Foto: Paula Jansone
 
Satori diskusija
18.12.2019

"Satori" diskusija: vai mūsdienās būtu iespējams holokausts?

Komentē
8
Saglabā

Šogad apritēja 78 gadi kopš lielākās civiliedzīvotāju masu slepkavības Latvijas vēsturē – Rumbulas mežā 1941. gada 30. novembrī dzīvību zaudēja 25 000 Latvijas pilsoņu. Pieminot šo traģēdiju, "Satori" un sabiedriskās iniciatīvas "Rumbula – 78. Mēs atceramies, mums sāp" pārstāvji kopīgi rīkoja filmas "Geto stāsti" (režisore Linda Olte) seansu Kaņepes kultūras centrā. Tam sekoja Ritas Rudušas vadītā diskusija, kurā piedalījās tulkotāja Dace Meiere, politikas komentētājs Māris Zanders, dramaturgs un scenārists Matīss Gricmanis, kā arī dzejniece un antropoloģe Krista Anna Belševica.

Rita Ruduša: Vakar Rumbulas mežā, kur notika 25 000 ebreju slepkavība, norisinājās piemiņas brīdis. Vairākās oficiālās runās tika pieminēti dažādi holokausta piemiņas pasākumi un norādīts, ka holokausts ienācis populārajā kultūrā. Sevišķi runās tika atzīmēta filma "Tēvs Nakts", kuras scenārists Matīss Gricmanis ir viens no šīs diskusijas dalībniekiem. Matīs, ar kādām domām tu iesaistījies filmas veidošanā? Cik daudz zināji par Rumbulu, par holokaustu? Kad es gāju skolā, neviens no maniem klasesbiedriem nebija dzirdējis ne par Rumbulu, ne par Žani Lipki, un vienīgais iemesls, kādēļ es zināju, kas ir Lipke un Rumbulas slaktiņš, bija tas, ka nāku no ebreju ģimenes. Ko tu zināji un ar kādām domām uzņēmies šo darbu?

Matīss Gricmanis: Es zināju tik daudz, cik man filmas režisors Dāvis Sīmanis izstāstīja, kad abi kopā ar Gintu Grūbi bija nolēmuši filmu veidot. Viņiem vajadzēja kādu, kas no ierobežota materiāla daudzuma izveidotu stāstu. Es piederu tai paaudzei, kurai par holokaustu mācīja jau skolā. Apmeklējām arī sinagogas piemiņas vietu Gogoļa ielā. Tāpat tajā laikā tika uzsākta Žaņa Lipkes memoriāla izveide. Esmu tur bijis. Tāpēc nevar teikt, ka filma radās vakuumā. Es domāju, ka "Tēvs Nakts" varēja tapt kā simtgades filma, jo liels darbs bija ieguldīts jau pirms tam – lai runātu par holokaustu, lai padarītu to par daļu no mūsu sociālās atmiņas. Tas, ka šie notikumi nokļuva līdz popkultūrai, ir pēdējais solis. Mēs esam tiktāl apzinājušies notikušo, ka varam sākt par to runāt daudz vienkāršākā veidā, ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kas samazina notikumu detalizācijas pakāpi. Varbūt dokumentālās filmas formāts ir vairāk piemērots, lai runātu par tik sāpīgiem notikumiem, bet naratīvfilmā daudz labāk iespējams runāt caur tiešām emocijām. To es uzskatīju par savu uzdevumu – mēģināt šos notikumus izstāstīt pēc iespējas vienkāršāk un emocionālāk.

Rita Ruduša: Un kā pats stāsts iedarbojās uz tevi? Kas tev bija jāizlaiž caur sevi, lai spētu to uzrakstīt?

