Par seriālu "Aģentūra" (JRT, 2020)
Rūpīgi izvēlēti vārdi nav vienkārši apraksts, tie spēj ietekmēt uztveri un tādējādi mainīt aprakstītā nozīmi. To stipri emocionāli ekspresīvā manierē kādā "Aģentūras" sērijā dzīves rūdītais reklāmas tekstu autors Nifs (Vilis Daudziņš) klāsta jaunpienācējam, sausu datu un statistikas pielūdzējam Kārlim (Ritvars Logins). Šo epizodi atceros, domājot par to, ka gan Nacionālā Kino centra mājaslapā, gan sinonīmu vārdnīcā "seriāls" skaidrots kā daudzsēriju kinofilma. Tai pašā laikā ne vien Alvis Hermanis, bet arī, piemēram, tikko NKC konkursā atbalstītā seriāla "Emīlija" veidotāji savus projektus strikti dēvē par daudzsēriju mākslas filmām. Savulaik no šī apzīmējuma, kad tas vairāk saistījās ar PSRS laikā ražoto kino produkciju, mēs strikti vairījāmies, bet nu esam pie tā atgriezušies. Starptautiskā mērogā apzīmējumam "seriāls" reputācija aug – līdz ar kvalitāti un ieguldītajiem resursiem, un nu jau šķiet, ka tā ir gandrīz vai banalitāte – atzīmēt, ka mūsdienu seriāli nereti izrādās vērtīgāki, kinematogrāfiski bagātāki un radošajos risinājumos oriģinālāki nekā filmas. Latvijā līdz šim klājas stipri bēdīgāk (ar dažiem izņēmumiem), un šie daži izņēmumi tad arī uzreiz drošības labad piesavinās daudzsēriju mākslas filmas apzīmējumu – šī ir māksla, šis ir kino, lūdzu, nejauciet ar "Sirdsmīļo Moniku".
"Aģentūru" var kritizēt par daudz ko, bet tā nenoliedzami ir svaiga gaisa malks, ja uzlūkojam Latvijas seriālu ainavu. Cerams, ka jau pieminētais Nacionālā Kino centra konkurss, kurš pirmoreiz vērš uzmanību uz augstvērtīgu seriālu ražošanu un kurā tika pieteikts ievērojams projektu skaits, nākotnē notiks atkārtoti, jau apstiprinātie projekti pārtaps spēcīgos darbos un vārdu savienojums "Latvijas seriāls" zaudēs rūgto vecmodības, lētuma un konveijertipa aktierdarba pieskaņu, bet pagaidām – ir, kā ir. "Aģentūra" ir īpaša ar to, ka mums latviešu valodā beidzot ir daudzsēriju mākslas filma, kas ir likusi mieru vēsturei un pievērsusies Latvijas kinematogrāfā tik nabadzīgi atspoguļotam laika posmam kā mūsdienas. Pie tam, lai arī sociālos tīklus sašūpoja zināms šoks, uzzinot, ka par seriālu jāmaksā piecdesmit eiro, gribētos ticēt, ka ilgtermiņā ieguvums no uzdrošināšanās prasīt adekvātu samaksu par aktieru un komandas darbu varētu veicināt izpratni par to, ka pat mazbudžeta kino ir ļoti dārgs un, ja par to nemaksā skatītājs, tad par prieku radīt maksā pats veidotājs.
Vienīgais publiski pieejamais ieskats "Aģentūrā" ir darba reklāmas rullītis, kuru no ierastajiem treileriem un tīzeriem atšķir garums (vairāk par četrām minūtēm), kā arī stāsta sadrumstalotā daba. Esam pieraduši, ka reklāmas rullītis skaidri definē, kas un kā notiks, lakoniski izklāstot intriģējošāko un dinamiskāko no tā, ko piedāvās pati filma vai seriāls. Pirms "Aģentūras" noskatīšanās šķiet, ka šis treileris neko nepastāsta par pašu seriālu, tomēr desmit sērijas vēlāk ir pilnīgi skaidrs, ka patiesībā tas savu uzdevumu pilda perfekti. Seriāls ir tieši tāds, kā treileris sola.
