Proza
24.02.2012

Veča, vecmāmiņa, pareizi, nepareizi

Komentē
1
Saglabā

Rudens smaržo rūsgani. Melnas kaprona lentas matos, mazai māsai ir melni mati, man -- gaišāki. Abām divām, bizes.
Māsa turas man pie rokas. Drīz es sākšu kaukt un viņa man pievienosies.

Kad vienu rudeni pirms tam, mēs ieejam pa mūsu mājas vārtiem, es turos vecmāmiņai pie rokas. Vārti tiek aizvērti ar tādu apaļu, pārceļamu drāti. Vecmāmiņai ir vēsa, gluda, dzīslaina roka. Plāna āda. Kā lilijas ziedu lapas. Mūsu māja ir divstāvīga, pelēka, bez pamatiem.
30 gadus vēlāk es tai mājā atgriezīšos, un domās novākšu to ar ekskavatoru, neko nedauzīšu, vienkārši ar lielu ekskavatoru, paņemšu to un aizvedīšu uz izgāztuvi. Visi, kas tai mājā dzīvo būs pārcēlušies dzīvot citur -- uz labākiem dārziem un mājām. Es negribu nekādu asinzizliešanu. Vienkārši iespēju domās aizvākt to māju uz izgāztuvi.
Bet tas ir pavisam cits stāsts.

Šis ir stāsts par to, kā no vecmāmiņas rokas manējā ietecēja maza, sīciņa, gandrīz neredzama dzijtiņa, kas mani izveda no purva.
Viņa atver vārtus un mēs roku rokā ieejam pagalmā. Pagalmā, noliekusies pār malkas krāģi, stāv mūsu kaimiņiene. Viņa ir stipra veča, viņai ir brilles, viņai ir briesmīgs, balts suns, baumo, ka viņa esot dzīvu, ar lodlampu, piešķiļot to pie viņa mēnešiem nemazgātā halāta, sadedzinājusi šīs mājas saimnieku, no kura mēs visi īrējam dzīvokļus.
Es zinu, ka pareizi būtu šī stāsta laikā dot lasītājam kādu atveldzi, kādu atrisinājumu – nē, tā nebija, veča patiesībā ir jauka, sirds dziļumos. Un beigās viņa atnāk ar cepumiņiem. Gribētos jau gan.

Bet lūk, veča stāv noliekusies pār malkas krāģi, viņai mugurā ir kaut kas balts, kaut kāds ķitelis. Viņas dzīvoklis, kas atrodas pirmajā stāvā, vienmēr smird šaušalīgi, pēc fekālijām. Jāatzīst gan, ka mūsu mājā tai gadā vēl arī nav, kur nomazgāties un viņa laikam ir no to, īpaši taupīgo, šķirnes, kas negrib mazgāties pirtī, kas atrodas pāri ielai. Vai arī viņai nepatīk būt kailu cilvēku pūlī. Vēl iespējams, ka smaka ceļas no tā, ka viņa taupa ēdienu pārpalikumus. Ļoti ilgi taupa.
Mani vecāki ar kaimiņieni nesarunājas. Tēvs varbūt tās neizciešamās smakas dēļ, mamma, tāpēc, ka tēvs. Un ir jau arī nepatīkamas tās baumas.
Vēl veča esot rīdījusi uz mani savu šausmīgo suni vai arī laikā nesavāca, kad tas mani mazu aprēja. Lai nu kā, līdz laikam, kad es izaugu par īstu vilku, man bija bail arī no suņiem.
Un tad nu caurviju veidā sanāk, ka tas, ka viņa uz mani suni rīdija un mani vecāki viņu nevarēja ciest, palīdzēja man nesajukt prātā, palīdzēja man dzīvot, palīdzēja man būt tikai BB – bailīgai un bēdīgai. Un tādu BB jau ir tik daudz, ka var pat ballīti sarīkot. BB ballīti, kuras laikā visi vai gandrīz visi, lēni un nepārvarami paliek par DP.

Vienā teikumā sakot, veča baltajā ķitelī, kas stāvēja noliekusies pār malkas krāģi, kas rīdija man virsū savu balto suni, kad es biju pavisam maziņa un it kā esot sadedzinājusi cilvēku, tā veča ar to, ka toreiz tai rudens dienā, gadu pirms vecmāmiņas nāves, atradās tai pagalmā, pa kura vārtiem nāca iekšā veca kundze melni noķellētiem matiem un uzacīm ar mazu vilcēnu avs ādā pie rokas, palīdzēja man dzīvot laimīgu dzīvi.

