Publicitātes foto
 
Kino
05.08.2022

Elviss – interesantāks nekā Lurmens

Komentē
0
Saglabā

Par Baza Lurmena filmu "Elviss" ("Elvis", 2022).

Pēc Abrahama Linkolna ievēlēšanas Luiziānas štats 1861. gada janvārī atšķēlās no Savienotajām Valstīm. Gadu vēlāk federālā flote iebrauca Ņūorleānā un piespieda šo Konfederācijas lielāko pilsētu tām atkal pievienoties. Tas cita starpā nozīmēja vairāk brīvības melnādainajiem amerikāņiem, jo iepriekš pastāvošie verdzības likumi tika atcelti.

1890. gados Ņūorleānā radās jauns mūzikas žanrs ­– dejojamais, sinkopētais regtaims, ko labi ilustrē, piemēram, Skota Džoplina daiļrade, teiksim, dziesmā "The Entertainer". Regtaimu, kā visu jauno mūziku, mīlēja jaunieši un ienīda viņu vecāki. Pamīšus, bēgot no tā sauktajiem Džima Krova likumiem (kuri regulēja melnādaino amerikāņu dzīves norises), uz Ņūorleānu no Misisipi deltas tecēja straume ar melnādainiem bēgļiem, kuri līdzi atveda blūzu un darba dziesmas.

Ņūorleānas mūziķiem pēc pilsoņu kara pa rokai bija ļoti daudz pūšaminstrumentu, kurus iepriekš izmantoja maršējošo orķestru sastāvos. Staigājot pa Ņūorleānas ielām kā brīvs cilvēks, 1877. gadā dzimušais Badijs Boldens dzirdēja četras lietas: militāro orķestru maršus, regtaimu, blūzu un spiričuelus. Imitējot vaimanām līdzīgos dziedājumus blūzā, Boldens, pūšot trompetē, sāka notis stiept un pievienoja tām tremolo, atdarinot savu ļaužu dziedājumus baznīcās un uz lauka. 1906. gadā ārpus Boldena namdurvīm ik rītu pulcējās bērni, lai klausītos, kā viņš trenējas. Pasaulei vēl bija drusku jāpagaida, līdz pieauga tolaik tikai piecus gadus vecais Luijs Ārmstrongs, kurš dzīvoja turpat netālu un vēl tikai grasījās vecās karavīru trompetes padarīt par ikoniskiem džeza instrumentiem.

1950. gados rasu segregācija pastāvēja arī radio. Baltajiem tika kantrī un vesterns, bet melnādainie klausījās radiostacijas, kur spēlēja R&B. Tiesa, tās klausījās arī baltie – it īpaši jaunieši, kuri mīlēja pie šīs mūzikas dejot, bet viņu vecāki, kā vienmēr, mīlēja to visu ienīst. Pie Misisipi upes, melnādaino rajonā Memfisā, dzīvoja baltādains, nabadzīgs lauķis vārdā Elviss Preslijs. Tāpat kā Badijs Boldens, pastaigājoties pa Memfisas ielām, Preslijs dzirdēja kantrī, blūgrāsu, R&B un spiričuelus un 1954. gadā, kad viņam bija tikai 19, ierakstīja savu versiju vietējā blūzmeņa Artūra Krudupa dziesmai "It’s alright, mama". Melnādaino stacijās Krudupa dziesma īpašu popularitāti neguva, bet Preslija skaistais, dauzonīgais tenors tai piešķīra nebijušu, jaudīgu enerģiju. Vietējie dīdžeji nezināja, ko iesākt! Uz balto raidstacijām zvanīja sašutuši ļaudis, uzstājot, ka melnādaino ritmus un bļaušanu dzirdēt negrib, bet tur neko vairs nevarēja darīt – vēstures rats jau bija sācis griezties. Iespējams, lai samierinātu balto publiku (un liktu viņiem noticēt, ka viņš patiesībā nav melnādains), Preslijs iespēlēja kaverversiju Bila Monro kantrī klasikai "Blue moon of Kentucky", tā iznīcinot visu, kas vecākajai paaudzei bija svēts.

