Sunāns vuordā Sunāns

Par komiksu "Sunāns breiveibā" (autore Laura Melne, māksliniece Vivianna Maria Stanislavska, latgaliešu kultūras kustība "Volūda", 2023)  

Ar "pirmoreiz latgaliski" diezgan bieži tiek apzīmēti dažādi risinājumi, kas ļauj latgaliešu valodu un identitāti tuvināt ikdienas lietojumam, aicinot to uztvert kā sadzīves sastāvdaļu. Piemēram, latgaliešu valodas izvēle atsevišķos bankomātos; iespēja izvēlēties latgaliski runājošu "Waze" balsi; dažādas etiķetes uz pārtikas precēm (kafija, maize, alkoholiskie dzērieni utt.); ceļazīmes latgaliski Latgales reģionā; pirmais latgaliešu seriāls "Fati"; kā arī 2010. gadā pēc privātas iniciatīvas radītais karogs, kas šogad bez heraldiskā zīmējuma apstiprināts oficiāli, – un tagad skaļi izskanējis, ka pirmoreiz latgaliski tapis arī komikss. Es gan negribētu Lauras Melnes un Viviannas Marias Stanislavskas kopīgi radīto mākslasdarbu "Sunāns breiveibā" virknēt līdzās citām salīdzinoši pragmatiskām latgaliešu valodas un kultūras atdzīvināšanas un lietošanas iniciatīvām, jo, pirmkārt, "Sunāns breiveibā" apvieno oriģinālu un ļoti radošu autoru skatījumu un, otrkārt, grāmatai ir augstvērtīgs mākslinieciskais izpildījums, kas to a priori pārceļ citā uztveres līmenī.

Nedaudz atkāpjoties no pārdomām par "Sunāns breiveibā", ir svarīgi ieskicēt dažus vēsturiskajā pieredzē balstītus procesus, kas varētu būt noderīgi, domājot gan par šo komiksu, gan par latgaliešu literatūru vispār. Bieži esmu dzirdējusi jautājumu par to, cik grāmatu latgaliski vidēji iznāk gadā. Šāda uzskaite ir apgrūtināts uzdevums, jo latgaliešu rakstu valoda likumā tiek uzskatīta par latviešu valodas vēsturisko paveidu, kas nozīmē, ka Latvijas valsts to apņēmusies sargāt un attīstīt, ietverot to Valsts valodas likuma pantā 3.4. Tātad latgaliski izdotās grāmatas tiek uzskatītas par latviešu valodā iznākušām un netiek uzskaitītas atsevišķi. Dažādos pētījumos konstatēts, ka latgaliski runā apmēram 165 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet no tiem tikai apmēram 50–100 cilvēku (precīzu datu trūkst) pārzina latgaliešu valodas pareizrakstību prasmīga lietotāja līmenī. Savukārt latgaliešu literatūras izdošanai nav vienas specializētas, mūsdienīgas izdevniecības.

Latgaliešu valoda veidojusies kā savdabīga atbilde uz Latgales novada atšķirīgo kultūrvēstures ritējumu (17. gs. Latgales teritorija bija strīdus ābols starp zviedriem un poļiem, 18. gs. tā tika pievienota Krievijas impērijas Vitebskas guberņai), un valodas attīstību nemitīgi ietekmējuši ilgstoši sociāli politiskie procesi (latīņu burtu drukas aizliegums (1865–1904), Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms (1934–1940), padomju okupācija (1945–1990)), un faktiski tikai kopš Trešās Atmodas latgaliešu valoda tiek aktīvi un mērķtiecīgi attīstīta. Latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumi izstrādāti un pieņemti 1929. gadā (t.s. vecā jeb katoļu garīdznieka Pītera Stroda izstrādātā ortogrāfija, kurā lietots diftongs Õ) un pārskatīti 2007. gadā (t.s. jaunā ortogrāfija, kurā lietots diftongs UO). Cīņas starp veco un jauno ortogrāfiju nereti kļūst par galveno tēmu, kas plaši apspriesta Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu Latgales apakškomisijā, retāk publiski pievēršoties tādiem jautājumiem kā, piemēram, vardarbība ģimenē vai reģiona sociālekonomiskās situācijas uzlabošana. Latgaliešu literatūra (un valoda kā tās instruments) šobrīd ir vienīgais veids, kas ļauj vēstīt par Latgales identitāti tās autentiskajā skanējumā un mākslinieciskajā tonalitātē, mēģinot caur to atgādināt arī par savu esību un vēlmi būt iesaistītiem nacionālajās mākslas norisēs.

