Šāds novērtējums gadam, kura galvenais notikums – vismaz Rietumu sabiedrību vairākuma izpratnē – ir Krievijas agresija pret Ukrainu, var šķist neiejūtīgs, tomēr, aukstasinīgi padomājot, tas ir pamatots.
Turklāt ne tikai tādēļ, ka Ukraina daudziem negaidīti spēja, kā žargonā saka, samobilizēties un veiksmīgi pretoties Krievijai. Jāatzīst – lai cik pamatoti būtu pārmetumi par Eiropas Savienības un daļēji arī ASV pārāk lēnīgu palīdzību Ukrainai, Rietumu reakcija varēja būt krietni miegaināka. T.s. kolektīvo Rietumu iepriekšējās desmitgadēs demonstrētais pragmatisms (paliksim pie šī saudzīgā apzīmējuma) vedināja domāt, ka Ukraina no Rietumiem saņems vien atbalstošas deklarācijas (bet Krievija – kaut kādas "ne cepts, ne vārīts" stila sankcijas) un humāno palīdzību – kā tas bija Krimas aneksijas un pirms tam Krievijas agresijas pret Gruziju gadījumā. Pat ja iemesls eiropiešu negaidīti plašajam atbalstam nav sevišķi glaimojošs mums, proti, tas ir šoks par "kaut ko TĀDU" un TIK ģeogrāfiski tuvu, manuprāt, vienalga tas ir patīkams pārsteigums, ka šāds atbalsts bija, jo pastāvēja liela iespēja, ka reakciju noteiks piesardzīgais "ar trakiem pa labam" un Eiropa pamatīgu konfrontāciju ar Kremli nevēlēsies. Galu galā arī ASV no šīs valsts interešu viedokļa varēja daudz svarīgāk šķist koncentrēt visus spēkus sacensībā ar Ķīnu.
Šķiet, nepieciešams paskaidrošanas nolūkā nedaudz izvērst iepriekš lietoto apzīmējumu "nav sevišķi glaimojošs". Nepateikšu neko jaunu, atgādinot, ka civiliedzīvotāju tūkstoši, desmitiem tūkstošu, iet bojā, tiek pazemoti, viņu dzīves tiek izpostītas arī citos pasaules reģionos. Un skaidrs, ka gan mēs Latvijā, gan Rietumi kopumā pret notiekošo Jemenā, Afganistānā, Kongo, Mjanmā utt. izturamies, protams, ar nožēlu, bet nesalīdzināmi relaksētāk. Tam varētu būt vairāki iemesli. Viens ir pavisam nejauks – "ko var gribēt no …", "tur jau cilvēki visu laiku viens otru slaktē…" un līdzīgi neapzināti rasistiski "jaukumi". Savukārt Ukraina ir "kristīgās civilizācijas sastāvdaļa", lielā mērā demokrātiska valsts, tādēļ mēs, lūk, šādas valsts likteni uztveram citādi. Ir iespējams arī racionālāks iemesls, kas gan vienalga tā īsti neatbilst Rietumu deklarētajam vērtību universālismam. Proti, mēs nevaram atrisināt konfliktus, ja tā var teikt, visur, tādēļ risināšana primāri ir pašu konfliktā iesaistīto rokās. Rietumi jau "aplauzās", mēģinot risināt problēmas Irākā un Afganistānā. "Paldies, pietiks, tālāk paši, lūdzu." Principā šāda distancēšanās ir racionāla, jo vairāk tāpēc, ka zināma nekonsekvence novērojama arī pašu šādos konfliktos iesaistīto domāšanā un rīcībā. Ja t.s. Rietumi neiejaucas – slikti, ja iejaucas – arī slikti. Klasisks gadījums ir Mali, kur smagi kritizēja Franciju un Eiropas Savienību vispār par mūsu centieniem militāri palīdzēt (koloniālisms!) cīņā pret islāma radikāļiem, savukārt, kad mēs savas vienības šovasar izvedām, tad, izrādās, atkal nav labi.
