Ja neatkarīgās žurnālistikas atdzimšanas procesam Latvijā piemēro būvniecības analoģiju, tad varētu teikt, ka no iedzīto pāļu kvalitātes būs atkarīga būves izturība un ilgtspēja. 1990. gadā jaunajai žurnālistikai nebija laika gaidīt mierīgākus, būvēšanai labvēlīgākus apstākļus un pāļi bija jāiedzen strauji. Pirmais – redakcionālā neatkarība, otrais – žurnālistu atbildība, trešais – kalpošana sabiedrības interesēm un ceturtais – skatījums uz Latviju kā uz Eiropas un pasaules daļu. Komunikācijas profesors, Dr. phil. Ainārs Dimants pielicis roku ceturtajam. 1990. gadā viņš pieteicās darbā nule nodibinātajā laikrakstā "Diena", kļuva par korespondentu Maskavā, un tieši viņa reportāžas veido Latvijai izšķirošu notikumu hroniku. Intervija ar Aināru Dimantu papildina rakstu un podkāstu sēriju "Latvijas mediju arheoloģija".
Rita Ruduša: Vai atceries, kā nokļuvi laikrakstā "Diena" un Maskavā?
Ainārs Dimants: Es pabeidzu Maskavas Universitātes Žurnālistikas fakultāti tieši 1990. gadā, kad dibināja "Dienu", un pieteicos tur darbā. Kā nekā biju pirmo divu Tautas frontes kongresu delegāts no Maskavas latviešiem. Man bija tikšanās ar Sarmīti Ēlerti un Paulu Raudsepu [1]. Nevajag aizmirst, ka visi, kas beidza Stučkas universitāti [2], tika sadalīti pa konkrētām darbavietām. To daudzi nezina, neatceras vai negrib atcerēties. Ja beidzi žurnālistus, tev bija garantēta vieta redakcijā vai nu Rīgā, kaut vai "Vefietī" [3], vai arī ārpusē, teiksim, tevi varēja nosūtīt uz Ludzu. Savukārt tiem, kas aizbrauca uz Maskavu vai Ļeņingradu [4], pašiem bija jāmeklē sev darbavieta. Bija jānokārto valsts pārbaudījumi, respektīvi, jāaizstāv diplomdarbs, un komisija sūtīja atpakaļ uz Latvijas PSR. Vārdu sakot, čemodan–vokzal [5], tikai otrā virzienā – uz Rīgu, un tālāk meklē pats. Tā tas bija arī iepriekš, es nekādā ziņā nebiju unikāls. Unikāla bija situācija – veidojās jauni izdevumi. Nesen, 1988. gada janvārī, bija izveidojusies "Lauku Avīze", tagadējā "Latvijas Avīze". Bija "Avots".
Rita Ruduša: Un Latvijas Tautas frontes avīze "Atmoda".
Ainārs Dimants: Tieši tā. Sapratu, ka "Dienā" komplektējas redakcija un mani interesē šis jaunais pasākums, tāpēc pieteicos darbā. Man jau bija saiknes ar Krustiņu [6], un biju "Lauku Avīzes" korespondents Maskavā, piedalījos arī Igaunijas Tautas frontes dibināšanas kongresā ar "Lauku Avīzes" korespondenta apliecību. Tas notika nedēļu pirms Latvijas Tautas frontes kongresa [7]. Man toreiz bija ļoti svarīgi (uzskatīju to par savu misiju), ka Maskavā esmu Latvijas latvietis, kas nāk ar Latvijas skatījumu. Esmu arī pirmais, kam tika izsniegta PSRS Ārlietu ministrijas ārzemju korespondenta apliecība. Dažus mēnešus, kamēr vēl pastāvēja PSRS, biju inostrannij korespondent [8]. Vismaz Brežņeva [9] laikā tas bija pielīdzināms diplomātiskajam korpusam – ārzemju korespondenti baudīja zināmu neaizskaramību, bet līdz tam (līdz neatkarības atzīšanai – red.) mūsu statuss karājās gaisā. Mēs paši sevi uzskatījām par ārzemju korespondentiem. Bija pieņemta 4. maija deklarācija, un es pārstāvēju avīzi, kas būtībā bija oficiāls izdevums, jo līdz privatizācijai 1992. gada rudenī "Diena" bija Augstākās Padomes un Ministru Padomes izdevums, tāpēc mēs uzskatījām, ka esam ārzemju žurnālisti, taču formāli, no Krievijas viedokļa, tādi īsti nebijām.
