1000 iemeslu klausīties latviešu mūziku – projekts "Grupu saites"

30. septembrī kultūrbārā "Aleponija" ar lekciju sēriju tiks atklāta tīmekļa vietne "Grupu saites", kur apkopota informācija par latviešu mūzikas grupām un to, kā tās pārklājas. Apjomīgais projekts, kurā patlaban ir teju 1000 grupu, tapis un audzis vairāku gadu laikā, to veidojuši mūziķi Linards Kalniņš un Toms Gaļinauskis. Tikos ar viņiem uz sarunu vasaras beigās, lai uzzinātu vairāk.

Es latviešu mūziku sāku klausīties apmēram sešpadsmit gadu vecumā, jo līdz tam uzskatīju, ka nav jēgas klausīties vietējos pakaļdarinājumus tam, ko ārzemēs dara daudz labāk, un šo stāstu esmu dzirdējis bieži: sākumā klausījos tikai ārzemju grupas, tad satusēju ar tādiem un tādiem cilvēkiem, sāku iet uz vietējiem koncertiem un atklāju latviešu grupu X. Vēl nereti dzirdu, ka bijis svarīgi, lai dzied latviski, jo ārzemju mūzikā to dabūt nevar. Manā pieredzē vairums atzīst, ka latviešu mūzika bija jāmeklē un pie tās bijis drusku jāpierod kā pie smēķēšanas pēc pirmās cigaretes, un ar to parasti palīdz draugi. Pirms neatkarības atjaunošanas daudziem latviešu mūzika bija protesta kustība, tomēr vismaz manu vienaudžu vidū ne katrai ģimenei, kas latviešu mūziku labprāt dzirdētu arī meinstrīmā, mājās bija kolekcija ar interesantiem vietējiem mūzikas ierakstiem, ar kuriem izaugt.

Kad sāku meklēt "īstos" latviešus, proti, tos, kuri nekopē ārzemju mūziku 1:1, bet arī pieliek šo to no sevis, šādu mūziku atrast nebija viegli. 2000. gadu vidū nebija izplatīti sociālie mediji, tādēļ par koncertiem un aktuālo mūzikā uzzināju, uzduroties kādam plakātam uz ielas vai draugam kafejnīcā vai klubā. Man sāka veikties labāk, kad iebridu interneta forumos un failu kopīgošanas programmās, meklētājā rakstot personvārdus un nosaukumus, kurus pa ausu galam biju dzirdējis. Atskatoties uz šo periodu, atceros, ka izdevās atrast arī dažus retumus, piemēram, "Turaidas Rozes" 1985. gada albumu (vai koncertierakstu?) "Pirmā programma", kurā labi pazīstamā dziesma "Apvij rokas" skan divreiz ātrāk. Tāpat atradu arī dažus Haralda Sīmaņa demo ierakstus, kuri, cik man zināms, oficiāli tā arī nav izdoti. Tolaik arī lietoju mūzikas katalogu last.fm, kur varēja sarakstīties ar citiem melomāniem un pētīt, ko viņi klausās.

Atskatoties šķiet, ka tagad spēlēt, klausīties un arī atrast mūziku ir kļuvis daudz vieglāk, jo jebkurš mūziķis var piegādāt ziņu par koncertu vai citiem jaunumiem tieši saviem sekotājiem. Tomēr arī mūsdienās nav tā, ka interesanta latviešu mūzika pati sveicina pie kluba un piedāvā sadzert vai kirzās un rūtainās biksēs parāda jaunu disku kā agrāk. Par laimi, Linards Kalniņš, Toms Gaļinauskis un viņu cīņubiedri 30. septembrī bārā "Aleponija" atklās jaunu latviešu mūzikas uzziņu resursu – tīmekļa vietni "Grupu saites". Ar abiem projekta īstenotājiem šovasar aprunājos pie sliedēm Grīziņkalnā.

Mājaslapā būs atrodama informācija par latviešu mūzikas grupām un cilvēkiem, kuri tajās spēlē. Papildus tam šī informācija ir vizualizēta kā interaktīvs tīkls – lietotāja saskarnē katra grupa ir attēlota kā bumbiņa. Ja divās grupās ir vismaz viens kopīgs dalībnieks, tad abas savā starpā savieno saite:

Noklikšķinot uz jebkuras bumbiņas, parādās izvēlētās grupas dalībnieku saraksts un iezīmējas saites, kas grupu savieno ar pārējo latviešu mūzikas pasauli.

