Daudzi no jums nenojauš (es pat atļaušos teikt – neviens no jums nezina), cik neticami neefektīvas un slikti konstruētas ierīces 20. gadsimta sākumā bija paši pirmie datori. Redziet, kad radās ideja par ļoti attīstītu un daudzfunkcionālu skaitļotāju, tad tā radītāji pirmos prototipus, kā jau parasti, satapināja kopā no tā, kas bija pa rokai, un kā pagadās. Pirmajiem datoriem bija ekrāns (lai lietotājam saprotamā veidā iespējams redzēt, kā viņa vai viņas vēlamās darbības īstenojas) un klaviatūra (lai datoram saprotamā veidā varētu paskaidrot, kādas darbības lietotājs vēlas īstenot). Agrāk uz klaviatūras pilnīgi vieglprātīgā un no dizaina viedokļa briesmīgā kārtā bija salikti taustiņi, kas ierīcei lika uzkārties. Tik tiešām, tavi ļaunākie tehnoloģiju murgi – tur bija taustiņi, kurus bija iespējams tā saspaidīt, ka ierīce uzkaras un novīst kā dzelzs zieds. Izgudrotāji ātri vien saprata, ka tik bīstamus taustiņus uz datora klaviatūras atstāt nevajag. Kādēļ gan?
Optimizējot klaviatūras izkārtojumu un tās pogu funkcijas, autori nonāca pie sistēmas, kurā nebija iespējams ar taustiņiem veikt manipulācijas, kas ierīci padara nelietojamu. Bet sadzīviskas sagadīšanās dēļ kāds inovatoriem tuvs cilvēks piesēdās pie izgudrojuma un tomēr pamanījās kaut ko tā saspaidīt, ka ierīce, lai arī palika vesela, izdzēsa visus īpašnieka datus. Tieši tā – visus datus. Dators kļuva balts un spožs kā no drukas nokāpis, vērtību zaudējis dolārs. Saprotams, arī šāda iespēja bija suboptimāla.
Tad nu autori atgriezās pie rasējumu galda un izskauda visas funkcijas, iestatījumus, lodziņus un izvēlnes, kas ļautu kādam informātikas ne-adeptam izdzēst datora vērtīgo saturu. Tomēr jaunais prototips vēl aizvien nebija perfekta zvaigzne uz cilvēka radošās izdomas apvāršņa. Tagad dators dzēsa dažus datus un darīja to tikai reizēm. Tas atklājās kādā ballītē (ironiskā kārtā – jauno datoru atklāšanas svētkos) kādā Londonas dzīvoklī. Viesiem lēnām piedzeroties, daži, protams, vēlējās jauno ierīci ne tikai apskatīt, bet arī palietot, uz mirkli sajūtoties kā kara kriptogrāfi, kuru ikdiena paredz aizraujošu slepenziņojumu atšifrēšanu. Bet tā atkal tika pavērtas durvis uz to patiesību, kas bija izgudrotāju sliktie risinājumi, jo dators, ciešot viesu vieglprātīgo gramstīšanos, izdzēsa vienu otru vidējas nozīmes datu vienumu.
Sasodīts, viņi teica, un jūs piebalsotu, to redzot! Izgudrotāji, kam tādas bija, novilka cepures un tās mīdīja kā vīnogas itāļu ražas svētkos, un visi bija vienisprātis – šitai lietai bija jādara gals. Citu nozaru profesionāļi uzstāja, ka viņi ir slikti amatnieki. Vīlušies patērētāji protestēja ar zīmēm "Datori nav OK". Uzņēmumi smējās, ka viņiem vieglāk savas ceturkšņa atskaites izmest miskastē pašiem. Šī pēdējā attieksme autoriem bija jo īpaši sāpīga.
Filozofiski izsakoties, izgudrotāji dziļi sevī sajuta to galvu reibinošo un saviļņojošo saucienu, kas ir visu lietu tiekšanās uz perfekciju, ko, atkarībā no tā, kam jūs ticat, spēj pamanīt vai sev un lietām piedēvēt tikai cilvēks. Ja jūs jebkad esat kaut ko sūdīgi pieskrūvējis, atstājis pusratā, neizrunājis līdz galam vai atradies vietā, kur jums ir fiziski neērti, jūs nojaušat, par ko ir runa.