Matīss Gricmanis: Rakstot scenāriju, ļoti paļāvos uz divām grāmatām: Aleksandra Bergmana "Zemcilvēka piezīmēm", kas tulkotas arī latviešu valodā, un Sidnija Aivena (īstajā vārdā Šaike Ivenskis) grāmatu "Debesis tik tumšas" par viņa piedzīvoto holokausta laikā Rīgā. Šie divi introspektīvie darbi par cilvēkiem, kas izgājuši Golgātas ceļu, veidoja manu skatījumu. Esmu izaudzis ļoti reliģiskā un kristīgā ģimenē un šo stāstu uztvēru kā viena cilvēka sāpju ceļu. Tajā visi apstākļi ir tādi, ka izdzīvot nav iespējams, bet, tam par spīti, cilvēks nes savu upuri līdz galam, lai būtu kāds, kas paliktu un varētu liecināt, ka ciešanas nebūs veltas.

Rita Ruduša: Māri, vai, tavuprāt, holokausts ir kļuvis par daļu no sociālās atmiņas vai vēl īsti ne?

Māris Zanders: Sarežģīti. Kā tu to domā?

Rita Ruduša: Vai, domājot paši par savas nācijas pagātni, tas ir viens no stāstiem, par kuru runājam?

Māris Zanders: Kā kurās aprindās.

Rita Ruduša: Piemēram? Lūdzu, definē šīs aprindas!

Māris Zanders: Es nepateikšu neko jaunu. Aleidas Asmanes stāstā Vācijā dzīvojošs trešās paaudzes imigrants no Turcijas uzdod pamatotu jautājumu: "Kādēļ man jājūtas vainīgam par holokaustu?" Es domāju, ka jebkurā valstī ceturtā piektā paaudze saka: "Un?"

Rita Ruduša: Bet vai nepastāv atšķirība starp mums un Vāciju? Vācijā tomēr šī tēma tiek apstrādāta un pārrunāta jau ilgi.

Māris Zanders: Taisnība. Es domāju, ka ir kaut kāds nosacīts loks, ko droši vien nevar saukt par inteliģenci, jo tas skan kā narodņiku tradīcijās, – loks, kas to saprot. Taču, ja iziesim Brīvības ielā pie 17. trolejbusa pieturas un pajautāsim, cilvēki vispār nesapratīs jautājumu, un savā ziņā tas ir tikai normāli.

Rita Ruduša: Krista, kā būtu ar 17. trolejbusa pieturu? Vai ir svarīgi par holokaustu runāt arī šajā metaforiskajā vietā?

Krista Anna Belševica: Jautājums ir, kā un kāpēc par to runā. Tika minēta kolektīvās vainas uzņemšanās, kas man šķiet ļoti interesants un kaut kādā ziņā absurds priekšstats. Mēs negribam runāt par holokaustu, it sevišķi ar jaunākajām paaudzēm, tāpēc, lai liktu uzņemties vainu. Tas nav tik efektīvi, kā runāt par holokaustu, lai saprastu, kā varam to neatkārtot, ko mēs no tā varam mācīties. Kā ielikt holokaustu tādā kontekstā, lai jauni cilvēki saprastu, kas tas ir, kā mēs varam neaiziet galējībās un to neatkārtot? Bet tad es sākšu runāt pārāk tālu.

Rita Ruduša: Nekas, mums jau diskusijas nosaukumā nosprausts diezgan ambiciozs mērķis. Arī filmā tika minēts, ka nevar apgalvot: kaut kas tāds nenotiks atkal.

