Dzelme

varbūt citu reizi

no manis kā gari taustekņi izlien ilgas
un snaikstās gar tavu ēnu
kaut tevis te sen vairs nav
ir palicis tikai dīvānā ieņurcīts siltums
un atbalsis manā galvā kas saka

varbūt citu reizi
varbūt citu reizi

un es kā jukušais šķirstu lapas grāmatai
ātrāk kā spēju saskatīt burtus
lai nonāktu līdz tai vietai
kur tu man vairs nesaki

varbūt citu reizi
varbūt citu reizi

balti pelni birst no debesīm
es esmu alabastra skulptūra
atstāta kā mierinājums tiem
kuri gaida kad tiem atbildēs ko citu kā

pār-tapšana

man pietiktu ar vienu sauju jūras
lai es varētu apstāties
un skatīties kā manas plaukstas
lēnām apaug ar smiltīm

un kamēr mans atspulgs lēnām
saaugs kopā ar debesīm
no manām pēdām siltas
zemē ievīsies saknes

mani mati izstiepsies gari
līdz to gali slaucīs putekļus
sakritušus manu locītavu līkumos
no tiem izsprauksies zaļas lapas

un garām ies mazi bērni un sacīs
redziet tur
mazu peļķi par jūru sajaucis
jau veselu mūžību lēnās šūpās
sēru vītols nes visu debesu smagumu
savā saujā

uz soliņa 

es sēžu uz soliņa ezera krastā
par mani atkal ķērc vārnas
es klausos un minu
ko tās par mani saka

es sēžu uz soliņa ezera krastā
no manis lēni izgaro pilsētas dvaka
uz ceļa pa kuru es nācu
mani soļi ir ievilkuši jaunus un jaunus vārdus
tie sastājas teikumos

es sataustu aizvērtām acīm
cik tuvu manai sejai aizbrāžas vējš
tas nāk no svešas puses
un stāsta kaut ko svešā mēlē

es sēžu uz soliņa ezera krastā
līdz pat horizonta malai nevienas pašas
siltasiņu būtnes
ir marts
mums visiem trūkst asiņu

šis brīdis ir smiltīs ievilkta zīme
kuru drīz jau aizrakstīs sveši soļi
tie rakstīs jaunus un jaunus vārdus
kas sastāsies teikumā
un teiks to pašu atkal un atkal

es sēžu uz soliņa ezera krastā

mazās nāriņas 

mazo nāriņu pulks kā zušu orda peld pret straumi
tumsa ir bieza kā pārrūdzis piens un tikpat rūgta
nav vajadzīgs mēness lai noteiktu ceļu
viņu acis redz cauri naktij
viņu acis redz cauri klintīm
viņu acis kā jāņtārpiņi vīd viļņos
un lūkojas cauri piekrastes māju sienām

viņas sastellē sevi kā kolāžas
māju cietajās sienās izsekodamas soļus
un grimases viņas tās piemēra
kā piemēra kleitas un kurpes

viņas mūžīgi aizmirst un attopas
kaulainas kā izskaloti koku prauli
bālām sejām kurās vaibsti slīd
kā ūdenī izlijis benzīns

mazo nāriņu pulks peld gar krastu
un lasa krasta ļaužu atstātajos soļos
ierakstītas ceļazīmes
tad viņas tās izšuj jūras dzelmē
un spēlē cilvēkos

viņas pārtiek no maziem pusmēnešiem
lāsītēm un oļiem kas krāsoti
rozā oranžās un baltās krāsās
atkal un atkal sevi mānot
ka tie viņām iemācīs staigāt

mazās nāriņas peld gar manu māju
es jūtu kā tās mani vēro
kad es ēdu savus pusmēnešus
lāsītes un oļus kas krāsoti
rozā oranžās un baltās krāsās

kad es atkal un atkal sevi mānu
ka tie mani iemācīs
mierīgi elpot

sals 

ziemeļu aukstums
tāds kas aizaug līdz kaulam
un arī tad kad tu skaties
kā rentgena stariem man tieši iekšā

mēs esam aukstasiņu būtnes
peldam viens otram līdzās
gaismā ko atstaro vakarnakt
sasnigušais sniegs

pirksti neaizsniedz to
pēc kā tiecas
vienmēr paliek asa robeža
kas nodalīs tevi no manis