Nīlzirgs bez biksēm bērnu nodaļā

"Tēti, noplēs plakātu, tā siena gāžas man virsū!" es kliedzu. Uz plakāta gan nebija ķieģeļu sienas, bet puskaila sieviete uz motocikla. Kādēļ bērnistabā pie sienas bija plakāts ar puskailu sievieti? Bija 1990. gads, un šādus plakātus – kalendārus – varēja nopirkt visur, tāpēc tētis vienu piesprauda arī pretī manai gultai. Man tobrīd bija astoņi gadi, un es biju vai nu smagi saindējies, vai arī organisms bija pateicis "pietiek" igauņu pepsikolai. Jau vairākas nedēļas gulēju mājās, ēdu smirdīgas tabletes un auklēju vēderu. Ģimenes ārste neko konkrētu nevarēja pateikt, tikai lai guļu un dzeru tējas un to pašu nelaimīgo festālu, pēc kura briesmīgi oda pat manas kakas.

Tad vienu dienu vairs nevarēju ieēst neko, ik pēc pusstundas vēmu. Kad viss ēdiens un ūdens bija izvemts, turpināju vemt – kas tur nāca ārā, vairs neatceros. Ap to pašu brīdi man sākās halucinācijas, virsū gāzās tā nolādētā pelēkā siena. Vecāki beidzot izsauca ātro palīdzību, un mani aizveda uz vietējo slimnīcu. Atceros, ka lādējos pie sevis, jo pārbrauktuve izbūvēta pilsētas otrā malā (bet slimnīca ir otrpus dzelzceļam) un tādēļ jābrauc bija ar līkumu. Pa taisno būtu bijis ātrāk, bet ar helikopteru – pavisam ātri.

Slimnīcā mani ielika mazā palātā, kurai siena pret gaiteni bija no stikla. Aiz tās stāvēja vecāki un skatījās, kā mani slēdz pie sistēmas. Vēlāk uzzināju, ka man organismā pastiprināti sācis izdalīties amonjaks. Joprojām nezinu un negribu zināt, no kurienes un kāpēc. Amonjaks bija pamanījies sagandēt manas iekšas.

Pirmās dienas vai nedēļas bija visgrūtākās. Šī jezga sākās janvārī, un visu laiku bija tumšs. Es nesapratu, vai ir diena vai nakts, nodzīvoto laika sprīžu atskaites punkti bija medmāsas, kuras mainīja sistēmu. Šī bija vienīgā reize mūžā, kad man vairs negribējās dzīvot. Ar laiku palika labāk, un es sāku skatīties apkārt. Aiz loga bija upe, slimnīca atradās pašā krastā. Otrā pusē, gaitenī aiz palātas loga, bija dežūrmāsas galds (tikai vēlāk uzzināju, kā to sauc). Uz galda visu laiku atradās bieza grāmata un naktslampiņa ar dzeltenu gaismu, naktī māsiņa tur sēdēja un lasīja. Man pie gultas medmāsas izsaukšanai bija pogas, kas nestrādāja. Vēl te bija brūns skapītis ar manu krūzīti. Jo ilgāk slimnīcā nodzīvoju, jo vairāk skapis piekrāvās ar mantām. Tur parādījās daudz bērnu grāmatu, burka ar aveņu ievārījumu, kaut kādi cepumi un apelsīni, rozīnes, jo tās man lika ēst ārsts, un pudele ar ļoti rūgtu minerālūdeni. Pie gultas čības. Visu šo bagātību sanesa vecāki.

Vecāki mani apciemoja katru mīļu dienu, kamēr es tur biju. Visbiežāk mamma, kura ar vilcienu no darba pa taisno skrēja pie manis. Citreiz tētis, pavisam reti oma, bet opis ne reizi, jo viņš drīz pēc tam arī nomira. Kopējo slimnīcā pavadīto mēnešu skaitu nezinu – mani ieveda janvārī, bet izlaida, kad kokiem jau bija lapas un ārā varēja staigāt T-kreklā. Tajā mācību gadā uz skolu vairs neaizgāju, tāpēc 2. klases otrā pusgada vielu nezinu joprojām.

Tā kā divvietīgajā palātā biju viens pats (vai nu mani uzskatīja par nedzīvotāju, vai arī vecāki bija piekukuļojuši slimnīcu), es tur izvērsu savu mazo cūku kūti. Slimnīcas ēdiens, kuru man deva sākumā, nebija ēdams. Tādēļ es ēdu aveņu ievārījumu ar cepumiem. Katru dienu. Vecāki spēja tik nest cepumus. Reiz kaut kur aizripoja ievārījuma burkas vāciņš, un turpmāk es operēju ar vaļēju burku. Gulta, sega, skapītis un grīda bija noķeskāta lipīga ar ievārījumu. Kad čībās gāju uz tualeti, medmāsa, pat mani neredzot, zināja, ka es lāčoju pa gaiteni, jo manas čības lipa pie grīdas un taisīja "čmok, čmok".

