Pēdējos gados pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, pieaug ziņojumu apjoms par medicīnisku iejaukšanos dzemdībās pat gadījumos, kad tās bijušas bez sarežģījumiem. Tāpat aizvien biežāk dzirdams par aizskarošu un necienīgu izturēšanos pret sievietēm dzemdību laikā. Kaut arī veikti dažādi pētījumi un veidoti mehānismi šo problēmu risināšanai, dzemdību prakses maiņa ir izrādījusies sarežģīta.
Dzemdību vardarbība lielākoties skar sievietes, kuras dzemdē klīniskos apstākļos. Termins "dzemdību vardarbība" apzīmē dehumanizētu aprūpi, necieņu un dažāda veida vardarbīgu izturēšanos dzemdību laikā. Juridiski tas tika definēts 2007. gadā Venecuēlā kā veselības aprūpi īstenojošā personāla veikta sieviešu ķermeņa un reproduktīvo procesu piesavināšanās, kas izpaužas kā dehumanizējoša attieksme, ļaunprātīga izmantošana, dabisko procesu medikalizācija un patoloģizācija, kā rezultātā sieviete zaudē autonomiju un spējas brīvi lemt par savu ķermeni un seksualitāti. Dzemdību vardarbība izriet gan no ārstniecības personāla rīcības, gan no veselības aprūpes strukturālajām problēmām, kā arī no plašākas politiskās un ekonomiskās kārtības.
Publiskajā diskursā mūsdienās biežāk runā par individuālu pieredzi un atbildību no medicīnas darbinieku puses, bet neredzama paliek tieši dzemdību vardarbības strukturālā dimensija, kas ir nozīmīga daļa no problēmas. Tādēļ šajā rakstā vēlos vērst uzmanību uz to, lai, apzinot problēmas politiskos, sociālos, ekonomiskos, biomedicīniskos un kulturālos cēloņus, iezīmētu ceļu uz risinājumu. Tālāk rakstā minētie piemēri liecina, ka dzemdību vardarbība rodas no disciplinārām, ķermeniskām un materiālām attiecībām, kas balstās šķiriskos, medikalizētos un nereti rasistiskos pieņēmumos, kā arī priekšstatos par "labu pacienti", "labu sievieti" un "labu dzemdētājas ķermeni". Dzemdību vardarbība nav tikai mūsdienu fenomens, tādēļ, lai to izprastu, ir svarīgi iezīmēt problēmas izcelsmi un vēsturisko dimensiju.
Ieskats dzemdību vardarbības vēsturē
Saistība starp dzemdību vardarbību un sociālo nevienlīdzību pasaulē novērojama vismaz kopš 16. gadsimta, kad Pāvesta valstī, Romā, ebreju mātēm tika uzstādīts ultimāts kristīt jaundzimušos mazuļus katoļticībā, pretējā gadījumā tie tika atņemti. Lai arī šāda vardarbība neattiecas tieši uz dzemdību fizioloģisko procesu, tomēr dzemdības, kuru fonā mātei jāizdara izvēle starp piespiedu konversiju vai tiesībām uz savu jaundzimušo, iezīmē dzemdību vardarbības strukturālo dimensiju, kurā tā rodas no reliģiskās diskriminācijas.
18. gadsimtā Spānijas impērijas kolonijās katoļu priesteri vietējām grūtniecēm komplicētos gadījumos veica piespiedu ķeizargriezienu. Sieviete šajā situācijā pilnībā zaudē autonomiju pār savu ķermeni. Spāņu kroņa vara padarīja operāciju obligātu ar mērķi glābt nedzimušā augļa dvēseli, upurējot mātes dzīvību. Jāņem vērā, ka ķeizargrieziens 18. gadsimtā nebija tas pats, kas šodien: tolaik tas tika uzskatīts par galējo risinājumu, tā bija skaidra izvēle starp mātes un bērna dzīvību.