Krista Anna Belševica: Man šķiet ļoti interesanti, ka pētniecībā ir grūti definēt, kas ir holokausts un kas – genocīds. Te var runāt arī par vardarbības stigmatizāciju un ignoranci, kas pastāv mūsu sabiedrībā un kuru redzam ikdienā – mobingu, apcelšanu skolās. Politiķi uzskata, ka ir pilnīgi normāli veidot savu atpazīstamību, kurinot naidu starp latviešiem un krieviem. Kurā brīdī šādas mazās vardarbības izpausmes summējas? Jo vardarbība mūsu sabiedrībā ir, bet mēs to visu laiku ignorējam, izliekamies, ka tā uz mums neattiecas. Kurā brīdī šī vardarbība eskalējas tik tālu, ka mēs nonākam līdz 25 000 cilvēku dzīšanai cauri Rīgai un nošaušanai? Arī vēstures stundās esam pieraduši vērtēt holokaustu kā kaut ko šausmīgi unikālu, neatkārtojamu – situāciju, ar kuru mēs nespējam identificēties. Pētniecībā ir jēdziens "genocīdiska" nācija vai situācija, kas raksturo apstākļus, kuri nosaka genocīda un holokausta iespējamību. Tie ir, piemēram, pārspīlēts nacionālisms, vardarbība sabiedrībā. Viss sākas ar propagandu: ziniet, mēs tagad liksim latviešu bērniem un krievu bērniem ēst atsevišķās telpās, jo viņiem ir dažādas ēšanas tradīcijas, diēta, bioloģija un tā tālāk. Viens ir pateikt šādi, bet – kurā brīdī tas aiziet līdz kaut kam lielākam?

Rita Ruduša: Filmā tika minēts, ka ebreji bija galvenais mērķis vācu propagandā, sasaistot ebrejus ar padomju varas represijām un deportācijām. Vēsturnieks Timotijs Snaiders uzskata, ka holokausts bija īpaši nežēlīgs tajās vietās, kur pirms tam jau bija noārdītas demokrātiskas valsts struktūras. Sava nozīme ir propagandai, noārdītām struktūrām, bet vai nav tā, ka cilvēkā tomēr kaut kam jānotiek, lai viņš kļūtu par slepkavu? Kas ir tas grūdiens? Varbūt šo jautājumu var uzdot Mārim.

Māris Zanders: Es saprotu, ka kvalificējos. (Smejas.) Par vietējo sabiedrību neko nezinu, jo ļoti reti izeju no mājas, bet varam paskatīties uz pārējo pasauli: piemēram, Kamerūnā pašlaik atskaites punkts ir, vai cilvēks ir angļu vai franču valodā runājošs – tur pat nav etniskā elementa. Svešā atrašana un nodefinēšana ir ļoti viegla – sākot ar diētu un beidzot ar jebko. Drīzāk jautājums ir – kā sabiedrība nodzīvojas līdz tam, ka cilvēku vairākums, varbūt pat nepiekrītot tam, ko viņi redz, izlemj par labāku neko nedarīt? Man ir grūti atbildēt, jo konjunktūra ir sena kā cilvēce un es nebūšu tas, kurš spriedīs tiesu. Uz šo jautājumu nevar dot konkrētu zinātnisku atbildi.

Rita Ruduša: Uz vienu konkrētu atbildi nepretendējam, bet varam mēģināt reflektēt. Dace Meiere ir tulkojusi brīnišķīgā vārdu meistara, itāļu ebreja un holokausta izdzīvotāja Primo Levi grāmatu. Tu esi izlaidusi caur sevi gan šausmas, gan vitalitāti, ar kādu Levi raksta par pēckara laiku. Kā tu domā – kāpēc mēs noskatāmies no logiem un neko nedarām?

