Autora foto
 
Proza
12.03.2021

Salaspils–Jāņavārti 10:20

Komentē
0
Saglabā

Pirmā biļete man atnāca šīgada sākumā, 9. janvārī. Vilciena e-biļete Salaspils–Jāņavārti, reiss pulksten 10:20. Biļeti saņēmu savā "Inbox.lv" e-pastā. Tas ir tāds dīvains e-pasts, kuru uztaisīju kaut kad 11. klasē. "Inbox.lv" nesen bija dzimis, un savu iepriekšējo "Yahoo.com" e-pastu vairs negribēju izmantot. E-pasta adresi neteikšu, bet tas ir kāds gada skaitlis. Tas nav mans dzimšanas gads, nedaudz senāks. Šo gada skaitli kā adresi izvēlējos, jo tobrīd nēsāju vaigu bārdu. Jā, man jau 11. klasē auga vaigu bārda.

Līdz "Gmail" dzimšanai šo e-pastu izmantoju kā savu vienīgo, bet pēc tam tas palika rezerves pasta lomā, uz kuru nāk tikai spami. Es šo adresi lietoju, ja kaut kur gribu reģistrēties, bet nevēlos teikt savu "Gmail" adresi. Nu, piemēram, kad "ss.lv" tirgoju 1960. gadu tintes pudelītes vai brāļu Kaudzīšu dzimto māju plānu no 19. gadsimta (to plānu, ja kas, diezgan ātri nopirka).

Mana "Inbox.lv" e-pasta adrese, iespējams, ir tik jancīga, ka tā piesaista cilvēkus un noklīdušus e-pastus, kas kā pavasara satraukti kranči samukuši mežā un tagad nevar atrast savas mājas. Pirmām kārtām regulāri saņemu ūdens skaitītāju rādījumus. Tos pat vairs neveru vaļā, jo man neinteresē, cik daudz šie cilvēki tērē ūdeni.

2014. gadā kāda sieviete, vārdā Aiva, man atsūtīja provinces sporta skolas inventarizācijas dokumentus. Tā bija diezgan interesanta lasāmviela. Sporta skolā bija divi šķēpi, trīs lodes, 21 cepure, seši svaru stieņi, seši koka starta bloki un tā tālāk – uz 20 lapām.

Pēc tam man Aiva atsūtīja otru e-pastu ar tematu "Akts Jurim", kurā bija norādīts: "Lūdzu, uzraksti, cik dalībnieku apmēram bija pilsētas kausā un cik skolu sacensībās volejbolā un slēpošanā!" No vienas puses, es darīju sliktu un lasīju svešu e-pasta vēstuli, jo neesmu Juris un netiku skaitījis dalībniekus pilsētas kausā. No otras – pirms e-pasta atvēršanas nevarēju zināt, vai tur nav kaut kas foršs tieši priekš manis. Un kurš gan nevērtu vaļā e-pastu no sievietes ar tematu "Akts Jurim".

Pēc tam man viens profesionālā dienesta karavīrs atsūtīja pieteikumu – kādus medikamentus viņam vajag. Proti, armija apmaksā saviem karavīriem zāles, tev tik vajag pateikt, kas kaiš. Tādējādi es uzzināju visas šī karavīra slimības (nu, patiesībā tikai tās, kuras viņš neslēpa no armijas vadības). Tur gan nekā pikanta nebija. Kaut kas pret locītavu sāpēm un asinsspiedienam, un pret saaukstēšanos laikam arī.

Vēl esmu saņēmis gandrīz 3000 eiro lielu rēķinu par ekskavatora pakalpojumiem, nofotografētu lapu no vidusskolas fizikas burtnīcas ar dažādiem uzdevumiem, 45 gadus vecais Jānis L. no Rīgas mani uzrunāja par "Lapsiņu" un prasīja, vai mans iepazīšanās sludinājums vēl ir spēkā. Kaspars man atsūtīja mācību materiālus topošajiem ugunsdzēsējiem, Valentīna – sava novada pašvaldības pārskatu par iekasētajiem dabas resursa nodokļiem, savukārt Igors padalījās ar privātmājas projektu Mārupē. Jā, tā tiešām bija pilna projekta dokumentācija ar visiem rasējumiem – tāda, ko sniedz iekšā būvvaldē. Smuka privātmāja, ja kas. Vienstāvīga, 212 kvadrātmetrus liela, ar garāžu, kubisma stilā.

