Drosme būt slimam

Man pagāja diezgan labs laiciņš un informācijas patēriņš, lai nonāktu līdz atklāsmei, ka lielākā daļa sabiedrības cieš no dažādu spektru apzinātiem/biežāk neapzinātiem traucējumiem. Un normalitāte vispār nepastāv, tāpēc īsti neredzu jēgu vairs lietot vārdus slimības, traucējumi attiecībā uz garastāvokli, nervu sistēmu. Normalitāte ir vistīrākā fantāzija, kas rodas no cilvēku neizglītotības un zinātnes ierobežotības. Un jautājums vispār, kas tad ir jēgpilna dzīve - vai būt spējīgam uz visu to pašu, ko spēj kaut kāds imaginārs vidējais cilvēks, vienmēr ar viņu sacensties, tai skaitā, iespējams, uz tik pat mehānisku dzīvi vai tomēr atrast to speciālo savējo, meklējot resursus, informāciju un definējot savu oriģinālo veidu kā dzīvot. Cilvēks ir apbrīnojami adaptīvs, lai spētu pielāgoties un dzīvot jēgpilni un zelt ar dažādi iedalītām dzīves kārtīm.

Vai nav tā, ka "Garastāvokļa traucējumi netiek saukti par garīgu saslimšanu " ne tāpēc, ka tie nav tik smagi, bet tāpēc, ka tie tiešām nav garīgas saslimšanas pazīmes?

Bet ko īsti jūs, autore vēlaties pateikt? Pie kā vēršaties? Pie sabiedrības vai pie ārstiem? Ja ārsti nevar precīzi identificēt slimību, ir diezgan negodīgi sabiedrībai pārmest, ka neuztver kā slimu šādu cilvēku. Vienkārši ir jau zināmi arī pretēji piemēri, kad cilvēkam uzliek garīgās atpalicības diagnozi, kas ierobežo viņa izglītošanās iespējas, bet realitātē izrādās, ka diagnoze bijusi kļūdaina. Grūti pateikt, kas ir sliktāk, veselu uzskatīt par slimu vai slimu par veselu.

Paldies par šo rakstu.

Lai arī man nav diagnosticētas problēmas mentālās veselības jomā, daļu no šeit rakstītā es atpazīstu arī kā cilvēku reakciju arī uz citu jomu medicīniskām diagnozēm (kāda arī man ir, arī no bērnības).

Varu tikai piekrist tam, ka daudziem no mums -- šī gadsimta cilvēkiem -- ir paveicies, ka dzīvojam šeit un tagad, lai varētu vispār izdzīvot, nerunājot par to, ka varam par to runāt.

Arī es pirms 100 gadiem būtu vienkārši nomiris tai bērnībā, nevis varētu, gluži kā autore, dzīvot, būt attiecībās, būt gandarīts par savu darbu.

Zem rakstā paustā lielākoties gribētu parakstīties. Vienīgais, ko gribētu nokomentēt, ka vajadzētu noprecizēt sekojošo.

Droši varētu piekrist, ka, it īpaši vīriešiem, atpazīstot un palīdzot sadzīvot ar vai ārstējot mentālās problēmas, noteikti būtu jāsamazinās afekta slepkavību un citu šāda tipa noziegumu skaitam kā tādam.

Taču kopējo vīriešu proporciju cietumos gan tas īpaši neietekmēs. Iemesli, kāpēc nospiedošais vairākums cietumnieku Latvijā ir vīrieši, ir daudz dziļāki un globālāki, nekā tikai mentālās veselības problēmas, kuras mēs Latvijā gana neatzīstam un nespējam risināt.