Dace Meiere: Tas ir pašsaglabāšanās instinkts – pat zinot, kādas šausmas notiek, par tām ir ļoti grūti domāt. Lasot ziņas par to, kas notiek Ķīnā vai citur pasaulē, mēs par tām nedomājam, jo darbojas visparastākais pašaizsardzības instinkts. Mēs izsistu sev drošinātājus, ja kaut uz sekundi apzinātos visu, kas šobrīd pasaulē notiek. Primo Levi grāmatā viena no man sāpīgākajām epizodēm bija viņa pirmā saskare ar Polijas iedzīvotājiem pēc atbrīvošanas. Levi ir pilnīgi brīvs cilvēks, tikai izsalcis un pārsalis, un nezina, kur likties. Vilciens stāv, Levi izkāpj uz perona, sastop kādu advokātu, kurš spēj ar viņu komunicēt vāciski, un sāk stāstīt, pārliecināts, ka apkārtējie cilvēki neko nezina par to, ka tepat ir bijušas nometnes. Stāsta, ka ir bijis ieslodzīts, ko piedzīvojis, tikmēr advokāts tulko viņa teikto pārējiem poļiem uz perona. Klausoties viņš saprot, ka tiek uzdots nevis kā ebrejs vai ieslodzītais, bet gan kā itāļu politieslodzītais. Tajā brīdī viņā kaut kas salūst, jo viņš saprot, ka pasaule vispār nav gatava šīm šausmām un atbildībai. Nav tā, ka neviens neko nav zinājis, – nezināt ir bijusi izvēle.

Rita Ruduša: Kā ar šodienu? Mums gribētos domāt, ka mēs taču pavisam noteikti nestāvētu malā un nenoskatītos vienaldzīgi. Jā, pasaulē notiek visādas šausmas, bet Eiropas Savienības projekts lielā mērā bijusi atbilde uz kara laikā piedzīvoto, ieskaitot holokaustu, tāpēc mēs, eiropieši, tā vairs nedarīsim. Vai tomēr darīsim, ja būs "pareizie" apstākļi?

Krista Anna Belševica: Man šķiet, ka vienmēr būs cilvēki, kas to darīs, un vienmēr būs cilvēki, kas pretosies. Vēsture atkārtojas, un, iespējams, notiks tieši tāpat, kā jau notika. Atgriežoties pie vainas uzņemšanās – cik katrs no mums var būt pārliecināts, ko darīs vai ko nedarīs, ja notikumu attīstību virza lieli politiski un pat ekonomiski spēki? Vienmēr būs cilvēki, kas pretosies, bet var gadīties, ka ar to nepietiek, lai apturētu šādus zvērīgus procesus.

Rita Ruduša: Kā šķiet tev, Matīs?

Matīss Gricmanis: Es nedomāju, ka mēs esam kaut ko mācījušies no tā. Es vispār nedomāju, ka cilvēce īpaši mācās no savām kļūdām. Drīzāk pastāv zināma domāšanas kļūda – mēs pieļaujam, ka tāpēc, ka mums ir aifoni un datori, esam gudrāki par tiem, kuri dzīvoja pirms 80 gadiem. Iespējams, viņi pat bija gudrāki par mums, jo tik ļoti nepaļāvās uz to, ka valsts, kas monopolizējusi vardarbību, sakārtos visu viņu vietā. Valsts mehānisms 30. un 40. gados bija krietni vājāks nekā tas, kas ir tagad. Nebija Valsts ieņēmumu dienesta, Pārtikas un veterinārā dienesta, nebija neviena, kas visu laiku uzrauga. Cilvēki dzīvoja ļoti neatkarīgi. Starp tiem, kas glāba ebrejus, bija cilvēki, kas vispār nepakļāvās nekādiem noteikumiem. Vai tas būtu Žanis Lipke, vai jebkurš cits. Tie bija cilvēki, kas spēja noteikumus veidot ap savu iekšējo kodu. Es domāju, ka mēs esam ļoti atsvešinājušies no iekšējās nepieciešamības pēc tādiem taisnīguma un morāles likumiem, kas valda neatkarīgi no tā, kas uzrakstīts. Mēs labāk pakļaujamies tam, kas ir uzrakstīts, jo zinām, ka to mēs varam viegli apiet. Man šķiet, ka šobrīd tas ir daudz iespējamāk nekā toreiz.

Rita Ruduša: Man ir aizdomas, ka Māris varētu nepiekrist apgalvojumam par stipro valsti.

