Komentārs
20.08.2017

Likumdošana kā loģikas kļūda

Komentē
1

Viens no politiķu lielākajiem riskiem ir nonākšana apkaunojošās situācijās, kurās jācenšas paskaidrot neiespējama saikne – starp savu rīcību un pamatojumu, kas izklausītos publiski pieņemams. Laulības pārkāpšana atkarīga no tā, kāda tieši ir seksuālo attiecību definīcija, desmit tūkstoši dolāru (vai mazāk) skaidrā naudā esot nēsāti apkārt minieskavatora iegādei – šie un daudzi citi neapskaužamās lomās nonākušu prātu augļi, līdzīgi kā Donalda Trampa izteikumi, ir vienlaikus uzjautrinoši un skumji mūsu laikmeta liecinieki.

Mēģinot tikt skaidrībā par Zemkopības ministrijas (turpmāk – ZM) plānotajiem grozījumiem Noteikumos par koku ciršanu mežā, iepazinu ne mazāk virtuozus mēģinājumus sasaistīt visdažādākās lietas, lai tikai sasniegtu sabiedrības līdzdalības formālo mērķi, bet vienlaikus izvairoties no šo viedokļu ņemšanas vērā. Lai ļautu šo pieredzi izbaudīt plašākam cilvēku lokam, piedāvāju apkopotu loģikas kļūdu pārskatu par ZM atbildēm uz saņemtajiem iebildumiem, kurus – lai palīdzētu orientēties tēmā – papildināju ar atsevišķiem komentāriem. Entuziastiem ir iespēja iepazīt pamatā esošo grozījumu projektu ar komentāriem un atbildēm pilnā apjomā šeit.

1. Vējš un priedes

Plānotie grozījumi paredz atļaut veidot kailcirtes priežu mežos Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ierobežotas saimnieciskās darbības joslā (turpmāk – ISD joslā), sākot no 300 metriem līdz apmēram 5 kilometriem no jūras krasta – kurā šobrīd atļautas tikai nelielas izlases cirtes –, kā arī samazināt koku ciršanas prasības visos mežos. Pēc sabiedriskās apspriešanas izsludināšanas vairākas organizācijas sniedza savus iebildumus, kurus apkopoju 4 tēmās.

Pirmais iebildums ir šāds – piekrastes aizsargjosla ir izveidota ar vairākiem mērķiem, kuru sasniegšanai arī uzlikti esošie ierobežojumi. Tiek paustas bažas, ka, atļaujot kailcirtes, ir sevišķi apdraudēti divi no tiem – aizsargāt krastu no vēja ietekmes un aizsargāt sabiedrībai svarīgās piekrastes ainavas atpūtai un tūrismam. Šo iebildumu uzsver gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk – VARAM), gan vadošie Latvijas zinātnieki, kā arī vairākas vides aizsardzības organizācijas.

ZM atbilde ir šāda: "Aizsargjoslu likumā (1) ISD joslā nav noteikti aprobežojumi koku ciršanai un nav paredzēts arī deleģējums Ministru kabinetam tos noteikt. (2) Tātad likumdevējs ir paredzējis, ka Aizsargjoslu likumā noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas ierobežotas saimnieciskās darbības joslas mērķu sasniegšanai nav nepieciešams ierobežot koku ciršanu."

Saikne starp (1) un (2) aprakstāma kā non sequitur – lai arī Saeima, veidojot Aizsargjoslu likumu, iespējams, ir paredzējusi, ka mežu ciršana nav nekā jāierobežo, to nevar tik droši secināt: var būt citi iemesli, kādēļ mežu ciršanas ierobežojums šajā joslā minēts citos likumos (šobrīd – Noteikumos par koku ciršanu mežā). Tas arī izklausās samērā neticami, jo citā likumā par ISD joslas izveidošanu norādīts, ka tajā jāiekļauj priežu meži uz kāpām – visticamāk, lai ierobežotu to ciršanas veidu.

Pat ja tiešām pastāv saikne starp (1) un (2), tiek pieļauta loģikas kļūda, atsaucoties uz autoritāti (konkrētu Saeimas sasaukumu), nevis atbildot uz konkrētiem argumentiem. Iebildumos minēti pamatojumi riskiem par lielāku vētru spēku, kas prognozējams Latvijas piekrastē, vēja turbulenci un citiem iemesliem, kādēļ kailcirtes var apdraudēt piekrastes mežu lomu piekrastē. Šie pamatojumi tiek ignorēti, tā vietā uzliekot visu atbildību Aizsargjoslu likuma sastādītājiem. Rezultātā netiek sniegta atbilde, vai šie riski ir izvērtēti un vai grozījumi neradīs zaudējumus Latvijas sabiedrībai.

