Jaunā pašmāju kino sezona ir sākusies – sadalītas nacionālās kinobalvas "Lielais Kristaps", pasaules kinofestivālu apritē ar panākumiem startē gan spēles, gan daudzsēriju filmas, top jauni un gaidīti kinodarbi. Vienlaikus aizvadītā gada kino raža turpina raisīt sarunas – par to, kas Latvijas kinematogrāfā tiek novērtēts un kas – atstāts novārtā; ir bijuši gan patīkami, gan nepatīkami pārsteigumi. Par jaunāko latviešu kino sarunājās kinokritiķe Kristīne Simsone, kinozinātniece Elīna Reitere, montāžas režisore Paula Popmane, kinorežisors Jānis Ābele un kino kurators Žulijens Nuhums Kulibali.
Žulijens Nuhums Kulibali: Priecājos jūs visus redzēt "Satori" diskusijā par jaunāko latviešu kino. Pērn līdzīgu sarunu vadīja Henriks Eliass Zēgners, tajā piedalījos es, Alise Zariņa un Agnese Lipska. Ir pagājis gads. Mums bijis daudz kas – "Podnieks par Podnieku", "Ekstāze", vesels filmu spektrs. Kā jūs personīgi vērtējat 2023. gadu? Ir kaut kas jauns vai tie paši vēži jaunā kulītē?
Elīna Reitere: Protams, ka kritiķiem vienmēr gribas pasludināt un atklāt kaut ko jaunu, jo jaunās filmas ir ļoti pieprasīta kategorija. Nevarētu teikt, ka viss notiek kā vienmēr, jo ir šī lielā pakete ar četriem seriāliem, četrām spēlfilmām, no kurām daļa ir startējušas kinoteātros, bet pārējās iznāks šī gada laikā. Pēdējo gadu laikā latiņa dažādās kino jomās tiek pacelta aizvien augstāk. Piemēram, "Padomju džinsi" ir spējuši pacelt augstāk Latvijas seriālu žanru un, kā izskatās, – iznest arī starptautiskā arēnā un ieinteresēt starptautisku publiku. Tāpat mēdz būt gadi, kad kāds režisors vai režisore ir sasnieguši nākamo attīstības līmeni. Vienmēr jau ir kaut kas jauns. "Lielā Kristapa" sakarā daudz tika runāts par to, cik spēcīgi ir jaunie autori, jaunās režisores un režisori, kuri šobrīd beidz vai tikko beiguši Kultūras akadēmiju, un cik spēcīgus darbus veido Nacionālās Filmu skolas absolventi vai topošie absolventi. Raugoties no kinokritiķa pozīcijas, manuprāt, mēs nevaram žēloties, ka pietrūktu jaunā.
Jānis Ābele: Man rodas jautājums – vai mēs "Padomju džinsus" apskatām diskusijā par 2023. gada kino ražu? Vai tas drīzāk nav pirmais notikums, ar ko mums sākas jaunais kino gads? Man pašam iespēja noskatīties "Padomju džinsus" bija jau gada sākumā, taču saprotu, ka esmu viens no retajiem. Šis seriāls man tiešām šķita jaunas kvalitātes, virziena un skatījuma apliecinājums Latvijas kino. Tas nenozīmē, ka visi latviešu seriāli līdz šim bijuši slikti vai ka 2023. gadā nekas cits nav noticis. Tas drīzāk bija ļoti patīkams pārsteigums profesionālajā spējā stāstīt žanriski izkoptu daudzsēriju stāstu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es domāju, ka mēs no pagājušā gada varam skatīt visu, kas ir bijis nominēts, apbalvots vai kaut kādā veidā saistīts ar "Lielo Kristapu". Par šo situāciju mums arī vajadzētu parunāt – kā tas nākas, ka nacionālā kino apbalvojumu saņem darbi, kurus, kā Jānis saka, ir redzējis tikai retais? Kristīn, kā tu vērtē šo gadu?
