Ja tā turpināsies, es balsošu par sarakstu, kura līderi pašreklāmās nepozē ar velosipēdu.
Tas, protams, ir joks, jo vairumā gadījumu kvēlie riteņbraucēji, kas Rīgā pretendē uz varu, nav manīti šo pārvietošanās rīku izmantojam regulāri. Šī iemesla dēļ velosipēda kļūšana par teju vai obligātu priekšvēlēšanu kampaņu atribūtu nedaudz saērcina kā izrādīšanās (kampaņas ar pilnu sparu sākās aizvadītajā nedēļā, piesakot ārkārtas vēlēšanām kandidātu sarakstus).
Tomēr visas šīs pašreklāmas ar velosipēdiem ir zināmā mērā interesantas no sociālantropoloģiska viedokļa – kādēļ tieši velosipēds tiek uzskatīts par mūsdienīgas domāšanas un dzīvesveida pazīmi, nevis, piemēram, tas, cik bieži tiek atjaunota sadzīves elektronika (teiksim, pret "jaunāku, labāku" viedtālruni), lai gan tas ir nepārprotami kaitīgi videi? Kāpēc veloceliņu infrastruktūra ir kļuvusi tik prioritāra, lai gan no t.s. zaļā dzīvesveida viedokļa ne mazāk svarīgs būtu kandidātu piedāvājums izveidot jēdzīgu atkritumu urnu tīklu publiskajā telpā? Kā tas gadījies, ka šis pārvietošanās līdzeklis kļuvis par simbolu, publisku žestu, līdzīgi kā agrāk cilvēki iegādājās noteiktas markas auto, lai kaut ko demonstrētu apkārtējiem?
Varētu iebilst, ka tie varbūt ir interesanti jautājumi, bet nav saistīti ar vēlēšanām, kas ir politiskas sacensības un izvēles notikums. Atvainojiet, bet kur pēc mēneša gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās jūs redzat "politiku"? Darba pienākumu dēļ sekoju kandidātu izteikumiem un vairumam no tiem piekrītu, bet, ja man šobrīd būtu jānosauc katra saraksta dotie solījumi, es to nevarētu, jo saturs ir ļoti līdzīgs. Līdz ar to atkārtošu – kur te ir "politika"? Mēs balsosim (tie, kuri balsos) par personībām, subjektīvi vērtējot tās pēc vispārīgiem, ne tikai politiķiem piemērotiem kritērijiem – var/nevar uzticēties, māk/nemāk izteikties, izskatās šitā vai tā utt.
Diezgan plaši ir izplatīts viedoklis, ka pašvaldību vēlēšanas ir par "praktiskiem jautājumiem", bet "politika" paliek nacionāla līmeņa debatēm un vēlēšanām. Manuprāt, šāds pieņēmums ir aplams. Pirmkārt, arī nacionāla līmeņa politika ir nepārprotami "praktiska", jo nodokļus, naudas piešķīrumus vai valsts regulējumus, kas ietekmē iedzīvotāju privāto dzīvi, ir grūti nosaukt par "abstraktām" tēmām. Otrkārt, citu valstu pieredze liecina, ka vismaz galvaspilsētas municipalitāšu vēlēšanās "politikas" ir pārpārēm. Domāju, ka saimniecisko jautājumu netrūkst nedz Parīzē, nedz Budapeštā, bet "lielā politika" ir tajā, ka abās vietās pie varas ir valdībai opozīcijā esošas politiskās grupas. Lai cik butaforiska būtu Maskavas pašvaldības deputātu loma, arī viņu plūkšanās, kā atceramies, bija vērienīga. Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt. Gaidāmo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu ne-politiskums nevis organiski izriet no pašvaldības darba specifikas, bet gan saistāms ar to, ka politika tās klasiskajā izpratnē Latvijā izirst.