Te ir laiska reklāmas aģentūra, kur darbs ir butaforiska izklaide starp sarunām par dzīvi – neviens projekts ne reizi netiek novests līdz galam, ne reizi aģentūrā neienāk klients un ne reizi darbu termiņi nemobilizē darbiniekus tik ļoti, lai viņi patiešām ķertos pie strādāšanas. Te ir ironija, ko reizēm var dēvēt par smalku, bet reizēm rodas sajūta, ka zemteksts tiek maukts kā ar āmuru pa pieri, trīsreiz atkārtots, izskaidrots un tad iesists skatītājā uz palikšanu. Tas mulsina, jo intervijās Alvis Hermanis norāda – nepatīkami, ka mūsdienu seriālus veido visām auditorijām saprotamus, pieminot hrestomātisko tanti no Bauskas, tomēr man šķiet – ja vien tante Bauskā neiemigs seriāla lēnīgā ritma dēļ, viņai viss tiks izskaidrots. Varbūt viņa pat uz mirkli sajutīsies gudrāka par seriāla varoņiem un tīksmi nosauks tos par lumpeņiem. Kaut vai epizodē, kurā reklāmai pārdevies dzejnieks ar iesauku Muris (Andris Keišs) iemīlējies ieslīd pie mūžam dzerošā, bet tomēr mākslai un tikai mākslai uzticīgā dzejnieka Roberta (Ģirts Krūmiņš), lai beidzot lepni nolasītu pa ilgiem laikiem uztapinātu dzejoli. Un, kad viņš ziedoniskā intonācijā deklamē: "It kā kopīgus svētkus svinam, / It kā kopīgas darbdienas," – gan jau arī tantei Bauskā top skaidrs, ka notrulinājies, nabags, reklāmā strādājot, vairs nemāk no sirds runāt, vien zagt svešus vārdus. Starp citu, arī "LSM.lv" publicētā Kitijas Balcares recenzija secina, ka "Aģentūra" jāskatās, lai netaptu par tādu cilvēku kā Keiša varonis: "Ir vērts, ja atšķirībā no Andra Keiša mūzu pazaudējušā dzejnieka Jāņa spējat palasīt kaut ko biezāku par žurnālu." Jā, viena no labākā mūsdienu Latvijas kinoaktiera (ja ne paša labākā) atveidotais tēls ir nomācoši viendimensionāla karikatūra par savu potenciālu izšķērdējušo pusmūža talantu, kurš kavē laiku, noskatoties uz aizejošo divdesmitgadnieču dibeniem un dažam arī paskrienot pakaļ. Lai arī liela daļa sēriju beidzas ar to, ko angliski dēvē par "cliffhanger" – izmet nosacītu āķi, lai radītu skatītājam vēlmi redzēt nākamo sēriju (Klauvējiens pie durvīm! Kas gan atnācis?), diezgan ātri top skaidrs, ka intrigas ir konstruētas vien sižeta virzības imitācijai, kamēr seriāla būtībā tiek svinēts, apcerēts vai nožēlots virzības trūkums – gan filozofiski, gan dramaturģiski.
Teorētiski šāds uzstādījums piederētos tam, ko pazīstam ar nosaukumu "slow cinema" jeb lēnais kino – kino, kur dominē ilgi kadri, formai un spilgtiem, bet minimālistiskiem izteiksmes līdzekļiem ir lielāka nozīme nekā naratīvam, notikumu ikdienišķība aizstāj asus sižeta pavērsienus un kura apzināti lēnais temps izaicina skatītāju, pārvēršot skatīšanos meditatīvā pieredzē. Lēnā kino meistaru vidū ir Bela Tars, Andrejs Tarkovskis, Rojs Andersons un galu galā – Laila Pakalniņa.