Rita Ruduša: Bet kāds tad bija tavs statuss, kamēr vēl nebija atzīta neatkarība?
Ainārs Dimants: Es izmantoju visas PSRS žurnālista priekšrocības, bet abās Augstākajās Padomēs un preses centros tiku reģistrēts kā no Latvijas un neskaitījos ārzemju žurnālistu sarakstos, kaut arī apmeklēju visu to pašu, ko ārvalstu žurnālisti. Milzīga veiksme bija tas, ka 1990. gadā jau zināju, ka Maskavā sāks iznākt "Nezavisimaja gazeta" [10], ko pamatā veidoja mani Maskavas Universitātes kursabiedri. "Nezavisimaja gazeta" bija ļoti svarīgs informācijas avots. Domāju, ka tieši šis dubultais statuss palīdzēja, jo mani īsti neuzskatīja par ārzemnieku un varēju šur tur tikt iekšā. Es biju reizē savējais un ārzemnieks. Tas man zināmā mērā pat atviegloja dzīvi, jo tiem, kas negribēja atzīt (neatkarību – red.), es biju savējais, bet tiem, kas gribēja atzīt, – ārzemnieks. Vārdu sakot, tas bija īpatnējs laiks arī no statusa viedokļa. Piemēram, kad augustā pienāca X stunda [11], es tieši atrados atvaļinājumā, reizē ar [Mihailu] Gorbačovu. Manā vietā, paldies dievam, bija Jānis Motivāns, bet es pārtraucu atvaļinājumu, ierados redakcijā, sazinājos ar Ševardnadzes fondu, un tajā "Dienas" numurā ir arī mana ziņa par to, ko Ševardnadze [12] saka par puču un jauno situāciju. Vēlāk, kad neatkarība jau bija atjaunota de iure, vēstniecība esot pārbaudījusi telefonus viesu namā, kur atradās mūsu birojs, un atklājies, ka tie visi tikuši noklausīti.
Man bija ļoti svarīgs Latvijas skatījums. To kādreiz praktizēja "Jaunākās Ziņas", un pirms 2. pasaules kara tas bija ļoti svarīgi. Arī citiem Latvijas laikrakstiem bija ārzemju korespondenti, piemēram, "Brīvajai Zemei", "Rītam", bet ne pārāk daudziem. Vajadzēja savākt informāciju, kas svarīga tieši Latvijai, nevis tai valstij, kur kaut kāds stringers [13] strādā. Bija ļoti interesanti, jo veidojās Krievijas Federācijas suverenitāte, [Borisu] Jeļcinu ievēlēja par prezidentu. Veidojās zināma divvaldība, kas beidzās augusta pučā ar Jeļcina uzvaru. Var teikt, ka tas bija paralēls process tai divvaldībai, kas pastāvēja šeit, Rīgā. Šajā procesā biju diezgan cieši iesaistīts arī kā korespondents, novēroju, kā tur izveidojas diplomātiskās attiecības.
Rita Ruduša: Puča dienās aizbrauci atpakaļ uz Maskavu?
Ainārs Dimants: Jā, ar tuvāko biļeti. Biju atstājis pasi laukos pie vecākiem Lubezerē pie Valdemārpils un aizbraucis uz "Mērnieku laiku" izrādi Vecpiebalgā. Tādēļ gadījos Rīgā puča naktī, jo nebiju rīdzinieks, bet man bija jābrauc pēc pases uz Kurzemi. Kā nekā jau bija izsludināts ārkārtējais stāvoklis, un kā tad bez dokumentiem! Maskavā atgriezos dienā, kad Jeļcins parakstīja dekrētu par Latvijas neatkarību, un biju liecinieks tam, kā atbrauca [Anatolijs] Gorbunovs [14], izkāpa no mašīnas un pacēla to mapīti gaisā. Mēs ar Motivānu tūlīt vēstniecības dārzā, blakus tai Jāņa Dripes būvētajai baznīcai, intervējām Gorbunovu par pirmajiem iespaidiem. Dekrēta tulkojums latviešu valodā ir ar manām rokām rakstīts uz vēstniecības rakstāmmašīnas. Tā bija sestdiena, un vēstniecībā nebija sekretāres. Juristi bija deklarāciju tulkojuši un pierakstījuši ar roku. Man arī nebija nekāda datora, bet bija privātā rakstāmmašīna, ko tēvs kādreiz, būdams neklātienes students Jelgavā, nopirka. Tā es pieslēdzos, kaut arī man vēl turpinājās atvaļinājums. (Smejas.)
