Vienkāršoti risinājumi arī informatīvajā politikā

Jautājums par to, vai sabiedriskie mediji turpinās strādāt krievu valodā arī pēc 2026. gada, ir sarežģītāks, nekā liekas politiķiem.

Vispirms, izmantojot Saeimas 28. septembra sēdes stenogrammu, citēšu divus pretējo viedokļu paudējus. Tie izvēlēti tāpēc, ka abi deputāti savu pozīciju izklāsta vismaz argumentēti – savā loģikas sistēmā, protams – nevis aizraujas ar retoriku. Ainārs Šlesers (LPV): "Tātad, ko nozīmē pārraides krievu valodā? Tas nozīmē, ka Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un arī latviešiem, kas zina krievu valodu, ir iespēja klāstīt vienu vai otru viedokli par jautājumu, kas ir svarīgs Latvijas drošībai, lai krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, klausoties Solovjovu, Skabejevu, Krievijas propagandistus, viņi dzirdētu arī, ko saka mūsu žurnālisti. [..] Un pieņemsim tā, ka, neskatoties uz manu argumentāciju, Saeimas vairākums nolems, ka mēs aizveram ciet. Tad jautājums ir tā – a ko mēs darīsim ar mobilajiem telefoniem? Mēs arī aizliegsim? Tur ir "YouTube"… [kur] mēs varam skatīties da jebko." Edvīns Šnore (NA): "[..] 25 gadus pēc šo [Latvijas sabiedrisko] mediju raidīšanas Latvijas krievi, tie, kas ir Krievijas pilsoņi šeit, Latvijā, aiziet un nobalso par Putinu – 95 procenti. Nu, uzdosim jautājumu: teiksim, ja nebūtu šie mediji, vai situācija varēja būt sliktāka? Nu, man liekas, ka ne. Latvijas pilsoņi, krievi, kas ir Latvijas pilsoņi, aiziet un 270 tūkstoši, tātad vairāk kā ceturtdaļmiljons, praktiski visi, aiziet un nobalso par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Nu, ja nebūtu šie sabiedriskie mediji krievu valodā šeit, vai situācija varēja būt sliktāka, jūsuprāt? Manuprāt, ka ne."

Atļaušos banalitāti – katram sava taisnība, gan Šleseram, gan Šnorem. Tomēr nevēlos šādās diskusijās iesaistīties tikpat banālā iemesla dēļ, ka abas puses, manuprāt, apzināti vai neapzināti ignorē dažus jautājumus.

1

Nav tādas vienas krievvalodīgo auditorijas, jo dažādu vecuma grupu cilvēki (vienalga, vai tie būtu latvieši vai krievi) informāciju iegūst no atšķirīgiem avotiem. Un, ja mēs uzskatām, ka nākotnes vārdā mūs visvairāk interesē vecuma grupa no, piemēram, 15 līdz 30 gadiem, tad atļaušos apšaubīt, ka šāda vecuma krievvalodīgie priekšstatu par pasaulē un Latvijā notiekošo veido, balstoties uz LTV un LR programmām krievu valodā. Vai mums ir segmentēts, nevis vispārinošs priekšstats par auditoriju informācijas avotiem un autoritātēm? Baidos, ka patiesībā nav.