Vairāki skatītāji vilkuši paralēles ar Mikelandželo Antonioni darbiem, kas, jāatzīst, ir elegants kompliments nesen Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušiem jaunajiem operatoriem, kas darbojušies pieredzējuša reklāmu un mūzikas klipu režisora Mārtiņa Grauda vadībā. Lai arī titros Grauds parādās kā operators-inscenētājs un montāžas režisors, rodas aizdomas, ka kadra režija pilnībā atstāta Grauda un operatoru ziņā, kamēr Hermanis strādājis tieši ar aktieriem, kas, iespējams, skaidro brīžiem sajūtamo pretrunu starp darbību kadrā un paša kadra kompozīciju. Un, lai arī no vienas puses šo pārmēru cildinošo salīdzinājumu gribētos ignorēt, pastāv iespēja, ka Antonioni tiešām varētu būt bijis iedvesmas avots. Galu galā, ja domājam par vienu no izcilā režisora slavenākajiem darbiem – "L’Avventura" –, arī tā šķietami centrālais notikums ir jaunas sievietes neizskaidrojamā pazušana ("Aģentūras" pirmajā sērijā uzzinām, ka biroja sekretāre esot "izkūpējusi gaisā") un meklēšana norisinās tieši tikpat kūtri, redzot, ka ikvienam no varoņiem būtiskākas ir pašam savas sīkās raizes un krīzes, pie tam šo stāstu nepacietīgākie skatītāji jau Kannu kinofestivālā norakstīja par tādu, kur "nekas nenotiek", taču daudziem citiem tas apstiprināja, ka filmas spēks ne vienmēr balstās raitā un veikli savirpinātā sižetā.
Tomēr lēns kino nevar tapt ātri un nepārdomāti, tāpēc "Aģentūru" nevar dēvēt par lēno kino. Iespaids drīzāk liek domāt par "melno montāžu" – pirmo kino darba griezumu filmu ražošanas procesā, kad režisors, it sevišķi nepieredzējis režisors, kuram nav bijusi skaidra vīzija par galarezultātu, nespēj atteikties no visa liekā un tāpēc bieži, ja filma iecerēta, teiksim, 90 minūšu garumā, izveido savu subjektīvo trīs stundu garo vīziju par kopainu. Īstais darbs, ko dēvē par "kill your darlings" jeb "nogalināt mīļumiņus", sākas pēc tam. Procesa gaitā bieži nākas atzīt, ka, pat ja ainā vai kadrā bijis iecerēts spēcīgs vēstījums, tas, izrādās, nav nemaz tik spilgts un neko būtisku filmas sižetam nepiešķir. Lēnajam kino piederētos lēna un minimālistiska montāža, taču "Aģentūra" nekonsekventi velk kadrus un citkārt nogurdinoši lēkā starp tiem turpu šurpu ainas ietvaros – šķiet, cerot no katras situācijas izvilkt maksimāli dažādus rakursus un dažādas kvalitātes, bet vājākie neizbēgami mazina izteiksmīgāko un nozīmēm blīvāk piesātināto kadru ietekmi. Sarunā ar Ditu Rietumu Alvis Hermanis saka: "Mēs zinām, ka vienu un to pašu materiālu var montēt dažādos veidos. Mums ar Mārtiņu Graudu daudz svarīgāk ir nevis dzīt uz priekšu sižetu, bet ļaut, lai elpo aktieri. Jo, redz, mums ir tā "problēma", ka mums ir ļoti labi aktieri. Pirmās sērijas es biju uzrakstījis uz papīra un iztēlojies, ka sēriju garums būs daudz īsāks. Tomēr montāžas procesā viss kļuva daudz garāks. Mūsu aktieri ir tik labi, ka ir vērts viņus rādīt ne tikai tad, kad viņi kaut ko runā, bet arī tad, kad viņi nerunā. Teiksim, ja būtu viduvēji aktieri, tad to visu varētu samontēt uz pusi īsāk."
