Smags pārbaudījums skaidrai domāšanai

Kontekstā ar Tuvajos Austrumos (un ne tikai) notiekošo piedāvāju pārdomāt dažus jautājumus. Varbūt pat spēt noformulēt sev atbildes.

1

"Kolektīvās vainas" un "kolektīvās atbildības" (šie jēdzieni bieži tiek jaukti) fenomeni turpina plaukt un zelt. "Hamas" slepkavo nešķirojot – tostarp ārvalstu pilsoņus – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai upuris atbalsta palestīniešu tiesības uz savu valsti vai neatbalsta. Acīmredzot viņi uzskata, ka pat atbalstītāji vienalga ir atbildīgi un vainīgi pie Izraēlas tradicionālās politikas palestīniešu jautājumā. Izraēla solās "Hamas" sagraut, pat ja šajā procesā tā vai citādi cieš ne tikai "Hamas" dalībnieki un atbalstītāji, bet visi Gazas sektora iedzīvotāji. Acīmredzot Izraēla uzskata, ka viņi ir atbildīgi un vainīgi par "Hamas" rīcību. Musulmanis Ēģiptē nogalina vairākus tūristus no Izraēlas, musulmanis Francijā – skolotāju, acīmredzot vadoties pēc tādas pašas loģikas. Pavēršam otrādi – vai tas nozīmē, ka musulmaņi ir atbildīgi/vainīgi arī par šādām slepkavībām?

Zināms domāšanas elastīgums mani vedina teikt, ka kolektīvās vainas un atbildības jēdzienu pieņemšana ir pilnīgi iespējama – negrasos moralizēt, sakot, ka tā nedrīkst, ka tas ir aplami utt. Kamēr tu pats nesaskaries ar reālu situāciju un zaudējumiem, tava refleksija par šīm tēmām vienmēr būs kvalitatīvi atšķirīga no tāda cilvēka refleksijas, kurš ar to diemžēl ir saskāries (atcerēsimies arī Krievijas karotāju zvērības Ukrainā – ko es Latvijā varu jēdzīgu pateikt ukraiņiem?). Tā nu dzīvē gadās – principā pareizi atzinumi ne vienmēr ir lietojami. Proti, ir diezgan idiotiski uzrunāt cilvēku, kurš zaudējis savu tuvinieku, ar vispār jau pareiziem apgalvojumiem žanrā "katrā tautā (reliģijā utt.) ir kretīni un nelieši, bet…".

Neapstrīdu, ka kolektīvās vainas un kolektīvās atbildības jēdzienus var atbalstīt kā lietojamus. Tikai, manuprāt, tad ir vērts arī kārtīgi pārdomāt to konsekvences reālajā dzīvē. Ja kādam ir spēks ar tādām dzīvot, tā ir viņa izvēle.

Jāpiezīmē, ka saturiski te iederas arī jautājumi par to, ko mēs katrs saprotam ar jēdzieniem "daudz", "maz", "vairākums", "mazākums". Apmēram 3000 cilvēku Parīzē Gazas atbalsta un Izraēlas nosodījuma demonstrācijā (ko varas iestādes aizliegušas) ir daudz, ne visai daudz vai maz? Man (jums) personīgi? Tas ir būtiski, jo no šīs uztveres savukārt izriet tālākās reakcijas: vai pastāv iemesls apdraudējuma sajūtai; mēs kļūstam vai nekļūstam dusmīgi utt.

2

Cik labi mēs apzināmies mediju manipulatīvo dabu? Domāju, ka vismaz mainstream mediji, piemēram, BBC, uzskata, ka īsteno žurnālistu objektivitāti, rādot "abas puses". Tā taču ir pareizi, vai ne? Ir jau arī, tikai problēma ir tā, ka beigu beigās tas, manuprāt, kļūst par – atvainojiet, ja teiktais kādu aizskar – sacensību starp briesmīgiem kadriem. Ja tiek parādīti nogalinātie un postaža Izraēlā, tad neizbēgami seko ainas ar nogalinātajiem un postažu Gazas sektorā. Mediju patērētājs patiesībā tiek konfrontēts ar nepieciešamību izvēlēties, kas manā skatījumā ir pretīgi: kādi video vai foto kadri viņu satriec vairāk? Nogalināta ebreju bērna vai nogalināta palestīniešu bērna? Kuras no pusēm asaras mūs aizkustina vairāk? Manā skatījumā te kaut kas a priori ir nepareizi, un šis kaut kas saistās gan ar vizuālā vēstījuma dominēšanu medijos, gan ar mediju "dzīvesziņu", proti, tiekšanos maksimāli noturēt patērētāju uzmanību. Pat ja tas nozīmē manipulēšanu ar informācijas patērētāju.