2. Vienmuļās ainavas

Otrais iebildums ir tieši par ietekmi uz piejūras ainavu – vairākas organizācijas, kā arī VARAM iebilst, ka kailcirtes piejūras ainavu degradēs, samazinās piekrastes vērtību atpūtnieku acīs, kā arī samazinās tūrisma potenciālu un nekustamā īpašuma vērtību (līdz ar to arī nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumus).

ZM atbildes redzamas divās daļās. Pirmā:

"(1) Atbilstoši zinātnieku pētījumiem rekreācijai piemērotākais tiek uzskatīts apsaimniekots vai pat nedaudz labiekārtots mežs, kurā ir audzes, kuras ir relatīvi retas, vai mijas skrajas audzes ar biezām audzēm. (2) Tomēr pastāv visai liela viedokļu dažādība. (3) Nelielu izcirtumu esība lielākoties nepadara šo teritoriju mazāk pievilcīgu rekreācijai. (4) Drīzāk gan aizaugšanai ar pameža krūmiem un valdošās koku sugas priedes nomaiņai ir negatīva ietekme uz rekreāciju."

Apgalvojums (1) izklausās ticams, tomēr īsti nepaskaidro, kādēļ kailcirtes neatstāj sliktu ietekmi uz ainavu (apsaimniekots mežs nenozīmē kailcirtes).

Apgalvojums (2) ir ar neskaidru nozīmi, bet apgalvojums (3) atkal iet non sequitur ceļu – iepriekšējos apgalvojumos nekādi nav paskaidrots, kādēļ tieši teritorija lielākoties nekļūst mazāk pievilcīga rekreācijai.

Noslēgumā apgalvojums (4) atsaucas uz grozījumu mērķi (par tā ticamību pašās beigās), parādot, ka ir tikai 2 izvēles – vai nu priežu izzušana, vai priežu mežs ar kailcirtēm tajā. Šis pats par sevi nešķiet neticams apgalvojums, tomēr, ja tiešām piekrastes ainava ir apdraudēta, tās glābšana drīzāk būtu VARAM ministrijas kompetencē (kura pret grozījumiem iebilst). Apgalvojuma ticamība atkarīga no tā, cik uzticams ir likuma pamatojums – priežu apdraudētība piekrastes kāpās šībrīža likumdošanā.

Atbildot uz to, kādēļ iespējamās ainavu degradācijas ietekme uz dabas resursu nozīmi rekreācijā un tūrismā nav vērtēta, ZM turpina ar šādu komentāru:

"Esošās piejūras platības vērtējamas kā vienmuļas, monolītas teritorijas ar visai trūcīgu estētisko (ainavisko) vērtību."

Droši vien lieki teikt, ka šāds apgalvojums ir pretējs ierastajiem ainavu vērtēšanas uzskatiem par vienu no dabas un atpūtas ziņā svarīgākajām Latvijas teritorijām un prasītu būtiskus pamatojumus, kas netiek sniegti. Līdz ar to šķiet – Zemkopības ministrijas pārstāvji pieņem, ka ainavas vērtība ir pilnīgi subjektīvs, nevis zinātniski analizējams jēdziens un tās vērtēšanu viņi var uzņemties paši atkarībā no situācijas. Patiesībā gan ainavu kvalitāte ir būtisks ekonomisks resurss, bez kura vērtējuma jau atkal nav iespējams pateikt, vai šie grozījumi ir ekonomiski izdevīgi Latvijas sabiedrībai.

3. Kailcirtes un daba

Trešais izdalāmais iebildums ir par dabas aizsardzību – visi komentētāji uzsver, ka piejūras ISD joslā sastopams Eiropas Savienībā aizsargājamais biotops "Mežainas piejūras kāpas", kuru kailciršu ierīkošana būtiski apdraud: tādēļ būtu jāizvērtē grozījumu ietekme uz dabu.

ZM atbilde minēta divās daļās:

"(1) Tur, kur bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ISD joslā ir primārais mērķis, ir izveidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un mikroliegumi. Uz šīm teritorijām paredzētie grozījumi neattiecas. (2) ISD joslā, arī tur, kur aizsargājamas dabas teritorijas nav izveidotas, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai tiek saglabāti dabas aizsardzības prasībās noteiktie dabiskie meža struktūrelementi."