Dzemdību straujā medikalizācija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā noveda pie plašākām dzimuma vardarbības formām. Dzemdniecības nozarē sāka dominēt vīrieši, izslēdzot sievietes un nostiprinot savu autoritāti pār dzemdībām. Sieviete attiecībā pret ārstu tika uztverta kā objekts, kurai liegts pašai pieņemt lēmumus par savu ķermeni un veselību. Diskriminējošā prakse izpaudās gan dzemdību sāpju novērtēšanā un novēršanā, gan rasistiskos aizspriedumos – 19. gadsimtā ārsti Eiropā un Amerikā izvirzīja apgalvojumu, ka vidusšķiras un augstākās šķiras baltās sievietes dzemdībās piedzīvo vairāk sāpju. Balstoties uz šo nošķīrumu, tika vērsta uzmanība uz sāpju samazināšanas procedūrām tieši šīs grupas pacientēm. Arī mūsdienās dzemdniecībā pastāv rasē balstīta nevienlīdzība sāpju samazināšanā. Piemēram, ASV melnādainajām un Latīņamerikas izcelsmes sievietēm dzemdībās statistiski tiek piedāvāta daudz mazāka atsāpināšana nekā baltajām sievietēm līdzīgos apstākļos.
20. gadsimtā gan Amerikā, gan Eiropā dzemdību norise tika pārvietota no mājām uz slimnīcu, tādējādi nostiprinoties dzemdību industrializācijai. Dzemdību pieņemšana gan no patoloģiskā, gan psiholoģiskā aspekta tika unificēta konkrētās valsts veselības aprūpes sistēmas ietvaros. Dzemdības tika uztvertas kā darbs, kur nozīme ir efektivitātei un ātrumam, tādējādi atņemot sievietei tiesības ietekmēt dzemdību procesu. Dzemdētājām slimnīcās bija jāstrādā tā, it kā tās atrastos īstā konveijerā.
Taču 20. gadsimtā dzemdību vardarbību veicināja ne tikai biomedicīniska institucionalizācija, bet arī ideoloģiskie, politiskie un ekonomiskie aspekti. Tā, piemēram, Spānijā Franko diktatūras laikā mātēm tika nozagti tūkstošiem jaundzimušo. Jaundzimušo zādzības sākās 1930. gados pēc Spānijas pilsoņu kara kā ideoloģiska prakse – atņemot bērnus kreisā spārna vecākiem vai Franko politiskajiem pretiniekiem ar mērķi atbrīvot sabiedrību no marksisma ietekmes. 1950. gados šī prakse tika vērsta pret nabadzīgām ģimenēm vai sievietēm, kurām bērni dzima ārlaulībā, jo tās tika uzskatītas par ekonomiski un morāli nepilnvērtīgām un nederīgām, lai rūpētos par nākotnes pilsoņiem. Šie mazuļi par samaksu tika nodoti adopcijai, bet jaunajām māmiņām tika iestāstīts, ka viņu mazuļi miruši un slimnīca parūpējusies par bērna apbedīšanu. Šajā sistēmā bija iesaistīti gan ārsti, gan medmāsas, gan garīdznieki, un tā turpināja darboties arī pēc Franko nāves līdz pat 1987. gadam, kad ieviesa jaunu likumu, kas regulēja adopciju.
Vēl viena ar dzemdniecību saistīta strukturāla vardarbības forma 20. gadsimtā ir piespiedu sterilizācija, lai novērstu bērna ieņemšanu nākotnē. 1970. gados Indiāņu veselības servisa (IVS) slimnīcās bieži vien vardarbīgi un piespiedu kārtā sterilizēja tūkstošiem Amerikas pamatiedzīvotāju. Ārste Konija Pinkertone-Uni (Connie Pinkerton-Uni) savā pētījumā par čoktavi un čiroki indiāņiem aprēķinājusi, ka IVS slimnīcās 1970. gados sterilizēta apmēram ceturtā daļa Amerikas indiāņu sieviešu reproduktīvajā vecumā. Tā nebija unikāla situācija. 1978. gadā notika Madrigālas & Kviligana (Madrigal & Quilligan) tiesas process, kurā Meksikas imigrantes vērsās pret Losandželosas apgabala slimnīcu, kur regulāri tika īstenota Latīņamerikas izcelsmes pacienšu piespiedu sterilizācija. Daudzos gadījumos ārsti maldināja pacientes par īstenotās medicīniskās procedūras būtību: dzemdību laikā vai pēc ķeizargrieziena spēcīgu nomierinošu līdzekļu iedarbībā sievietes bieži tika piespiestas parakstīt atļauju sterilizācijas veikšanai. Dažos gadījumos nabadzīgām sievietēm tika teikts, ka viņas zaudēs pieeju sociālā atbalsta servisam vai pat aizbildniecību pār savu bērnu, ja nepiekritīs sterilizācijas procedūrai.
