"Ligijas Purinašas iesnieguma izskatīšanas laikā netika iegūti tieši pierādījumi tam, ka X attiecībā pret Ligiju Purinašu pārkāpj vispārpieņemtās uzvedības normas vai traucē viņas mieru [..] veiktas preventīvas pārrunas. Savukārt X ar policijas starpniecību lūdz Ligiju Purinašu, lai viņa neiejaucas viņa privātajā dzīvē, nepiemin viņu publiski un arī sociālajos tīklos [..] administratīvais pārkāpums nav noticis," šādu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā saņēmu no Valsts policijas Latgalē šīgada marta beigās pēc sava #EsArī stāsta publicēšanas un astoņus mēnešus ilgas izmeklēšanas.
Iespējams, man nevajadzētu runāt tik atklāti, bet mēs pārāk ilgi esam respektējuši klusēšanas un aizmiršanas tradīciju. Man ir tik daudz, ko teikt, ka nezinu, ar ko lai sāk. Tā tas ir katrā vardarbības gadījumā.
2019. gadā iznāca mans dzejas krājums "Sīvīte", kas kļuva par sava veida manifestu Latgales sieviešu attiecību pieredzei. Tā dēļ saņēmu daudz negribētas uzmanības, tostarp no X. Es viņu pazinu jau sen, mums bija kopīgi draugi, bet ļoti atšķirīgi uzskati. Viņš bija daudz vecāks par mani, emocionāls, egocentrisks, lai gan daiļradē – ļoti poētisks un trausls. Jaunībā man viņa uzmanība glaimoja, taču, jo vecāka kļuvu, jo vairāk apzinājos, teiksim tā, potenciālos problēmu rašanās scenārijus. 2020. gadā sāku darbu "Centrā MARTA" – apmēram divus gadus veidoju un vadīju tā filiāli Rēzeknē, nodrošinot vardarbībā cietušo atbalsta punktu Latgalē. Tam sekoja apmēram astoņi mēneši darba centra komunikācijas daļā. Šajā laikā uzsūcu visas pieejamās zināšanas par un ap vardarbības veidiem, prevenciju, labo praksi un to, cik svarīgi ir nebaidīties runāt par to skaļi.
Paralēli darbam man bija rosīga sabiedriskā dzīve, turpinājās arī negribētā uzmanība, piemēram, mani sasniedza X apgalvojumi, ka man esot attiecības ar kādu citu, nevis manu dzīvesbiedru un manas idejas esot pērkamas. Es tam nepievērsu uzmanību, līdz pagājušajā gadā kādā publiskā pasākumā kopā ar dzīvesbiedru nokļuvu kautiņā. Viņš piedzīvoja uzbrukumu no X, kas jau apmēram 10 gadus ļoti ietiepīgi vēlējās un darīja visu, lai es ar viņu gribētu uzturēt, viņaprāt, labas, "cilvēciskas" un tuvas attiecības. Ar varu mīļš nebūsi. Manu dzīvesbiedru grūti nosaukt par tādu, kas nespētu sevi aizstāvēt, taču sist pretī situācijā, kad tava dzīvesbiedre strādā vardarbības prevencijā un apkārt ir stikla vitrīnas, ir neprāts. Viņš neļāvās provokācijai, un, lai gan kautiņa laikā tika gūti miesas bojājumi, mēs reaģējām operatīvi – pierādījumi, divi iesniegumi policijā. Viens par fizisku uzbrukumu, otrs par aizdomām par vajāšanu. Mūsu valstī taču ir likums, kas paredz, ka neziņot par pārkāpumu ir pārkāpums. Tas viss notika 2022. gada vasarā. Šīgada janvārī nekas nebija sakustējies uz priekšu, un februārī žurnālā "Punctum" tika publicēts mans #EsArī stāsts. Marta beigās saņēmu jau citēto lēmumu, savukārt dzīvesbiedra lietā uzbrucējs tika saukts pie atbildības, un viņam piesprieda 42 soda vienības par maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu.
