Albuma vāks
 
Mūzika
09.02.2022

Produktīvs niknums

Komentē
0
Saglabā

Par grupas "Bērnības milicija" albumu "Apokrifi" (2021).

Ikviens noteikti pazīst kādu, kurš izteicis viedokli, ka latviešu mūziku neklausās – vai nu tādēļ, ka tā netur līdzi saviem ārzemju ekvivalentiem, vai tādēļ, ka nav gadījies sastapt cilvēku, kurš ar šo materiālu būtu adekvāti iepazīstinājis. Šo pēdējo viedokli es labi saprotu, bet par pirmo allaž esmu bijis neizpratnē, dzirdot to no dziedošās tautas, kurai dziesmas un dziedāšana ir svēta lieta. Sēžot Mežaparka estrādē un ļaujoties tirpām, latviešu komponistu varenību apšaubītu vien skauģis, bet tad pienāk tādas auksta ūdens šaltis kā talantu šova "Supernova" pusfināls, pēc kura, ieraugot atsevišķu redzamāko populārās mūzikas pārstāvju kolektīvos pūliņus, tomēr neviļus jāgrimst pārdomās: varbūt tiešām labāk klausīties, kā to pašu dara ārzemēs? Bet, ja nu tomēr latviešus, tad kur tos meklēt? Par laimi, man un jums nav ilgi jāmulst, jo jūs lasāt grupas "Bērnības milicija" jaunā albuma "Apokrifi" recenziju.

Nesen ar kolēģi spriedām, ka ir tādi mūziķi, kuri sevi ik dekādi spēj atklāt no jauna, radošajā darbībā demonstrējot negaidītus pavērsienus. Sēžot starp īstiem melomāniem un vispārīgi izsakoties par tādiem mūziķiem kā Toms Veitss vai Deivids Bovijs, jums, iespējams, var nākties konkretizēt, par kuru cilvēku runājat: septiņdesmito, astoņdesmito vai deviņdesmito gadu Boviju? Tāpat mani 2016. gadā savulaik pārsteidza "Bērnības milicijas" mūzikas un vārdu autora Jura Simanoviča soloalbums "Kā samierināties ar savu nenozīmību". Šis ieraksts šķita kas negaidīts tālaika latviešu mūzikā, un ar savu transformāciju mani pārsteidza arī pats autors. Tādēļ šis ieraksts kopā ar grupas "Zāle" pirmo albumu "Viņa" iezīmē manu pēdējo lielo (atslēgas vārds – lielo) pārsteigumu pašmāju skatuvē, kur citu patīkamu, mazu pārsteigumu noteikti netrūkst.

Bieži dzirdu, ka mūziķi, nevarot regulāri koncertēt, ieraksta vai izdod "pandēmijas albumus" gan Latvijā, gan ārzemēs. Mazalbums "Apokrifi" tāds nav – tas ierakstīts tālajā 2015. gadā, kad pasaule bēdu nezināja, un sastāv no piecām Ģirta Laumaņa gādībā ierakstītām dziesmām. Grupa radio intervijā nesen atzinās, ka albums līdz šim nav izdots aiz slinkuma un daļēji tādēļ, ka nav izdevies īstenot ar albuma fizisko noformējumu saistītas ieceres. Pie tā vainojams Simanoviča visu ar dizainu saistīto problēmu un arī lielisko risinājumu autors Ivars Veinbergs, kurš "Apokrifu" noformējumam bija iecerējis izmantot epoksīda sveķus, Bībeles lapas un vēl šo to. Tiem, kuri, tāpat kā es, arī nezina, kas ir apokrifs, paskaidroju, ka apokrifs ir sens, anonīms, ar Bībeles sižetiem saistīts sacerējums, ko oficiālā baznīca neatzīst.

Albums sākas ar "Ariela dziesmu", kurā izmantots fragments no Viljama Šekspīra lugas "Vētra". Simanoviča daiļradē pārsvarā dominē paša sacerēti teksti, šī dziesma ir rets izņēmums. Šekspīra lugas pirmajā cēlienā kuģa apkalpe cīnās ar briesmīgu vētru, bet otrajā – attopas uz salas, pār kuru valda burvis Prospero. Burvja verdzībā dzīvo meža gars Ariels, kurš kādā ainā izdzied savas ilgas pēc brīvības, ko ieguvis viņš laiski dusētu prīmulas ziedam pie krūts. Pirmo reizi šo milicijas dziesmu un tekstu dzirdēju mūzikas festivālā "Kartupeļpalma", no kura saglabājies jauks video ieraksts, un nodomāju, ka Simanoviča muzikālo rokrakstu es laikam spētu atpazīt, arī izrauts no miega, pats dusot prīmulas ziedam pie krūts.

Klausoties "Apokrifu" pirmo dziesmu, priecājos, ka albums iet grupas iepriekšējā albuma "Dzeriet van Hutena kakao!" pēdās un arī ir ierakstīts grupas sasniegumiem atbilstošos apstākļos. Man nav itin nekā pret grupas agrīnajiem albumiem un to skaņu – gluži pretēji. Man tikai šķiet, ka šis bija jauns virziens, kas lika atsevišķām dziesmām patiešām pacelties spārnos, demonstrējot to, ka Simanoviča dziesmas var radīt spriedzi ne tikai ar tekstiem vai attieksmi, bet arī iegūt no elektriskajām ģitārām, taustiņiem un labi producētām bungām, jūtoties gluži ērti arī uz lielas rokmūzikas skatuves. Hutena ieraksta laikā Jurim, Aigai Upiniecei un Aigaram Valdmanim pievienojās taustiņnieks Filips Derums, kurš dzirdams arī "Apokrifos".

