Foto no "Mirušo partijas" performances.
 
Komentārs
07.08.2023

Māksla spirinās arī diktatūras apstākļos

Komentē
1

Impulsu tālāk lasāmajam tekstam deva "Current Time TV" sižets 4. augustā par baltkrievu mākslinieka Vladislava Bohana akciju. Bohans, uzdodoties par valdošās partijas "Vienotā Krievija" reģionālās nodaļas pārstāvi, jūlija sākumā izsūtīja virknei skolu Kurskas apgabalā elektroniskās vēstules ar aicinājumu doties krusta gājienā ar lozungiem "Visu Krievijai!", "Dievs ir ar mums!" un līdzīgiem. Savukārt Smoļenskas apgabala skolas saņēma uzaicinājumu fotografēties ar paša Bohana portretu, turot plakātus "Vladislavs – mūsu varonis!", "Vladislavs – mūsu lepnums!". Pamatojums – šim Vladislavam it kā esot piešķirts Krievijas varoņa goda nosaukums. Jāpiezīmē, ka iepriekš Bohanam bija izdevies piedabūt vairākas skolas Maskavas apgabalā rīkot sestdienas talkas ar lozungiem "Darbs dara brīvu!" un "Viena tauta, viena nācija, viens vadonis!". Daļa no šiem norādījumiem arī tika godprātīgi izpildīta. Žurnālists jautā Bohanam, vai māksliniekam nav bijis kaut nedaudz žēl pedagogu, uz ko Bohans, manuprāt, pilnīgi pamatoti atcērt, ka nebija gan, jo, ja cilvēks var būt tik vienaldzīgi padevīgs un ja skolā (!) nevienam nerodas aizdomas, ka diezgan pazīstamo lozungu izcelsme ir nacistiskā Vācija, tad paši vainīgi.

Manuprāt, tas ir labs mākslas un politikas satikšanās veids. Tomēr šīs tikšanās ne vienmēr norit veiksmīgi. 4. augustā kļuva zināms, ka Krievijas opozīcijas politiķim Aleksejam Navaļnijam papildus deviņu gadu cietumsodam par citu apsūdzību piespriesti vēl deviņpadsmit gadi. Navaļnija tēls un liktenis tiek izmantots plaši un radoši. Piemēram, šīgada jūlijā lasīju tekstu, kurā "ChatGPT" Navaļnija vietā ģenerē atbildes uz jautājumiem par situācijām, ar kādām ieslodzītais var saskarties. "Iedomājies, ka tu ieej "būdā" (kamerā) un tev pie kājām nomet dvieli. Kā tu rīkosies?" Vai – ko teiksi, ja citi ieslodzītie atņem tev pārtiku utt. Jau lasīšanas brīdī šis teksts man šķita vismaz bezgaumīgs. Pat ja darba autors atbalsta Navaļniju, ir kaut kā cietsirdīgi par izejmateriālu ņemt situācijas, kuras, kā saka, nevienam nenovēlētu, un dot tās apspēlēt mākslīgajam intelektam.

Tas attiecas ne tikai uz politiku, bet arī uz vēsturi. Jūlijā karstas diskusijas izvērsās ap kādu Indijas filmu industrijas jaunumu "Bawaal", kurā mūsdienās dzīvojošie varoņi apmainās ar tādām atziņām kā "ikvienas attiecības piedzīvo savu Aušvicu". Kopumā man šķiet, ka mūsdienu Rietumu liberāļi ir kļuvuši pārlieku jūtīgi un sliecīgi uz cenzūru, tomēr šāda atsauce uz koncentrācijas nometni ir neapšaubāma nejēdzība. Nedz filmas veidotāji, nedz skatītāji Indijā, cik noprotams, tam nepiekrīt.

Par to, cik atšķirīga var būt izpratne par politikas un vēstures jēdzīgu interpretāciju, pārliecinājos, kad uzzināju par maija nogalē pieņemto Austrijas pilsētiņas Braunavas pie Innas pašvaldības lēmumu par to, kā rīkoties ar namu, kur Ādolfs Hitlers 1889. gadā īsu laiku īrēja istabu. Es varu iedomāties, ka pašām amatpersonām šķita ļoti politkorekti namā ierīkot vietu, kur policiju apmāca cilvēktiesībās, tomēr man tā šķiet kā pārcenšanās. Proti, pareizāk būtu gādāt, lai nams vienkārši nekļūst par vietu, kur neonacisti un līdzīgi plānprātiņi noliek ziedus, jo tik dedzīga vēstures pārrakstīšana jau kļūst, manuprāt, komiska. Ko nevar izmainīt, to nevajag mēģināt izmainīt.