Kristīne Simsone: "Lielā Kristapa" labākās filmas kategorijā bija novērojams tas, ka filmas ar laikmetīgākiem stāstiem par cilvēkiem mums blakus, mūsu paaudzi (ar to, iespējams, domājot arī divas paaudzes kopā) stāvēja blakus ilgi tapušām, arī vēsturiskām filmām, piemēram, Jura Poškus filmai "Saule spīd 24 stundas", arī filmām "Mana brīvība" un "Mātes piens", kas bija ļoti lieli, klasiski darbi. Bet vai pēdējie pienesa kaut ko būtisku mūsu kino ainavai formas un inovatīvisma ziņā? Es tā nedomāju. Tajā pašā laikā bezbudžeta apstākļos tapusī filma "Bezkaunīgie", par ko [tās režisors] Aiks Karapetjans teica, ka nekad vairs nestrādās tādos apstākļos, manuprāt, atrodas uz līdzvērtīgas latiņas.
Tad arī studentu darbi. Es gribētu aicināt vietējās filmu studijas vairāk laist pie darba jaunos autorus. Publiskajā telpā arī dzirdam, ka gribas, lai Latvijas kino stāsti ir vairāk par mums un lai cilvēki ar tiem varētu asociēties. Piemēram, savā sociālo mediju burbulī no dažāda vecuma cilvēkiem bieži dzirdu, ka Lienes Lindes filma "Melnais samts" rezonējusi ļoti personiskā līmenī. Tātad ienāk trīsdesmitgadnieku paaudze un vēl jaunāki, kuri turklāt, iespējams, visaktīvāk maksā par kultūras produktiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Paula, tu kā montāžas režisore strādā pie filmām un dažādiem projektiem. Vai tu no savas perspektīvas esi manījusi pārmaiņas vai jaunas vēsmas tajā, kas nonāk uz tava montāžas galda?
Paula Popmane: Pirmkārt, es gribu piekrist Kristīnei. Arī Elzas Gaujas filma ["Pastkarte no Romas"] bija maģistra darbs, kas tapa ierobežotos finansiālos apstākļos. Reizēm ļoti lielu uzsvaru liek uz to, kādas filmas iespējams izveidot ar mazu budžetu, un tas ir forši, cilvēki ir radoši, bet vēl foršāk, ja var samaksāt visiem iesaistītajiem, jo sirdsdarbs tomēr arī ir darbs, nevis tikai aizraušanās.
Man laikam vairāk tikuši tie klasiskie darbi. Piemēram, pie Jura Poškus filmas es strādāju piecus gadus. Man tā ir 2018. gada filma, tādēļ grūti to novērtēt kā pagājušā gada filmu. Montējot sanāk vairāk strādāt pie filmām nekā tās skatīties, bet šogad es pārmaiņas pēc redzēju gandrīz visas "Lielajam Kristapam" nominētās filmas. Interesanti, ka bija pieteiktas 88 filmas, un ļoti gribējās atsvaidzināt atmiņu un kaut kur internetā atrast informāciju par to, kādas filmas vēl tika pieteiktas, bet nekur nevarēju to atrast.
Žulijens Nuhums Kulibali: "Lielais Kristaps", manuprāt, daudzus pārsteidza ar to, ka bija filmas, kas nominētas daudzās kategorijās, bet balvu saņēma vienā. Bija arī filmas, [kuru godalgošana] man bija liels pārsteigums, pat ja tās tika izvirzītas "Oskaram".
Skatoties uz pagājušā "Lielā Kristapa" balvu klāstu, mani tomēr nepamet doma: mums ir jaunas balsis, jaunas vēsmas, bet beigu beigās šie centieni ne vienmēr tiek apbalvoti. Vai jūs man piekrītat? Runa ir par šo gadu. Te vajadzētu precizēt, ka Elīna un Kristīne bija "Lielā Kristapa" atlases komisijā, Jānis bija žūrijā, bet mēs ar Paulu vienkārši priecājāmies par filmām.
Kristīne Simsone: Grūti atbildēt, jo tas saistīts ar žūrijas darbu. Es pati biju "Lielā Kristapa" žūrijā pagājušajā gadā, proti, 2023. gadā, un togad mēs bijām ļoti saskanīga žūrija – diskusija bija tikai par vienu vai divām kategorijām, atsevišķiem darbiem. Pieņemu, ka šogad, kad žūrijā bija vairāk starptautisku biedru, diskusiju bija vairāk. Objektivitātes atslēga ir tajā, ka lēmums tiek pieņemts kopā. Varbūt tas kopums reizēm nozīmē, ka jāiziet uz kompromisu, bet man šķiet, ka pārsvarā cilvēki žūrijā tomēr saprot, ka par filmām tiek domāts nacionālās kino balvas kontekstā, un domā par to, kā kontekstuāli izskatās tas, ka filma tiek izcelta. Tiek domāts arī par to, ka atsevišķos darbos ir novērtējamas atsevišķas komponentes, piemēram, tērpi vai māksla, lai arī pati filma var nebūt aizraujoša.