Pērnā gada nogalē dabūju arī savu pirmo čuras bildi. Man nekad tādas nebija sūtītas, un es biju diezgan nezinošs par šo iepazīšanās veidu. E-pasts bija bez jebkāda temata un norādes par to, kas mani sagaida tur iekšā. Vēru to vaļā, un iekšā bija čuras bilde. Čura turklāt bija neerektīva, kas, kā man pēc tam paskaidroja Andra, vispār ir nepareizi un netipiski. E-pastu ar bildi uzreiz izdzēsu ārā. Drusku pat apvainojos.

Un ko vispār darīt ar tādiem noklīdušiem e-pastiem? Atpakaļ taču nav jēgas sūtīt. Nav jau ne man domāta paciņa ar omas adītiem cimdiem, kas noteikti būtu jāatdod atpakaļ sūtītājam vai jānogādā īstajam adresātam. Es nekad nevienam šādam sūtītājam neesmu atbildējis. Iespējams, manis dēļ netika akreditēta kāda sporta skola un kāds pāris nesatikās, jo solītā čuras bilde tika man. Un Mārupē netapa vēl viena māja – klucītis.

Bet nekad iepriekš mani nebija sasniegusi vesela noklīdušu e-pastu sērija. Tātad – pirmā biļete uz vilcienu Salaspils–Jāņavārti pulksten 10:20 man pienāca sestdien, 9. janvārī. Biļete bija pirkta uz pirmdienu, 11. janvāri. Tūlīt pēc tam kā automāta šāvieni manā e-pastā iekrita biļetes uz šo pašu reisu 12. un 13. janvārī no tās pašas stacijas Salaspils līdz Jāņavārtiem, bet vēl pēc brīža – biļete uz 14. janvārī, kad ar vilcienu 10:20 varēja no Salaspils braukt jau līdz Rīgai.

17. janvārī man atkal pienāca biļete Salaspils–Jāņavārti uz 18. janvāra reisu, bet 19. janvāra agrā rītā – biļete Salaspils–Rīga uz to pašu dienu. Vēl pēc dienām rindiņā biļetes Salaspils–Jāņavārti 10:20 uz 20., 21., 22., 27., 28. un 29. janvāri. Pēdējo biļeti saņēmu 28. janvārī, un tad viss. E-pasti nedeva nekādu norādi par to, kas ir biļetes pircējs. To atsūtīja "Mobilly" sistēma. Bet kāds taču reāli biļetes pirka un kā e-pastu bija norādījis manu savādo "Inboxu".

Kuram vispār būtu regulāri jābrauc darba dienās 10:20 no Salaspils uz Jāņavārtiem, un kā šis cilvēks tiek atpakaļ? Tās ir piecas pieturas, brauciens ilgst 14 minūtes. Labi, ar Salaspili viss tā kā būtu skaidrs, tas ir tāds pabriesmīgs guļamrajons. Rīgā, visticamāk, darbs vai skola. Bet skola taču tagad nenotiek. Un kāpēc 14. un 19. janvārī brauciens bija līdz Rīgai? Kur darbs sākas ap 11? Un kur vispār Jāņavārtu apkārtnē var strādāt? Tur blakus ir "Akropole", bet tajā veikali, kas nav "Maxima", strādā no 10. Un janvārī tie nestrādāja vispār.

Otrpus sliedēm, pretim Jāņavārtu stacijai, ir "Grindeks" zāļu fabrika. Varbūt tagad, ārkārtas laikā, no Salaspils ir izsaukts kāds pensionēts farmaceits, kurš pēc izgulēšanās brauc nedaudz pajaukt pulverus un mikstūras. Viņu varētu saukt Osvalds. Vakarā viņu atved mājās jaunākais kolēģis, kurš dzīvo Ogrē un izmet veco farmaceitu Salaspilī, šosejas malā pie "Hesburgera". 14. un 19. janvārī Salaspils iedzīvotājs brauca uz Rīgas centru, jo viņam, protams, vajadzēja uz Centrāltirgu. Šajās dienās tirgū pie skābētu kāpostu toveriem stāvēja pats Aņetko, kurš vecajam klientam deva par velti padzert kāpostu sūkalas. 15. janvārī biļetes nebija, jo Osvaldam no sūkalām sasāpējās vēders un viņš uz darbiņu nebrauca. 19. janvārī viņš tirgū vairs tikai ar skatienu apsveicinājās ar Aņetko, sūkalas nepieņēma un dūra taisni uz zivju paviljonu, kur dienvidu galā bija parādījušās pirmās salakas.