Rakstnieces Lauras Melnes un mākslinieces Viviannas Marias Stanislavskas kopīgi radītais komikss "Sunāns breiveibā" ir efektīva komunikācijas forma starp dažādām paaudzēm un pieredzēm. Tajā veiksmīgi sadalītas arī atbildības jomas starp abām autorēm, ļaujot gan tekstam, gan ilustrācijai saglabāt pašpietiekamību. Grāmatas nosaukums man rada asociācijas ar "Florence + the Machine" dziesmu "Dog days are over" un sasaucas ar latgaliešu kultūrā noturīgo suņa simbolu. Pirmkārt, aiz vārda "suņs" slēpjas nemitīga kustība, darbība un darbošanās, nereti – bez izaugsmes iespējām, ko ilustrē tādi sakāmvārdi kā "suņam suņa vīta", "suņam suņa smierts" vai "kas suņam asti ceļs, ka na pats" utt. Otrkārt, arī viens no mūsdienu latgaliešu literātiem Raibīs (Oskars Orlovs) sākotnēji sevi dēvēja par "Raibais suņs", taču laika gaitā pseidonīma otrā daļa tika atmesta. Sunāns jeb Sunēns nes divas nozīmes – tas aktualizē komiksa galvenā varoņa bērnišķīgo aizrautību un tiek lietots ar personvārda nozīmi, uzsverot piederību nevis sievietei (kucēns, kuces bērns), bet vīrietim (sunēns, suņa bērns): "Sunāns vuordā Sunāns. Smīkleigi. Tod jau mani mozu vajadzēja nūsaukt par kačalānu vuordā Kačalāns. Jūceigi. Jius tī Reigā vysi taidi jūceigi?" Protams, latgaliešu kultūra ir patriarhāla kultūra, to ir noteicis savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums un no tā izrietošā vajadzība veidot tādu tēlu sistēmu, kas atbilst vispārpieņemtajam naratīvam. Neaizmirsīsim, ka arī latgaliešu kultūras gada balvai ir vīrieša vārds – "Boņuks" no vārda "Bonifācijs". Piebildīšu, ka arī ikoniskajam Jāņa Klīdzēja romāna "Cilvēka bērns" (1956) radītajam Boņuka tēlam vienmēr līdzās ir suņuks Žiks.

Lai izprastu latgaliešu literatūru un mākslu, ir nepieciešamas vismaz nelielas zināšanas par aktuālo norišu kontekstu. Man ir sajūta, ka Laura Melne ļoti smalki ironizē gan par tām lietām, kas notiek latgaliešu kultūras virtuvē (nespēja sadzīvot, konstruktīvu un saprotošu līderu trūkums, populisms, pārāk daudz diskusiju un pārāk maz produktīvas sadarbības), gan par to, kā latgaliešu valoda, literatūra un citas Latgales norises tiek uztvertas publiski valsts mērogā (aizņemtības sajūta, remonts vai reformas, attālums, žogs kā fizisks šķērslis un žogs kā aizspriedumi, no kuriem vajag "izrakties ārā"). To, manuprāt, lieliski atklāj divas Sunāna identitātes – Sunāns kopā ar cilvēkiem (varas vertikāle), pārceļoties no pilsētas uz laukiem, un Sunāns, kas risina savas attiecības ar "vietējo eliti" (horizontālā varas struktūra) – kaķiem: "Eisumā par situaceju. Tys zvārs runoj latgaliski, i ar jū pat ir īspiejams sasarunuot. Tuos ir vīneiguos lobuos viests."