Šis apgalvojums ir ne vairāk, ne mazāk kā absurds. Kino ir aktieru, operatora, režisora, montāžas un vēl daudzu dažādu darbu summa, un izvirzīt par montāžas uzdevumu iespēju "ilgāk paskatīties uz aktieriem", pie tam šādu lēmumu pieņemt, apzinoties, ka scenārija noteikumi paģēr ko citu, nozīmē cita starpā nevis atlasīt labāko un spožāko aktierdarbu parādi, bet jau atkal nogremdēt izcilus brīžus viduvēju brīžu jūrā. Piekrītu, ka vairākās vietās garākas montāžas sekvences, kur seriāla varoņi parādās vienatnē, ārpus biroja, atmosfēriskā vidē, ko paspilgtina brīnišķīgi izvēlēta mūzika, sniedz atelpu no mūžīgajiem dialogiem un ļauj aktieriem demonstrēt savu ķermeniskumu, izraujoties no apnicīgā "runājošo galvu" kadrējuma, savukārt sarunas – būsim godīgi – lielākoties varētu būt īsākas gan dzīvē, gan kino. Galu galā pats pirmais kino likums, kas kino atšķir cita starpā arī no sliktiem seriāliem, ir: rādi, nevis izstāsti (show, don’t tell).
Seriālam norādīti vairāki scenārija autori – pats Hermanis, Jānis Joņevs un JRT aktieri, tādēļ var tikai minēt, kuram autoram pienākas nopelni par konkrētiem dramaturģiskiem risinājumiem, tomēr, domājot par Joņeva līdzšinējo daiļradi, šķiet, ka rakstnieks un dramaturgs līdz šim vienmēr izcēlies ar empātisku un saudzīgu autora balsi, kas nepieļauj nežēlīgu kariķēšanu, jo allaž aizliek labu vārdu par saviem cilvēciski vājajiem un nepilnīgajiem varoņiem. Šāda atbruņojoša godīguma "Aģentūrā" nav – varbūt tāpēc, ka tēli nelīdzinās cilvēkiem, bet gan simboliem vai vismaz apgalvojumiem par pasauli, kurā dzīvojam. Šie apgalvojumi, kuriem var piekrist vai arī nepiekrist, balansē uz trauslas robežas starp klišeju un trāpīgu novērojumu, un tālākais jau atkarīgs no režisora un aktiera kopējās veiksmes un meistarības. Jau tapušajās recenzijās zem tanka tiek mesti JRT aktiermeistarības studenti, minot, ka jauniešiem vēl trūkst filmēšanās pieredzes. Tomēr viņiem šajā seriālā drīzāk visvairāk uzdots atveidot kāda priekšstatu par paaudzi, nevis īstus un dzīvus cilvēkus, un līdz ar to, uz mirkli aizņemoties leksiku no attiecīgās paaudzes, jāsaka, ka daudzi momenti ir krindžīgi. Kādā sērijā šie nolaizītie jaunieši – pieklājīgie un koptie zēni un šaurās kleitiņās iežmiegtās jaunās sievietes uz spiciem papēžiem – paziņo, ka viņu iemīļotās ballīšu vietas esot "Aleponija" un "Čē", atgādinot, cik maz mēs viens par otru zinām. Tiesa, Marta Jančevska ir pārliecinoša projektu vadītājas juniores Danielas Esteres lomā. Arī tas nenoliedzami ir tipāžs – jauna un ambicioza sieviete savā pirmajā nopietnajā darbavietā, kurai acīmredzami darba pienākumi rūp daudz vairāk nekā visiem citiem, kura katram no šiem neuzņēmīgajiem radošajiem ļaudīm meklē citu pieeju, manipulē augstāku mērķu vārdā, un šis augstākais mērķis, protams, ir pierādīt, ka viņa nav nekāda biroja dekorācija vai "jauna sieviete", bet gan spējīga profesionāle. Viena no viņas tēla iezīmēm ir jaunība, kamēr citos tēlos tā pārvērsta par vadošo rakstura īpašību.