Rita Ruduša: Un deklarāciju sūtīja pa faksu?
Ainārs Dimants: Jā, un tas bija drausmīgi. Preses nams bija ieņemts, un "Diena" iznāca uz četrām dzeltenām lappusēm, šķiet, Rencēnu ielas tipogrāfijā. Uz tām divām lapiņām daudz nevarēja sarakstīt, ziņas bija ļoti īsas, bet tās pašas es sūtīju stundu vai divas, jo informācija gāja plankumiem, sakari nebija digitalizēti – bija analogie telefona sakari. Tas bija trakākais – visvairāk laika prasīja nevis uzrakstīt, bet nosūtīt. Bija jāiet uz pārstāvniecības preses centru, ko vadīja Āris Jansons un ar ko "Diena" bija slēgusi līgumu. Man jau nebija tādas tehnikas, arī faksa ne. Fakss bija pārstāvniecības, vēlāk vēstniecības ēkā. Kad ar Krieviju noslēdza diplomātiskās attiecības, ēka formāli kļuva par Latvijas vēstniecību Krievijas Federācijā un, tāpat kā pirmajā neatkarības laikā, tieši tur bija Latvijas sūtniecība.
Rita Ruduša: Tātad bija jāiet pāri pagalmam no viesu nama uz vēstniecības ēku un no turienes jāsūta pa faksu.
Ainārs Dimants: Jā, un vēl jātiek iekšā attiecīgajā telpā, jo tas Jansons jau tur vienmēr nesēdēja. (Smejas.) Jādabū atslēga un jāsūta. Tā bija liela ņemšanās. Un vēl arī tas, ka nebija nekāda transporta. Pamatā visa pārvietošanās notika ar metro. Labi, ka tas bija pilsētas centrā. Kā zināms, Maskavā arī ar auto nav diži ātrāk, bet tie attālumi noēd šausmīgi daudz laika.
Es tolaik arī iepazinos ar ārzemju žurnālistiem, un man bija ļoti labi informācijas avoti tieši krievu žurnālistu vidē. Sevišķi savu kursabiedru vidē. Tas ļoti palīdzēja. Nu, cik es vispār varēju izdarīt tajā ierobežotajā laukā, jo pēc 1991. gada janvāra avīze bija ļoti plāna un tur gandrīz neko nevarēja nodrukāt. Islande bija atzinusi Lietuvas neatkarību, un es intervēju Islandes vēstnieku. Arī no tās intervijas bija jāizspiež šausmīgi maz, jo avīzē neko nevarēja ievietot. Bija daudz žurnālistu, bet maz papīra. Ar domu, ka "Diena" būs bieza, tika pieņemti daudzi darbinieki, bet, kad ieņēma Preses namu [15], palika četras lappuses mazajā formātā.
Vēl bija interesantas lietas – Jeļcins ir atbildējis uz maniem jautājumiem un sēdējām pat pie viena vakariņu galda ar Jeļcinu un [Ivaru] Godmani [16]. Varbūt toreiz žurnālisti tika laisti tuvāk, man grūti salīdzināt, jo vairs neesmu tajā apritē. Toreiz Gorbunovs rīkoja visādas preses konferences, arī Godmanis labprāt sniedza intervijas – "Dienai" it sevišķi.