Šādai, manā skatījumā, perversai, nemitīgai spiešanai uz emocijām ir vēl kādas sekas – cilvēka nāves un posta ievietošana kategorijās "satriecoši" un "nu, traki gan". "Hamas" iebrukums laikā sakrita ar ļoti spēcīgu zemestrīci Afganistānā, kurā bojā gāja vismaz 2500 cilvēku. Nevarētu teikt, ka mediji šo traģēdiju ignorēja, tomēr mediju patērētājs ilgstoši ir tā veidots, ka cilvēka nāve no cita cilvēka rokas viņu satriec vairāk nekā dabas spēku izraisīta nāve. Proti, dabas stihija ir stihija, ko padarīsi, savukārt pašu cilvēku veikta vardarbība aizķer spēcīgāk. Zināmā mērā šāda šķirošana ir racionāla, te nav, ko pārmest, tomēr mans aicinājums ir aizdomāties par šo dažādo nozīmības pakāpju nāves gadījumu mulsinošo raksturu. Varu formulēt citādi, un te var arī atgriezties pie jautājuma par skaitu: kādam jābūt bojā gājušo skaitam, lai tā būtu mediju ziņa? Desmit, simts, tūkstoš? Vai te ir sava "inflācija": ja mazāk par "x", tad tā ir pierasta ziņu plūsmu sastāvdaļa, nav vērts likt kategorijā "breaking news"?

Neaicinu ignorēt vizuālās ziņas medijos, bet paškritiski izvērtēt to, cik viegli manipulēt ir ar katru no mums. Tas noderēs.

3

To, ka pret vizuālu informāciju vērts izturēties piesardzīgi, vismaz intuitīvi, manuprāt, nojauš daudzi. Tomēr vērts arī pārdomāt, vai mēs apzināmies valodas daudznozīmību. Par to dažādi gudri vīri spriež un izsakās jau gadsimtiem ilgi, atcerēsimies arī tautas parunu "runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts" un tai līdzīgas. Un tomēr – vai es (jūs) pietiekami skaidri apzinos nepieciešamību nesteigties ar apgalvojumu, ka esmu sapratis otra, teiksim, lozungu protesta akcijā?

Reāli piemēri no pēdējo dienu palestīniešu atbalsta akcijām Eiropā. "Palestīnieši uzvarēs." Ko šis cilvēks saprot ar "uzvarēšanu"? Savu pilnvērtīgu valsti? Izraēlas sagraušanu? "Mēs mīlam Gazu." Kādu Gazu? To, kuru simbolizē "Hamas", vai šo teritoriju un tajā dzīvojošos vispār? Atšķirība ir būtiska, jo tā veido manu kā skatītāja attieksmi pret konkrētā lozunga turētāju. Turklāt skaidrs, ka visticamāk es nekad neuzzināšu lozunga turētāja patiesos nodomus, ar to jāsamierinās – runa ir par to, ka nav vērts steigties ar secinājumiem (nosodošiem vai attaisnojošiem) arī rakstīta vārda vai saukļa gadījumā. Jo – lai cik dīvaini tas izklausītos – valoda vairāk slēpj, nekā atklāj. Ar valodu nav tik vienkārši kā, piemēram, ar karogu (ja kāds Rīgā vicinātu Krievijas karogu, nebūtu jautājumu par šī cilvēka domu gaitu) vai citiem vizuāliem simboliem (demonstrācijā Londonā policists kādam kungam pieprasīja aizvākt dūmu sveci ar zaļiem dūmiem, lai gan vispār jau zaļā ir ne tikai "Hamas" krāsa). Cits piemērs: ja Rietumu politiķi apgalvo, ka Izraēlai ir "tiesības aizstāvēties", šis izteikums patiesībā nav tik skaidrs, kā var likties, jo darbības vārds "aizstāvēties" var nozīmēt ļoti dažādas aizstāvēšanās. Runa ir par valodas necaurspīdīgumu.

Aicinu lasīt, klausīties un skatīties lēnām. Pareizāk sakot, vispirms apdomāties, vai mēs vispār mākam ar informāciju rīkoties lēnām. Tas nemaz nav viegli.

4

Visbeidzot – vai man (jums) ir jāformulē konkrēta nostāja šī konflikta kontekstā? Principā jā, jo teksti "es neesmu neviena pusē, jo vispār esmu pret vardarbību" izklausās labi, bet patiesībā neko nepasaka.

Papildus ir vērts pārdomāt, kādos jautājumos mēs uzskatām par vajadzīgu un spējam formulēt savu nostāju un kādos ne? Mani biedē cilvēki, kuriem ir nostāja visos jautājumos, toties produktīva šķiet paurķēšanās sevī, lai saprastu – kādas tēmas man ir tik svarīgas (un kāpēc?), lai nostāju formulētu, un kādas tēmas – nav (un kāpēc?).