Varbūt visnotaļ nopietni pasniegtās sižeta detaļas – dvīņu māsas parādīšanās, bēgšana no kāzām, jaunībā pamestie bērni, zīlnieces pareģojumi un negaidīti atklātie asins traipi nozieguma vietā – ieplānotas kā metaironija par seriālu dabu. Tomēr kombinācijā ar mēģinājumu iesmiet par radošajās industrijās strādājošo vidusslāņa rīdzinieku ikdienu un izklaidēm (uzmācīgie "Bites" pārdošanas aģenti, performanču māksla, ajavaskas rituāls, drēbju mainīšanas ballītes, inovatīvas skaistumkopšanas procedūras, supošana, beigbederiski vājprātīgu ideju pičošana) tās mulsina, liekot uzdot jautājumus par šo it kā melodramatisko pavērsienu jēgu. Ja tie nav domāti nopietni, kāpēc rodas sajūta, ka tiek cerēts no šīm klišejām izsist sižetu?
Laikam, videi un vietai radniecīgie notikumi savukārt vairāk kalpo kā ilustrācija vai nu jaunības naivumam, vai arī pusmūža krīzes izpausmēm atbilstoši dzimumlomām, un tajos ik pa brīdim iedzirkstī trāpīgs un patīkams humors vai vismaz skarba kritika. Tomēr tas, kas, manuprāt, "Aģentūru" dara cilvēcisku un atgādina, kāpēc esam sapulcējušies pie datora ekrāniem, ir brīnišķīgie, pašironiskie mirkļi, kas atsaucas uz pašu "Aģentūru". ""Motociklu vasara" – tas ir labākais latviešu kino," saka viens no varoņiem, ietur nelielu pauzi un bilst: "Līdz šim." Un es labticīgi ķiķinu, cerot, ka tas, ko intervijās sarunājis Alvis Hermanis, ir tīrā izklaide publicitātei – jo, re, viņš var atļauties būt pašironisks. "Kaut kāds meksikāņu seriāls tagad mums te?" apmulsis jautā Znotiņa varonis, uzzinot par bijušās sievas jaunībā pamesto bērnu. Un atsauce uz "teātri, kas kādreiz te bijis" šajā savādajā reklāmas aģentūrā, kuras logo ir melns kvadrāts, izskan bieži, taču kulmināciju tā piedzīvo brīdī, kad Znotiņa Bruno un Jančevskas Daniela Estere ieklīst nez kāpēc pilnībā izgaismotajā pamestā teātra zālē un Bruno jautā Danielai, vai viņa vispār iet uz teātri. Daniela, protams, atbild, ka viņa skatās tikai seriālus. Atsevišķa joku plejāde veltīta tēmai "šis seriāls ir melnbalts", piemēram, Ivara Krasta attēlotais dizainers Henrijs domīgi pēta krāsu paleti, Marijas Linartes un Jevgēnija Isajeva izmeklētāju duo secina, ka Gunas Zariņas Dina ir mākslinieciska personība, jo viņas telefonā atrodamie foto ir melnbalti, bet Daudziņa tekstu autors demonstrē, kā kafijas traips melnbaltā attēlā varētu izskatīties pēc asinīm.
Diemžēl daudzas ainas ievelkoties pazaudē savu potenciālu. Un tādēļ nereti liekas, ka mēs skatāmies nevis kino, seriālu vai pat teātri, bet gan nebeidzamu etīžu virteni, kur aktieri dara tieši to, kas jādara, kad viņiem tiek lūgts improvizēt, – proti, neapstājas. Kino no teātra atšķiras ar to, ka teātrī aktieris nezaudē kontroli pār notiekošo – vienu garu "kadru" viņš piedzīvo hronoloģiski. Savukārt kino ar saviem mūžīgajiem lūgumiem atkārtot, izdarīt to pašu, filmējot no cita rakursa, filmējot ainas un pat kadrus jauktā secībā, dezorientē pat ļoti profesionālu aktieri un atņem iespēju redzēt izdarīto no malas, tādējādi kopainu spēj redzēt un sajust tikai un vienīgi pats režisors. Tādēļ arī pat vislieliskākie aktieri (tostarp gandrīz visi JRT aktieri, kas ir filmējušies) reizēm neizbēgami nokļūst kinodarbos, kur viņu tēlojums šķiet neizskaidrojami vājš. Tādēļ "Aģentūru" ir grūti nostatīt līdzās brīnišķīgajām JRT izrādēm, kuru veidošanā paši aktieri ir piedalījušies vismaz ar tikpat lielu atdevi kā režisors. Tā ir medija specifika, un medija noteikumus režisors var lauzt, taču vispirms tie jāapgūst praksē.