Turklāt jāpatur prātā vēl kāda ķeza: cilvēku publiski paustais (piemēram, socioloģiskajās aptaujās) var nesakrist ar reālo situāciju (tostarp reālajiem nodomiem). Paskaidrojumam minēšu lingvistei, profesorei Inai Druvietei par godu nesen iznākušo krājumu "Valodas upē". Krājumā ir kādas Igaunijas pētnieces teksts par labi zināmu tēmu: pāreja uz valsts valodu izglītības sistēmā. Salīdzinošās aptaujas starp Igaunijas un Latvijas krievvalodīgajiem jauniešiem rāda ainu, kura teorētiski varētu iepriecināt: jaunieši Latvijā savas latviešu valodas zināšanas vērtē augstāk, nekā attiecīgi krievvalodīgie jaunieši Igaunijā vērtē savas igauņu valodas zināšanas. Iespējamais āķis varētu būt tas, ka runa ir tieši par pašnovērtējumu. Var tikai minēt, kāda ir patiesā attieksme pret abām valsts valodām un kā reāli notiek komunikācija ar latviešu un igauņu jauniešiem. Piemēram, daļa respondentu pētījumā atzīst, ka ar saviem latviešu un igauņu vienaudžiem sazinās angļu valodā. No vienas puses, jauki, ka netiek sagaidīta krievu valodas zināšana. No otras puses, tātad arī valsts valodas zināšana nav īsti nepieciešama. Šis piemērs (vismaz es tā ceru) liecina, ka realitāte ir krietni plūstošāka un daudzveidīgāka, nekā mums labpatīk domāt, tādēļ darbošanās ar lielām, it kā monolītām iedzīvotāju grupām var izrādīties maldinoša.

To no cita aspekta apliecina arī kāds Latvijas ekspertu pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret medijiem, tostarp sabiedriskajiem. Pētījuma dalībnieku – arī krievvalodīgo – teiktais par to, kāda, viņuprāt, ir sabiedrisko mediju specifika un ko viņi sagaida no sabiedriskajiem medijiem, demonstrē diezgan lielu, atvainojiet, putru galvās. Vienam lielākie iebildumi ir pret to, ka sabiedriskajos medijos ir pārāk daudz ziņu par Ukrainu, cits vispār apšauba, ka mediji var būt neatkarīgi utt. Respektīvi, arī potenciālo vai jau esošo mediju lietotāju pusē gaidas no sabiedriskajiem medijiem, tostarp krievu valodā, ir dažādas.

"Current Time TV" īso dokumentālo filmu sērijā "Bīstamie kaimiņi" pēdējā epizode ir par Narvu Igaunijā. Šajā nepārprotami krievvalodīgajā pilsētā ļaudis Krievijas TV skatās uz velna paraušanu, nereti simpatizē Krievijai, bet – neviens tur negrasās pārcelties. Papurpināt, palamāt savu mītnes zemi – ar lielāko prieku, bet vispār nav jau arī Igaunijā tik slikti. Domāju, ka līdzīga, piedodiet, personības dalīšanās ir arī krievvalodīgajiem Latvijā. Man šķiet, ka nav jēdzīgi situāciju aplūkot tik vienkāršoti: vai nu krievvalodīgais Latvijā skatās un klausās mūsu sabiedriskos medijus (latviski vai krieviski), vai arī viņš vakaros Kremļa propagandas ietekmē virtuvē plāno nemierus un provokācijas pret Latvijas valsti. Impēriskajam resentimentam ir daudz nokrāsu, un, ja vispār gribam ar šo problēmu kaut ko darīt, tad nokrāsas ir jāņem vērā. Varbūt salīdzinājums būs nekorekts, tomēr man situācija atgādina resentimenta variācijas Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Vieni nosodīja esesiešus, bet apgalvoja, ka armija gan nav sasmērējusies, citi bija gatavi nolādēt Hitleru, bet palika pie domas, ka vispār jau trīsdesmitie gadi bija jauki, tikai vēlāk kaut kas sagāja grīstē, vēl citi aktīvi norādīja, ka arī uzvarētāji nav nekādi "baltie tēvi", kuriem būtu morālas tiesības vāciešus tik bargi kritizēt un sodīt.