Dažas no šeit minētajām dzemdību vardarbības formām turpinās arī 21. gadsimtā, iekļaujoties jaunā kontekstā. Tā, piemēram, ASV Kalifornijas cietumu sistēmā no 2006. līdz 2013. gadam tika konstatēta sistemātiska dzemdību vardarbība pret ieslodzītajām, kad jaundzimušie pēc dzemdībām piespiedu kārtā tika atdalīti no mātes. Šajos cietumos ir dokumentēta arī piespiedu sterilizācija. Tāpat sievietēm cietumos grūtniecības laikā tikuši uzlikti roku dzelži, radot fiziskus un psiholoģiskus traucējumus. Ar līdzīgām strukturālās vardarbības formām grūtnieces saskaras arī Eiropā. Piemēram, 2019. gada 27. septembrī Lielbritānijas sieviešu cietumā 18 gadīgai sievietei nācās piedzīvot dzemdības vienai savā kamerā.
Dzemdību vardarbība mūsdienās ir globāls fenomens, kas saistīts ar ģeogrāfisko novietojumu, rases un sociālās šķiras piederību. Tā ir sistēmiska un sistemātiska vardarbības forma, kas balstīta dzimumu diskriminācijā un īpaši bieži skar sievietes no marginalizētām grupām.
Biomedicīna un dzemdību vardarbība
Kaut arī dažādām dzemdību vardarbības formām ir sena vēsture, tikai pēdējā desmitgadē šis termins ticis atzīts kā juridiska un sociāla kategorija. Pasaules Veselības organizācija (PVO) izvirza apgalvojumu, ka vardarbība, nolaidība un necieņa dzemdību laikā ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums. Šī diskursa maiņa, uzsverot dzemdību vardarbības fenomenu kā cilvēktiesību pārkāpumu, ļauj piesaistīt problēmai plašāku uzmanību, un dažās pasaules valstīs tas palīdzējis dzemdību vardarbību kriminalizēt.
Pētījumos tiek izdalītas dažādas dzemdību vardarbības kategorijas. Da Silva (Michelle Gonçalves da Silva) kategorizējusi trīs dzemdību vardarbības formas: pirmkārt, vardarbīga un agresīva valoda no medicīnas darbinieku puses; otrkārt, nevajadzīgas un nolaidīgas medicīniskās procedūras; treškārt, institucionāla nesagatavotība, piemēram, dzemdību norisei piemērotu telpu trūkums, medicīnas tehniskā atbalsta trūkums un medicīniskās pārvaldes neprofesionalitāte. Savukārt Diasa-Tello (Farah Diaz-Tello ) un Džordana (Brigitte Jordan) savos pētījumos secinājušas, ka veselības aprūpes sistēmā, kur dzemdības ir ļoti medikalizētas un kas balstīta hiperkapitālistiskā un dziļi patriarhālā sabiedrībā, sievietes daudz biežāk piedzīvo pašnoteikšanās, varas un autonomijas zaudēšanu pār sevi un savu ķermeni.