Skatoties "Aģentūru", iedomājos par citu slēgtās pasaules laikā tapušo teātra un kino hibrīdu, kur stāstu lielā mērā radīja un veidoja paši aktieri, proti – režisora Matīsa Kažas, Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa "Kino un mēs". Šis salīdzinoši nepretenciozais darbs sakausējis teātra un kino principus, radoši izmantojot katra medija iespējas kā papildinājumu otram – kadrējums reizēm apmāna skatītāju, noslēpj detaļas, reizēm atklāj ko negaidītu, liekot aktieriem dejot ar kameru un sajust vienam otru, savukārt no teātra palicis viengabalainums, klātbūtnes efekts un (ārpus kadra) montāžas izslēgšana no spēles. Hermanis vairākās intervijās uzsvēris, kā producenta klātbūtne negatīvi ietekmē kino un cik labi, ka viņi strādājuši "bez vagara". Bet aina, ko iezīmē Alvis Hermanis, ir Holivudas konveijera filmu problēma. Latvijā nav gadījies dzirdēt par to, kā producenti režisoriem apcērp spārnus, gluži otrādi – viņi ir pacietīgi partneri, kas cīnās par savu režisoru radošo redzējumu. Ja nu reizēm gadās pa kādam diktatoram, tie visbiežāk ir paši režisori. Iespējams, "Aģentūra" producenta drošajās rokās būtu ieguvusi vairāk laika pēcapstrādei un līdz ar to zustu šī sasteigtības un haosa piegarša.
Alvis Hermanis pats ir zīmols un galu galā arī dižs reklāmists, kura radītā stratēģija teātra mirklīgai pārbrendošanai būs ļāvusi JRT izdzīvot krīzes laiku. Turklāt katrā intervijā, kur pieminēta "Aģentūra", viņš apgalvo, ka šī daudzsēriju kinofilma esot nepolitkorekta, tik nepolitkorekta, ka to nerādītu pat televīzija. Un pasaulē, kur mākslā esam redzējuši, šķiet, teju visu, rodas milzu ziņkāre noskaidrot – kādas tad robežas tiek pārkāptas un kādas provokācijas mūs sagaida? Maksāsim un uzzināsim. Patiesībā jau nekādas. Ja Džilindžers ap tūkstošgades miju centās šokēt skatītāju, dancinot pa skatuvi jaunas aktrises kailām krūtīm, tad Hermanis 2020. gadā tās izģērbj vien līdz veļai "tīri acu pamielošanai". Ir tāda spēle – iedzert katru reizi, kad seriālā atkārtojas konkrēta lieta. Visefektīvākais apreibināšanās veids, skatoties "Aģentūru", būtu iedzert brīžos, kad kāds varonis nolemj detalizēti izstāstīt kādu vispārzināmu mūsdienu leģendu, savu sapni, personīgo vēsturi vai vismaz anekdoti. Iedzert katrreiz, kad sieviete zem 30 demonstrē krūšturi vai peņuāru, būtu otra efektīvākā metode.
Vai tad mums maz vīrieškārtas mākslinieku, kas uzskata, ka vīrieti daiļo vārdi, bet sievieti – mežģīnes? Neiesim jau ikreiz krūšturus dedzināt. Otrs elements, kas man iespiedies atmiņā kā potenciāli politnekorekti interpretējams, ir kādā sērijā izmantotā frāze, aicinot uz mierīgāku attieksmi pret līdzcilvēkiem: "Beidz mūs visus drāzt! Neesi nekāda Grēta Tūnberga!" Pusmūža vīru nīgrums pret padsmitgadīgu klimata aktīvisti nešaubīgi ir vēl viena precīzi uzķerta laikmeta zīme. Tomēr nespēja pieņemt, ka pasaule mainās, pati par sevi nav ne drosmes, ne dumpīguma izpausme, vien nostalģija pēc laikiem, kad tie drosmīgie un dumpīgie bijām mēs paši.
8