Jebkurā gadījumā secinājums, redzot Rietumu ekskluzīvo atbalstu Ukrainai, veidojas tāds: ekonomika varbūt arī ir globāla, tomēr krīzes cilvēki arvien vairāk centīsies risināt (vai būs spiesti tā darīt) katrs savā reģionā. Tēlaini izsakoties, Eiropai primāras būs Eiropas problēmas, savukārt, piemēram, Etiopijai (Somālijai, Dienvidsudānai utt.) jārēķinās, ka Eiropas skatījumā "tā ir Āfrikas iekšējā lieta", kas pašiem konkrētā reģiona cilvēkiem arī jārisina. Lai cik skarbas būtu "bildes" no "turienes" TV vai sociālajās platformās. Solidaritāte samazinās, ļaudis izklīst pa saviem "dzīvokļiem". Nojaušu, ka to piedienas teikt ar nožēlas pieskaņu, tomēr, manuprāt, labāk ir sevi nemānīt un vienkārši rēķināties ar realitāti. Jāpiezīmē, ka "lokālisma" uzplaukumu apliecina arī tas, cik neveiksmīgi ir mēģinājumi par kaut ko reālu un jēdzīgu kopīgi vienoties klimata pārmaiņu kontekstā ("COP27" galotņu tikšanās šajā novembrī), lai gan varētu šķist, ka šī nu ir tēma, kur "universālisms" ir īsti vietā. Nekā tamlīdzīga, un rezultātā 2022. gada labā ziņa šajā kontekstā ir zināmā mērā pilnīgi lokāla – prezidenta vēlēšanās Brazīlijā Žairs Bolsanaru netika pārvēlēts uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Lai gan man tīkamie spalvas meistari Pablo Neruda, Žorži Amadu un vēl citi bija politiski kreisi orientēti, par Dienvidamerikas kreisajiem es nepavisam nejūsmoju. Tomēr Bolsanaru tik braši veicināja Amazones reģiona ekoloģisko postīšanu, ka viņa sakāve (runa taču ir par vienu, kaut arī lielu valsti) ekoloģijai var nākt par labu vairāk nekā trīs starptautiski "tusiņi" un tajās pieņemtās kvēlās deklarācijas, kopā ņemtas.
Tekstā iepriekš minēju, ka ASV neatteicās no palīdzības Ukrainai, lai tās vietā visu uzmanību koncentrētu uz Ķīnu. ASV un Ķīnas attiecības ir vēl viens iegansts apgalvojumam, ka "varēja būt sliktāk". Proti, bija pamatotas bažas, ka biedrs Sji Dzjiņpins šoruden notikušā lielā Ķīnas komunistu saieta priekšvakarā, lai nostiprinātu savas pozīcijas, jutīsies aicināts parādīt militāros muskuļus, piemēram, apšaudot Taivānu vai, vēl trakāk, apdraudot uz Taivānu lidojošo ASV lidmašīnu ar ASV Pārstāvju palātas spīkeri Nensiju Pelosiju tajā. Galu galā Sji šajā ziņā gluži labi varēja sekot viņa drauga Volodjas piemēram – Krimas aneksija Volodjas reitingus Krievijā uzrāva stāvus gaisā. Vai nu Sji prātu vairāk nodarbināja "kovida" tēma, vai bija vēl citi iemesli, tomēr cilvēks saturēja sevi rokās. Ļoti labi. Tāpat, paturot prātā jau minēto draudzību, varēja gadīties, ka Ķīna Krieviju tās agresijā pret Ukrainu atbalsta aktīvāk un daudzpusīgāk, kas, protams, Ukrainas (un arī Rietumu) stāvokli būtiski sarežģītu. Tomēr liekas, ka Sji sliecas primāri kārtīgi nopelnīt uz Volodjas & Co. nedienu rēķina, lēti nopērkot no Krievijas izejvielas, kas, protams, arī nav jauki, tomēr… varēja būt sliktāk. Jāpiebilst arī, ka Centrālāzijas valstis, protams, ir godam pelnījušas 2023. gadā t.s. sekundārās sankcijas par palīdzību Krievijai sankciju apiešanā, tomēr atkal – ņemot vērā Krievijas tradicionāli lielo ietekmi reģionā, varēja būt sliktāk. Proti, varēja būt "Kolektīvās drošības līguma organizācijas" (ODKB) valstu (piemēram, Kazahstānas vai Tadžikistānas) karavīri Ukrainas teritorijā.
Starp citu, aizvadītajā gadā notika arī parlamenta vēlēšanas Latvijā. Diezgan ilgs laiks, kas notērēts, aprakstot politiskos procesus Latvijā, ir mani samierinājis ar to, ka diez vai kādreiz būs tāda Saeima, par kuru es varētu teikt: "Nu šoreiz gan labs vēlēšanu rezultāts." Varbūt kaitinoši "latviskais" pieticīgums "varēja būt sliktāk" žanrā ir teju vai ieprogrammēts novērtējumā. Nepatīkami, ka vairums t.s. komentētāju, mani ieskaitot, nogulēja "Stabilitātei!" kā politisko spēlētāju. Tāpat droši vien šokēti ir "Saskaņas", "Attīstībai/Par!" un gan jau arī "Konservatīvo" atbalstītāji. Tomēr traģikomiskā kārtā ģeopolitiskā situācija (un no tās izrietošā ekonomiskā realitāte) ierobežo manevra iespējas pat tiem, kuri citos apstākļos Jēkaba ielas namos jandalētu daudz skaļāk un bīstamāk, tādēļ var prognozēt, ka jaunā 14. Saeima būs (man šķiet) vēl pļāpīgāka un teatrālāka par iepriekšējo, tomēr mēs joprojām esam gluži labā situācijā pilnīgu populistu un, atvainojiet, ķēmu savaldīšanas aspektā, ja salīdzinām ar, piemēram, Bulgāriju vai Ungāriju, kur arī 2022. gadā notika parlamenta vēlēšanas.
2