Pēc kautiņa izvairījos no publiskiem pasākumiem, nevēlējos iziet no mājām un brīvi uzelpoju, tikai būdama Rīgā. Vēlāk bija arī dīvaini policijas viltus izsaukumi uz mūsu ārpilsētas mājām, kurus, protams, nevarēja izmeklēt pierādījumu trūkuma dēļ. Septembrī man rakstīja uzbrucēja mīļotā, pārmetot, ka esmu nolēmusi "sev nesaprotamos pārpratumus" risināt caur policiju. (Bet kā gan viņa varēja zināt par manu iesniegumu jau septembrī, ja administratīvā pārkāpuma lēmumā bija minēts, ka X nopratināšana notika tikai martā?) Regulāri piefiksēju dažādus viltus profilus, kas stalkoja mani sociālajos tīklos. Jutos slikti, apzinoties, ka mani, pašpasludināto provinces revolucionāri, kas visiem nes liberālā progresa gaismu, rāda zobus un nenosirmo, varētu apdraudēt kaut kāda neleģitīma sveša iekāre vai kulaks. Es izvairījos komunicēt ar vīriešiem, jo man likās, ka mana pieklājība var tikt pārprasta, uztverta kā flirts un tas atkal var beigties ar uzbrukumu. Lai atgaiņātu vīriešu interesi, preventīvi sāku būt sarkastiska un asa. Man ir žēl par to, cik skarbi esmu reaģējusi uz notikušo, savā ziņā laupot vīriešiem iespēju sevi attaisnot. Tā nebija jādara, jo, nestāstot par šīm pieredzēm, mēs nevaram pieprasīt, lai vīrieši iesaistās problēmas risināšanā. Bez vīriešu iesaistes patriarhālo tradīciju nav iespējams ātri un efektīvi mainīt.
Saņemot jau citēto lēmuma tekstu, izdarīju visu tā, kā mācīts – izmantoju savas tiesības un 10 dienu laikā augstākstāvošā instancē apstrīdēju lēmumu par to, ka pārkāpums nav noticis. Pievienoju pierādījumus, lūdzu vērtēt izmeklēšanas gaitu. Konsultējos ar juristu. Pēc pāris dienām no reģiona pārvaldes saņēmu vēstuli, ka man nav tiesību apstrīdēt administratīvā pārkāpuma lēmumu, jo, citēju: "Ligija Purinaša nav persona, kas minēta Administratīvās atbildības likuma 166. panta pirmajā daļā", jā, tātad, ja konstatēts, ka pārkāpums nav noticis, tad nav cietušā, kas var lēmumu apstrīdēt. Loģiski, vai ne? Tiesībsargi gluži kā Dievs no mākoņa maliņas ziņoja: "Tev, mīļo meitiņ, tikai izlikās. Nekas slikts nav noticis." Es biju ļoti dusmīga. Tā nevajadzētu notikt. Tā nav jānotiek. Nevienai no mums nebūtu jājūtas vainīgai par to, ka viņas robežas tiek pārkāptas. Kad man sākās miega traucējumi, izlēmu, ka tālāk ar sistēmu necīnīšos.
Latvijā joprojām nav likuma panta par uzmākšanos pilngadīgām personām. Pagaidu aizsardzība pret vardarbības veicēju joprojām tiek nodrošināta tikai gadījumos, kad prettiesiskas darbības veic partneris, bērna tēvs, radinieks vai mājsaimniecībā dzīvojošs cilvēks. Likumi nepasargā no svešiniekiem vai paziņām, viņi pilnīgi likumiski var sūtīt savus dick-pics, un nekas par to nedraud. Notikušais Jēkabpilī nostiprināja sajūtu, ka mums nav, kur meklēt palīdzību un atbalstu, un, pat ja cīnies, tu vari aiziet bojā. Tā nedrīkst būt. Ir simtiem stāstu, kas nogulst aizmirstībā tikai tāpēc, ka esi kaila, ievainojama, vientuļa tajā, kas ar tevi ir noticis; apziņā, ka tev neticēs un nepalīdzēs; bailēs no atriebības; sajūtā, ka gribi domāt par kaut ko citu vai tiksi galā pati. Es saprotu, kāpēc sievietes, kas piedzīvojušas tiesībsargājošās sistēmas izsmieklu un bezdarbību, neiet cīnīties par savām tiesībām, bet cenšas notikušo izstumt no apziņas. Kā runāt par to, ko vēlies aizmirst? Kā runāt, lai tevi sadzird? Kur ņemt tam spēku?