Ar apgalvojumu (1) ir problēma – tas, šķiet, pamatojas viedoklī: ja dabas daudzveidība nav prioritāte, tā nav jāņem vērā. Tas gan ir pretrunā ar mežu politikas principiem, kurā dabas saglabāšana ir viena no interesēm, kas ir jāņem vērā, gatavojot likumdošanu.

Apgalvojums (2), šķiet, norāda, ka uz visiem mežiem attiecināmie dabas aizsardzības principi ir pietiekami arī piejūrā. Šis apgalvojums nav nekādi pamatots, kaut arī ir pretrunā ar iebildumos minētajiem pamatojumiem.

Otra ZM atbildes daļa ir šāda:

"(1) Nav pierādījumu, ka nelielas kailcirtes negatīvi ietekmētu Latvijā sastopamo biotopu Mežainas piejūras kāpas, jo (2) piejūras kāpās esošās vienvecuma mežaudzes pierāda to, ka tās ir izveidojušās vai nu pēc kailcirtes, vai cita traucējuma (vējš, uguns), kas radījis vienlaidus atvērumus. (3) Normatīvie akti paredz prasību pēc kailcirtes mežaudzi atjaunot ar priedi.”

Šajā gadījumā starp apgalvojumu (1) un pamatojumu (2) arī nav izveidota saikne, jo tas, ka attiecīgie biotopi izveidojušies ļoti sen veiktu kailciršu vietā, nenozīmē, ka kailcirtēm nav negatīvas ietekmes uz tiem. Vairāki no piekrastes priežu mežiem ir stādīti ceļojošo kāpu postošās darbības apturēšanai, taču tas noteikti nenozīmē, ka mūsdienu dabas bagātības netiktu slikti ietekmētas, ja atkal tiktu apraktas ar vairāku metru biezu smilšu slāni.

Šādu samērā vāju argumentu ZM pārstāvji uzskata par pamatotu atbildi iebildumos minētam citātam no speciālistu sagatavotām vadlīnijām: "Īpaši aizsargājamā biotopa Mežainas piejūras kāpas viens no galvenajiem apdraudošajiem faktoriem ir mežsaimnieciskā darbība – gan izlases cirtes, gan jo īpaši – kailcirtes."

Atbilde par dabas aizsardzību ir neskaidra – vienlaikus tiek pausts, ka (1) dabas aizsardzība ar kailcirtēm piejūrā netiek apdraudēta un ka (2) tā nemaz šajos mežos nav svarīga. Tā gan nav loģikas kļūda, tomēr šķiet, ka ZM pārstāvji, piesaucot (2) apgalvojumu, paši nav pārliecināti par (1) apgalvojuma patiesumu. Diemžēl izvērtējums grozījumu potenciālajai ietekmei uz dabas daudzveidību no ZM puses tā arī nav veikts, tādēļ šaubām ir pamats.

4. Izzūdošās priedes

Ņemot vērā, cik maz uzmanības ir veltīts tam, lai ieklausītos dažādu organizāciju paustajos viedokļos par šiem grozījumiem, pārsteidz, cik daudz uzmanības ir veltīts dažādu apmaksātu (?) informatīvo video sagatavošanai par šo tēmu plašsaziņas līdzekļos (piemēram, šeit un šeit).

Abos video uzsvērts tikai likumdošanas izmaiņu galvenais pamatojums – priedes izzušana Latvijas piekrastē it kā muļķīgu likuma prasību dēļ, ko iespējams apturēt tikai ar kailcirtēm. Šeit vairāki kritiķi uzsvēruši grozījumu anotācijā minētās problēmas pretrunas ar iepriekšējiem pētījumiem, kas parādījuši iespēju priedēm samērā veiksmīgi atjaunoties arī izlases cirtēs, līdz ar to nekur nedraudot pazust.

Kā atbildi ZM piedāvājusi interesentiem īpašu izbraukuma semināru dabā, kurā tiktu demonstrēta problēma ar priežu nespēju atjaunoties pie izlases cirtēm. Tomēr, kā norādīts semināra apmeklētāju komentāros, tajā bijusi iespēja apmeklēt tikai divus meža augšanas apstākļu tipus – damaksni un lānu –, taču netika apskatīti mētrāji un sili, kas tomēr veido izteikti lielāko daļu no teritorijas, uz kuru attiektos šie grozījumi. Līdz ar to ZM pārstāvji, šķiet, pievienojuši arī nepamatotas ekstrapolācijas loģikas kļūdu.

Interesanti, kā par šo jautājumu vairākas reizes paudis viedokli Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadītājs Jurģis Jansons. Iebildumos pret grozījumiem minēts "Silavas" pētījums, kurā konstatēts, ka 64% no priedēm izlases cirtēs atjaunojas veiksmīgi – pretēji ZM apgalvotajam, ka priedes atjaunoties nespēj un draud to izzušana.