Žulijens Nuhums Kulibali: Saprotu, ka žūrijas vispār iegūst no viedokļu dažādības un jo īpaši – no dažādas kino pieredzes. Un tomēr šķiet, ka būtu jāparunā par to, cik adekvāti starptautiskas žūrijas biedri spēj spriest par nacionālo kino, un par to, ko "Lielā Kristapa" apbalvojums signalizē visiem pārējiem, galvenokārt filmu veidotājiem, jo tas ir ne tikai pagodinājums, bet arī signāls par to, kas mūsu kultūrtelpā tiek vērtēts pozitīvi un kas – ne tik ļoti. Kādi ir plusi un mīnusi starptautiskai žūrijai nacionālā kino balvā?
Paula Popmane: Pluss ir tāds, ka šie cilvēki, vienkārši sakot, nav nevienam draugi, jo mūsu vide ir ļoti maza. Ir grūti izvairīties no tā, ka mēs viens otru pazīstam. Tas ir pluss, ja ir cilvēki, kas var no malas paskatīties, kā filmas iederas lielajā, globālajā kontekstā. Skatītāji filmas salīdzina ar to, kas redzams "Netflix" un kinoteātros, un mēs nevaram sevi ielikt mazajā nacionālajā kategorijā. Kādreiz bieži teica: "Šī filma ir laba Latvijas filmai," – bet gribētos teikt, ka šī filma ir laba pati par sevi. Tādā ziņā labi, ka ir šāda žūrija. Es, protams, nezinu iekšējo virtuvi – cik maksā nolīgt ārzemju žūrijas locekļus un ko mēs varam atļauties.
Žulijens Nuhums Kulibali: Varbūt mums tam nav jāpieskaras. Skorsēze diez vai būs "Lielā Kristapa" žūrijā. Džonu Malkoviču gan mēs gaidām atplestām rokām.
Elīna Reitere: Varbūt Kristenai Stjuartei atliks laiks, kamēr viņa filmējas Latvijā…
Žulijens Nuhums Kulibali: Ja piesolīsim Kristenai Stujartei to karbonādīti, tad varbūt…
Jānis Ābele: Kāds īsti bija jautājums?
Žulijens Nuhums Kulibali: Ko tu varētu izcelt žūrijas darbā, nevērtējot: labi vai slikti?
Jānis Ābele: Tā ir kaut kādā ziņā īpatnēja situācija. Kā "Lielā Kristapa" žūrijai mums tika piekodināts neko daudz uz ārpusi no šī darba procesa nenest, bet, ja runājam vispārīgi, tad es, tikai citiem vārdiem, varētu teikt to pašu, ko Paula. Pirmkārt, mūsu vide ir maķenīt par mazu, lai mēs paši sevi varētu vērtēt objektīvi. Labi – varbūt, ja žūrijā būtu tikai kritiķi, tā būtu mazliet objektīvāka. No otras puses – vai kinokritiķi arī spēj izvērtēt pilnīgi visas, tostarp tehniskākās nominācijas? Taču es nedomāju, ka būtu jāaizraujas ar starptautiskās žūrijas konceptu un jāgaida, kad no ārzemēm atnāks lielie un gudrie pateikt, kas labs un kas slikts. Manuprāt, šī gada žūrijā bija izcils balanss. Bija divi ārzemju žūrijas biedri – viens no rietumiem un viens vairāk no austrumiem, respektīvi, no Vācijas un Ukrainas. Sadarbība bija absolūti produktīva. Atšķirībā no Kristīnes pieredzes mūsu diskusijas bija pamatīgas, bet vienlaikus laureāti netika izvēlēti kompromisu ceļā. Diskutējām daudz un ļoti interesanti, un diskusija nevienā brīdī nepārauga strīdos vai situācijā, kad kāds apcirstos un pārtrauktu runāt. Mēs likām galdā argumentus, un atsevišķās nominācijās tieši to apspriešana pārliecināja arī mani un citus. Spēlfilmu gadījumā gan ir lietas, kas nepārtulkojas subtitros un līdz ārvalstu kolēģiem "neaiziet", un to pamanīt ir interesanti. Atbildot īsumā – jā, es domāju, ka [ārzemju ekspertu] klātesamība ir vērtīga. Zinot arī to, kā cilvēki mēdz apvainoties par lēmumiem… Skaidrs, ka nominantu lokā ir daudz paziņu vai draugu un tad ir, uz ko novelt vainu.