Kādu reakciju es sagaidīju no policijas? Pirmkārt, cieņpilna un saprotoša attieksme paģēr, ka, tiklīdz tu kā policists esi saņēmis manu iesniegumu, tu sazinies ar mani un noskaidro, kas noticis un kādu rīcību es sagaidu. Astoņu mēnešu laikā tas notika tieši nulle reizes. Inspektors nezvanīja, nerakstīja, neatsūtīja nevienu e-pastu, kurā būtu kāds informācijas gabaliņš par to, kas notiks tālāk. Es nedomāju, ka man būtu bijis viņam jāzvana un jājautā: "Hei, draudziņ, vai, izmeklējot visādas briesmīgas lietas, tev ir palicis laiciņš arī manai, kas uz citu lietu fona izskatās kā netīrums aiz naga? Ja nav bijis laika, nekas traks, es pacietīšos, piezvanīšu pēc mēneša." Otrkārt, policija nav nekāds sakaru līdzeklis, kam jātranslē man potenciālā pāridarītāja ziņas. Man no policijas puses būtu pieticis ar apliecinājumu: jā, mēs jūs dzirdam, reaģējam, mēs mēģinājām, bet diemžēl trūka pierādījumu un nekas nav sanācis. To es saprastu. Tas nozīmē, ka mana dzīve ir tā vērta, lai jūs par mani rūpētos un par to runātu.
Šī nav mana pirmā darīšana ar policiju – iepriekšējās reizēs policisti izturējās ļoti profesionāli, kas liek domāt, ka varbūt viņiem vienkārši nepatīk viss, kam var piekarināt birku "ģimenes/attiecību konflikts", jo cilvēku attiecības bieži ir netīrs un nesmuks jūtu murskulis, kurā var sapīties, satīties un reizēm, lūdzu, lūdzu, piedodiet, arī pakārties. Tur ir izmisums, dusmas, pārpratumi, emocijas, tas viss ir ļoti sarežģīti. Sievietes runā par emocijām, vīrieši par dzelu, policija un sabiedrība redz tikai zilumus uz tavas miesas (un arī ne vienmēr), bet kur paliek emocionālās sāpes? Vai mums tās ir jāuzzīmē un kaut kā specifiski jāiekrāso, lai tās tiktu pamanītas? Vai policija ir gatava redzēt emocionālās traumas? Vai viņiem ir kaut kādi psiholoģiskās izpratnes kursi par to, kā uzvedas upuris, kā uzvedas pāridarītājs un kā atšķiras dzimumu valoda? Vai viņiem ir izdegšanas prevencija un supervīzijas? Varbūt, ja manam iesniegumam būtu pievienots apliecinājums no dzīvesbiedra, ka viņš ļauj un ar savu parakstu un bārdas matu apstiprina, ka viss, ko es rakstu un stāstu, ir patiess – vai tad policija man ticētu vairāk? Varbūt man vajadzētu iesniegumam pievienot savu mēnešreižu kalendāru, lai policija ticētu, ka tas ir nopietni un pa īstam, nevis tāpēc, ka man ir PMS?
