Sabiedrības balsojumā par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Savā paziņojumā, balvu saņemot, Bergmane ne tikai pateicas par augsto novērtējumu, bet arī vēlreiz aktualizē sarežģīto situāciju vēstures zinātnē. Piedāvājam izlasīt vēsturnieces viedokli pilnā apjomā.
"Saņemot balvu "Gada vēsturnieks Latvijā 2023", esmu priecīga un pateicīga par mana darba novērtējumu. Sirsnīgs paldies!
Tomēr jāsaka: prieks nav vienīgās emocijas, ko jūtu, šo balvu saņemot.
Pirmkārt, duālas sajūtas raisa fakts, ka esmu pirmā ārpus Latvijas strādājošā vēsturniece, kura saņem šo balvu. Tas, ka cilvēki Latvijā, kolēģi, mediji interesējas arī par ārpus Latvijas robežām veiktajiem ar Latviju saistītajiem pētījumiem ir apsveicami: Latvijas, Baltijas un plašāka mūsu reģiona vēsture tiek un tiks pētīta Eiropā un pasaulē. Tas ir labi un atbalstāmi, un mums visiem kopā ir jānodrošina pēc iespējas ciešāka sasaiste starp norisēm Latvijas un starptautiskajā pētniecības vidē, starp akadēmisko zinātni un plašāku sabiedrību.
Vienlaikus jāatzīmē, ka pirms diviem gadiem iznākušais Andreja Plakana darbs "The Reluctant Exiles: Latvians in the West after World War II" ("Nelabprātīgie trimdinieki: latvieši Rietumos pēc Otrā pasaules kara"; Brill Schoningh) Latvijā palika teju nepamanīts. Tāpat ceru, ka kādreiz par gada vēsturnieku Latvijā kļūs arī kāds ārzemēs strādājošs kolēģis vai kolēģe, kuri nav no šīs zemes cēlušies, bet pēta Latvijas un mūsu reģiona vēsturi. Kevins O’Konors (Kevin O’Connor), kura grāmatu "The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga" ("Kaņepju un sviesta nams: Vecrīgas vēsture") 2018. gadā izdeva Kornela universitātes izdevniecība, manuprāt, būtu labs šīs balvas kandidāts.
Tāpat gribu uzsvērt, ka 2023. gadā angļu valodā ir izdota ne tikai mana grāmata "Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union" ("Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums"; Oxford University Press), bet publicēts arī mana kolēģa Gustava Strengas fundamentālais pētījums "Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia" ("Mirušo piemiņa: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā"; Brepols Pub).
Ceru, ka mūsu grāmatas tiks tulkotas un lasītas arī Latvijā, jo katrs savā veidā esam centušies izgaismot nozīmīgus Latvijas pagātnes aspektus.
Vienlaikus es jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā.
Pagājušajā gadā mana kolēģe Ineta Lipša no gada vēsturnieka titula atteicās, norādot, ka nevēlas "turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni." Šādu ilūziju nevēlos uzturēt arī es: tā kā studēju un strādāju ārpus Latvijas, tad ir tikai normāli, ka neesmu nedz pieteikusies pētniecības finansējumam Latvijā, nedz arī tādu saņēmusi.
Taču man šķiet būtiski uzdot jautājumu: vai maniem Latvijā strādājošajiem starptautisko attiecību vēsturē ieinteresētajiem kolēģiem būtu iespējams veikt pētījumu, kurš prasa vairāku gadu ilgu darbu ārzemju arhīvos? Un vēl: vai ko tādu varētu veikt Latvijā studējošie vēstures doktoranti? Vai viņiem ir pieejams finansējums, lai nodarbotos ar pilna laika pētniecību? Vai viņiem ir iespēja nodarboties ar pētniecību arhīvos ārpus Latvijas? Vai studējot doktorantūrā Latvijā ir iespējams uzrakstīt doktora darbu, uz kura pamata veidotu manuskriptu vēlētos publicēt kāda no lielajām Eiropas un ASV akadēmiskajām izdevniecībām?
Tas, ko es zinu un dzirdu par situāciju vēstures nozarē Latvijā, liek skaidri saprast, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir "nē".
Nē, nav finansējuma, nē, jaunajiem pētniekiem nav pieejami apstākļi ne tikai starptautiski atpazīstamu, bet arī lokāli nozīmīgu pētījumu veikšanai.
Ja būtiski pētījumi tomēr top, tad tas pārsvarā notiek pateicoties cilvēku pašaizliedzībai, nevis sakārtotai darba videi un pienācīgam ilgtermiņa finansējumam.
Kopumā gribētu uzsvērt: tas, ka Latvijas un Baltijas vēsture tiek un tiks pētīta ārpus Latvijas ir labi un apsveicami. Man prieks, ka šo pētījumu augļi interesē vēsturniekus un plašāku sabiedrību Latvijā. Taču mēs nedrīkstam nonākt līdz situācijai, kur kvalitatīva Latvijas vēstures pētniecība notiek tikai ārpus Latvijas.
Es no sirds aicinu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus vēlreiz iepazīties ar Latvijas vēstures 2023. gada kongresa rezolūciju, kas ietver ļoti konkrētus ierosinājumus nozares stiprināšanai.
Un vēlreiz – paldies par augsto novērtējumu!"
Avots: Vesturesbiedriba.lv
0