Plašsaziņas līdzekļiem sūtītajā rakstā Jurģis Jansons par pētījuma izmantošanu izsakās šādi: "Racionāls cilvēks gadījumā, (1) ja zinātnieku domu gājiens šķiet sarežģīts vai neizprotams, paņemtu rokā telefonu, planšeti vai kādu citu civilizācijas sasniegumu un censtos tiešsaistē izprast un noskaidrot zinātnieku viedokli. Diemžēl ir izvēlēta cita, mūslaikos plaši lietota alternatīva – (2) izraut no konteksta frāzes un tās izmantot cilvēku mulsināšanai un kacināšanai."

Jansona komentārs arī diemžēl iekļaujas šī raksta loģikas kļūdu analīzē, jo (1) frāze ietver zināmu daļu ad hominem uzbrukuma viņa paša kolēģiem – bioloģijas un ģeogrāfijas zinātņu doktoriem –, netieši apgalvojot, ka viņi nespēj saprast pētījuma saturu. Tikmēr (2) apgalvojums par frāžu izraušanu no konteksta nav pamatots, jo visā garajā rakstā tā arī nav paskaidrots, kādēļ tieši iebildumos paustā interpretācija ir maldinoša.

Saistībā ar draudiem priežu pastāvēšanai piejūrā (nevis paildzinātu to ataugšanas laiku) organizācijas ir atkārtoti lūgušas konkrētus pētījumus, taču tā arī tos nav saņēmuši. Tā vietā Jansons sanāksmēs izteicis domu, ka mežu zinātnes profesionāļiem ir vienkārši jāuzticas, jo šis jautājums ir nozares speciālistu vidū pašsaprotams, vienlaikus vēl nesen lūdzot izbeigt praksi valsts iestādēm vispār atsaukties uz konkrēto "Silavas" pētījumu – gan joprojām nepaskaidrojot, kā tieši pētījums interpretēts nekorekti.

No kritiskas informācijas uztveres viedokļa šāda Jansona attieksme jāraksturo kā vērsta pret zinātni – ja jautājums ir svarīgs valsts mērogā un domas par to būtiski dalās, tajā skaitā mežu ekologu starpā, ir tikai loģiski pieprasīt pētījumus ar konkrētu un pārbaudāmu metodoloģiju, nevis uzticēties atsevišķu zinātnieku personīgajam viedoklim. Līdz ar to rodas pamatotas šaubas par "Silavas" kā zinātnes pārstāvju objektivitāti šajā jautājumā – ņemot vērā, ka Jansons ir arī padomes priekšsēdētājs AS "Latvijas valsts meži", kam pieder lielākā daļa piejūras mežu, uz kuriem attiektos šie grozījumi.

***

Lai arī šī analīze ļauj iedziļināties tikai vienas atsevišķas ministrijas vienā konkrētā likumprojektā, redzētais rada pamatu raizēm par lēmumu pieņemšanas kvalitāti Latvijā – ja tā vietā, lai izmantotu citu nozaru komentārus plānoto likumu uzlabošanai, tos uztver kā traucēkļus, no kuriem jāatkaujas, likumi nespēs kalpot visas sabiedrības interesēm. Tomēr, jo sarežģītāka tēma un jo tālāk no sabiedrības acīm, jo vairāk ierēdņi un politiķi var atļauties pat oficiālos dokumentos neslēpt savu attieksmi pret pamatotu kritiku.

Dažādās diskusijās par šo tēmu no Zemkopības ministrijas, mežu īpašnieku un mežzinātnes pārstāvjiem izskanējuši tieši un netieši aicinājumi lieki nekomentēt mežu apsaimniekošanas jautājumus cilvēkiem, kas nav ar šo nozari cieši saistīti. Ielūkošanās pausto atbilžu kvalitātē gan liecina, ka diskusijās, kas paredzētas "tikai nozares ekspertiem un praktiķiem", bieži vien nomaskētas vāji izvērtētas un pamatotas ieceres ar iespējamām negatīvām sekām visai sabiedrībai. Šāda nozares pārstāvju vēlme nodalīties no citu pārraudzības intuitīvi saistās ar 2008. gada finanšu krīzi, kas radās pēc ļoti līdzīgām prasībām no finanšu sektora puses: atceliet nepamatotus valsts ierobežojumus mūsu nozarē, kuru tikai mēs paši esam spējīgi saprast, un visi būs ieguvēji.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1