Protams, salīdzinot ar karu Ukrainā, mans administratīvā procesa lēmums ir štrunts. Esmu dzīva un vesela, mans ievainotais lepnums sadzīs, pašvērtējums celsies. Iešpricēšu sevī pārliecību, ka par notikušo runāt nav vājums, tā ir drosme un spēks. Netaisīšu to, ko dažiem patīk apzīmēt ar vārdu "histērija", pārvarēšu pārdzīvojumu un bailes, ka tas var atkārtoties, nebaidīšos no vīriešiem, neturēšu aizdomās katru vīrieti, kas mani uzrunā, par vēlmi nodarīt pāri. Es apsolu negūglēt un nemeklēt pierādījumus tam, ka viņš vai viņš varētu būt potenciāls varmāka, apsolu nepublicēt ierakstus sociālajos tīklos. Atlaidīšu visu savu feministu armiju, kas sapulcējusies zem mana karoga, esmu apņēmusies būt ērta un laba sieviete. Sev, nevis citiem. Bet mana un citu sieviešu sliktā pieredze rada bailes un aizdomas, un kādā brīdī ir jāapzinās, ka viena vīrieša nodarījums kļūst par visu vīriešu nodarījumu, tā vairs nav pāra, ģimenes, atsevišķas sievietes vai vīrieša atbildība, tā ir mūsu visu darīšana, tas ir kolektīvs notikums, par kuru atbildīgi ir visi – pāridarījums ir noticis un to neatceļ ne liecinieku nevēlēšanās iesaistīties, ne sistēmas kļūda. Mēs kopīgi esam ļāvuši tam notikt. Un, ja mēs ļaujam notikt nepiedodamām lietām, ja mēs tās izolējam un noklusējam, ja neapzināmies cēloņsakarības un sekas, neuzņemamies atbildību, nepieprasām to, bet gan attaisnojam mazos noziegumus, jo tie ir mazi un nenozīmīgi, tad noziegumi turpina augt un plesties lielāki, bet varmākas, savas varas un nesodāmības apreibināti, turpina meklēt upurus treniņu zālēs, mēģinājumu telpās, mājās, publiskos pasākumos, draugu ballītēs, pie kāpņutelpām, sociālajos tīklos, ceļā uz kapiem, visur. Un mēs labi zinām – kas meklē, tas atrod.
Pašpārmetumi, vainas apziņa, nosodījums un kauns – tie ir četri klusēšanas komponenti, kas darbojas ne tikai gadījumos, kad vardarbība vēršas pret sievietēm. Es zinu daudzus stāstus, kad no vīriešu vardarbības cieš dēli, puiši, brāļi, vīrieši, tēvi, vīri; nereti šī vardarbība ir nesaudzīgāka, agresīvāka, grauj pašvērtējumu un trauslo spēka un vīrišķības apziņu. Vīrieši cits citu slepkavo, iznīcina, pazemo, noniecina, viņi karo, cīnās, pēc tam kopīgi ieiet pirtī un noskalo to visu ar šņabi. Tāda klasiska vīriešu solidaritāte, bet mēs to vērojam no malas un mājam ar galvu: "Jā, jā, tas ir normāli, tas ir TIK VĪRIŠĶĪGI!" Duelēties sieviešu dēļ – tik skaisti! Panākt sievietes uzmanību un iegūt viņu par spīti visam – tik poētiski! Varbūt mums beidzot ir jāmaina savas pārliecības kurss un jāpievēršas ne vien gadsimtiem ilgi sieviešu nestajiem upuriem, bet arī vīriešu klusajām ciešanām un līdzcietības grēcīgais sakraments jādala uz pusēm kā dievmaizīte – tā, kā tas patiešām pienāktos dzimumu līdztiesības apstākļos? Lai beidzot arī vīrieši ģimenēs, draugu lokā, darbā, uz skatuves un mākslā nedomā, ka vardarbība ir tikai mūsu, sieviešu, darīšana. Jā, būt sakarīgam vīrietim ir smags darbs. Vispār būt sakarīgam cilvēkam ir smags darbs. Cik daudzi no jums zināmajiem vīriešiem iet terapijā? Un cik daudzi no viņiem par savu terapiju sauc viskiju, konjaku, šņabi, alu vai citas apreibinošās vielas? Ja sistēma nestrādā, tas neattiecas tikai uz sievietēm. Atzīt to nenozīmē atzīt, ka feminisms ir cietis fiasko, drīzāk otrādi – mums visiem nepieciešama palīdzība un atbalsts un kopā mēs varam vairāk. Es gribu mīlēt vīriešus, es negribu viņus ienīst un baidīties, ka viņi varētu man nodarīt sāpes. Un, pat ja viņi gribēs nodarīt man sāpes, es gribu paļauties uz to, ka pasaulē ir arī labi vīrieši. Es atsakos ticēt absolūtajam vīriešu ļaunumam.
3