Ideja Linardam Kalniņam radās sarunā ar mūziķi Staņislavu Kuļikovu – abi reiz sprieda, cik cilvēku attālumā no "Prāta vētras" bija viņu toreizējā grupa "DJ Krankenwagen". Vēlāk Linards aizbrauca uz Dāniju studēt matemātisko modelēšanu, un tur radās ierosme šīs saites vizualizēt. "Saliku desmit vai divdesmit grupu un skatījos, kā tās sāk veidot tīklu. Piepeši man uz kādām divām vai trim nedēļām aizgāja ciet: darbā sāku nestrādāt un, kolīdz cilvēki izgāja no kabineta, lasīju Žildes vai Rudaka intervijas, meklējot, kur presē parādās kāda jauna grupa, un informāciju liku ekseļa tabulā," stāsta Kalniņš.

^{Autori: mūziķi Linards Kalniņš (pa kreisi) un Toms Gaļinauskis (pa labi).}

Kad bija apkopotas dažsimts grupas, Linards ar māsas Renātes Kalniņas palīdzību noformēja rezultātu lielā plakātā un piedāvāja presei, protams, saņemot arī sašutušus komentārus, jo dažiem informācija šķita nepilnīga, – iekļaut plakātā visu klausītāju favorītus vai nu vienkārši nevarēja pagūt, vai arī tas nebija iespējams pārskatāmības dēļ.

2021. gadā Linardam palīgā nāca Toms Gaļinauskis. "Es biju viens no tiem, kuri uzskatīja, ka plakāts nav adekvāts, ja tur nav man zināmo grupu. Sākumā domāju, ka taisīšu jaunu versiju neatkarīgi no Linarda, tomēr beigās sapratu, ka taisīt pilnīgi no nulles nebūs produktīvi. Es taču Linardu pazinu. Lai arī nebijām ilgi runājuši, piedāvāju uztaisīt versiju, kuru varēs atjaunināt katru dienu, jo plakāts tomēr ir tikai momentuzņēmums. Tagad esmu galvenais administrators, jo projektā ir dažādi darbi un izdevumi, kas saistīti ar serveriem un to uzturēšanu, bet Linards tagad ir, teiksim tā, trimdas rokmūzikas nodaļas direktors. Tomēr arī citi ievieto informāciju, un ir daudzi, kas gadu gaitā mums to sūtījuši. Šodien tur ir gandrīz tūkstotis grupu," stāsta Toms. Vēl komandas kodolā ir programmētāji Reinis Indāns un Ģirts Dālbergs.

Atbildot uz manu jautājumu, vai tas bija kolekcionētāja gēns, kas mudināja veidot projektu, Linards atcerējās studiju laiku ārzemēs 2014. gadā, kad Krievija iebruka Krimā, un to, kā viņš uzskatīja, ka, citastarp, nodarbojas ar informācijas saglabāšanu, ja nu Latvijā notiek kaut kas apokaliptisks. Ārzemēs viņš arī klausījās raidījumu "Bitīt matos", kurā Raimonds Lagimovs ar kolēģiem sprieda par jaunumiem mūzikā un aprakstīja koncertus, uz kuriem viņš nevarēja aiziet. "Tā lielā interese noteikti parādījās ārzemēs. Zinu, ka Emilis Melngailis sāka interesēties par latviešu tautasdziesmām, esot Pēterburgā. Jāzeps Vītols arī. Ļoti daudzi, kas kaut ko pētījuši par Latviju, bieži nav bijuši klāt. Man šī interese parādījās Vācijā un pēc tam arī Dānijā. Tas, ar ko identificējos bērnībā, bija "Kraftwerk" un "Joy Division", bet aizbraucot kļuvu apsēsts ar, piemēram, vecajām multenēm ar Imanta Kalniņa mūziku. Radās nostalģija."