Tad nu izgudrotāji atgriezās pie darba galda, iznīcināja visas vecās, nekam nederīgās skices un radīja jaunu, savā būtībā citādu un daudz labāku datoru, kas jau tā fizisko īpašību un uzbūves līmenī nepieļāva jebko, ko varētu saukt par neproduktīvu iznākumu. Tā bija sensācija – tas ne tikai nevarēja pašiznīcināties vai epizodiski pārstāt darboties, bet uz klaviatūras nebija neviena taustiņa, kas liktu datoram darboties pretrunā tā nolūkam kalpot kam labam un derīgam. Šim potenciālo problēmu laukam inovatori pārbrauca pāri kā ar traktoru no elles, padarot zemi tik līdzenu un spīdīgu, ka ne tajā, nedz arī visneizglītotākā datora lietotāja pierē nevarēja iemesties pat mazākā sašutuma grumba.
Man tas nav jāsaka, bet šāds uzstādījums nevarēja neizdoties. Tas bija bestsellers. Datori kļuva funkcionāli nevainojami, un, lai arī nebija visiem ērti vai acumirklī saprotami, tie strādāja un zuda no veikalu plauktiem. Gandarīts bija ikviens. Gan hobijists, gan zīlīte aiz loga, kas varēja tikai nojaust ierīču spēju atpazīt un kārtot tabulās putniņiem tik mīļos graudus.
Gāja gadi, un ļaudis drīz vairs nevarēja atcerēties laikus, kad datori strādāja slikti vai nestrādāja nemaz. Līdz uzradās kāds vēsturnieks, kas uzrakstīja šīs lietas izcelsmes un attīstības vēsturi. Tā profesors fon Klaviatjūrings uzrakstīja precīzu un interesantu darbu "Datori un to vēsture", bet es, to izlasījis, tagad par to stāstu jums. Beigu nodaļas veltītas visjaunākajiem datoriem, kuri tagad kļuvuši par normālu sabiedrības procesu sastāvdaļu un kurus atraujot būtu jānodarbojas ar amputāciju, pēc kuras sekotu uzņēmumu, augstskolu un veselības darbinieku piketi.
Bet es vēlos vērst uzmanību uz pēdējo nodaļu, kur autors nododas filozofiskai apcerei, kas no datorzinātņu jomas attopas emociju pasaulē. Runājot par jebkura izgudrojuma vēsturi un normalizāciju, kas seko, viņu saviļņoja cilvēku nemitīgā ņemšanās, lai visu padarītu optimālu vai interesantāku. Spriežot par mūsu vēlmi rosīties un tās neparedzamajiem iznākumiem, viņš secināja, ka mums vienkārši jātic, ka labāki kļūs ne tikai mūsu risinājumi, bet arī mūsu dzīve. Dažas iekārtas sākumā var šķist nelietojamas vai uzmācīgas, bet to izgudrotāji tās allaž pamanās novest līdz funkcionālam rezultātam. Bet mums, kas uz šo procesu raugās un to piedzīvo, nekas cits neatliek, kā ticēt, ka tas viss vedīs uz kaut ko labu. Ka viss senatnē apstrādātais metāls, kas kādreiz citas cilts pārstāvim ietriekts sirdī un nomests turpat zālē, nākotnē tiks izrakts no zemes un pārkausēts skrūvēs, kas turēs grīdu zem kājām. Un mazatalgotu darbinieku pilna rūpnīca, kas ražo lētu sadzīves tehniku, arī jāuzlūko – un es vienkāršoju autora rakstīto – ar optimismu un cerību. Jo jebkāda novirzīšanās no šīs sajūtas ir brīdis, kurā virve, kas tur mūsu kopējo likteni, var izslīdēt mums no rokām. Šādi bija viņa monumentālā darba secinājumi. Iepriekš aprakstītā aina un sajūtas, kas ap to vijas, ir apmēram tas, kā es jūtos, kad dzirdu viedokli, ka vakcīnas mūsu pašreizējā laikā ir mērķtiecīgi radītas, lai mūsu veselībai nodarītu kaut ko ļaunu. Zinot cilvēku, es tam gluži vienkārši neticu.
1