Tam varētu būt vairāki iemesli. Lai cik banāli tas skan, politika aizvien vairāk tiek īstenota kā šovs – vairāk par sarakstu līderiem mūs interesē, kādas "sabiedrībā zināmas personas" vēlēšanu sarakstiem izdodas piesaistīt. Racionāli saprotam, ka "televīzijas personības", pazīstami bārmeņi vai mūziķi saturiski neko nemainīs – vienkārši ir interesanti. Tādā ziņā kandidātu saraksts daudz neatšķiras no šova, kurā aktieri gatavo, sportisti dzied utt. Cits iemesls varētu būt tas, ka sabiedrībā ir diezgan liela vienprātība par to, "ko vajag" – atšķiras viedokļi par to, kurš politikā nonākušais tiešām strādās šī "vajag" labā, mazāk domājot par sevi (varētu formulēt arī nepieklājīgāk). Faktiski mēs balsojam par tiem, kuri mums liekas godīgāki. Zināmā mērā tā ir pareiza taktika, tikai atkal – kāds tam sakars ar politiskiem konceptiem? Mums ir nedaudz juceklīgs priekšstats par pašvaldības varu. No vienas puses, ir nojausma par Rīgas nozīmi Latvijas ekonomikā un naudas plūsmu apmēriem (šī nojausma gan lielākoties veidojusies, pateicoties dažādos skandālos pieminētām summām). No otras puses, ir nojausma, ka visu vienalga nosaka "sliktā valdība" (lai kāds būtu tās sastāvs) un "oligarhi". Līdz ar to "politiskā temperatūra" pašvaldību vēlēšanās nav sakāpināta. Gribu gan uzsvērt, ka politikas neesamību gaidāmajās vēlēšanās nebūt neuzskatu par postu – tā ir ļoti normāla situācija, ka balsojam par sev tīkamākiem personāžiem.
Problēma, ka šāds patīkams vingrinājums nav pievilcīgs pandēmijas apstākļos un draud ar zemu vēlētāju aktivitāti. Pat ja ikdienā vairums no mums uzvedas tā, it kā ap Latviju būtu apjozta Lielvārdes josta, kas droši pasargā no Covid-19, doties uz vēlēšanu iecirkni jebkurā gadījumā ir mazāka motivācija nekā paspaidīties lielveikalā, izvēloties kādu kārumu vakariņu galdam. Te nonākam pie polittehnoloģiskā jautājuma par vēlētāju aktivizēšanu, un, manuprāt, šajā ziņā kandidāti vismaz pagaidām kļūdās. Ja viņi vēlas pārliecināt cilvēkus doties balsot, ir jāmaina akcenti – jārunā nevis par to, kas notiks, ja par mums nobalsosiet, bet gan par to, kas notiks, ja paliksiet mājās. Lai cik manipulatīvi tas izklausās, spēcīgāks arguments ir nevis potenciālie labumi, kurus nesīs X kļūšana par mēru, bet problēmas, kas sekos, ja par mēru kļūs Y. Ja vēlētājs ir veselīgi skeptiski noskaņots pret solījumiem un tādēļ domā "varu iet balsot, varu neiet – kā sanāks", tad pandēmijas un vasaras atvaļinājumu laikā šo attieksmi var mainīt, tikai sakot, ka jābalso, jo citādi būs sliktāk (ļoti vienkāršots formulējums). Šāda akcentu maiņa gandrīz automātiski nozīmē kandidātu intensīvu apmētāšanos ar apvainojumiem, un tas neiepriecina, bet tāda, manuprāt, šoreiz ir cena par puslīdz pieklājīgu vēlētāju aktivitāti.
Jautājums par Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu atkārtotu atlikšanu nav aktuāls kaut tādēļ, ka tuvākā pusgada laikā epidemioloģiskā situācija tāpat būtiski neuzlabosies ("no Covid-19 brīvas valsts" nebūs). Vēlēšanas 29. augustā notiks, bet to specifika būs elektorāta mazāka interese.
0