Par daudzsēriju filmu "Pansija pilī" (rež. Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis, 2024).
Vidusskolā es gāju 90. gadu beigās. Laimīgā kārtā mūsu latviešu valodas un literatūras skolotāja redzēja tālāk par obligātās literatūras sarakstu un lika katram skolēnam izlasīt vienu Anšlava Eglīša darbu. Es izvēlējos spiegu romānu "Vai te var dabūt alu?", jo biju to izlasījis jau vasarā, dzīvojoties laukos pie vectēva, un varēju uzrakstīt domrakstu, īpaši nepūloties. Visi pārējie klasesbiedri sagadīšanās pēc lasīja "Pansiju pilī". Uz to klasi daļēji pamudināja pati skolotāja, sakot, ka šis darbs ir samērā vienkāršs, ar nesasarežģītu, jautru sižetu un smieklīgiem tēliem, turklāt skolas bibliotēkā bija vismaz kādi seši "Pansijas" eksemplāri.
Klasesbiedri pēc tam diezgan līksmi analizēja romānu, atzīstot, ka no rakstnieka, par kuru nekad nebija dzirdējuši, negaidīja tik smieklīgu darbu, īpaši muižā dzīvojošo grūtdieņu aprakstos.
Skatoties tikko klajā nākušā seriāla "Pansija pilī" pirmās četras sērijas, mans lielākais prieks un arī pārsteigums bija tas, kā filmas autori paplašinājuši un padziļinājuši Eglīša pasauli. Rakstnieks savā romānā devis spēles laukumu, galvenās figūras un dažus virzienus, kuros iet, bet filmas komanda jau tālāk pati izdomājusi, kā spēli veidot.
Anšlava grūtais ceļš līdz Latvijai
Savu atmiņu romānu "Pansija pilī" Anšlavs Eglītis rakstīja trimdā ASV, pirmo reizi tas publicēts 1962. gadā apgādā "Grāmatu Draugs". Eglītis ar lielu sirsnību apraksta jaunību brīvajā Latvijā, iemūžinot "senos, jaukos" Inciemā sastaptos cilvēkus. Pēc Neatkarības kara valsts viņa tēvam Viktoram Eglītim piešķīra Inciema pusmuižu ar 13,5 hektāriem zemes, kas, kā atzina pats autors, bija diezgan nepraktisks īpašums. Kā labāko veidu Inciema pusmuižas apdzīvošanai Eglīšu ģimene izvēlējās pansijas iekārtošanu, attiecīgi romānā senā koka ēka kalpo par skatuvi, kur uznāk un noiet dažādi tēli, savukārt Eglīši un komiskie muižas ļaudis ir pastāvīgas darbojošās personas.
Padomju okupācijas laikos Latvijā Eglīša darbus varēja lasīt tikai retais. Ja kāds trimdas latvietis viņa grāmatas centās atsūtīt uz Latviju, pasta kontrolē čeka tās parasti cītīgi aplasīja. Savdabīgs izņēmums ir Eglīša tēlojumu grāmata "Neierastā Amerika", kuras fragmentus 1957. gadā publicēja žurnāls "Zvaigzne". Tas gan bija "Hruščova atkušņa" laiks, turklāt "Zvaigznes" redaktoriem, iespējams, Eglīša ieskicētās ASV ainas likās derīgas, lai paspilgtinātu "sapuvušo Rietumu" tēlu.
Savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Eglīti beidzot sāka izdot arī dzimtenē, turklāt gan bibliotēkās, gan grāmatu antikvariātos sāka parādīties rakstnieka trimdā izdotie romāni no aizsaulē aizgājušo klaida latviešu mantojuma. Tomēr bija jāpaiet vēl gandrīz 30 gadiem, lai Eglīti beidzot arī ekranizētu: 2018. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca dzirkstošā komēdija "Homo novus", vēl gadu vēlāk jau manis minētā romāna "Vai te var dabūt alu?" sižets nedaudz tika izmantots seriāla "Sarkanais mežs" scenārijā.