Atceros spilgtu notikumu 1990. gada decembrī, vēl pirms Preses nama ieņemšanas. Rīgā sākās eskalācija un pie kaut kādiem leģionāru pieminekļiem notika sprādzieni. Par to es, protams, lasīju no attāluma un arī atceros kā šodien [Dmitriju] Jazovu [[17], kurš vēlāk bija pučists. PSRS Augstākās Padomes un Tautas deputātu kongresa sēdēs visus tos cilvēkus varēja redzēt tuvplānā, burtiski blakus stāvot. Es atceros viņa vārdus, ko arī publicēju: "Mēs spridzinājām un turpināsim spridzināt." Domāti "fašistu pieminekļi" un tamlīdzīgi.
Atceros reizi, kad es tiešām biju vienīgais Latvijas žurnālists [Maskavā], vēl bija tikai Rīgas Kinostudijas brigāde. Tas ir uzņemts arī "Latvijas hronikā". Tas notika septembrī. Kongresā bija ievēlēta PSRS Valsts padome jeb Gosudarstvennyj sovet – īsu laiku bija tāds orgāns, kas lēma par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Atceros, ka es kā vienīgais žurnālists stāvēju pie lielā Ivana zvanu torņa un gaidīju, jo iekšā mani nelaida, protams. Stāvēju Kremļa vidū un skatījos mākoņos, gaidot, kad ārā nāks Latvijas delegācija. (Smejas.) Tad parādījās tie kinošņiki un filmēja – ir arī tādi kadri, kur mēs visi smaidīgi braucam ārā no Kremļa. Man liekas, ka [Jānis] Dinēvičs [18] bija delegācijas vadītājs. Lūk, un tad tur arī ar visiem šiem vīriem sanāca iepazīties. Viņus varēja diezgan labi notvert, kaut vai pusdienās. Lejā, viesu nama 1. stāvā, bija arī bāriņš, kur cilvēki tīklojās un socializējās. Tur varēja iegūt informāciju – vairāk gan par to, kas notiek Latvijā. Tur bija tik brīvs režīms, ka mums draudzīgie žurnālisti...
Rita Ruduša: Nāca vēstniecības teritorijā uz bāriņu iedzert?
Ainārs Dimants: Jā. "Nezavisimaja gazeta" žurnālisti, jo viņu redakcija atradās netālu. Tas pats Vitālijs Portņikovs [19], mans kursabiedrs, ļoti svarīgs informācijas avots. Viņš bija no Ukrainas, "Nezavisimaya gazeta" komentētājs. Nedaudz vēlāk, pēc puča, es otro vai trešo reizi braucu uz Ukrainu, uz neatkarības referendumu 1. decembrī. Uzskatīju, ka man nav jāsēž tikai Maskavā, bet pēc iespējas jābraukā apkārt, jo man ir uzticēts viss PSRS reģions. (Smejas.) Protams, tas bija atkarīgs no līdzekļiem. Šur tur es braucu – piemēram, biju Armēnijā, divreiz vai trīsreiz Kijevā, arī uz Pasaules ukraiņu kongresu. Tas bija apmēram laikā, kad tur uzstājās arī [Džordžs] Bušs vecākais ar "nevajag jums neatkarību" [20].
Rita Ruduša: Kurā brīdī tava preses karte nomainījās no PSRS žurnālista uz ārzemju?
Ainārs Dimants: Man visu laiku bija karte, ka esmu no Latvijas, iekšējai lietošanai – tur nebija precizēts, vai esmu PSRS vai ārzemju žurnālists. Karte nomainījās, kad PSRS atzina Latvijas neatkarību. Bija tāds periods, daži mēneši, kad bija diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un PSRS. Un tad jau bija tas lielais preses centrs, Press-centr MID SSSR [21], kaut kur pie Krimas tilta. Tad es saņēmu dokumentu, jo tajā preses centrā vajadzēja akreditēties. Starp citu, es diezgan labi pazinu to žurnālisti, kura puča laikā piecēlās kājās un preses konferencē tajā pašā preses centrā [pučistiem] jautāja: "Vai jūs vispār saprotat, ka esat veikuši valsts apvērsumu?" Viņu sauca Taņa [22], man liekas. Arī mana kursabiedrene, nāca uz to pašu [pārstāvniecības] bāriņu. Es toreiz, augustā, kad notika tā preses konference, sēdēju Rīgā, bet tie ir slaveni kadri – visi baigie pučisti, līdz viņiem pajautā: jūs vispār saprotat, ko esat izdarījuši?