Dažas dienas pirms tam ir tā, ka pirmajā klasē, mūsu audzinātāja pārbauda žurnālā vai visi dati par viņas klases skolniekiem ir pareizi ierakstīti un es esmu kaut kāda tur desmitā vai divpadsmitā pēc kārtas. Īsta teicamniece savā skolas formā, savām divām bizēm, savām matu lentām, savā apņēmībā, gatavībā saukt: pareizi, pareizi, pareizi.
Un tad skolotāja nosauc manu tēva vārdu un es apstulbstu. Es nesaprotu, jo pareizs ir tikai pirmais burts. Un es palieku sarkana nevis bāla. Un es gribu teikt: nepareizi, nepareizi, manu tēti sauc...bet es neko tādu nepasaku. Es vairs nesaprotu, kas pareizi, kas nepareizi. Un vakarā es eju ar mammu pie vecmāmiņas, kas audzē lilijas un, kas nav mana pareizā vecmāmiņa, kas ir mana nepareizā tēta mammas, kas audzē lilijas un, kas nav mana pareizā vecmāmiņa un es to tad jau saprotu. Un es jautāju mammai, kā ir pareizi un viņa man saka, ka to man izstāstīs, kad es paaugšos. Un tas mirklis tā arī nepienāk.
Bet es tik un tā izaugu par īstu vilku, jo notiek redz kas: mēs ar manu nepareizo vecmāmiņu ieejam pa vārtiņiem, ir rudens, gaiss smaržo rūsgani, mana roka ir manas nepareizās vecmāmiņas liegajā lilliju rokā. Un veča noliekusies pār krāģi. Un mana nepareizā vecmāmiņa, mūžīgi mūžos viņai par to mana pateicība, saka, turot lepni izslietu savu melni krāsoto loku galvu, ar melni krāsotām uzacīm, kas dažas reizes bija nokrāsojušās violetas, bet tajā reizē, nē, tajā reizē, melnā, viņa saka: Labdien.

Pēc kāda gada, atkal rudenī, es sēžu aiz gara galda un esmu mazliet jau nomierinājusies. Galdauts ir ar stilizētiem ornamentiem, gaiši pelēkiem. Kāds jau piemin kādu, kurš atnācis tikai bēru mielastu cerēdams, un cits atkal kādu, kura sūdzējusies par ēdienu kvalitāti.
Es skatos un mani pat neliek gulēt, kaut ir vēls un pareizi būtu, ka man būtu jāiet gulēt. Mazam, septiņus gadus vecam, pareizam bērnam. Laikam ar savu kaucienu biju ierindojusies starp lielajiem vilkiem vai arī parādījusi savu īsto ādu avīm, kuras nu liek mani mierā. Es skatos, laižu acis pār galdu, pat nolemju ieēst. Un tad es ieraugu to vietu galda galā, kura glāzīte ir apgāzta. Lai nevarētu iedzert. Vispār neatceros vecmāmiņu dzeram tādus stipros dzērienus, kurus aitas lok no šitādām glāzītēm. Bet tas ir skaidrs un skaudrs atgādinājums par to, ka vecmāmiņai ir dzeltena seja melnu ondulāciju ieskauta un ka viņa guļ koka kastē un, ka viņa ir mirusi. Un man ir bijis jāatvadās pirms vēl es esmu kārtīgi labdien pateikusi. Es skatos uz otrādi apgāzto glāzīti un atkal kaucu gluži, kā dienā kapsētā, kad vīrs, kurš visiem dala smiltis uz lāpstas padod to manā virzienā. Un mana mamma man aiz muguras čukst: atvadies no vecmāmiņas. Uzmet smiltis.
Mēs ieejam pa vārtiņiem un vecmāmiņai ir lilijas roka. Viņa audzē lilijas un nekā simboliska tur nav. Audzē milzīgas, baltas lilijas un tirgo tirdziņā pie universālveikala Minska. Viņas roka tur manējo un mēs ieejam pa vārtiņiem un viņa saka večai, kas baltā ķitelī noliekusies pār malkas krāģi. Viņa saka: Labdien.
Es samulsusi, skatos uz sāniem, bet vecmāmiņas roku neatlaižu. Un veča atbild: Labdien. Bet es nesaku neko. Es jūtu visādas smakas. Un mana vecmāmiņa, mana nepareizā vecmāmiņa, kurai bija diētu klade ar cīsiņu diētu, saka:
Mamma un tētis var darīt kā viņi grib, bet tev vecāki cilvēki ir jāsveicina.
Tā es uzzinu, ka man ir griba. Kas man palīdz izturēt visu turpmāko, kas nāca pēc pāris rudeņiem, kas tik tiešām nebija maz, lai mēra kā mērīdams, lai smeļ, kā smeldams, lai lej, kā liedams, mēģinot, aizliet un noslāpēt, cauri tam mirdz viens teikums, kas saka: tev ir griba, tu vari darīt savādāk, sarkana dzijtiņa upes dibenā. Un, protams tas ir tikai pareizs teikums, ko saka nepareiza vecmāmiņa, bet kādam mazam cilvēkam tās ir durvis uz to istabu, kas atrodas viņā pašā un kurā viņš var izlemt, kā darīt, kā nedarīt, jo izrādās, ka pat tie, kas izskatās un izklausās pēc dieviem, laikā, kad dievu nav, pat tie, kas visu dara pareizi, var kļūdīties un vilkam ir jāskatās pašam savām vilka acīm.

Un nezinu vai sekojošo vispār vajag teikt, jo nevajag jau vilkus par avīm uzskatīt. Un tomēr, kaut viņa nenāk un nekad nenāks ar cepumiņiem, es tomēr savā vilka ādā paslēptajā avs sirdī zinu un saku: kas vienam veča, otram – vecmāmiņa, kas vienam vecmāmiņa, otram - veča.
Un sarkana dzijtiņa caur visiem purviem, bedrēm un akačiem. Mana griba.

Es paņemu smiltis no lāpstas. Tās ir mitras, gaiši brūnas smiltis – no tādām ir labi cept kūkas. Es atlaižu pirkstus un tās nokrīt uz manas melnās laka kurpes. Es neatvados.
Rudens smaržo rūsgani.

Tēmas

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!