Vairums pētnieku uzskata, ka vardarbību dzemdībās nepieciešams analizēt kā specifisku medicīniskās vardarbības veidu, iezīmējot atšķirības starp vardarbīgu izturēšanos pret pacientiem vispār un tieši pret pacientēm dzemdību laikā. Šo atšķirību raksturo četras iezīmes:
pirmkārt, dzemdību vardarbība ir feminisma un sieviešu līdztiesības jautājums, kas saistīts ar informācijas un pašnoteikšanās tiesību trūkumu plašākā mērogā. Institucionalizētajā biomedicīnas sistēmā, kur jāpaļaujas uz ekspertu, sievietei tiek atņemta kontrole pār savu veselību un reproduktīvo dzīvi. Feminisms šajā kontekstā iestājas par to, ka sievietei jābūt informētai par visiem medicīniskajiem procesiem, lai saglabātu pašnoteikšanos pār savu veselību, ķermeni un reproduktīvo dzīvi;
otrkārt, tā ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti dzimuma dēļ. Tā var izpausties, piemēram, kā nepietiekama atsāpināšana dzemdību laikā, balstoties stereotipos, ka sievietei tas nav nepieciešams, jo "viņa var paciest vairāk";
treškārt, sievietes dzemdībās lielākoties ir veselas, proti, viņu stāvoklis nav saistīts ar kādām patoloģijām vai slimībām;
ceturtkārt, dzemdību vardarbību var piedzīvot un interpretēt kā izvarošanu. Tas ir jautājums par uzticēšanās un drošības trūkumu, kā arī par tiešu fizisku vardarbību, kas vērsta pret sievieti dzemdību laikā. Sievietes, kas piedzīvojušas necilvēcīgu attieksmi, fizisku un emocionālu vardarbību dzemdību laikā, savu pieredzi raksturo kā sāpes un mokas, paniku un nāves trauksmi. Par spīti skaidri pateiktam "NĒ", viņas pieredz sava ķermeņa pakļaušanu dažādām invazīvām manipulācijām un šādu pieredzi salīdzina ar izvarošanu.
Biomedicīna ir vēsturiski veidojusies sociāla un kultūras sistēma, kas iekļauj noteiktus uzskatus, noteikumus un prakses. Tā ir medicīnas daļa, kas balstās uz bioloģiskiem, fizioloģiskiem un citiem dabaszinātņu principiem klīniskajā praksē. Tā var gan novērst uzskaitītos dzemdību vardarbības veidus, gan veicināt tos un reproducēt noteiktu attieksmju kopumu pret sievietēm veselības aprūpes profesionāļu starpā, tiesību sistēmā un valstī. Biomedicīnas kulturālais aspekts lielākoties diemžēl netiek izgaismots, un veselības aprūpes profesionāļi, tiesību sistēma un valsts pieņem šo konstruktīvo biomedicīnas kultūru kā pašsaprotamu un nemainīgu. Tas noved pie situācijas, kurā medicīnas aprūpē starp dažādām sabiedrības grupām turpina valdīt iesakņota sociālā nevienlīdzība. Bet, tieši izgaismojot biomedicīnas kulturālo aspektu un aizspriedumus, kuros tas sakņots, mēs varam analizēt dzemdību vardarbību kā strukturālu fenomenu, kas iestrādāts plašākā sabiedrības audumā un ko rada un atražo sociālā nevienlīdzība starp dažādām grupām. Faktiski dzemdību vardarbība ir iekļauta feminisma un sabiedriskās politikas darba kārtībā, bet tā bieži vien tikusi ignorēta no veselības aprūpes profesionāļu un varas institūciju puses.
Diskusiju ar veselības aprūpes speciālistiem (par informētības trūkumu attiecībā uz veiktajām manipulācijām, vardarbīgu vai necienīgu attieksmi) negatīvi ietekmē tas, ka, vēršot uzmanību uz dzemdībās pieļautajām kļūdām individuālos gadījumos, veidojas naidīgs diskurss, kas aizēno svarīgāko – strukturālās problēmas. Pētījumi dzemdību vardarbības jautājumos liecina, ka medicīnas profesionāļiem būtu jāspēj rast līdzsvaru starp medicīnisku un humānistisku atbildību, dzemdībās panākot sievietes un bērna drošību. Tomēr ir daudz strukturālo problēmu, kas rada šķēršļus, – piemēram, nelabvēlīgi darba apstākļi dzemdību nodaļās un finanšu trūkums dzemdējošo sieviešu aprūpei. Pētījumi uzrāda, ka resursu trūkums veselības aprūpē var būtiski pastiprināt neaizsargātības sajūtu. Tāpat uzlabojumu ieviešanai traucē veselības aprūpes speciālistu pretošanās lietot vardarbības jēdzienu, jo tas ir pretrunā ar viņu ētiku.