Nevajag aizmirst, ka toreiz Maskavā bija pilnīgi cits gars. Es pats biju liecinieks. Ir bildes ar to, kādu reakciju 1991. janvāris Viļņā izraisīja Maskavā. Toreiz ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Bija milzīga solidaritāte. Patiesībā tā bija kopīga cīņa pret Padomju Savienības centru. To visu es arī centos aprakstīt tajās mazajās rindiņās.
Rita Ruduša: Bet ar kuriem žurnālistiem tu visciešāk strādāji ikdienā?
Ainārs Dimants: Mani informācijas avoti pārsvarā bija krievu žurnālisti, kuri atradās tuvāk lietām pašā Krievijā. Vispār jau Maskava, lai cik dīvaini tas nebūtu, bija logs uz Eiropu. Tur, pateicoties glasnostj [23], Gorkija ielā par lētām naudiņām varēja nopirkt visas lielās vācu avīzes: "Frankfurter Allgemeine Zeitung", "Süddeutsche Zeitung", tāpat Šveices "Neue Zürcher Zeitung", vislabāko. Studiju laikā es tās arī pirku un lasīju, tas bija iespējams, jau sākot no 1987., 1988. gada. Būtībā atvēršanās pasaulei vispirms notika caur Maskavu, tāpēc tur braucu. Arī lai iemācītos krievu valodu, jo biju no Ziemeļkurzemes. Es nekad to neesmu nožēlojis, tā ir ļoti profesionāla un akadēmiski cienījama fakultāte. Man jau bija vācu valodas zināšanas, varbūt labākas nekā krievu. Bet tās arī vajadzēja uzlabot, jo, kad es 1989. gada augustā nonācu VDR [24], pirmo reizi biju tādā reālā valodas vidē. Biju Austrumberlīnē un Leipcigā. Vēl redzēju [Berlīnes] mūri, tie bija VDR pēdējie mēneši.
Arī 1992. gada pavasarī uz trim mēnešiem aizbraucu uz Vāciju, uz Bonnu – man bija iespēja būt Bundestāgā par stipendiātu, jo "Diena" meklēja kādu, kurš zina vācu valodu. Tā bija ļoti laba pieredze. Tad jau bija klāt 1992. gada rudens, kad pārcēlos uz Rīgu.
Rita Ruduša: Vai tev bija arī kāds pieskatītājs no čekas?
Ainārs Dimants: Es domāju, ka man no čekas ļāva izvairīties tieši tas, ka es aizbraucu no Rīgas. Varu godīgi pateikt, ka visā tajā korespondenta laikā ne ar vienu nekas tamlīdzīgs [nenotika]. Ja es būtu palicis Rīgā… Bet esmu runājis ar Gunti Indriksonu [25] [VDK] 1. daļā [26]. Tas notika, man liekas, 1985. gada decembrī, pēc brauciena uz Ščecinas Universitāti, ar ko bija noslēgts sadarbības līgums. Mani uzaicināja uz Žurnālistikas katedru Visvalža ielā 4a. Tur sekretāre teica, ka mani gaida 2. [kara] daļā universitātes galvenajā mājā, kas mani sevišķi neizbrīnīja, jo galu galā visiem bija obligātā kara katedra, arī man. Taču tur sūtīja uz blakus durvīm, un 1. daļā interesējās par to, kā man gāja Polijā. Mana atmiņa ir selektīva, bet kaut kas jāstāsta bija, tāpēc stāstīju, ka jutu antisemītiskus strāvojumus tieši partijas biedra un oficiālās arodkomitejas priekšsēdētājas ģimenē. Viņi man mēģināja kaut ko antisemītisku stāstīt, to es noziņoju. (Smejas.) Vairāk neko. Atceros, ka kopā ar mums uz Ščecinu brauca nu jau nelaiķe Juzefa Paršuta, poliete, docente, kas fakultātē mācīja poļu valodu, un nelaiķis profesors Dmitrijs Ivļevs, kas vadīja mūsu grupu. Bet Ivļevam kaut kas pārtrūka. Viņš bija poētisks cilvēks, pētījis Vladimira Majakovska daiļradi, bet toreiz ieņēma uz krūts līdz tādai pakāpei, ka apvēma īsto poļu docenti no Ščecinas. (Smejas.) To es, protams, nestāstīju, jo bijām ar Paršutu un vēl otru latvieti grupā vienojušies pēc atbraukšanas Rīgā neko tādu nevienam nestāstīt. Kaut gan [Polijā] bija arī neformāli kontakti ar neatkarīgās arodbiedrības "Solidarność" cilvēkiem, taču par tiem, protams, neko nerakstīju arī universitātes avīzei "Padomju Students". Vairāk rakstīju par Polijas samtainajām acīm.
