai organizācijai jāinformē ministrija par plānoto tikšanos ar ārzemju kolēģiem piecas dienas pirms tikšanās; tikšanās reizē ar ārzemnieku jāpiedalās vismaz diviem Krievijas zinātniekiem; tikšanās "ārpus darba laika" iespējama tikai ar tiešās priekšniecības atļauju, un par, teiksim, pie alus kausa runāto ir jāraksta atskaite.
Savukārt britu laikraksts "The Guardian" šomēnes publicēja materiālu par grāmatu iznīcināšanu Turcijā pēc 2016. gada neveiksmīgā mēģinājuma veikt apvērsumu. Pārsteidza ne tik daudz no skolām un bibliotēkām izņemto sējumu skaits – vairāk nekā 300 000 –, cik iznīcināmo darbu atlases kritēriji. Piemēram, aizliegta kāda matemātikas mācību grāmata, jo starp tajā publicētajiem uzdevumiem ir attāluma mērīšana starp "punktu F un punktu G", jo šie burti, lūk, atgādinot par apvērsuma rīkošanu aizdomās turamā, ASV dzīvojošā Fetulaha Gulena iniciāļus. Ir arī līdzīgas "pērles" – gan konkrētajā epizodē Turcijā, gan saturiski radniecīgos gadījumos citās valstīs pārskatāmā laika periodā.
Formulēšu jautājumu. Politiskā vara pieņem dažādus lēmumus – kļūdainus, sasteigtus, ar slēptiem mērķiem, vērstus pret kādas sabiedrības grupas vai pat sabiedrības vairākuma interesēm. Slikti, bet izskaidrojami. Bet – kādēļ tiek pieņemti neslēpti STULBI lēmumi? Formulēšu citādi. Gadās, ka savu idiotisko izteikumu dēļ par apsmieklu kļūst konkrēti indivīdi, ne tikai politiķi. Piemēram, regulāri rīkotajā zinātnes festivālā "Zinātnieki pret mītiem" pērnā gada rudenī klātesošie līksmoja par tādiem varas pārstāvju publiskajiem apgalvojumiem kā "necenzētas leksikas lietošana ietekmē cilvēka genomu". OK, ja indivīdam ir ekstravaganti priekšstati, par kuru pamatotību viņš ir pārliecināts, tā ir viena situācija. Cita lieta – grūti iedomāties, ka politiskās varas struktūrās nav cilvēku, kuri absurda lēmuma pieņemšanas gadījumā nesaprot, cik tas ir absurds. Tomēr šāds lēmums parādās.
Ko vara grib, tēlaini izsakoties, pateikt ar nepārprotami nejēdzīgu rīcību?
Vienkāršākais atbildes variants būtu – idioti pieņem idiotiskus lēmumus. Tomēr man šķiet, ka bieži vara izbauda savas izpausmes absurdumu un tā nav nejaušība. Tā teikt, jūs pat iedomāties nevarējāt, ka kaut ko tik stulbu var izdarīt, bet mēs izdarījām, un ko jūs mums padarīsiet?
Vadoties pēc šādas loģikas, jo absurdāk, jo labāk.
Otrais aspekts šajā kontekstā ir varas spēja iracionālos lēmumus demonstrēt tieši intelektuālajām aprindām. Būtībā tiek teikts: jūs bijāt pārliecināti, ka 21. gadsimtā ideju un zināšanu apmaiņu ierobežot nevar, jo ir taču internets, jūs sajutāties neatkarīgi, – nekā nebija, mēs varam sačakarēt arī šo jomu. Sliktākais ir tas, ka izrādās – tiešām var.
No varas pozīcijām raugoties, "ierādīt vietu" intelektuālajām aprindām kopumā – visādiem politologiem, vēsturniekiem un filozofiem, kuri sadomājušies būt neatkarīgi savos spriedumos, – ir pat racionāli. Klaja stulbuma gadījumos mērķa auditorija ir arī eksakto un dabaszinātņu pārstāvji, kuriem ir šķitis, ka viņu jomas distance no politikas padara viņus varai neinteresantus un attiecīgi nodrošina lielāku neatkarību. Nenodrošina, ja varas pārstāvjiem rodas vēlme sabiedrībai parādīt, ka tā ar uzsvērtu kretīnismu var vērsties ne tikai pret t. s. ierindas pilsoni, bet arī pret visādiem "profesoriem" kopumā. Intelektam ir jākalpo varai, neaizraujieties!
Rodas neizbēgams jautājums – vai kaut kas līdzīgs iespējams arī valstīs, kas ir relatīvi demokrātiskas, piemēram, Latvijā? Domāju, ka tik brutālā formā ne, tomēr bažas rada pēdējo nedēļu laikā no politisko personāžu (ministru, deputātu) mutēm izskanējušās vēlmes mainīt augstākās izglītības pārvaldes regulējumu (Latvijas situācijā tas attiecas arī uz daļu zinātnes). Man nav iebildumu pret pieteiktajiem priekšlikumiem mazināt šo pārvaldes autonomiju, ja tā kļuvusi par stagnāciju veicinošu faktoru. Slikti, ja pārvaldes reformas nepieciešamība tiek pamatota ar apgalvojumiem par Latvijas zinātnes provinciālismu, proti, ka tā neesot "orientēta uz nākotni" utt., turklāt – tas ir svarīgi! – nevis saucot konkrētus piemērus (jomas, struktūras), bet vispārinoši izrakstot apsūdzošu diagnozi akadēmiskajām aprindām kopumā. Tas ir gļēvi un bezkaunīgi vienlaicīgi – nu, pateicām, un? Vajadzības gadījumā varu veltīt atsevišķu publikāciju subjektīvam to aizrautīgo, radošo, pacietīgo Latvijā strādājošo zinātnieku uzskaitījumam – sākot no vēstures, beidzot ar nanomateriālu jomu –, kurus esmu personīgi pēdējo gadu laikā iepazinis. Attiecināt pretenzijas – pamatotas, nepamatotas, tas ir cits jautājums – pret augstskolu vadītājiem uz akadēmiskajām aprindām kopumā ir absurds. Bet, kā redzam, absurds dažkārt nemaz nav smieklīgs.
3