Savukārt sievietes informētību, kas izriet no komunikācijas starp pacientu un personālu, sarežģī hierarhija starp dzemdētājām un mediķiem, plašais lēmumu pieņemšanā iesaistīto personu loks, kā arī medicīnas darbinieku intensīvā darba vide, kur nogurums un stress traucē cieņpilnai komunikācijai. Būtisks sarežģītās dzemdībās ir jautājums par to, vai medicīnas profesionālim jākoncentrējas uz māti vai mazuli – šādi lēmumi bieži jāpieņem ātri, ņemot vērā divas dzīvības. Situācijās, kad komplikāciju dēļ jāveicina bērna ātrāka piedzimšana, mātes vēlmes ir otrajā vietā. Šajā gadījumā cieņpilna komunikācija ar labu informācijas apmaiņu var palielināt sievietes drošību un iesaisti dzemdībās, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Tāpēc būtu jāizvairās vainot veselības aprūpes profesionāļus, bet jākoncentrējas uz strukturālajiem jautājumiem.
Kā izskaust strukturālu dzemdību vardarbību?
Lai risinātu dzemdību vardarbības strukturālās problēmas, no vienas puses, jāpievēršas medicīnas profesionāļu izglītībai un praksei, jāpārskata normas, korporatīvā disciplīna un sodi, no otras puses, jāpievēršas emocionālo rūpju trūkumam no medicīnas darbinieku puses, jo tā ir daļa no problēmas cēloņiem. Tāpat arī veselības aprūpes speciālistu bieži nepilnvērtīgie darba apstākļi jāskata kā necieņas un vardarbības forma pret šiem speciālistiem, jo tas rada attiecīgās sekas. Veselības aprūpes darbinieki, esot pakļauti vardarbības pieredzei dzemdību laikā, var ciest no sekundāra traumatiskā stresa vai līdzjūtības noguruma, un šī pieredze ir līdzīga tai, ko izjūt pacienti ar primāro traumatisko stresu.
Daudzi sociālo zinātņu pētījumi kā cēloni vardarbībai dzemdībās min asimetrisku dzimuma varas sadalījumu un sievietes ķermeņa objektivēšanu, kas izriet no tā, ka medicīnā ilgu laiku dominējuši vīrieši un vīrieša fizioloģija tikusi uzskatīta par normu. Rezultātā sievietes ķermenis un tā dabiskie procesi tika un joprojām bieži tiek atspoguļoti kā novirzes, slimības un deviance. Pat grūtniecības noteikšana ar "grūtniecības simptomiem" un grūtnieces atgriešanās "normālā" stāvoklī pēc dzemdībām tiek saistīti ar vīriešu normalitātes marķieriem: grūtniecība tiek medikalizēta kā "nenormāla".
Sievietes ķermenis dzemdībās nereti tiek uzlūkots kā pretmets sievišķīgumam, tāpēc vardarbība kļūst par instrumentu, lai kontrolētu šo ķermeni un atjaunotu sievišķīgo padevību un pasivitāti. Lai gan dzemdības saistās ar rūpēm un sievišķību, faktiski slimnīcā tās bieži vien tiek skatītas caur patriarhālas varas ķēdi, kuras dalībnieki mēģina konkrētā veidā apmācīt un kontrolēt sievieti, kas dzemdē.