Rita Ruduša: Ja tu paskatītos atpakaļ ar šodienas un mediju mācībspēka acīm, ko, tavuprāt, gan "Dienai", gan vispār Latvijas žurnālistikai deva klātbūtne notikumu epicentrā?
Ainārs Dimants: Žurnālisti varēja to pieredzēt savām acīm un likt šo skatījumu lietā. Atrast tieši to, kas svarīgs viņiem, viņu auditorijai, Latvijas auditorijai. Šādu saturu nevar vienkārši paņemt no ziņu aģentūrām. Tad parasti ir vai nu attiecīgās valsts skatījums, kur tas notiek, vai tās valsts skatījums, kuras aģentūra tā ir, bet tas nekad nebūs Latvijas skatījums. Klātbūtne dod iespēju pašam redzēt, pašam izvērtēt, kas ir svarīgs. Tā ir arī tautas diplomātija, jo žurnālisti veido savu avotu tīklu, viņi sadraudzējas ar cilvēkiem, un tas zināmā mērā ir viņu valsts tīkls otrā pusē, tas ir divpusējs ceļš. Es domāju, ka tas būtu jāturpina un sabiedriskajam medijam obligāti vajadzīgs korespondents Maskavā. Mums ir pat labākas iespējas tikt klāt krieviem nekā vienam otram amerikānim – saprast viņus, uzrunāt, dabūt informāciju. Tas arī būtu jādara. Ne velti, piemēram, divdesmitajos gados bija tāds slavens LETA korespondents Visvaldis Peņģerots. Viņš 1922.–1925. gadā kā LETA Maskavas biroja vadītājs bija svarīgs autentiskas informācijas avots arī Rietumiem, jo ārzemju korespondentus vēl Krievijā oficiāli neielaida. Par korespondenta darbu Maskavā Peņģerots pat tika uz veselu pusgadu apcietināts. Viņu esot citējuši mediji ārpus Latvijas. Mums ir priekšrocības, ko vajag izmantot. Tagad visi ir Briselē un skaidrs, ka mums tur jābūt, bet tikpat skaidrs, ka mums jābūt arī Maskavā. Man šai sakarā nāk prātā Ernests Treiguts-Tāle, ar kuru iepazinos 1992. gadā, kad aizbraucu uz Bonnu. Viņš bija LETA korespondents Berlīnē un pirmais pa telefonu ziņoja LETA par Hitlera–Staļina paktu. Ar domu, ka tās sarunas noklausās un lai vācieši zina, ka mēs zinām. Mums ir jābūt pirmajiem un kā lakmusa papīram jājūt temperatūra un visa pārējā ķīmija, kas notiek Krievijā. Mums nevajadzētu šo savu kompetenci zaudēt. Šādu pienākumu mums uzliek arī ģeogrāfija, tuvā lokācija.
[1] Sarmīte Ēlerte un Pauls Raudseps – laikraksta "Diena" dibinātāji un redakcijas vadītāji. Pirmais "Dienas" galvenais redaktors bija Viktors Daugmalis. Sīkāk par laikraksta "Diena" dibināšanu "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā.
[2] Latvijas Universitātes nosaukums padomju gados bija Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte.
[3] 1945. gadā dibinātais laikraksts "Vefietis" bija rūpnīcas VEF Komunistiskās partijas komitejas, strādnieku komitejas un direkcijas orgāns.
[4] Sanktpēterburga 1919. gadā tika pārdēvēta par Ļeņingradu. Vēsturisko nosaukumu Sanktpēterburga atguva 1991. gadā.