Māris Zanders: Nē, pirms 100 gadiem nekas nebija citādi – autonoms indivīds nepastāv jau pāris gadsimtus, sevišķi no tāda viedokļa. Es beidzot ievēroju, ka šeit sanākuši lielākoties jauni cilvēki, man lēni pielec. Es gribu teikt, ka jaunība negarantē, lai tas pats stāsts neatkārtotos. Man ir personīga pieredze. Balkānu kari jau bija beigušies, kad es braucu no Zagrebas uz džeza festivālu Splitā. Kupejā bija jauna meitene, ar kuru vajadzēja kaut kā uzsākt sarunu. Baigi gribējās parādīt, ka esmu nenormāli gudrs čalis, bet saputroju serbu un horvātu rakstniekus. Viņa bija kādus 18 vai 19 gadus veca horvātiete, un es sapratu, ka turpmākās stundas nebūs labas. Es domāju – esi jauns cilvēks, kas tev ko cepties? Bet, ja ir notikusi maza sačakarēšanās, gadiem vai ļoti spēcīgai valstij nav īpašas nozīmes. Piemēram, Balkānos vienmēr bijis drusku anarhistiski, bet tas nav traucējis viņiem griezt vienam otru pēc etniskās vai reliģiskās piederības.

Rita Ruduša: Man līdzīgi gadījās Armēnijā, kad neapdomīgi pasūtīju turku kafiju.

Matīss Gricmanis: Tas tiešām nebija īpaši apdomīgi. (Smejas.)

Rita Ruduša: Šim ir daudz mazāk attaisnojumu nekā Zandera koķetērijai. Krista, vai šodien ir kaut kādi mehānismi, kas mūs pasargā vairāk nekā pirms 80 gadiem un kas sniedz iespēju izvairīties no līdzīgu notikumu atkārtošanās?

Krista Anna Belševica: Tas ir sarežģīts jautājums. Mēs varam mācīt bērniem, kas ir ignorance, separācija un tamlīdzīgi, bet es tiešām domāju, ka ne jaunība, ne tehnoloģijas neglābj, kad cilvēkam pamazām čakarē smadzenes, līdz viņš attopas situācijā, ka iet nošaut kādu tāpēc, ka citādi nošaus viņu. Varbūt viņš pat nesaprot, kā līdz tam nonācis, bet ir. Tā parasti notiek ar visu sabiedrību – process eskalējas, un pēc tam gudrie pētnieki jautā: "Kā jūs varējāt nepamanīt šos 15 soļus, kas līdz tam noveda? Jūs varējāt kaut ko darīt!" Tāpat runā par pašnāvībām skolās. Piemēram, vecākiem jautā: "Kā jūs varējāt nepamanīt, ka klasesbiedri jūsu bērnu apcēla, ka viņš nāca mājās nelaimīgs, graizīja vēnas un tā tālāk?" Tagad viņš ir miris, bet vecāki saka: "Nu kā, cilvēki nereflektē tik daudz." Es nezinu, vai ir kāds mehānisms, kā iemācīt cilvēkiem reflektēt. Tas nav tik vienkārši. Nebūs tāda maģiska brīža, kurā mūsu sabiedrība pēkšņi kļūs tik gudra, ka neatkārtos holokausta notikumus.

Rita Ruduša: Tad varbūt netaisām filmas, neliekam sveces un nelatviskojam grāmatas, bet beidzam diskusiju un ejam mājās?

Dace Meiere: Man mīļais Umberto Eko ir teicis, ka viņu nepārsteidz ļaunums, kas piemīt slepkavām un noziedzniekiem, bet gan muļķība, kas piemīt tiem bariem, kas noziedzniekiem padevīgi un aizrautīgi seko. Es teiktu – mūsu uzdevums ir gādāt, lai tas muļķu pūlis būtu mazāk dumjš un mēs katrs būtu mazāks muļķis pūlī.