Nav jau arī tā, ka ironija un sarkasms būtu kaut kas latgaliešiem svešs. Ironija latgaliešu daiļliteratūrā aktualizēta Valentina Lukaševiča dzejā, arī Oskara Seiksta tekstos, nedaudz to izmantojis arī Juoņs Ryučāns, ļoti – jau minētais Raibīs. Arī Einārs Pelšs (lai gan neesmu pārliecināta, ka drīkstu viņu tik viennozīmīgi pieskaitīt latgaliešu literatūrai). Nojaušams traģiskums un histērisku smieklu klusināts skanējums, absurda nojausmas un humora tonalitātes, naivuma noskaņa un aizvainojuma priekšnojautas, absolūta ticība un absolūts noliegums – tās ir tikai dažas no pretišķībām, kuras iespējams atrast gandrīz jebkurā latgaliešu daiļliteratūras tekstā, izņemot bērnu literatūru, kas top klusinātos dzīves sajūtu toņos, savā ziņā varbūt sargot bērnus no tā, kādas jukas var sākties no viena nepareiza diftonga lietošanas. Lai gan man, protams, kā aktīvai šīs valodas lietotājai daudz svarīgāk šķiet nodrošināt Latgales autentiskās pasaules izjūtas un valodas dzīvotspēju, nevis formālo valodas atribūtu atbilstību vienai vai otrai pareizrakstības tradīcijai.

Grāmatas ilustrācijas man šķiet ļoti dzīvas, emocionālas, piepildītas ar sajūtām. Nezinu gan, vai mums vienmēr vajadzētu personificēt dzīvniekus, piešķirot tiem cilvēciskotas sajūtas un domāšanas kategorijas, un vai tādā veidā nenodarām kaitējumu bērnu uztverei. Bet uzskatu, ka antropomorfisms ir attaisnojams tik ilgi, kamēr cilvēks pats neiemācās būt empātisks un atbildīgs par sevis pieradināto dzīvnieku labbūtību. Dzirdot stāstus par pārpildītajām dzīvnieku patversmēm (un tūkstoš citām nejēdzībām, kuru dēļ iet bojā dzīvnieki un cilvēki), mums visas dzīves garumā būtu aktīvi jāstiprina atbildības uzņemšanās un empātija. "Sunāns breiveibā" paver durvis uz sarunu par vērtību sistēmām, aktualizē arī to, cik svarīgi ir atpazīt mobingu un izstrādāt mazu drošības plāniņu krīzes situācijām: vai tev obligāti jāizglābj cita zvēra āda, lai tevi pieņemtu vietējā sabiedrībā?; vai uzdot jautājumus par to, ko nezini, un netikt izsmietam ir izņēmums vai normāla lietu kārtība?; vai indivīds, nostājoties pret vairākumu, ir lemts bojāejai?; vai vienīgā valoda, ko saprotam, ir spēka un statusa valoda?; vai ir iespējama patiesa sarunbiedra pārliecības pieņemšana un cienīšana?; un ko tu darīsi, ja tev nepatiks otra cilvēka viedoklis?; vai uzņemties atbildību par savu rīcību nozīmē vājumu?

Pieņemt citādību, vadīt dažādību, būt iekļaujošākiem. Mest tiltus citam uz cita izprašanu; izprast cēloņsakarības; sadarboties, nevis kancelēt; meklēt un mācīties, nevis stereotipizēt un vispārināt; veidot atbildīgāku sabiedrību; rakstīt un radīt: taču darīt to jēgpilni un drosmīgi, meklējot jaunas formas, izkāpjot no pierastā naratīva un nebaidoties uzmanības centrā likt klusinātās balsis – manuprāt, tas ir "Sunāna breiveibā" sāktais ceļš. Vai grāmata kaut ko būtiski mainīs latgaliešu uztverē? Nē, bet tas ir alternatīvs veids, kā atgādināt par sevi bez skaļiem lozungiem un dīvainiem jokiem, bet inteliģenti un godprātīgi darot savu darbu mākslas vārdā.