Neilgi pēc "Brexit" balsojuma man bija jābrauc uz Londonu. Mārciņas vērtība uz to mirkli bija ievērojami kritusi, un es nodomāju, ka tur varētu iepirkties krietni lētāk. Aizgāju uz savu iemīļoto "Waterstones" grāmatu veikalu. Izrādījās, ka gatavojusies "Brexit" esmu ne tikai es, bet arī grāmatu izdevēji un publicisti. Pirmajā stāvā, kur pārdod visas populārākās un ejošākās grāmatas, bija pilni plaukti ar tādām, kuru vākus rotāja uzraksts "Post-truth". Postpatiesība.
Nopirku trīs grāmatas un vienu izlasīju turpat uz vietas. Tajā izstāstīts interesants piemērs – Boriss Džonsons, kurš, ja drīkstu atgādināt, ir augsta ranga politiķis, kas savulaik pievienojās "Brexit" kampaņai, savas karjeras sākumā no 1989. gada strādāja uz sensācijām vērstajā laikrakstā "Daily Telegraph" par korespondentu Briselē.
Viņa raksti nebija žurnālistikas meistardarbi, tomēr tie spēja aizraut ar spēcīgu stāstniecību. Rakstu uzmanības centrā ir dažādu mītu izveide un uzturēšana Eiropas Savienības sakarā. Līdzīgi kā Latvijā klejo mīts par to, ka ES sagrāva Latvijas cukura industriju, Džonsons veidoja savus mītus par to, kā "Brisele" aizliegs noteikta veida desiņas, sierus, aiztaisīs miesnieku veikalus un tamlīdzīgi.
Principā Boriss Džonsons izveidoja "eiromītu" žanru Lielbritānijā. Tādējādi Lielbritānijā kopš astoņdesmitajiem gadiem ir augusi un attīstījusies paaudze, kas katru dienu lasījusi, cik slikta ir Eiropas Savienība.
Šķiet, vienīgie, kas "Brexit" nebija gatavojušies, bija paši "Brexit" atbalstītāji – ne velti uzreiz pēc balsojuma meklējumi "What is EU" ("Kas ir ES") kļuva par "Google" trendu.
Ir tādi pāri, kas kopā jau sen, viss ir labi, un tomēr šķiet, ka attiecībās trūkst dzirkstelītes. Tu vienkārši pieņem, ka šis cilvēks ir tev blakus un tur arī paliks. Un tad pēkšņi viņš tevi pamet, jo jums jau sen neesot nekā kopīga un mīlestība ir beigusies. Un tu domā – kā gan tas notika? Ej pie psihologa, un viņš tev stāsta, ka visās attiecībās ir nepieciešams rast vēlmi atklāt partneri no jauna. Aizbraukt kopīgā ceļojumā, atrast jaunu vaļasprieku. Piedzīvot šīs attiecības tā, it kā jūs būtu tikko satikušies.
Kad runājam par Krievijas dezinformāciju, viens no svarīgākajiem faktoriem, ko vajadzētu atcerēties, ir tas, ka pret mums tiek izmantotas jau esošas šķelšanās sabiedrībā. Tās netiek radītas no jauna, tās jau pastāv un tiek padziļinātas. Līdzīgi kā skaista, ieinteresēta kolēģe pēkšņi var izjaukt šķietami perfektu, mierpilnu laulību. Mēs esam pieraduši, ka tiesības ceļot, lēti sarunāties pa mobilo telefonu, mācīties jebkur ES ir kaut kas, kas mums pienākas. Tas ir pašsaprotami, un mēs par ES pat mēdzam aizmirst.
Iedomājos – nez kas parādās "Google" meklētājā, ja latviešu valodā gribu atrast informāciju par Eiropas Savienību? Izskatās, ka par Latvijas ieguvumiem interesanti ir rakstīt trim grupām – ministrijām, Eiropas Savienības mājai Rīgā un skolēniem. Ja kāds grib zināt, kur iegādāties referātu par Eiropas Savienības ieguvumiem, to var atrast "Google". Brīdinu, ka tas būs pats garlaicīgākais referāts pasaulē.
Eiropas Savienība neskaitās seksīgs temats. Ir maz žurnālistu, kas par to gribētu un varētu rakstīt, jo tas ir arī pietiekami sarežģīti. Varbūt tādēļ populāri ir tādi raksti kā pagājušā gada oktobrī publicētā ziņa par komponistu Imantu Kalniņu, kurš uzskata, ka Latvijas vienīgais ceļš Eiropas Savienībā esot asimilācija līdzīgi tam, kā tas notika PSRS. Vai ziņa par Mariju Lepēnu, kas domā, ka Eiropas Savienību var glābt tikai sabrukšana. Tas ir interesanti, aizraujoši. Stāsts par piesaistītu sociālā fonda finansējumu – laikam jau ne tik ļoti.