Māris Zanders: Acīmredzot tieksme svešo vispirms kaut kā aprakstīt un pēc tam, iespējams, katram gadījumam arī noslaktēt ir cilvēkiem piemītoša iezīme, ar kuru jāsadzīvo kā ar vīrusu – ja vienas antibiotikas vairs neder, tiek izgudrotas jaunas. Visu laiku jādomā jauni izteiksmes līdzekļi. Vienu paaudzi tie uzrunā, otru neuzrunā, un tad ir jādomā citi. Mājās nav jāiet, bet tas nenozīmē, ka jāgaida zelta laikmets, kurā, kā kolēģe teica, sabiedrība pēkšņi mainīsies. Cilvēki vienmēr gribēs kādu noslaktēt, tas ir normāli.

Rita Ruduša: Tātad mums visu laiku jāizdomā jaunas antibiotikas. Matīs, kādas tās varētu būt?

Matīss Gricmanis: Man liekas, es neatbilstu šai profesijai, kurai ir jāmeklē antibiotikas, bet…

Rita Ruduša: To var darīt ar radošiem līdzekļiem!

Matīss Gricmanis: Uz to arī gribēju pāriet. Manuprāt, tas, kas šajā sarunā izkristalizējies, ir Daces minētais pašsaglabāšanās instinkts, kas liek neredzēt ļauno. Es lasīju kāda jūrmalnieka dienasgrāmatas. Viņš dzīvoja tieši pretī Dubultu sinagogai. Šajā 1941. gada dienasgrāmatā neparādās neviens ieraksts par to, ka sinagoga ir aizklapēta un visi kaimiņi apšauti. Tas tiešām liek domāt, ka ir tik šausmīgi notikumi, ka cilvēki neapzināti tos izgriež no savas dzīves. Pēc tam tas pats cilvēks 1970. gados aiziet uz grāmatnīcu, ierauga grāmatu par holokaustu un saprot, kādas šausmas ir notikušas, bet tikai tāpēc, ka pagājis tik daudz laika. Tas ir psihes fenomens – neredzēt to, kas satricina mūsu pasauli. Mēs visi gribam justies drošībā, paļauties, ka nākamā diena pienāks. Tas ir tik dziļi mūsos, ka mēs no tā nekādā veidā neizvairīsimies, neatkarīgi no atceres pasākumiem un filmām par holokaustu. Tie vienkārši esam mēs. Jo vairāk domāsim par to, kas esam, jo labāk to sapratīsim.

Māris Zanders: Es gribēju piebilst par antibiotikām. Tas, protams, ir jautājums par to, kas kurā brīdī strādā. Vasarā lasīju, ka Izraēlas režisors uzņem filmu, kurā holokausta stāsts vēstīts no meitenītes Elizabetes skatpunkta – pirmajā personā caur instagramu. Kā savas paaudzes pārstāvim man tas likās drusku zaimojoši. Holokaustu nevar izstāstīt kā instagrama epizodi.

Rita Ruduša: Tas ir kā taisīt selfijus Aušvicē.

Māris Zanders: Tā arī dara?

Rita Ruduša: Jā, dara, dara.

Māris Zanders: Ak dievs, nu labi. Varbūt, ka ir OK, es nezinu.

Rita Ruduša: Varbūt, ka tā ir jaunā antibiotika un mēs vienkārši neesam mērķauditorija.

Māris Zanders: Varbūt.

Dace Meiere: Mēs katrs vairāk vai mazāk identificējamies ar kādu grupu, bet, lai spētu identificēties, ir vajadzīgs ienaidnieks. Vienmēr. Mēs vienmēr esam pret kaut ko. Bieži izvēlamies nevis, ar ko esam kopā, bet pret ko. Cilvēkam piemīt šis mehānisms.