Līdz šim pētījumos balstītas rīcībpolitikas reformas nekur pasaulē diemžēl nav spējušas pilnvērtīgi risināt šīs problēmas strukturālo dimensiju un dzemdību vardarbības makrolīmeņa cēloņus, bet gan tikai ietekmēt problēmas simptomus. Lai padarītu redzamu vardarbības strukturālo dimensiju, ir ļoti svarīgi veicināt dialogu starp veselības un sociālās zinātnes jomām. Vardarbīgu dzemdību ideju ir nepieciešams definēt tā, lai tajā tiktu uzsvērta sievietes ķermeņa un reproduktīvo procesu pakļaušana tieši no veselības sistēmas, nevis no veselības darbinieku puses. Šāds skatījums var palīdzēt labāk saskatīt problēmas cēloņus un mazināt tās sistēmas problēmas, kas saistītas ar pārmērīgu medicīnisku iejaukšanos, dzemdību aprūpi, kas īstenota, nesaņemot piekrišanu no sievietes, kā arī ar dažādām emocionālās un fiziskās vardarbības praksēm, kas sakņojas kultūrā un sociālajās attiecībās.
Izmantotā literatūra:
Bourdieu, P. (2001). Masculine Domination. Stanford: Stanford University Press.
Caffiero, M. Cochrane, L. (2012). Forced Baptisms: Histories of Jews, Cristians, and Converts in Papal Rome. Berkeley, CA: Universitty of California Press.
Chadwick, R. (2017). Ambiguous subjects: Obstetric violence, assemblage and South African birth narratives. Feminism & Psychology; No. 27: 489–509.
Cohen, S. S. (2016). Making Loud Bodies "Feminine": A Feminist-Phenomenological Analysis of Obstetric Violence. In Human Studies, vol.39
Cooper, Owens D. (2018). Medical Bondage: Race, Gender, and the Origins of America Gynecology. Athens, GA: University of Georgia Press.
D’Gregorio, R. P. (2010). Obstetric Violence: a new legal term introduce in Venezuela. International Journal of Gynecology and Obstetrics; No. 111: 201–202.
D’Gregorio, R. P. (2010). Obstetric Violence: a new legal term introduce in Venezuela. International Journal of Gynecology and Obstetrics; No. 111: 201–202.
Da Silva, M. G. Marcelino, M. C. Rodrigues, L. S. P. Toro, R. C. and Shimo, A. K. K. (2014). Obstetric Violence according to Obstetric Nurses. Northeast Network Nursing Journal; No. 15: 720–728.
Diaz-Tello, F. (2016). Invisible Wounds: Obstetric Violence in the United States. Reproductive Health Matters; No. 24: 56–64.
Few, M. Tortorici, Z. Warren, A. (2020). Baptism Throught Incision: The Postmortem Cesarean Operation in the Spanish Empire. University Park, PA: Penn State University Press.
https://guides.loc.gov/latinx-civil-rights/madrigal-v-quilligan
Jardim, D. M. B. Celina, M. M. (2018). Obstetric violence in the daily routine of care and its characteristics. In Revista latino-americana de enfermagem vol. 26
Jordan, B. (1992). Birth in Four Cultures: A Crosscultural Investigation of Childbirth in Yucatan, Holland, Sweden, and the United States. Long Grove: Waveland Press.
Lawrence, J. (2000). The Indian Health Service and the sterilization of Native American women. American Indian Quarterly; Vol.24: 400–419.
Lācis, A. (2018). Jatrogēnijas koncepcija. No: Jurista vārds. Nr. 34. https://juristavards.lv/doc/273227-jatrogenijas-koncepcija/#ats_8
Libary of Congress. 07.12.2022. 1978: Madrigal v. Quilligan. https://guides.loc.gov/latinx-civil-rights/madrigal-v-quilligan
Morgan, J. L. (2004). Laboring Women: Reproduction and Gender in New World Slavery. Philadelphia, PA: University of Pennsylvania Press.
Oakley, A. (1980). Women Confined. Towards a Sociology of Childbirth. Oxford: Martin Robertson.
Rich, M. (2016). The curse of civilised woman: race, gender and the pain of childbirth in nineteenth-century American medicine. Gender & History; Vol.28: 57–76.
Rothman, B. K. (1982). In labour: Women and Power in the Birthplace. London: Junction Books.
