Tas nav putns

xxx

Ziņās raksta, ka jāsamierinās – karš atnāks arī pie mums
Bet ziņās neraksta – kā
Un tāpēc mēs turpinām tikties savos balti krāsotajos centra dzīvokļos, mēs aizvien ejam dejot, mēs aizvien nelaimīgi iemīlamies, mēs plānojam kā aizbrauksim uz Berlīni, kā apciemosim manu mammu, kā pārdzīvosim ziemu, mēs aizvien dzeram vīnu ar kolu ne vairāk ne mazāk kā gada sākumā, mēs aizvien
Arī tagad mēs aizvien
Un ir nakts, un ir auksti, kaut ir tikai septembra sākums, un Viesturdārzā skan Jumprava – "Vēlreiz", un tu saki: "Visas mīlestības beidzas ar izmisumu"
Es nevaru noliegt, tev piestāv šis fatālisms
Un varbūt tev taisnība, bet gribu tev atgādināt – daži izmisumi beidzas ar mīlestību
Un, mīļā, klau, vienīgais, kas man rūp, ir atnākt pie tevis ciemos dienā, kad iegrūs tavas istabas griesti
Jo es labāk simtreiz no jauna pārdzīvošu savu dzīvi, nekā rakstīšu tev elēģiju

tas nav putns, vai tu neredzi? (to nie ptak)

Viņa dejo acīm aizvērtām.
Pasaule ir saprotama un skaidra,
kad aizver acis,
kad saulē aizver acis,
pasaule kļūst oranža un dzeltena,
tieši tāda kā marmelādes gabaliņi,
citronu un apelsīnu daiviņas,
kuras nopirks mamma, kad brauksiet uz jūru.

Pasaule ir vienkārša.
Cilvēks piedzimst.
Cilvēks iemācās līst, tad rāpot,
līdz pieceļas kājās.
Tad cilvēks dejo.

Viņa dejo acīm aizvērtām ap istabas galdu
“to nie ptak czy nie widzisz
to nie jest ptak
ona to nie ptak
to nie jest ptak czy nie widzisz”

Pasaule ir saprotama un skaidra.
Viņa izskries pagalmā un noplūks visas pienenes,
lai tās neizmērcētu lietus. Un tad dosies laukā
un gaidīs, līdz sacelsies vējš. Un tad viņa dejos.
Un arī vējš dejos. Kad aizver acis
pasaule kļūst par šalkoņu.

Viņa dejo acīm aizvērtām pagalma vidū.
Pasaule ir vienkārša, kad aizver acis,
pasaule nostājas blakus.

xxx

I 

atlaižu rokas vaļā
atris mezgli pūķis paceļas augstu gaisā
zils nēzdodziņš
noslauka krītošās zvaigznes

tik daudz brīvas vietas
mēs varam norunāt tikšanos
ikkatrā no tām

II 
un nakts piepeši izplēn
it kā kāds būtu piepeši atvēris logu
atklādams skatienam pasaules kailo
augumu
kas piekļāvies miegam

mīkstas sūnas
ap dusošiem akmeņiem
sega kas dzen tevī saknes

vēl ir laiks
elpa seko elpai
saaug kopā Pangeja
sadzīst upju brūces; attālums
ir tikai nejaušība
zemes kodols to zin
arī zvaigznes

kustība
ir tikai nejaušība

xxx

kurā istabā lai eju klusēt
viss tik pievildzis ar mani
sienas lobās no mitruma
atklājot cieši sakostus zobus
kur
lai es slēpjos
lietas uz galda
lietas kurām nav savas vietas
pazūdot interesei zūd arī nozīme
vieglāk ir aiziet prom
uz citām mājām
kur tas viss uz tevi tik ļoti
neattiecas
bet šodien es esmu
šeit
tukšas lietas kā garozas
noklāj visas virsmas
es varu tajās izlasīt sevi
savas kustības
kā vētra kas pāriet
aiz sevis atstādama lūžņus

klusums ir pilns
ar lietām kas gaida
kad tām kāds pievērsīs uzmanību

xxx

ausu ļipiņas zemeņu ledenes
kā cukurs tik saldas un kad tu aizej
tu paņem tās līdzi
ausu ļipiņas zemeņu ledenes
kā kokonā tavā ādā es ietinos
silti
bet vienmēr par ātru tu aizej
un es palieku jēla vēl nesadzijusi
mana jaunā āda

mani nervi atsegti jutīgi gaisma
ir pārāk spoža un auksta
mana jaunā āda mana dzīstošā āda
gaida kad atkal pienāks tā nakts
kad tu apsegsi mani
tu
sniegs

un lai arī brīžam viss kļūst tik rūgti
vēl kaut kur šajā pilsētā
ausu ļipiņas zemeņu ledenes
kaut kur šajā pilsētā mirkli pirms miega
tavi siltie pirksti man raksta
skauju

es negaidu ziemu
es gaidu kad snigs

xxx

šo ņirboņu zem savas ādas
es atpazīstu tā ir vieglākā
no pārtapšanām kurā kļūstu
es par putnu