Atgriežoties pie mākslas – "Tablet" jūlijā publicēja rakstu ar izteiksmīgu virsrakstu "Why Good Politics Makes for Bad Art" (aptuvens tulkojums: "Kāpēc labs politisks mērķis var novest pie sliktas mākslas"). Tekstā minēts izteiksmīgs piemērs tam, kā laika gaitā mainās cilvēku uzskati par to, kas ir spēcīgs situācijas attaisnojums mākslas darbā. Proti, ja mūsdienās par pašsaprotamu tiek uzskatīts, ka Spānijā pilsoņu kara šausmas visspēcīgāk portretētas Pablo Pikaso "Gernikā", tad trīsdesmito gadu nogalē daudzi republikāņi esot uzskatījuši, ka daudz tiešāk un skaidrāk runā Horacio Ferēras "Madride 1937 (Melnas lidmašīnas)", kuru mūsdienās zina vien retais. Laiks un jauns konteksts maina skatījumu uz to, cik veiksmīgs un izdevies bijis mākslinieka komentārs par viņam aktuālo politisko situāciju.

Gribu pastāstīt par kādu akciju 2020. gada pavasarī, kad epidemioloģiskās situācijas dēļ vara Krievijā aizliedza jebkādas publiskās aktivitātes. Radoši ļaudis nolēma rīkot demonstrāciju virtuālajā vidē, un apmēram 12 stundu garumā simtiem cilvēku sociālajās platformās ievietoja attēlus ar sevi un savu plakātu. Skaidrs, ka netrūka vienkāršu joku ("Visu varu virusologiem!") un bezrūpīgas paņirgāšanās par oficiālo diskursu ("Krievijai ir divi ienaidnieki – pečeņegi un polovcieši"), bet gribētos teikt, ka brīžiem tika sasniegts patiešām labs mākslinieciskās izteiksmes līmenis (kāds vīrietis ar plakātu "Es aizmirsu savu lozungu" vai cits, kurš rokās tur atritinātu tualetes papīru, uz kura uzrakstīts "Tas ir tualetes papīrs"). Lielākā daļa akcijas dalībnieku nebija profesionāli mākslinieki (dzejnieki, mūziķi utt.), bet radošais gars plauka un zēla. Skatoties no 2023. gada viedokļa – kas tas tāds vispār bija? Politiska performance? Bērnišķīga pigas rādīšana varai, kas 2023. gadā var izraisīt tikai skumju smaidu? Kur šie cilvēki ir šodien? Bija forši, un? Kur jūs esat tagad?

Skaidrs, ka daļa ir aizbraukusi no Krievijas un daļa ir apklususi. Tomēr arī tad, kad vienkārši asprātīgi un radoši cilvēki dodas reālā vai iekšējā emigrācijā, ir mākslinieki, kuri neklusē. Piemēram, 2017. gadā tapušās grupas "Mirušo partija" dalībnieki 2022. gada pavasarī rīkoja performances ar lozungiem "Krievijas varenība pieaug līdz ar kapu skaitu", "Mātes, jūsu bērni ir feiki ("viltus ziņas")!", "Krievi savējos neapbedī" (apspēlēts izteiciens "Krievi savējos karā nepamet") un vēl un vēl. Kremļa režīms šo un līdzīgas grupas diezgan veiksmīgi smacē, tomēr mans sakāmais ir par kaut ko citu. Māksla var būt spilgta un svētīga savā politiskajā vēstījumā arī tad, ja tā ir diezgan plakātiska – tiešā un pārnestā nozīmē. Nav pamata domāt, ka mākslai, kura vēlas izteikties par politiku, ir tas jādara kaut kā izsmalcināti, ar mājieniem un zemtekstiem. Varbūt tieši otrādi: ja ir, ko teikt, tad nevajag lieki samudrīt.

Es slikti pārzinu situāciju Latvijas radošo aprindu ekosistēmā, tomēr pamanīju, ka pagājušajā nedēļā svarīga tēma bija Nacionālā teātra vadībā notiekošais. Vēl ievēroju radošās inteliģences iniciēto Memorandu "Par Latvijas valstsnācijas interešu nodrošināšanu". Ja pareizi saprotu, tie ir šobrīd svarīgākie jautājumi, kuros notiek radošo un politiskās varas satikšanās un diskusijas. Un forma ir intervijas presei plus vēstules ar parakstiem? Labi dzīvojam.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!