To, ka Anšlava Eglīša darbiem noteikti piemīt potenciāls pārtapt filmās, apliecina arī fakts, ka viņš ir viens no retajiem latviešu autoriem, kura romānu tika apsvērts pārstrādāt Holivudas filmas scenārijā. Šāds gods gandrīz tika 1951. gadā iznākušajam darbam "Adžurdžonga", kas savā ziņā atgādina puiku dienu grāmatu "Ķēniņa Zālamana raktuves", vienīgi darbība no Āfrikas ir pārcelta uz Vidusāziju, bet ļaunie tēli ir komunisti.
Manuprāt, "Pansija pilī" jau sen bija pelnījusi ekranizāciju, bet labs nāk ar gaidīšanu. Acīmredzot pērn zvaigznes beidzot sastājās savās vietās, savācās kopā lieliska radošā komanda, trāpīgs aktieru ansamblis un atradās nauda, vieta un daudz kas cits, kā rezultātā esam tikuši pie lieliska romāna brīnišķīga pārcēluma uz lielajiem ekrāniem.
Man ir grūti rakstīt, jo redzētās četras sērijas man likās tik jaukas, ka nav īsti, kur piesieties, kas savukārt recenziju padara pliekanu. Tomēr, lai būtu kārtība, es uzskaitīšu savus priekus, un varbūt beigās nonāksim arī pie kādas bēdas.
Dullie sapņi par pili
Filmu studijas "Mistrus Media’" veidotajai daudzsēriju filmai ir trīs režisori: Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis (vēl gaidāma astotā un noslēdzošā dokumentālā sērija, kuras režisors ir Gints Grūbe), kuri pansijas stāstu vairāku gadu garumā ir sakompresējuši vienā vasarā. Neņemot vērā saspiesto laiku, filma noteikti nav skriešana galopā no ainas uz ainu, bet gan līdzsvarots stāsts gan ar intensīvākiem, gan rimtākiem brīžiem.
Pirmkārt, man ļoti patīk, ka seriālā dots vārds un ierādīta nozīmīga vieta Anšlava mazajam brālim Vidvudam, kurš "īstajā dzīvē" pārsvarā palika brāļa ēnā. Arī grāmatā viņš daudz nefigurē, savukārt uz ekrāna Vidvuds (kuru lieliski spēlē Kristians Teterovskis) uzņemas daļu romānā aprakstīto Anšlava darbiņu, sportojot pa pļavu un visādi amzierējoties.
Es nezinu, kāds dzīvē bija Viktors Eglītis, arī grāmata man radīja pavisam citu tēlu, bet izskatās, ka Gundars Āboliņš ir izveidojis savu Viktoru, kura dažbrīd dullie sapņi paputējušo muižu pārvērš par dzīvelīgu vietu un mazu kultūras centru. Filmā Viktors ir vienā komandā ar Vidvudu, abi mēdz slinkot, nepiemērotākajos brīžos pazust un ik pa laikam izstrādāt kaut ko jocīgu.
Anšlavs Eglītis, kurš pats sevi grāmatas ilustrācijās attēlojis kā bezpersonisku lelli (jo viņam bija apnicis zīmēt sevi), arī filmā, manuprāt, jauši vai nejauši sanācis drusku bezpersonisks. Iespējams, šāds iespaids man radās, jo Riharda Zelezņeva atveidotajam Anšlavam apkārt ir tik daudz citu superspilgtu, pārspīlētu, kariķētu un izteiksmīgu tēlu, ka pats galvenais varonis, būdams vienkārši normāls, drusku pazūd.
Par Inciema pils "inventāru" – pieciem tās oriģinālajiem iemītniekiem ar Kaspara Znotiņa atveidoto Arnīti priekšgalā – jau sarakstīts daudz labu vārdu, tā ka man vairs nav daudz ko piebilst. Šis kvintets ir seriāla aktierspēles lielākā veiksme un savā ziņā atgādina "Skroderdienu" vecenes – it kā mazāk svarīgi fona tēli, bet patiesībā ass, ap kuru viss karuselis griežas.
Kā jau ievadā minēju, filma būtiski paplašina Eglīša radīto stāstu, un tā, manuprāt, ir lielākā veiksme. Romānā kautrīgais kasiera palīgs Alfons Maltuss paciemojas un aizbrauc prom, bet filmā šis pats varonis tiešām piedzīvo gribētās "nepatikšanas ar skuķiem", turklāt diezgan krāšņā veidā. Tas pats notiek ar kaimiņmājā dzīvojošo vācbaltiešu meiteni, kura grāmatā ir pieminēta tikai dažos vārdos, bet seriālā Alise ir viens no dzinējspēkiem, kura palīdz izcelties arī Anšlavam. Arī jezga ar Visneriem grāmatā beidzas vienkārši – ar Anšlava bēgšanu, savukārt filmā tas izspēlēts krietni smalkāk (tā bija epizode, kur es smējos skaļi balsī).