Vēl pēc kāda mēneša es biju pilnībā kustīgs, temperatūra pārgāja, vēders sāpēja tikai nedaudz un mani no "nāvinieku palātas" pārcēla uz puišu palātu. Tajā bija arī kādus 12 gadus vecais Nils, tāds mutīgs lempis ar pagariem matiem, un otrs puika, mazāks par mani. Viņa vārdu neatceros, pieņemsim, ka šo sauca Andrejs. Tobrīd gandrīz visi puiši bija vai nu Andri, vai Andreji. Zēnu palātā gulēju pie loga, kas izgāja uz slimnīcas pagalmu un ielu. Tam bija gan plusi, gan mīnusi. Pie loga priecīgs vaktēju, kad nāks mamma, bet drusku raudāju, redzot, kā viņa pa slimnīcas pagalmu pēc apciemojuma iet atpakaļ mājās.

Mājās no slimnīcas mani nelaida, jo vajadzēja novērot. Ja nu pēkšņi atkal tas velna amonjaks parādās. Tāpat katru dienu bija jāēd tabletes, un ik pa laikam dibenā dūra vitamīnus. Tas bija nenormāli sāpīgi, fiziski pats sāpīgākais, ko šajā slimošanas laikā pieredzēju. Katru rītu medmāsa mūs modināja un izdalīja termometrus. Es to noliku uz tumbočkas un turpināju gulēt. Kad pēc kādām 20 minūtēm tuvojās termometra nodošanas laiks, ātri pret palagu uzrīvēju 36,7 un atdevu mērīkli māsiņai. Nils un Andrejs darīja tieši tāpat, un mums vidējā temperatūra palātā vienmēr bija 36,7. Medmāsas bērnu nodaļā bija vairākas, bet skaidri atceros divas. Viena ļoti skaista un nešpetna, otra neglīta, ar kārpu uz vaiga, bet jauka. Kad skaistā dūra dibenā vitamīnus, tas bija dubultsāpīgi. Dīvaini, bet arī pēc tam, kad nācās gulēt slimnīcā, viena medmāsa parasti bija ļoti skaista, bet pabaisa.

Blakus bērnu nodaļā bija vēl dažas palātas, viena no tām ļoti liela, tur dzīvoja meitenes. Kaut kā bija sanācis, ka viņas visas bija krievietes, bet mēs, puiši no palātas 36,7, bijām latvieši. Andrejs vēl bija pārāk mazs, viņš palika gultā, bet mēs ar Nilu gājām runāties. Nils, lai nomētātu pārāko džeku, prasīja meitenēm, vai viņas grib redzēt citronu. Meitenes gribēja. Tad Nils teica, ka priekš citrona viņam vajagot šprici un gultu, neko citu. Bet to visu viņš varēs dabūt tikai rīt.

Vakarā Nils teica, ka ies uz māsu istabu zagt šprici. Man vajadzēja stāvēt sardzē. Mūsu stāvā pie galda sēdēja tikai dežūrmāsa, bet nākamajā, kur stāvēja šprices, bija tukšs un kluss. Nils aizzagās uz māsu istabu, bet es līkņāju trepēs un vaktēju, vai kāds nenāk. Mums gan nebija sarunāts briesmu signāls, tādēļ, ja kaut kas notiktu, biju izdomājis iet uz palātu, palīst zem segas un izlikties, ka guļu. Nils taču ir liels, viņš pats tiks galā. Pēc brīža šis jau nāca ar jaunu šprici, un mēs devāmies pie miera.

Nākamajā dienā atkal šļūcām uz meiteņu palātu (manā gadījumā pavisam burtiski, jo čības bija par lielu). Nils pa taisno apgūlās vienā no brīvajām gultām, izņēma no pidžamas šprici, kuru jau iepriekš bija uzpildījis ar ūdeni, uzlika adatu un sāka uz griestiem zīmēt kaut kādu rimbuli. Uz baltā griestu apmetuma ūdens atstāja palielu zīmējumu, kas pēc formas tiešām varēja būt citrons – vai arī melone. Ja godīgi, gan meitenes, gan es bijām drusku vīlušies, jo bijām gaidījuši kaut ko interesantāku, nevis apķēpātus griestus.