Kā būt relevantam, ja pat lielākie pasaules mediji piekāpjas klikšķu fermu priekšā? Piemēram, NATO mēģina būt populārs un jauneklīgs, uz mācībām "Trident Juncture" uzaicinot seksīgo "Instagram" zvaigzni un Norvēģijas armijas pulkvežleitnantu Lasi Matbergu.
Bet kā būtu, ja par ES mēs uzrakstītu rakstu "Buzzfeed" stilā? Raksts varētu saukties "10 neticami fakti par ES, kas tevi pārsteigs, un tu būsi šokā par to, kas notiek beigās".
Fakts nr. 1. Eiropas Savienībā maitasputni mirst badā. ES ir pieņemta likumdošana, kas nosaka, kā jāatbrīvojas no mirušiem fermu dzīvniekiem. Ķermeņi tiek vai nu atdoti kāpuru fermām, vai sadedzināti. Tomēr 2009. gadā Madrides reģionālā valdība vērsās pie ES ar lūgumu mainīt šo likumu. Kādēļ? Tādēļ, ka Spānijas maitasputni grib ēst. Dažkārt aiz bada tie uzbrūk dzīviem mājlopiem.
Fakts nr. 2. ES pilsoņiem ir tiesības dzīvot, strādāt un mācīties jebkurā citā ES dalībvalstī.
Fakts nr. 3. Eiropas Savienība ir liels varžu kāju importētājs. Varžu kājas Lielbritānijā ēd jau kopš aptuveni 7500. gada pirms mūsu ēras, savukārt Francijā kopš 12. gadsimta. Lielbritānijā varžu kāju pat mēdz nepietikt, tad tās tiek importētas. Šobrīd ES importē vairāk nekā 10 tūkstošus varžu kāju no Āzijas ik gadu.
Fakts nr. 4. Kad starp ES valstīm rodas konflikts, tas tiek atrisināts nevis ar militāra konflikta palīdzību, bet gan tiesas ceļā.
Fakts nr. 5. Katrs desmitais eiropietis tiekot ieņemts "IKEA" gultā. Nav skaidrs, kā ir ieņemti latvieši un kā mainīsies statistika, kopš Latvijā atvēries "IKEA" veikals.
Fakts nr. 6. Mums ir tiesības pieprasīt, lai no interneta tiek izdzēstas ziņas par mums. 2010. gadā kāds Spānijas pilsonis nolēma vērsties ES tiesā ar lūgumu, lai no "Google" meklētāja tiek dzēsti dati par viņu. Tagad tas ir kļuvis par likumu, un cilvēki var pieprasīt, lai saites, kas satur viņu personīgo informāciju, tiktu izdzēstas no interneta.
Fakts nr. 7. Francijā savu cūku nedrīkst saukt par Napoleonu, tas var beigties ar cietumsodu.*
Fakts nr. 8. Atbilstoši ES likumdošanai ir nelikumīgi darbiniekam likt strādāt vairāk nekā 48 stundas nedēļā. Nav skaidrs, cik daudzi darba devēji par to ir informēti.
Fakts nr. 9. "Ir absurds, ka mums ir aizliegts pārdot banānus iepakojumos, kuros ir vairāk nekā divi vai trīs banāni! Ir aizliegts pārdot līkus banānus!" To Boriss Džonsons teica “Brexit” kampaņas laikā. Viņam galīgi nav taisnība par banānu skaitu, bet par banānu līkumu gan viņš nemeloja. 1993. gadā tika pieņemts regulējums visā ES teritorijā, kas noteica, kāds banāns uzskatāms par kvalitatīvu. Visi līkie banāni gan netika aizliegti, bet tos nosauca par zemākas kvalitātes banāniem. To visu pamato dokuments 56 lappušu apjomā.
Faktu nr. 10 ļaušu jums izdomāt pašiem, jo sabiedrības iesaiste galu galā ir viena no ES pamatvērtībām.
*Šim ierobežojumam gan nav nekāda sakara ar ES, bet no tā sanāktu labs "eiromīts".
Rakstu sēriju atbalsta Eiropas Parlamenta birojs Latvijā, kas aicina sākt domāt par gaidāmajām vēlēšanām. Iesaistīties procesā un uzzināt par iniciatīvu vairāk iespējams vietnē www.ŠoreizEsBalsošu.eu.
#ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019
2