Paula Popmane: Vai kāds tev pēc tam rakstīja un jautāja par tavu lēmumu?
Jānis Ābele: Nē, nerakstīja. Protams, ka jautāja…
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas notiek bez pierādījumiem, tikai un vienīgi fiziskā vidē.
Kristīne Simsone: Papildinot Jāņa iesākto domu – man šķiet, ka starptautiska žūrija ir vērtīga, bet organizatori uzņemas atbildību par to, kādus cilvēkus aicināt žūrijā. Lai cik ļoti mēs nefantazētu par Martina Skorsēzes vai Kristenas Stjuartes aicināšanu, diskutabli, cik produktīvi tas būtu. Proti, no svara ir tas, ka cilvēki zina kontekstus. Piemēram, žūrijā tiek aicināti cilvēki, kas spēj konstruktīvi vērtēt konkrētā reģiona darbus. Žūrijā bija pārstāve no Ukrainas – Natālija Libeta –, un, lai arī Ukrainas nozare un tirgus ir krietni vien lielāks, viņu situācija ir līdzīga mūsējai.
Elīna Reitere: Es savukārt varu papildināt, ka žūrijas loceklis no Vācijas – Klauss Lēzers – ir kinokritiķis, kurators, kas specializējies Austrumeiropas kino, pārzina visu Austrumeiropas ainavu, tostarp vēsturisko, tāpēc viņam arī ir zināms konteksts.
Žulijens Nuhums Kulibali: Elīn, atlases posmā taču neviens no ārvalstīm nepiedalās, vai ne?
Elīna Reitere: Ja neskaita tos, kuri nedzīvo Latvijā, – jā. Es teiktu, ka arī nevajag. Pirmkārt, tas tehniski nav iespējams, jo [visām pieteiktajām] filmām būtu jāsagatavo subtitri angļu valodā. Kurš to varētu finansēt? Turklāt ne visām filmām tas vispār būtu nepieciešams, jo tās neaizies tālāk par Latvijas tirgu. Pieteikti tiek visādi brīnumi. Ir jāciena ārzemnieku laiks, un nevajag viņiem koleģiāli lūgt skatīties visu, ko saražo Latvijā. Ir lietas, ko tomēr vajadzētu paturēt savā šūplādē.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kāda tev gan kā atlases komisijas loceklei, gan kā kinokritiķei ir sajūta par to, ko mēs godinām Kristapos? Kādas kvalitātes? Vai varbūt kādas kvalitātes jūs gribējāt ienest?
Elīna Reitere: Pirmkārt, tā ir kino profesionāļu balva, ko piešķir kino profesionāļi. Tiek vērtētas profesionālas kategorijas. "Lielā Kristapa" ietvaros ir arī skatītāju balvas, bet lielajās kategorijās balvas piešķir kino profesionāļi par profesionāli paveiktu darbu. Tas varbūt vēlreiz jāpasvītro, ņemot vērā diskusijas, kas izcēlās saistībā ar "Lielajam Kristapam" nominētajiem darbiem.
Kristīne Simsone: Es "Lielo Kristapu" laikam izvairītos saukt par kino profesionāļu balvu, man tomēr patīk par to domāt kā par nacionālo kino balvu. Protams, filmu izvērtēšanu un nomināciju atlasi veic profesionāļi, nevis publika, bet es pieņemu, ka gan atlases komisija, gan arī žūrija savā veidā tomēr reprezentē dažādas demogrāfiskās grupas. Atlases komisijā nav cilvēki no viena un tā paša burbuļa, lai arī grozāmies vienā nozarē.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viens no jautājumiem, kas daudz izskanējis šajā diezgan retajā trīsvienībā – kritiķi, skatītāji un kino veidotāji –, ir tieši jauno režisoru īsfilmas. Kāpēc tās tik daudz tikušas akcentētas?