Vēl Ķengaragā, netālu no Jāņavārtu stacijas, ir zagss, respektīvi –dzimtsarakstu nodaļa. Šajā brīdī senilais farmaceits Osvalds pārvēršas par drusku jaunāku kundzīti, vārdā Sarma, kura Ķengaraga zagsā kārto ziedus. Nē, nē. Kāpēc brauciens vienmēr ir 10:20? Kāzas taču var notikt arī agrāk. Šī precizitāte kaut ko nozīmē, vilciena braucēja mērķis ir Jāņavārtos vienmēr tikt vienā un tajā pašā laikā.

Ļoti gribēju kādu dienu izmantot saņemto biļeti, 10:20 Salaspilī iekāpt vilcienā un braukt uz Jāņavārtiem. Par velti pat etiķis ir salds. Bet ar gribēšanu vien nepietiek. Darba dienā jāstrādā, nevis jābraukā apkārt. Turklāt, ja īstais biļetes pircējs būs patrāpījies konduktoram rokās pirmais, es kļūšu par zaķi. Un arī Salaspilī ir kaut kā jānokļūst.

Bet – ja nu tas viss ir sarežģīts plāns, lai tieši mani dabūtu uz šo vilcienu? Un es ne uz vienu saucienu neatsaucos. Zīmes un mājienus nekad neesmu mācējis uztvert, tikai tiešu valodu. Vai šīs biļetes bija tieša valoda? Ja tās būtu atnākušas uz manu parasto e-pastu, kur nekad neko pārdabisku nebiju saņēmis, iespējams, es šo jezgu uztvertu citādi. Bet tā velna tabakdoze "Inbokss" nav ņemama nopietni.

Beigu beigās es tomēr gribēju zināt, kas ir tie cilvēki, kuri darba dienās 10:20 no Salaspils brauc uz Jāņavārtiem. Kādas februāra piektdienas rītā manā "Inboksā" atkal ieripoja biļete Salaspils–Jāņavārti 10:20. Nekādas mistikas, šoreiz to biju nopircis pats. Bija arī biļete no Rīgas centrālās stacijas uz Salaspili, jo kaut kā man tur taču bija jānonāk. Todien neaizgāju uz darbu, bet gan uz staciju, kur pēdējo 20 gadu laikā parādos pavisam reti.

Turpceļā apcerēju sižetu – vagonā uz Jāņavārtiem mani sagaidīs Igors, Kaspars, Valentīna, anonīmais karavīrs un grāmatvede, Jānis L. un Aiva. Viņi visi draudīgi mani ielenks aplītī un pieprasīs atpakaļ savus e-pastus. Aiva ar nelielu Alūksnes akcentu man ļauni teiktu: "Mūsu plāns izdevās, ha, ha, ha! Tagad tu esi mūsu varā." Es censtos aizmukt, karavīrs mani ķertu, bet sāpošo locītavu dēļ nevarētu mani noturēt, tomēr nekur tālu es neaizskrietu, jo man starp lāpstiņām trāpītu Aivas mestā lode.

Salaspils pienāca ātri, biju tur aptuveni 09:58, vēl 22 minūtes vajadzēja tur pagrozīties. Nostājos Rīgas perona tālākajā stūrī un sāku skatīties, vai nāks kāds no manis iztēlotajiem personāžiem. Vienīgā nelaime, ka es nezināju, kā viņi visi izskatās, turklāt Osvalds vispār bija izdomāts. Patiesībā nē, es zināju, kā izskatās Jānis L., kurš gribēja ar mani iepazīties un sauca par Lapsiņu. Viņš savam e-pastam bija pievienojis bildi, kur draiski guļ uz sāniem pļavā. Ar biksēm kājās. Apaļīgs pusmūža vīrietis ar brillēm. Gandrīz kā es, varbūt drusku vecāks.