Toms piebilst: "Manas attiecības ar latviešu mūziku sākās tad, kad sākās attiecības ar latviešiem, proti, kad sāku iet uz koncertiem, iepazīties ar cilvēkiem un runāt ar viņiem. Kad iepazinos ar kādu latviešu mūziķi, man pavērās cits skats uz viņa mūziku, jo nācās pārdomāt arī dziesmu tekstus. Nodomāju: tā ir šī cilvēka pieredze, domas, radoša izpausme. Tas sākās ar grupu "Krāsa". Nav viegli sevi tā izlikt dziesmu tekstos, kā viņi to dara. Angliski ir viegli pateikt love, pain un tā tālāk, bet, kad to pasaka latviski, tas ir tiešāk. Man latviešu mūzika kļuva svarīga, kad sapratu, ka tie ir mani laikabiedri, kas dzīvo, raksta un rīko koncertus tieši tagad. Man mīlestību pret latviešu mūziku pavēra kopiena."

Kad jautāju, vai ir kādi kritēriji tam, kuras grupas tiek vai netiek iekļautas šajā resursā, abi autori atbildēja, ka projekta mērķis ir atspoguļot visas latviešu mūzikas grupas neatkarīgi no to darbības laika vai žanra. Lai arī es pats aizspriedumaini uzskatīju, ka nav pamata šajā kartē iekļaut gan latviešu pagrīdes mūziku, gan popmūziku, Linards mani steidza labot, paskaidrojot: "Tas, kas ir latviešu pagrīdes mūzika, nav obligāti interesantāks vai labāks par popmūziku. Kārļa Lāča un Intara Busuļa albums "CitāC" ir labāks, interesantāks par lielāko daļu latviešu pagrīdes mūzikas. "Cosmos" albums "Turbulence" tāpat. Pēdējie divi "Instrumentu" albumi arī. Tie ir piemēri. Mūsos nav pagrīdes mūziķu snobisma pret popmūziku. "Carnival Youth" tikko spēlēja vecu filmu mūziku, un Kaupers veidoja filmu par "Gaismas pili". Šis saturs manā burbulī ir jau sen dzirdēts. Fanot par "Menueta" "Alvas zaldātiņiem" vai to stāstu par "Gaismas pili" un Medni – es to visu zinu no galvas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas šo stāstu nezina, un tas ir normāli. Lieta vienkārši ir tāda, ka popmūzika un "labā" popmūzika visu jauno izdara vēlāk, bet pagrīdes mūziķi to izdara pirmie. Piemēram, "Radiohead" ir popgrupa, kas atražoja laikmetīgo komponistu – "Can", Štokhauzena u.c. – idejas un dara to kvalitatīvi."

Arī Toms tam piekrīt: "Pagrīdes mūziķi dara, ko grib, un kaut kas aiziet, bet kaut kas cits neaiziet. Reizēm jaunās idejas nemaz neizrādās tik labas vai arī ir domātas nišas auditorijai. Ja tu nepelni ar to naudu, tev nav, ko zaudēt. Uztaisi nākamo grupu, un viss. Šādā ziņā popmūzika vienkārši ir nostrādāta."

Uzskatu, ka latviešu mūzika pati par sevi ir nišas tirgus un nav pašsaprotami, ka ikvienam latvietim tā būtu jāpatērē kā obligātā literatūra skolās. Šis žanrs, ja to tā var nosaukt, manis pēc var būt gaumes jautājums. Tomēr, ja ierosme klausīties rodas, man šķiet pašsaprotami, ka informācijai par to, ko izvēlēties, jābūt viegli pieejamai un atjauninātai. Šajā ziņā gribētos biežāk paļauties uz valsts raidstacijām, kurās nošķīrums starp latviešu popu un pagrīdes mūziku vēl aizvien pastāv, lai gan, spriežot pēc sarunām pēdējo gadu laikā, šķiet, ka šāda nošķīruma cilvēku prātos vairs īsti nav. Katrā ziņā, ja lūdzu iemeslus, tad vairums jau vairs nevar izdomāt, kā to pamatot, jo ierastās atbildes – ierakstu vai satura kvalitāte – vairs nav tik aktuālas. Es būtu gatavs atzīt, ka deviņdesmito un divtūkstošo gadu pagrīdes mūzikas ieraksti nav mūsdienu radio, bet gan nišas raidījumu formāts. Par pēdējos desmit gados saražoto es vairs neesmu tik drošs. Lai vai kā, noteikti ir dažādi ceļi, kā sākt klausīties latviešus, bet es priecājos, ka "Grupu saites" ir vēl viens veids, kā to darīt.