Mazais Andrejs tikmēr sēdēja savā gultā. Viņam toreiz, šķiet, bija kādi seši gadi. Andrejs neko īpašu nedarīja: vai nu vāvuļoja kaut ko bērnišķīgu un garlaicīgu, vai arī gulēja. Grāmatu un aveņu ievārījuma viņam nebija. Dažreiz viņš stāstīja par tēvu, kas noteikti atnāks rīt vai parīt, bet tēvs nekad nenāca. Andreja mamma pa visu to laiku, kamēr bijām palātā, atnāca varbūt kādas četras reizes. Vienreiz viņš bija ļoti satraukts, jo mamma bija atnesusi importa sulu stikla pudelītē. Viņš nekad nebija redzējis neko tik jauku, kur nu vēl dzēris. Andrejs tā priecājās par sulu, ka pudele izkrita no rokām un sašķīda kakliņš. Viņš sāka raudāt, bet nomierinājās, redzot, ka lielums nav izlijis. Es gan teicu, lai nemēģina dzert, jo tur noteikti ir stikla lauskas, bet Andrejs izmisumā stīvējās pretī. Tad Nils kaut kur sadabūja baltu marli, izkāsa caur audumu sulu, un Andrejs to izdzēra. Viņš piedāvāja arī man, bet es atteicos.

Citreiz mēs ālējāmies, un es uzliku Andrejam padeni. Viņš nokrita uz vēdera, zēnam aizsitās elpa, un viņš sāka gārgt un smakt. Nils uztaisīja mākslīgo elpināšanu no mutes mutē (diez, kur viņš to bija iemācījies?), Andrejs sāka elpot mierīgāk, piecēlās un raudot teica, lai es vairs nekad tā nedaru, jo viņš ir tikai bērns, turklāt slims, un būtu varējis nomirt. Tonakt es ilgi klausījos, kā šis elpo, un no rīta biju atvieglots, ka Andrejs tomēr nav nomiris. Tā bija pirmā reize, kad prātoju, kā ir nogalināt cilvēku un cik daudz, cik ilgi par to būtu jāpārdzīvo.

Mūsu slimnīca no apkārtējās pasaules nebija īpaši norobežota, caur teritoriju gāja vairākas vietējo takas, tāpēc es pa logu varēju vērot visādus ļaudis. Vienreiz garām gāja bars ar čigāniem. Noskatījos uz šiem pa trešā stāva logu, un viņi mani ievēroja. Čigāni apstājās, kaut ko murmināja un tad sāka klaigāt, vicinoties manā virzienā. Pienāca Nils, lai redzētu, kas tas par troksni. Čigāni bļāva trijās valodās – krieviski, latviski un čigāniski. No visa jūkļa izlobīju viņu vēstījuma galveno domu – čigāni naktī atnāks vēlreiz, ielauzīsies slimnīcā un mūs visus nositīs. Es nosvīdu un palīdu zem segas. Starp mani un sitējiem bija tikai siena (un arīdzan trīs stāvi). Arī Nils izskatījās izmisis, nometās ceļos un sāka lūgt Dievu. "Viestur, lūdzies kopā ar mani, tikai Dieviņš mūs spēs izglābt," viņš teica. Un baiļu pilnā balss lika domāt, ka šis nejoko. Uz grīdas netupos, bet paliku turpat gultā un noskaitīju tēvreizi, kuru biju iemācījies svētdienas skolā. Mums pat ne uz brīdi neienāca prātā saukt palīgā māsiņas, jo bijām jau pieraduši – pārsvarā mēs te esam vieni un ar savām problēmām jātiek galā pašiem. Pirms aizmigšanas drusku trīcēju un uzmanīgi klausījos, vai ārā neskan čigānu soļi. Čigāni neatnāca, un mēs ar Nilu pārdzīvojām šo 1990. gada dienu.

Kad Nils gāja kaitēties uz meiteņu palātu, viņš ņēma mani līdzi, un es drīz sapratu, kāpēc. Saviem meiteņu vilināšanas jokiem viņam vajadzēja kādu muļķīti, uz kura fona izrādīties. Nekā ļauna jau tur nebija, bet ik pa laikam es saņēmu visādas dzēlības, piemēram: "Viņš jau nav pat pīzdu redzējis," – un tamlīdzīgi. Vienreiz man tas apnika. Nils slimnīcas gaitenī kaut ko atkal dižojās meitenēm, es viņam piegāju klāt no muguras, aiz kabatām saķēru pidžamas bikses un norāvu uz leju. Nils apmulsis palika stāvam smejošo meiteņu priekšā ar pliku dibenu un krānu. Es nobļāvos: "Nils – nīlzirgs!" – un aizskrēju prom. Dīvainā kārtā viņš mani pēc tam nesita, tik drusku salamāja.