Daži uzskata, ka apmēram tā radās rockabilly žanrs. Starp tiem ir arī režisors Bazs Lurmens (uzņēmis tādas filmas kā "Lielais Getsbijs" un "Mulenrūža"), kurš Elvisa mūžu interpretējis 2022. gada filmā "Elvis". Filmas sākumā režisors ataino mazo Elvisu dzirdam blūzmeni Artūru Krudupu, kurš spēlē tik sāpīgi un katartiski, ka blakus esošie dejotāji kaislē savijas kā čūskas. Turpat netālu Elviss izdzird melnādaino draudzi baznīcā dziedam gospeļus. Ielavījies iekšā, draudzes, mūzikas un svētā gara ieskauts, zēns piedzīvo reliģisku ekstāzi. Šī bija mana mīļākā aina, jo lika atcerēties par Badiju Boldenu un visu to muzikālo ietekmju un sāpju jūkli, kas ir Amerika.

Vienlaikus nodomāju – vai Lurmens ar šo filmu grasās teikt, ka Elviss nekad nav nodarbojies ar melnādaino kultūras apropriāciju, jo viņš to visu dzīvoja un padarīja par meinstrīmu? Ne gluži. Filmā netrūka simbolisku artavu Elvisa muzikālajām ietekmēm, tomēr tā vairāk koncentrējās uz šovbiznesu un Elvisa attiecībām ar viņa mīklaino un neganti apsviedīgo holandiešu izcelsmes menedžeri – pulkvedi Tomu Pārkeru (kas dzimis kā Andreass van Kuijks). Pārkers nelegāli emigrēja uz ASV, strādāja ceļojošo karnevālu biznesā un vēlāk kļuva par dažādu kantrī mūziķu menedžeri – līdz satika Presliju.

Tomu Pārkeru patiešām izcili spēlē Toms Henkss. Pārkers filmā apzināti stilizēts kā ļaundaris komiksos un virza sižetu kā aizkadra teicējs. Viņš ievilina nabaga Elvisu slazdā un, būdams viltīgs kapitālists, parazitē uz viņa talanta. Tiesa – Pārkers filmā vairākkārt uzsver, ka viņu attiecības bija abpusēji izdevīgas. Lai nu kā, ieraugot Elvisu, viņš atskārst, ka jaunā talanta striptīzam līdzīgās deju kustības pārdos tonnām biļešu.

Man Preslija mūzika nekad nav bijusi ārkārtīgi tuva, jo viņš galvenokārt izpildīja kaverus, toties man labāk paticis klausīties oriģinālus, jo tas šķitis autentiskāk. Kādubrīd noskaidroju, ka ASV 1950. gados kaverversijas sākotnēji bija tik populāras divu iemeslu dēļ: 1) lai baltādainajai publikai pārdotu melnādaino mūziku; 2) lai mūzikas ierakstu kompānijas "noklātu" (angliski: to cover) vietējo publiku ar kāda hita versiju, pirms vietu sasniedz dziesmas oriģināls. Lielajām ierakstu kompānijām bija savi zvaigžņu sastāvi, kurus lika lietā, lai žigli ierakstītu un pārdotu plates, iekams pilsētu sasniedz īstais dziesmas autors un nozog klientus. Mazās kompānijas, piemēram, Memfisas "Sun Records", kur Elviss ierakstīja 24 savas agrīnās dziesmas, rasu jautājumā varēja atļauties sānsoļus.