2

Tīmekļa žurnāls "VSquare" regulāri publicē pārskatus par Kremļa propagandas sazarojumiem ārpus Krievijas – tostarp Polijā, ko diez vai var uzskatīt par Krievijai draudzīgu valsti. Šajos propagandas mudžekļos velns var nolauzt kāju. Ja pareizi saprotu, faktiski vienīgais, ko valsts – ja tai ir nepieciešamie resursi – var darīt, ir maksimāli operatīvi tīmeklī bloķēt propagandas skaistuļus un skaistules un visādi citādi apgrūtināt viņiem dzīvi. Cīņa ar vējdzirnavām, bet neko nedarīt arī nedrīkst. Runa ir par to, ka lielākā meļu un pusmeļu plosīšanās notiek blogos, "Telegram" kanālos, vacapa grupās. Ir diezgan nejēdzīgi 21. gadsimta trešajā desmitgadē uzkraut informatīvā kara pienākumu tikai diviem tradicionālajiem medijiem un šausmināties, ka "nekas nemainās", vai arī cerēt, ka "tūlīt kļūs labāk". Alternatīva Kremļa naratīviem nav stāsts par to, vai sabiedriskie mediji strādās krievu valodā vai nestrādās.

3

Kāds vispār ir mērķis? Neatkarīgi no tā, vai krievvalodīgais Latvijā saņem alternatīvu Kremļa meliem un manipulācijām latviešu vai krievu valodā. Mērķis ir tāds, lai šie cilvēki būtu lojāli Latvijas valstij, vai ne? Ko nozīmē būt lojālam? Ja cilvēks ir apguvis latviešu valodu un nepārkāpj Latvijas likumus, bet ir pārliecināts, ka "krievu kultūra ir pasaulē dižākā" – vai viņš ir lojāls? Ja viņš neapšauba Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, bet uzskata, ka Ukrainas gadījumā "viss nav tik viennozīmīgi" – viņš ir lojāls? Kādi ir lojalitātes kritēriji? Piedalīšanās Ukrainas atbalsta akcijās? Nojaušams, ka jau pieminētās "Current Time TV" žurnālisti Rīgā ir Ukrainas pusē, savukārt sižetā par valsts valodas prasībām, kas izvirzītas Krievijas pilsoņiem, "labie krievi" kā neatkarīgu eksperti intervēja "Nepilsoņu komitejas" aktīvisti Elizabeti Krivcovu.

Manuprāt, mums ir pārāk lielas ilūzijas. Pareizāk sakot, nepietiekama izpratne par to, kas ir šīs grupas kolektīvās atmiņas pamatā (pilnīgi lieki to apzīmēt kā "krievus", jo tajā var būt gan etniskie baltkrievi un ukraiņi, gan tatāri, moldāvi, vācieši vai armēņi). Atļaušos citēt šobrīd Venēcijas universitātē strādājošo filologu Jevgēņiju Dobrenko: "Daudzus gadus esmu lasījis vispirms amerikāņu, pēc tam britu studentiem ievadkursu krievu kultūras vēsturē. Es šo kursu vienmēr sāku ar aforismu, kura autors ir viens no vadošajiem Krievijas vēstures speciālistiem Lielbritānijā Džefrijs Hoskings. "Britain had an empire, but Russia was an empire." Patiesi, gandrīz visām Eiropas valstīm bija impērijas – Lielbritānijai un Spānijai, Itālijai un Francijai, Portugālei un Holandei… Turklāt tā tas bija ne tikai Eiropā – Japāna, Ķīna, Persija… Tas, kas šīs valstis atšķir no Krievijas, ir ka [..] tās pastāvēja arī bez impērijām. Itālija brīnišķīgi pastāvēja pirms un pēc Lībijas, Francija – pirms un pēc Alžīrijas, Portugāle – pirms un pēc Brazīlijas utt. Šīm valstīm bija/ir sava identitāte, sava kultūra, sava gara vēsture, kurā impērija bija tikai epizode (dažreiz garāka, dažreiz īsāka). Krievijā tā nebija/nav epizode. Krievija radās kā impērija. Tā vēsturiski bija impērija, un tā nekad nav pastāvējusi citādi." Manā skatījumā te nav jēgas dusmoties vai šausmināties un izdarīt kaut kādus secinājumus par "krieviem" un "Krieviju". Ir saskaitāmie, ar kuriem vienkārši ir jārēķinās. Šādā kontekstā, ja runājam par politikas – mediju, integrācijas u.c. – mērķiem, nav jāfantazē, bet jāsaprot, kas ir MINIMUMS mierīgai līdzāspastāvēšanai.