Kad Nilu izrakstīja no slimnīcas, es paliku par vecāko puisi bērnu nodaļā. Astoņgadīgs zonas turētājs. Tad mēs ar mazo puiku pārsvarā spēlējām kārtis. Tās bija bērnu nodaļas dežūrkārtis, ļoti nospeķotas, un parasti mētājās lielajā meiteņu palātā uz palodzes. Andrejs gan īsti neprata spēlēt, bet es viņam iemācīju durakus. Kad šis bija apmācīts, es cītīgi šmaucos un vienmēr vinnēju. Vienreiz no nosisto kāršu kaudzes slepus izvilku divus kalpus. Abi pārējie kalpi man jau bija rokās, un tad es ar lepnu žestu nometu šim visus četrus. Andrejs nevarēja nosist un atkal zaudēja.

Jo ilgāk sabiju slimnīcā, jo vairāk paplašinājās mana ģeogrāfija. Pašā sākumā bija tikai mana palāta, tad jau gaitenis, tualete, citas palātas, procedūru kabineti, pirmais stāvs, kurā atradās ēdnīca, tad blakus ēka ar rentgenu un morgs. Aiz morga bija liels skurstenis, virs kura mēs centāmies saskatīt melnus dūmus par zīmi, ka nomiris kāds pacients. Patiesībā gan skurstenis bija katlumājai.

Ēdnīcai bija vēl divas citas funkcijas – televizora telpa un mācību klase. Pavisam vecā un neuzticamā televizorā svētdienās skatījāmies "Pīļu stāstus" un "Čip i Deil spešat na pomoš". Būtībā ēdnīca mani ieveda krievu pasaulē. Multenes bija krieviski, lielākā daļa bērnu – krievi, mācības – arī krievu valodā. Jā, man slimnīcā bija jāmācās, lai galīgi neatpaliktu no ideālā bērna attīstības modeļa. Visiem slimnīcas bērniem bija viena skolotāja, kura katram uzdeva kaut kādus uzdevumus un tad kaut ko arī atprasīja. Es tobrīd krieviski zināju tikai "bumaga", "sledušeja stancija" un "vaņučka". Nu, īstenībā jau drusku vairāk, jo regulāri skatījos tos "Čip i Deil". Krievu skolotāja īsti nezināja, ko ar mani darīt, tad iedeva krievu ābeci, un es otro reizi mūžā kļuvu par ābečnieku. Mācījos kirilicu, rakstību un beigās jau pat kricelēju vienkāršākos vārdus. Citi mācījās vēl krievu matemātiku un krievu dabas mācību, bet es sēdēju ar savu ābeci.

Dzīvojot pa ēdnīcu, no pārējiem bērniem apguvu slimnīcas folkloru. Tur bija divi bubuļi: morgs, no kura tiec laukā tikai pa skursteni, un krīta putriņa. Par to man stāstīja šausmu stāstus, sakot, ka neviens nav izvairījies. Jau tuvojoties izrakstīšanas laikam, māsiņa mani nosūtīja uz rentgena kabinetu. Tajā rītā nedrīkstēju ēst brokastis. Man iedeva lielu halātu, galošas, un kopā ar māsiņu gāju uz rentgenu blakus ēkā. Tur bija reāli kā atrakciju parka šausmu istabā – tumša telpa, ārsts metāliskā priekšautā un pie sienām attēli ar kauliem. Krīta putriņa bija reāla: bieza, balta šļura apskretušā metāla krūzē. Es to tiešām izdzēru, tad mani norentgenoja un vemstīdamies gāju atpakaļ uz palātu.

Rentgens un citas pārbaudes izrādījās pozitīvas. Piektdienas vakarā man pateica, ka rakstīs ārā. Te ir klasiskais slimnīcas ļaunums – ja piektdien to pasaka, ārā tu tiec, ātrākais, pirmdien. Man nebija telefona, un es nezināju mājas numuru, lai lavītos zvanīt no māsu telpas un lūgtos, lai mamma mani ātrāk atbrīvo no slimnīcas un parķa drēbēm. Bija jāgaida. Sestdien un svētdien pārsvarā gulēju gultā, nekur negāju, mamma atnāca ciemos, uzzināja, ka varēs mani pirmdien savākt, un priecīgi sāka lādēt somās manu vezumiņu. Vienā reizē visu manu kravu tiešām nevarētu aiznest. Izrakstīšanas dienu neatceros nemaz, pat ne drusku. No šī posma man ir tikai viena atmiņa: ir maija beigas, esmu atbrīvots no skolas. Aizeju līdz tai, skatos pa logu uz savu klasi, kur mani biedri mācās. Viņi māj ar roku, es pamāju pretī un eju mājās skatīties "Četrus tankistus un suni".