Drīz uz perona saradās cilvēki. Atnāca viena pensionāre, pēc tam otra. Pie tualetēm stāvēja jauna meitene. Viens džeks kedās nolika savu BMW stacijas stāvvietā un arī atnāca uz peronu. Viens otru turēdami, atsteberēja vēl divi pensionāri, iespējams, vīrs un sieva. Atnāca arī jauna meitene un puisis. Es tobrīd sabijos – a ja nu atnāk arī kāds man pazīstams cilvēks, kurš gribēs zināt, kāpēc darba dienas sākumā neesmu darbā, bet gan mētājos pa Salaspils staciju? Īsi pirms vilciena pienākšanas uzradās vēl daži cilvēki, un kopumā Salaspilī vilcienā 10:20 uz Rīgu iekāpa 11 cilvēki, es biju divpadsmitais. Ietrāpīju trešajā vagonā, apsēdos pretī jaunam džekam, kurš turēja rokā telefonu, bet neskatījos uz viņu. Vagonā visi sēdējām kā dambretes kauliņi, pamīšus, jo katra otrā sēdvieta bija marķēta ar dzeltenmelnu krustu. Un vispār – jebkādu cilvēku atpazīšanu vai iegaumēšanu apgrūtināja maskas. Covid pandēmija visu šo vilcienā braukšanu bija padarījusi par tādu kā mafijas spēli – visi ir maskās un tu nezini, kas ir kas.

Man nosacīti blakus, ejas otrā pusē, sēdēja pavecāks vīrietis ar lielu degunu, kas izspruka ārā no maskas. Viņš telefonā, par laimi, ar austiņām ausīs skatījās "Nasha Russia" un visas 14 minūtes līdz Jāņavārtiem gardi smējās. Vienubrīd onkulis tā sasmējās, ka pat novilka cepuri, uzsita pa to un nolika uz sava ceļa, demonstrēdams latviešu parunu "cepuri nost".

Īpaši uzmanīgi citus cilvēkus nenopētīju, visu acis bija vērstas lejup telefonos, tā nu pārsvarā redzēju tikai cepures un galvasvidus. Jo tuvāk nāca Jāņavārti, jo satrauktāks es kļuvu. Vai kāds tur kāps ārā? Vilciens sāka samazināt gaitu, un vagona otrā galā kājās piecēlās viena sieviete, kura bija iekāpusi Salaspilī. Es viņu sākumā pārsteidzīgi noturēju par pensionāri, bet viņa tomēr izskatījās spraunāka. Sievietei ap galvu bija tāda kā cepure bez augšas, kā vilnas galvas apsējs ar uztamborētiem ausekļiem. Es arī burtiski izskrēju ārā no vilciena un skatījos apkārt. Jāņavārtos no šī vilciena izkāpa tikai divi cilvēki – es un sieviete ar ausekļiem ap galvu.

Teorētiski viņa varēja būt tas cilvēks, kurš sūtīja man biļetes. Es pamīņājos uz perona, paskatījos, kā sieviete aiziet "Akropoles" virzienā. Tagad skriet klāt un teikt: "Hei, hei, man pienāk jūsu vilciena biļetes," – būtu reāli debilākais veids, kā iepazīties ar pusmūža sievieti. Tā arī netapis gudrāks, bet pasējis divas stundas no savas dzīves, iekāpu trolejbusā, braucu uz centru un priecājos, ka man nenāca biļetes no Briģiem uz Istalsnu. Tad šis pasākums aizņemtu vairākas dienas, Latgalē būtu jāmeklē viesnīca un šķūtnieki, kas mani vestu uz staciju.

Vēl, braucot trolejbusā, es iztēlojos tvītu iz SPKC: "Pasažieris, kuram apstiprināta Covid-19 infekcija, 26. februārī braucis ar vilcienu maršrutā Salaspils–Jāņavārti pulksten 10:20, sēdējis 3. vagonā un bērnišķā sajūsmā skatījies ārā pa logu."

Pagāja pāris dienas, es gribēju aizmirst šo biļešu piedzīvojumu, bet 28. februāra vakarā "Inboksā" atkal atnāca e-pasts: "Vilciena e-biļete Salaspils–Jāņavārti 10:20, 01.03.2021." Spēle turpinās.

Tēmas

Viesturs Radovics

Viesturs Radovics kopš 18 gadu vecuma ir žurnālists. Pa starpu bija atgājis nost no rakstīšanas, bet pašlaik cītīgi gatavo rakstus portāla "Delfi" sadaļā "Delfi plus", pārsvarā par vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!