Nedaudz neiederīgs kopējā ainā man vismaz sākumā likās policists Kulbergs (lomā Gatis Maliks), kurš vairāk atgādina 90. gadu tēlu no "Imantas–Babītes" – blēdīgo likumsargu ar kukuļņemšanas nosliecēm. Tomēr ar laiku arī Kulbergs ir vietā, parādīdamies īstajos brīžos, kad viss iet pārāk labi.
Kas ir īstie ļaundari
Es pieļauju, ka lasītāji no manis gaida vēsturisku neprecizitāšu uzrādīšanu, bet šeit nevarēšu diži palīdzēt. Ja man būtu bijis garlaicīgi, es tiešām pētītu visus niekus un vilktu burtnīcā krustiņus par katru laikmetam neatbilstošu rekvizītu. Bet filma mani aizrāva, un es, tieši pretēji, ievēroju vairākus labos piemērus. Nomnieks Liepiņš dzer "grāvja vaimanas" no īstas pirmskara valsts spirta monopola vītās pudelītes, "Walther" pistolīte, kas "šauj un ķer mērķī", tiešām ir "Walther", un arī visi pārējie priekšmeti pielasīti perfekti. Nu, vienīgi var piesieties, ka Alises "Harley-Davidson" motocikla modeli sāka ražot tikai 1942. gadā, bet tas ir pilnīgs sīkums.
Filmās man patīk meklēt atsauces uz citiem kino darbiem. "Pansijā" es vismaz divās vietās saskatīju (varbūt kļūdaini) koķetu reveransu Jāņa Streiča "Limuzīnam Jāņu nakts krāsā" un mazu ķēmošanos no filmas "Viens pats mājās". Iedomājoties par "Limuzīnu", nonācu pie sava svarīgākā secinājuma par to, kāpēc mums tik ļoti patīk gan Anšlava Eglīša grāmata, gan arī patiks (par to es nešaubos) tikko iznākusī filma – jo tur ir visi tēli, kurus mēs labi pazīstam un mīlam: skarbas večas, dzīvesgudri kaimiņi, kuriem patīk iedzert, lepni latgalieši, plātīgi pilsētnieki, kuri beigās aplaužas, knauzerīgi sīkmaņi un lērums citu visu kalibru dīvaiņu. Eglītis viņus nevainojami aprakstījis, filmas veidotāji viņus ne mazāk talantīgi uzfilmējuši.
Anšlavs Eglītis par Inciema muižu rakstīja: "Nekur citur es nejutos tik ļoti mājās kā Inciemā." To var nolasīt grāmatā, jo bez lielas mīlestības uz vietu un tās ļaudīm rakstniekam neizdotos tik sirsnīgs darbs, kurā, neņemot vērā dažādas ķibeles, viss galu galā ir labi. Arī mani vidusskolas klasesbiedri uzsvēra, ka, lasot "Pansiju pilī", nav jābaidās no tā, ka pēkšņi notiks kas ļauns.
Tomēr līdzsvarotam filmas scenārijam ir nepieciešami ļaundari. Ja sākumā liekas, ka sižeta labad par ļaunajiem varoņiem padarīts Liepiņu pāris, kurš grib izkrāpt muižu, vai urķīgais policists Kulbergs, tad jau diezgan ātri kļūst skaidrs, ka vienīgais ļaundaris šajā stāstā ir laiks. Vasara beidzas, kāds no tēliem nomirst vēl uz ekrāna, citus (reālajā dzīvē) nošauj čeka, vēl vairāki pamet Latviju un dzīvo trimdā. Inciema muižu nacionalizē komunisti un pārvērš to par bezpersonisku divstāvu celtni. Tā arī man bija lielākā bēda, skatoties šo daudzsēriju filmu, jo es zināju, kas gaidāms tālāk pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Tāpēc, lūdzu, neesiet kā es, baudiet filmu un Anšlava Eglīša skaisto dzīves vasaru, nedomājot par tālāko.
0