Segal, S. (2007). The masculinization project of hospital birth practices and Hollywood comedies. https://www.gla.ac.uk/media/Media_41220_smxx.pdf
Shabot, S. C. (2016). Making Loud Bodies "Feminine": a Feminist-Phenomenological Analysis of Obstetric Violence. Human Studies; No. 39: 231–247.
Shabot, S. C. (2020). We birth with others: Towards a Beauvoirian understanding of obstetric violence. In: European Journal of Women’s Studies; 1–16.
Shlafer, R. J. Hardeman, R.R. Carlson, E. A. (2019). Reproductive justice for incarcerated mothers and advocacy for their infants and young children. Infant Ment Health Journal; No.40(5):725–741.
Smith-Oka, V. (2015). Microaggressionsa and the Reproduction of Social Inequalities in Medical Encounters in Mexico. Social Science & Medicine; No. 143: 9–16.
World Health Organization. 07.12.2022. The Prevention and Elimination of Disrespect and Abuse during Facility Based Childbirth: WHO Statement. https://apps.who.int/iris/handle/10665/134588
Aydın, Ruveyde. Songül, Aktaş. (2021). Midwives’ experiences of traumatic births: A systematic review and meta-synthesis. European Journal of Midwifery 5 (July) (26. jūlijā): 1–10.
Alirezaei, Somayeh un RobabLatifnejad Roudsari. (2020). Promoting Health Care for Pregnant Women in Prison: A Review of International Guidelines. Iranian Journal of Nursing and Midwifery Research 25 (2): 91.
Annborn, Anna un Hafrún Rafnar Finnbogadóttir. (2022). Obstetric violence a qualitative interview study. Midwifery 105 (februārī): 103212.
Badreldin, Nevert. William, A. Grobman un Lynn, M. Yee. (2019). Racial Disparities in Postpartum Pain Management. Obstetrics & Gynecology 134 (6) (decembrī): 1147–1153.
Bohren, Meghan A., Joshua, P. Vogel, Erin C. Hunter, Olha Lutsiv, Suprita K. Makh, João Paulo Souza, Carolina Aguiar, Fernando Saraiva Coneglian, Alex Luíz Araújo Diniz, u. c. (2015). The Mistreatment of Women during Childbirth in Health Facilities Globally: A Mixed-Methods Systematic Review. PLOS Medicine 12 (6) (30. jūnijā): e1001847.
Kendall-Tackett, Kathleen un Cheryl Tatano Beck. (2022). Secondary Traumatic Stress and Moral Injury in Maternity Care Providers: A Narrative and Exploratory Review. Frontiers in Global Women’s Health 3 (4. maijā).
North, Jenny. (2013). Getting it right? Services for pregnant women, new mothers, and babies in prison. The Maternity Alliance.
Penal Reform international. (2022). Pregnancy and childbirth in prison. https://www.penalreform.org/global-prison-trends-2022/pregnancy-and-childbirth/.
Quackenbush, Casey. (2018). Spain to Begin the First Ever Franco-Era ‘Stolen Babies’ Trial. https://time.com/5321938/spain-stolen-babies-franco-trial/.
Ruiz-Berdun, Dolores un Olza, Ibone Fernández. (2016). The past and the present of obstetric violence in Spain. VI JORNADAS INTERNACIONAISDE HISTORIA DA PSIQUIATRIA E SAÚDE MENTAL 4.
Shabot, S. C. (2021). Why ‘normal’feels so bad: violence and vaginal examinations during labour–a (feminist) phenomenology. Feminist Theory (22. martā): 443–463.
Steele, John. (2021). INVESTIGATION INTO BABY DEATH AT HMP BRONZEFIELD IDENTIFIES KEY FAILINGS. https://s3-eu-west-2.amazonaws.com/ppo-prod-storage-1g9rkhjhkjmgw/uploads/2021/09/Prisons-and-Probation-Ombudsman-Bronzefield-Baby-A-Release.pdf.
Uddin, Nazihah, Susan Ayers, Ricardo Khine un Rebecca Webb. (2022). The perceived impact of birth trauma witnessed by maternity health professionals: A systematic review. Midwifery 1 (14. novembrī): 103460.
5