Uzdāvinātie smiekli

"[..] svešais laipni raudzījās viņā maigām, brūnām acīm. Ja Tims bijis asāks vērotājs, viņš būtu pamanījis, ka kungam iepriekšējās svētdienās acis bija aukstas, blāvi zilas kā zivij. Taču Tims nebija ass vērotājs. Dzīve viņu vēl tikai mācīja par tādu kļūt.
Beidzot rūtainais kungs ierunājās par darījumu.
– Mans mīļais Tim, – viņš iesāka, – es grasos tev piedā­vāt naudu, cik vien tu gribi! Es nevaru to noskaitīt uz galda skanošās monētās. Toties varu tev piešķirt spēju laimēt jebku­rās derībās! Jebkurās, vai saproti?
Tims nomākts pamāja, tomēr uzmanīgi klausījās.
– Protams, šādas spējas es nepiešķiru tev par velti, to tu sapratīsi! Tām ir sava vērtība!
Atkal Tims pamāja ar galvu. Un tad uztraukts jautāja:
– Ko jūs par to prasāt?
Brīdi svešais vilcinājās un domīgs raudzījās Timā.
– Ko es prasu, tu gri-bi zi-nāt? – Viņš stiepa vārdus kā košļājamo gumiju. Bet tad vārdi sekoja cits citam, tā ka tos tikko varēja saprast:
– …praspartotavsmieklus!
Svešais gan manīja, ka bija runājis pārāk ātri un nesapro­tami.
Tāpēc viņš atkārtoja teikumu:
– Es prasu par to tavus smieklus!"
Džeimss Kriss. "Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli". Rīga: Liesma, 1970

Ārstus tas jau ir piemeklējis. Varbūt tāpēc, ka no viņu sniegtajiem pakalpojumiem mums izvairīties ir visgrūtāk. Kamēr vieni streiko pret saīsināto normālo darba laiku (šī apzīmējuma izgudrotājs ir sātanisks ģēnijs, vēlētos uzzināt, kurš tas bijis), citi savus amata pakalpojumus paralēli darbam valsts finansētajā veselības aprūpēs sistēmā piedāvā arī privātā kārtā. Un zināms jau, ka ieguvumi ir vērā ņemami – maksātspējīgiem vai vienkārši izmisuma bezizejā nonākušiem pacientiem vairs nav jādirn garās rindās, bet dakterīši var saņemt pēc savām prasmēm un nopelniem, nepazemojoties ar zatleriskām aploksnītēm, konjaciņiem un konfekšu kārbām.

Padomju laikā pastāvēja plaši apspriesta un visādi veicināta racionalizatoru šķira. Tie bija vīriņi un sieviņas, kas prata saskatīt vērtību kaut kādā sētmalē nomestā verķī, izdomāja tam pielietojumu un tādējādi vairoja panākumus sociālistiskajā sacensībā. Tos, kas šo pašu verķi aizvilktu mājās un sāktu pielietot privātā labuma gūšanai, nodēvētu jau pavisam citos vārdos, un par viņiem drīz vien sāktu interesēties "orgāni".

Racionalizācija mūsu pusē ir cieņā vēl aizvien, un viens tās piemērs ir tik acīmredzams, ka ikdienā varbūt paslīd garām tikpat nepamanīts kā istabā nejauši iemaldījies zilonis. Lai kāda nu tā beigu beigās būtu izdevusies un lai kāds arī būtu tajā esošā restorāna nosaukums vai ēdienkarte, tas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir liela, plaša un pa gabalu pamanāma ēka, ir labi. Ne tik labi šai pašai bibliotēkai ir tas, ka Birkerta projektētā celtne ir faktiski vienīgā šāda apjoma sabiedriskā ēka valstī un pilsētā, tāpēc ikreiz, kad jānotiek kādam samitam vai kongresam, ar fiziski un morāli pārāk šauro Kongresu namu nav diezgan, un pacietīgie lasītāji no bibliotēkas atkal ir jāizdzen, apmeklētāju plūsma jānovirza pa dienesta ieeju u.tml. Bet vismaz ir racionāli.

Toties racionāli vai vienkārši prātam neaptverami nav tas, ka Latvijas galvaspilsēta, jūgendstila metropole, "visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī", "pieliec mēli, Rīgu redzēsi" un mazā Parīze vēl aizvien ir pilsēta bez savas akustiskās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja. Taču, kā redzams no visapkārt valdošās rosības, arī šo trūkumu racionalizēt ir pagalam viegli – ja jau laikmetīgās mākslas izsalkušajiem valsts piedāvātajā rindā uz muzeju jāgaida vai visa mūžība, kā glābiņš nāk apsviedīgi ļaudis ar savām privātpraksēm. Un, raugi, būs mums pat ne viens, bet gan vairāki muzeji! Baumo, ka līdzīgā racionalizācijas kārtā pilsēta beidzot varētu tikt arī pie ilgi sapņotās koncertzāles.

Tikai nepārprotiet, man nav nekā iebilstama nedz pret privāti praktizējošiem ārstiem, nedz mākslu mīlošām un privātas mākslas darbu kolekcijas veidojošām vai mākslas darbu tapšanu atbalstošām personām. Apšaubāma, manuprāt, ir vienīgi vāji maskētā valstiskās varas vēlēšanās ar šādu racionalizāciju izšļūkt pa allaž tik ilgotā lētākā piedāvājuma ceļu, izliekoties nemanām vai patiesi un naivi nemanot, ka šādi tiek neatlaidīgi drupināta un deldēta šīs pašas varas spēja kaut jelko iespaidot, nozīmēt vai varēt.

Protams, allaž var iebilst, ka laikmetīgās mākslas muzejs vai akustiskā koncertzāle nav kaut kas tikpat neatliekami nepieciešams kā zobārsts vai akušieris. Mūsu Nacionālās bibliotēkas piemērs gan uzskatāmi parāda, ka valsts drošības lietas nepavisam nav viegli nošķiramas no noputējušām un šķietami vienīgi šauram pētnieku lokam interesantu grāmatu lapām, jo brīdī, kad Rīgā bija jāsarīko NATO dalībvalstu samits, par vienīgo piemēroto šāda vēriena militāri politiska pasākuma norises vietu nācās atzīt tieši dzejnieka izsapņota stikla kalna veidolā uzcelto zināšanu un kultūras templi. Nu jau, šķiet, vienīgi nejaušas sagadīšanās pēc tas nebija kaut kas privāts – kaut vai tādā ziņā kā uz privātas zemes dārgi būvētā un mūsu nodokļus apsaimniekojošā Valsts ieņēmumu dienesta ēka.

Nodokļus, protams, nepatīk maksāt nevienam, tāpēc var jau būt, ka šāds valstisko funkciju racionalizēšanas jeb savdabīgs publiskās un privātās partnerības ceļš ir vienīgā ievērības cienīgā mūsu valsts un nācijas izdzīvošanas stratēģija. Pēc līdzīgas shēmas kā gadījumā ar laikmetīgās mākslas muzeju itin sekmīgi turpmāk varētu darboties arī bērnudārzi un skolas, ugunsdzēsēji, valsts un pašvaldības policija, robežsardze un, protams, arī armija. Un tā pat nebūtu izdaudzinātā valsts nozagšana, tā nebūtu arī pārdošana, bet mīļi sirsnīga uzdāvināšana.