Publicējam aktrises un dokumentālās filmas "Iļģuciema māsas" režisores Elitas Kļaviņas runu, kas tika nolasīta piketā "Nāves iemesls: sieviete" 25. aprīlī.
Kad pateicu kādai radiniecei, ka došos uz šo mītiņu, viņa atbildēja: "Dievs zina, vai ko panāksiet, jo tagad jau streiko visi – skolotāji, ārsti." Un es padomāju: tie taču nav atsevišķi stāsti, bet ļoti saistīti. Gan skolotāji, gan ārsti, gan sievietes – tie ir cilvēki. Baidos, ka mūsu valsts galvenā problēma ir tā, ka cilvēkus šeit nemīl. Cilvēks vienmēr var pagaidīt. Nevar gaidīt infrastruktūras objekti. Nevar gaidīt ielas, kurās "brālēna firmas" ar apbrīnojamu regularitāti lej asfaltu vienā un tajā pašā bedrē. Bet cilvēks var. Un jo īpaši sieviete.
Jo sievietes liktenis ir gaidīt un ciest. Mīlēt un ciest. Nāku no teātra vides, bet pat teātrī šī 19. un 20. gadsimta paradigma tiek lietota tikai ironiskā kārtā.
Man šodien jautāja, vai es pati esmu cietusi no vardarbības. Nē, es neesmu tieši cietusi no vardarbības, bet es ļoti ciešu no vienaldzības un totālā empātijas trūkuma, ko mēs valstī izrādām viens otram.
Es neesmu cietusi no vardarbības un tikai tāpēc stāvu šeit un varu tik sparīgi runāt. Bet es zinu – daudzas sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības, šeit neatnāks. Viņu ir daudz – tā ir katra trešā Latvijas sieviete. Tā var būt pārdevēja veikalā, kurā šodien iepirkos, ārste poliklīnikā, kurā šodien iegriezos. Daudzas no šīm sievietēm neies nekur, jo viņām ir kauns, bailes un neticība, ka tiks kādreiz sadzirdētas. Viņas savu sāpi piesardzīgi atklās kādā privātā sarunā vai arī vispār nepateiks neko, jo viņām ir kauns no sabiedrības nosodījuma. No tā, ka viņām teiks – pašas vainīgas, ka bijāt tik stulbas un apprecējāties ar varmāku. Tas ir šokējoši, cik daudz nosodījuma mūsu sabiedrībā izpelnās tieši upuris.
Neatnāks arī tās, kuras ir mirušas. Arī nosistās Jēkabpils sievietes te nebūs. Latvijā katru gadu vismaz piecas sievietes nogalina viņu partneri.
Neatnāks arī tās, kuras ģimenes vardarbības dēļ ir izdarījušas noziegumu un šobrīd ir cietumā. Veidojot dokumentālo filmu "Iļģuciema māsas", vairāk nekā gadu strādāju ar cietuma sievietēm, divus mēnešus cietumā biju katru dienu. Ieraudzīju to, ko nebiju gaidījusi ieraudzīt, jo sākotnēji gāju tur taisīt izrādi. Satiku Sarmīti, kura ir klapēta ar putekļu sūcēja stieni. Gintu, kuru vīrs regulāri žņaudza ar karatē jostu un pakļāva vardarbīgam seksam. Diānu, kas regulāri spīdzināta ar dakšu pie acs un bāžot galvu ūdens baļļā, un vēl un vēl. Tās ir detaļas, ko nevarētu izdomāt, ja tās nebūtu piedzīvotas. Katra otrā sieviete, ar ko man cietumā izdevās izveidot kontaktu, izrādījās cietusi no vardarbības ģimenē. Tur bija arī tiesu sistēmas un policijas pazemotas un neuzklausītas sievietes. Faktiski visas sievietes, ar ko runāju, bija neuzklausītas un nesadzirdētas.
Sadistiska spīdzināšana, pedofilija, seksuāla vardarbība, šķiet, ir daļa no Latvijas sieviešu, īpaši lauku reģionos dzīvojošo, ikdienas. Viņas stāsta, ka bieži kaimiņi, pat skolotāji, sociālie darbinieki nojauta, kas notiek mājās, bet neviens neko nedarīja un par to nerunāja, jo paši baidījās no varmākas atriebības. Līdz brīdim, kad notika traģēdija.
Filmā ir epizode, kur viena sieviete mierina otru, kura notiesāta par sava tēva, varmākas, slepkavību, ar vārdiem: "Tev būs labi, tu iznāksi ārā, un viņa vairs nebūs. Taviem bērniem nebūs jābaidās, tev būs miers."
Kāda cita saka: "Labi, tagad esmu cietumā, bet, kad iznākšu, viņš mani atradīs un nositīs, lai kurā Latvijas vietā es paslēptos. Mani atradīs un nositīs." Viņa to atkārto kā mantru.