Matīss Gricmanis: Pēdējā laikā teātra pētnieki daudz atgriežas pie Mišela Fuko. Viņam ir teorija, ka mēs nemaz nevaram aprakstīt citādo, jo tajā brīdī, kad sākam to darīt, aprakstām savu spoguļattēlu. Teātrī tiek izmantots princips tēlā nelikt pilnīgi neko, attēlot tukšumu, jo skatītājs to piepilda ar savu citādo. Mēs runājam par citādo kā par tukšu laukumu, ko katrs aizpilda ar savām fantāzijām – tas ir vislabākais veids, kā cīnīties ar to, ka ir vajadzīgs reāls citādais. Arī visa milzīgā diskusija par bēgļu uzņemšanu Latvijā patiesībā nebija par bēgļiem – tā bija par mums. Tas ir spoguļattēls, kurā mēs ieraudzījām, kāda sabiedrība esam. Kādi bēgļi? Nekas jau nenotika.

Dace Meiere: Man acu priekšā parādījās bilde – netālu no Ogres ir autobusa pietura, koka būdiņa, uz kuras jau vairākus gadus ir uzpūsts uzraksts "Kill immigrants!". Es domāju, ka čalītis, kas to uzpūta, pazīst vairākus imigrantus: savus tuvākos vai tālākos radiniekus, kas ir imigranti Norvēģijā, Īrijā vai Anglijā, bet, pūšot uzrakstu, viņš droši vien nedomāja savējos.

Vīrietis no auditorijas: Pēdējā laikā katru reizi, kad runāju par holokaustu, rodas doma, kuru pats īsti nevaru atrisināt. Mulsina bieži vien neadresētā vērotāja līdzatbildība. Mūsdienu Rīgas mierā ir ērti uzskatīt, ka tas, kas notiek pasaulē, ir šausmīgi, jo to dara kāds cits un tas notiek mums pilnīgi neaktuālās zemē. Piemēram, ja es strādāju Latvijas Universitātē, kā es varu būt atbildīgs par uiguru genocīdu? Tajā pašā laikā Latvijas Universitātē mierīgi darbojas Konfūcija institūts, kas it kā ir Ķīnas finansēts zinātnes atbalsta projekts, bet pastāv jautājums, vai tas nav propagandas kanāls. Tās lietas, uz kurām mēs pieveram acis, nav tikai tāls absurds – tās ir ļoti tuvas. Es aicinu aizdomāties, vai nav tā, ka mēs reālos, ikdienišķos veidos atbalstām reālu, pašlaik pastāvošu genocīdu?

Māris Zanders: Es absolūti piekrītu. Tas ir baigs jautājums. Tā ir maigās varas izpausme un sastopama visā pasaulē. Kāpēc tā? Labs jautājums. Ir ērti to neredzēt.

Sieviete no auditorijas: Es gribēju piebilst – kamēr sabiedrībā pastāv antisemītisms, holokausts ir iespējams. Tāpēc ir vērts mācīt gan skolēniem, gan studentiem tieši par holokausta iemesliem, jo patiesībā antisemītisms vienkāršotā veidā ir naids pret kādu. Ja izejam cauri mūsu cilvēces vēsturei, var skaidri redzēt, kā šis parastais naids, mainot dažādas formas (sadzīviskais antisemītisms, reliģiskais, pēcāk nacistiskais), izauga līdz holokaustam. Holokausts jau neuznāca uz tukšas skatuves. Tas attīstījās, un ir ārkārtīgi svarīgi runāt par kristīgo antisemītismu. Tas var šķist dīvains termins, bet kristīgā baznīca ir devusi ļoti lielu ieguldījumu antisemītisma attīstībā.

Rita Ruduša: Jānis Zeltamute bija pirmais.

Sieviete no auditorijas: Jā, Jānis Zeltamute, Svētais Augustīns. Tāpēc es domāju, ka tas ir aktuāls jautājums. Mums ir jāfilmē, jāraksta, jārunā. Tās ir vienīgās zāles: pierakstīt, runāt, mācīt.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!