Tāpēc apgalvojums, ka "Tādēļ mums, latviešiem, [...] cietumos mums ir vīriešu pārsvars [sic]" ir gluži vienkārši nepareizs. Visā pasaulē -- visās pasaules valstīs bez izņēmuma -- cietumos ir DAUDZKĀRT vairāk vīriešu, nekā sieviešu. Īstenībā, proporcionāli pats lielākais skaits sieviešu cietumos ir Hongkongā, un tur šī proporcija ir ~20% sieviešu no kopējā cietumnieku skaita (2017. gada dati). Pasaulē tas ir vidēji 6,9%, Eiropā vidēji 6,1% no cietumniekiem ir sievietes, Latvijā šis skaitlis ir pat virs pasaules un Eiropas vidējā: 8,2% .

Un vēl. Nevaru gribēt saprast visu - slimība ir slimība, bet - slima tomēr ir visa sabiedrība.
Visi tie pīpētāji, spaisotāji, tabletnieki un ostītāji un tad vēl tā gaisa piesārņotība, pārtikas ķimizācija, tad tā nesakārtotā ikdiena darbā, publiskajā telpā. Cik veseli var piedzimt bērni un cik ilgi viņi var palikt veseli.

Nu un tad tā mūsu veselības sistēma - es kā hiphondriķis vispār par savu pieredzi varētu grāmatu uzrakstīt.
Nu kaut vai psihiatrs - kā mani bez tabletēm izārstēja. Vārdu sakot - ģā nespēdama izturēt manus antīkā stila vaidus un brēcienus par sāpēm miesā un dvēselē nosūtīja mani pie psihiatra. Bet tur priekšā pārizsmalcināta kundze, kuru no līdzsvara izsita tas, ka ģā norīkojumā neko citu kā - lūdzu psih.kons. - nebija ierakstījusi. Visa vizīte pie viņas pagāja nevis mani uzklausot, vai uzdodot man precizējodus jautājumus - kā saka - veltot man uzmanību, bet gan šausminoties par nenormālo ģā ikreiz pacilājot un paplivinot norīkojuma lapu kā neapgāžamu nozieguma liecību.
Jau biju sapratusi , ka kas par velti tas par velti arī šajā gadījumā. Dusmojos uz sevi par kārtējo lētticību un laika šķiešanu. Tad dr- psihiatre pēkšņi man paziņoja, ka stacionārā mani šoreiz nelikšot. Es sastingu - saprotot, ka tāda arī ir iespējamība- gandrīz kā tai dzeguzes ligzdā- ka tu cilvēks vari aiziet pie ārsta mierīgi parunāties kā uzlabot veselību,bet saniknots un satracināts tas var tevi arī kaut kur ielikt, iespundēt - ne zobbbirste, ne apakšbikses līdzi, pat ne lādētājs telefonam nav.
Tad stingri nolēmu - vairs nekad. Ja ne citādi - pārdošu veselo nieri un aiziešu pie psihoterapeita. Tāda , kas pirmkārt pats ir mierīgs un uzticams.

Tā kā - jā - raudiet radošie, ko citu jums teikt - jums vismaz par to labi samaksā ... mums tiem citiem kā ir tā jādzīvo

Es gan domāju, ka liels pašnāvību skaits ir tāpēc, ka Latvija ir nenormāli netaisnīga un negodīga sabiedrība.
Mums jāpārdod bāreņi uz ārzemēm- valstij nav naudas, bet pagājušajā nedēļā IR bija publicēts raksts par to, kā VID un VP pat neuzsāk kriminālprocesus par simtiem miljonu eiro nodokļu izkrāpšanu no valsts. Pat " auseklīšu" revolucionārs inkenu edvins var paraustīt plecus, pateikt, ka neko nezin par nodokļu krāpniecību un mierīgi baudīt dzīvi... bet nabagi cīnās par izdzīvošanu...
Labi, 3 gadīgu bērnu un pusaudzi nesatrauks tas, ka daži drīkst nemaksāt nodokļus un tikai papīrus kārtojot pelnīt miljonus, kamēr tūkstošiem cilvēku nespēj savilkt galus izdzīvošanai un vieglāk ir pakārties, kā cīnīties.