Es ieraudzīju Iļģuciema cietumu kā vietu, kur var patverties no varmākas.
Es vēršos pie politiķiem, kuri gadiem liek šķēršļus Stambulas konvencijas ratifikācijai: aizsardzības ministre Ināra Mūrniece, ekonomikas ministre Ilze Indriksone, kultūras ministr Nauri Puntuli, satiksmes ministr Jāni Vitenberg, iekšlietu ministr Māri Kučinski, veselības ministre Līga Meņģelsone, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministr Māri Sprindžuk, zemkopības ministr Didzi Šmit – es vēršos pie jums. Jūs varat man neticēt, saukt to par aktrises uzstāšanos, bet aizejiet uz filmu, kino pustumsā ieskatieties acīs šīm sievietēm un godīgi atbildiet uz jautājumu: kā tieši Stambulas konvencijas neratificēšana var palīdzēt Latvijas valstij un šīm sievietēm? Vai jūs paši tam ticat?
Vai arī gadu gaitā šī konvencija kļuvusi par ērtu politisko rīku, lai vairotu politisko kapitālu, zem iluzoriem saukļiem apvienojot lētticīgākus vēlētājus? Šai konvencijai nav it nekāda sakara ar geju jautājumu. Starp citu, tā pieņemta pat valstīs, kur nav kopdzīves likuma. Bet jums ir izdevīgi šos jautājumus apvienot. Jums ir izdevīgi maldināt, sakot, ka konvencija apdraud tradicionālo ģimeni. Tieši kādā veidā apdraud? Kādā?
Jā, konvencijas ratificēšana varētu apdraudēt ģimeni, to ģimeni, kas patiesi ir Latvijā tradicionālā – sieviete, pakļauta varmākam, un bērni, kas to vēro un turpina varmākas un upura spēles savās ģimenēs nākotnē. Tieši to es redzēju cietumā. Lūk, tradicionālā Latvijas ģimene!
Es nesaprotu, kam ir jānotiek, lai mūs ņemtu nopietni, lai mēs būtu sadzirdētas. Vai tiešām zem šiem Ministru kabineta logiem jāsaliek sieviešu līķu kaudzes, lai jūs attaptos, ka vardarbība ir reāla? Tā ir reāla, tā ir reāla!
Es aicinu nekavējoties ratificēt Starptautisko konvenciju vardarbības novēršanai pret sievieti. Ieklausieties – tā ir konvencija vardarbības novēršanai pret sievieti un ģimenē! Es to šobrīd redzu kā vienīgo reālo soli šīs problēmas risināšanai Latvijā.
Zivs pūst no galvas – vardarbības akceptēšana un vilcināšanās to izskaust, kas šobrīd kļuvusi par sabiedrības normu, izriet no varas nevēlēšanās šo jautājumu aktualizēt.
Es vairs neticu un noraidu jebkuras atrunas par to, ka Stambulas konvencija nav pietiekami laba, ka mums ir savi likumi. Pirmkārt, mūsu likumi acīmredzot nav labi, jo tie nedarbojas. Pareizāk – varbūt likumi ir, bet to izpilde nedarbojas. Nebūs pirmā reize, kad Latvijā lietas sāk kustēties tikai ārēja, starptautiska spiediena rezultātā.
Otrkārt, nav jābūt politikas ekspertam, lai zinātu, ka jebkura konvencija ir plāns, rīcības dokuments, kuru var arī mainīt un pielāgot konkrētas valsts specifikai. No tās var pat atteikties, ja nu tā tiešām nestrādātu, bet šobrīd, kad esam pirmajā vietā Eiropā nosisto sieviešu skaita ziņā, atlikt konvencijas pieņemšanu ir neiedomājams politisks cinisms un cietsirdība.
Konvencijas ratifikācija būtu signāls, konkrēta apņemšanās pārraut vardarbības vilni, kas veļas pār Latvijas sievietēm, bērniem, ģimenēm.
Tas būtu signāls varmākam, ka viņš ir uz grauda un tiek vērots.
Tas būtu signāls sabiedrībai, ka vardarbība nav ģimenes privātā lieta.
Tas būtu iedrošinājums sievietēm, kuras šobrīd jūtas pamestas un piesmietas ne tikai varmāku dēļ, bet arī tāpēc, ka valstij neinteresē viņu likteņi.
Tā, protams, būtu arī atbildība. Bet vai gan valsts nav veidojums, kas radīts, lai aizsargātu cilvēkus ne tikai no ārējiem draudiem, bet arī no varmācības tās iekšienē? Jebkurā gadījumā –lai aizsargātu!
Tad dariet to!
13