Skanot otrajai dziesmai "Dzīves lietošanas instrukcija", nodomāju, ka varbūt dažos gadījumos no desmit es spētu atpazīt arī Jura tekstus. Uzskatu, ka starp latviešu dziesmu autoriem ir vairāki, kuri tiecas un kuriem ir izdevies latviešu urbānās dzīves ainavas mistificēt un iezīmēt mūsu kopīgajā psihoģeogrāfiskajā kartē, tā liekot ļaudīm izveidot asociācijas ar vietu, kurā viņi dzīvo. Simanovičs man šķiet tāds autors, kurš bieži panāk to pašu, šīs ainas demistificējot, laiku pa laikam kādai sadzīviskai ainai pārejot pāri ar kādu asāku priekšmetu, tā nonākot pie citādas, bet tikpat patiesas īstenības. Arī trešajā albuma dziesmā – "Tētim ir jāatpūšas" – man bija sajūta, ka tiek apdziedāta tā pati pazīstamā atmosfēra un cilvēki, kuriem ikdienā uz ielas eju garām arī es.

Ceturtajā dziesmā "Arlabunakti, istaba" izmantots kāds pavisam sen Jura sarakstīts teksts, kurā paveras antinostalģiska bērnības aina ar istabu, kurai galvenais varonis, gulēt ejot, nevis pasaka arlabunakti, bet uzgriež muguru un aiziet gulēt vienatnē, apjaušot savu vientulību. Vēlos papildināt minēto domu par dziesmu spēju saliedēt: varētu domāt, ka šādas bērnības atmiņas un sajūtas jebkurš normāls pilsonis varētu izvēlēties nevis pierakstīt kladē, bet atstāt pagātnē, ļaujot laikam nepatīkamās atmiņas dzēst, bet domāju, ka vairums piekritīs, ka šī godīgā attieksme pret dzīves pārdzīvojumiem ir daļa no šīs grupas šarma un vairumos gadījumu ir kā roka uz pleca. Es priecātos, ja pēc šī skaņdarba sekotu smieklīga vai dauzonīga dziesma, kā par Simanoviča zelta standartu kļuvusī un spēju uz gaumīgu humoru apliecinošā "DJ Grēks", kas atvieglotu vidējam klausītājam dzīvi un izrautu viņu no padomju bērnības sēpijas krāsas atmiņām, un grupa, par pārsteigumu, tā arī izdara.

Albuma pēdējā un, manuprāt, labākā dziesma ir dauzonīgā "Svešķermeņi", kurā virmo produktīvs niknums. Es domāju tādas par kādu ligu vai netaisnību uzjundītas dusmas, kas nevis rosina pašdestrukciju, bet uzlādē un mudina celties. Šajā dziesmā var just, ka Simanovičs vai nu uztausta, vai dod brīvu vaļu tai perspektīvai, no kuras viņš pēcāk vairākās dziesmās vēro sabiedrību jau pieminētajā soloalbumā "Kā samierināties ar savu nenozīmību". Šo autora perspektīvu, manuprāt, raksturo vēlme paraudzīties uz sabiedrību kā uz vietu, kas mums reizēm melo, un dziesmas, kas no šīs perspektīvas plūst, cenšas ar savu jau pašos pamatos naivo cerību godprātīgi saskatīt lietās labo, taču nespēj to atrast. Pēdējā dziesmā grupas mūziķi arī tā pa īstam beidzot atraisās, it kā savā starpā sasaucoties, basam un bungām rībot un taustiņinstrumentiem kaucot kā sirēnām.

Gribu vēlreiz uzsvērt raksta sākumā minēto domu: ir mūziķi, kas, gadiem ejot, spēj mainīties, vienlaikus nesarūgtinot savus klausītājus. Tai pašā laikā ir grupas, kas ir lieliskas tieši tādēļ, ka ar nākamo albumu sniedz tieši to, ko varētu sagaidīt, nesabojājot zelta formulu. Klausoties "Apokrifus", man nepatīkamu pārsteigumu nebija. Tas nebija regeja albums, un es saņēmu to, ko gaidīju. Jaunus klausītājus šis albums ar sliktu mūziku vai grūti uztveramiem tekstiem, visticamāk, arī nesamulsinās. Tomēr, ja es izietu uz lieveņa uzpīpēt, lai iegrimtu fantāzijās par to, kā būtu, ja būtu, tad es gribētu redzēt šo grupu nomainām kādu no tās pamatelementiem, kas, bez šaubām, ir labi izkopti. Varbūt uzstādot sev kādu arbitrāru šķērsli. Piemērs šajā sakarā varētu būt Imants Daksis, par kuru kā īstens fans varu teikt – savulaik kodīju nagus un domāju, vai viņš nav pienaglojis vienu kāju pie zemes un nerimsies ar akusteni kaucot iet pa apli, līdz nebūs erotizējis vai apgaismojis visus cilvēka domu stāvokļus, augus un sadzīves priekšmetus. Bet tad radās maņu orgāniem draudzīgais projekts "Bubble Gum exPLOTION", kas bija tik negaidīts, bet, ja padomā, arī likumsakarīgs un organisks pavērsiens, ņemot vērā lieliskā dziesminieka stilu un intereses. Kaut ko tādu – pamainīt zelta formulu – es novēlētu arī grupas "Bērnības milicija" mūziķiem. Vai apvienoties ar Daksi, jo, kolīdz mūsu lielā kolektīvā problēma atkāptos, pie šāda uzstādījuma es ar autogrāfiem uz krūtīm stāvētu pirmajās rindās.

Tēmas

Oskars Jansons

Oskars Jansons ir mūziķis un tulkotājs. Izglītību ieguvis dzimtajā pilsētā Rīgā, studējot filozofiju. Interesē dzīves pamattēmas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!