Tomēr ar to es negribu teikt, ka Elviss bija vienkārši izpildītājs, un Lurmena filma to labi ilustrē. Viena no filmas stiprajām pusēm, kur attēla un skaņas režija kļuva tiešām aizraujoša, bija filmā attēlotās Elvisa uzstāšanās dažādos laikposmos. Kinoteātra dārdošā skaņa un veiklās kadru maiņas, kuras pielāgojās Elvisa spazmatiskajām kustībām, brīžiem lika sajusties kā mežonīgā rokkoncertā un labi uzbūra Elvisa seksapīla un mūzikas radīto jaudu. Esmu lasījis, ka kantrī mūziķi tolaik uzskatīja, ka rokenrols izplatās kā muļķīga slimība, bet paši rokmūziķi nejēdz ne dziedāt, ne īsti spēlēt savus instrumentus. Vienlaikus esmu dzirdējis pankus atsaucamies uz Elvisa albumiem, romantiski pielīdzinot agrīnā Elvisa trio vienkāršās un jaudīgās partijas panka sastāvam. Elviss uzdrošinājās spēlēt melno mūziku, cēla kājās jauniešus, izķengāja iecienītas kantrī balādes, lika policijai kliedēt pūļus un presei drukāt sašutušas atsauksmes. Varbūt Elviss sākumā tiešām bija panks.

Pēc pakavēšanās šajā agrīnajā posmā Lurmena sižets pamazām pārvirzās uz Preslija un Pārkera attiecībām, abiem ik pa laikam pārrunājot viņu radošās un biznesa izvēles. Elviss pamazām distancējas no saviem sākotnējiem elkiem, piekrīt vairākām ienesīgām lomām Holivudā, strīdas ar draugiem un ģimeni, iegūst un cieš no Pārkera padomiem. Skatoties filmu, es nepaspēju izsekot, vai man kļuva skumji tāpēc, ka Lurmens parāda – Elviss drūmi, bet godīgi nokalpoja savu darba mūžu kā sacīkšu zirgs, vai tāpēc, ka man šis stāsts šķita pārāk vienpusējs. Ja autors vēlējās visai pasaulei pateikt, ka rokenrola karalis tika ļaunprātīgi izmantots, tad man pret to nav iebildumu, bet filmas otrajā pusē es pazudu. Lurmena komentāri par rokzvaigznēm, kas kādā brīdī neiztur slavu, kļūst par narcisiem, pazūd menedžmenta vai atkarību tīklos, vismaz man pēc filmas palika prātā tikai kā stilīgas piezīmes. No vienas puses – tā ir biogrāfiska filma, un mēs jau zinām, kā beidzās Preslija dzīve, tādēļ es sižetā īsti nevaru vilties. Un tomēr es filmas beigās gribēju vairāk pārsteigumu, bet ja reiz par šovbiznesa tumšo pusi, tad būtu priecājies, ja Lurmens tēmā idejiski ietu dziļāk par "ļaunais pret labo".

Filmas nobeigumā, redzot Elvisu tādu, kādu mēs viņu parasti iedomājamies, – zeltaini baltajā tērpā, orķestra pavadījumā dziedot "Viva, Las Vegas", man gribējās ritināt filmu atpakaļ uz sākumu. Aizkulises un attiecības ar Pārkeru katrā ziņā bija interesantas, bet šis bija tas gadījums, kad īstā dzīve bez Lurmena stilizācijas man šķiet interesantāka par izdomu, tādēļ izlēmu jums recenzijas sākumā piedāvāt dažus faktus, ar kuriem apbruņojoties jebkurš mūzikas fans došanos uz "Elvis" nenožēlos. Lai arī filmas otrā puse kā paša Elvisa mūža nogale šķita iedvesmojoša, kaut arī smagnēja, uz sižetu var palūkoties kā uz stāstu, kurā jauns puisis, dziedot sev mīļu mūziku, upurē savu dzīvi un attiecības, lai celtu atzinībā veselu kultūru un izpļautu ceļu daudziem, kas nāca pēc tam. Tā es domāju par Presliju un tomēr no kinoteātra ar šādu sajūtu neiznācu. Lai arī manai gaumei daudz par stilīgu, Lurmena filma šo visiem zināmo stāstu izstāsta caur antagonistu, piedāvā jaunu informāciju, kuru Latvijā, visticamāk, zina vien retais, un noceļ zvaigzni no debesīm, lai parādītu kā cilvēku.

Tēmas

Oskars Jansons

Oskars Jansons ir mūziķis un tulkotājs. Izglītību ieguvis dzimtajā pilsētā Rīgā, studējot filozofiju. Interesē dzīves pamattēmas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!