[5] No krievu valodas pārņemts frazeoloģisms, burtiskā tulkojumā "čemodāns–stacija". Parasti tiek lietots, apzīmējot kādas personas padzīšanu no valsts vai deportāciju.
[6] Voldemārs Krustiņš – laikraksta "Lauku Avīze" dibinātājs un ilggadējais vadītājs.
[7] Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress notika 1988. gada 8. oktobrī, nedēļu pēc Igaunijas Tautas frontes nodibināšanas.
[8] Ārzemju korespondents (krievu val.)
[9] Leonīds Brežņevs bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs no 1964. līdz 1982. gadam.
[10] "Ņezavisimaja gazeta” tika nodibināta 1990. gada decembrī un bija viens no ietekmīgākajiem neatkarīgajiem izdevumiem Krievijā deviņdesmitajos gados.
[11] Pučs 1991. gada 19. augustā, kad stingrās līnijas piekritēji pārņēma varu PSRS. Sīkāk par puča notikumiem "Latvijas mediju arheoloģijas" rakstā.
[12] Eduards Ševardnadze – Gruzijas politiķis un diplomāts, PSRS ārlietu ministrs no 1988. līdz 1990. gadam, Gruzijas prezidents no 1995. līdz 2003. gadam.
[13] Brīvais žurnālists, kas strādā tikai par honorāriem (angļu val.).
[14] Anatolijs Gorbunovs – LPSR Komunistiskās partijas funkcionārs, vēlāk politiķis, Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs 1990. –1993. gadā.
[15] 1991. gada 2. janvārī padomju militārā specvienība OMON pēc Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālkomitejas rīkojuma ieņēma Preses namu, atstājot vairāku avīžu redakcijas bez telpām un sakariem un liedzot lielākajai daļai laikrakstu pieeju Preses nama tipogrāfijai.
[16] Ivars Godmanis – Latvijas politiķis, kas bijis amatos vairākās Latvijas valdībās – Ministru Padomes priekšsēdētājs 1990.–1993., finanšu ministrs 1998.,1999., iekšlietu ministrs 2006.–2007., Ministru prezidents 2007.–2009. gadā.
[17] Dmitrijs Jazovs – PSRS aizsardzības ministrs no 1987. gada līdz arestam 1991. gadā par līdzdalību augusta puča organizēšanā.
[18] Jānis Dinēvičs – Latvijas politiķis, Augstākās Padomes deputāts 1990.–1993. gadā, Latvijas delegācijas vadītājs sarunās par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas.
[19] Vitālijs Portņikovs – Ukrainas žurnālists un publicists, radio un televīzijas raidījumu vadītājs. Šobrīd – Ukrainas Televīzijas un radio padomes loceklis.
[20] ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais 1991. gada 1. augustā uzstājās ar runu Ukrainas Augstākajā Padomē, kurā brīdināja ukraiņus no "pašnāvnieciskā nacionālisma" izpausmēm. Runa vēlāk tika asi kritizēta par situācijas neizpratni un brīvības centienu nonivelēšanu. Pateicoties "The New York Times" komentāram, runa ieguva iesauku Chicken Kiev Speech.Trīs nedēļas pēc Buša runas Ukraina deklarēja neatkarību.
[21] PSRS Ārlietu ministrijas preses centrs (krievu val.).
[22] Tatjana Malkina – Krievijas žurnāliste, kura puča brīdī strādāja laikrakstā "Nezavisimaja gazeta".
[23] PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova 1985. gadā pasludinātā atklātības (glasnostj) politika, kas bija daļa no pārbūves (perestrojka) plāna – mēģinājuma reformēt ekonomisko sistēmu un padarīt vairāk atvērtu politisko sistēmu Padomju Savienībā.
[24] Vācijas Demokrātiskā Republika – mūsdienu Vācijas austrumu daļa. Tā pastāvēja no 1949. līdz 1990. gadam. Valstī bija sociālistiskā sistēma, VDR bija PSRS sabiedrotā.
[25] Guntis Indriksons – bijušais VDK darbinieks, vēlāk uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas vadītājs.
[26] LPSR VDK operatīvā darba struktūrvienība – 1. daļa – nodarbojās ar izlūkošanu.
0