Paula Popmane: Tajās bija emocijas. Reizēm studentu filmas šķiet sakonstruētas, taisītas tā, kā "vajadzētu" taisīt. Es to nedomāju par pilnīgi visām iepriekšējām studentu filmām. Mums vienmēr ir bijušas labas studentu filmas, bet, skatoties studentu filmu "Manas bērnības ķermeņa atzīšanās", kas šogad tika apbalvota, man bija sajūta, ka es skatos nevis labu studentu īsfilmu, bet gan labu īsfilmu – labi samontētu, labi izdomātu, kvalitatīvu filmu. Bija prieks redzēt, ka šī filma stāv pati par sevi un varētu pastāvēt arī bez Latvijas Kultūras akadēmijas zīmoga.
Žulijens Nuhums Kulibali: Respektīvi, mēs esam pieraduši studentu darbiem piedot kļūmes un samierināties ar dažādiem meklējumiem. Kristīn, kā tu raudzījies uz šīgada studentu darbiem? Vai tu tos izceltu salīdzinājumā ar citiem gadiem?
Kristīne Simsone: Jā, pieteiktajās un arī nominētajās filmās redzu daudz lielāku tehnisko brīvību. Tas droši vien saistīts ar to, ka dzīvojam audiovizuālā laikmetā, tāpēc šībrīža studējošo paaudze daudz brīvāk iejūtas audiovizuālajā medijā un komunikācijā, un kino pēc savas būtības ir vizuāla stāstniecība. Viņi ir arī diezgan ambiciozi, kas ir forši – te sastopas paaudzes vai dabas dotais talants ar to, ka arī Nacionālās filmu skolas mācībspēki veiksmīgi strādā un ir atraduši labu pieeju. Piemēram, skatījos uz dažiem jaunajiem producentiem, ar ko man bijusi iespēja sastrādāties Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā – viņiem ir ļoti skaidra vīzija, uz ko viņi iet, un viņi cītīgi pie tā strādā. Tas pats ar filmu veidotājiem. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šis nav pirmais gads ar labām studentu filmām, jo tādas, kā Inga Pērkone ieskicējusi, ir bijušas gadu desmitiem. Man liekas, ka kopējā tendence, amatnieciskais un tehniskais nostrādājums ļoti patīkami izcēlās – tur nav lupatu deķīša sajūtas, bet ir gan plūdenums, gan spēja stāstu komunicēt trāpīgi un precīzi.
Paula Popmane: Man šķiet, studentu īsfilmām reizēm ir problēma, ka tās mēģina būt kā pilnmetrāžas filmas. Tie nav īsmetrāžai paredzēti stāsti. Šogad bija sajūta, ka aizvien vairāk studentu uztver īsfilmu formu. Nezinu, ar ko tas saistīts.
Jānis Ābele: Šajā ziņā neesam unikāli. Tā ir universāla problēma, par ko daudz dzirdēts arī ārzemēs un starptautiskos kinofestivālos. Tas ir paradokss: studenti skatās un mācās gandrīz tikai no pilnmetrāžas filmām, bet viņiem ir iespēja izveidot tikai īsfilmas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man likās interesanti tas, ko jūs minat par vairākām paaudzēm. Viena pārmaiņa gan ir. Ilgu laiku Nacionālā kino skola, kas ir ne tik sens veidojums, uzņēma tikai vienu kursu reizi četros vai trijos gados. Pašlaik tur vienlaikus top vairākas kino profesionāļu paaudzes, un, protams, viņi strādā ne tik hermētiskā vidē. Mēs varam spekulēt par to. Jāni, es saprotu, ka tu jau esi izdarījis savu darbiņu vērtējot, bet kā tev patika šīgada "Lielā Kristapa" studentu īsfilmas?
Jānis Ābele: Par īsfilmām es milzīgas slavas dziesmas nedziedātu, runa ir tieši par studentu īsfilmām. Pirmkārt, man vienkārši bija ļoti interesanti, jo gadi kopš akadēmijas ir aizritējuši un studentu filmas sanāk skatīties aizvien retāk. Es neteiktu, ka akadēmija masveidā ražo talantus, kas būtu cits par citu izcilāki, bet nominācija ir tāds kā flagmanis. Tas, kas iztecējis cauri šim filtram, arī ir labākais no studiju darbiem, tur es varu pilnībā pievienoties. No amatnieciskās puses uzrādās, ka ir apgūta kino veidošana, tāpat tur ir drosme jauneklīgiem meklējumiem un eksperimentiem, un vienkārši redzams tas, ko nozīmē studiju laikos veidot filmas. Es teiktu, ka trīs četri no studentu darbiem bija patiešām lieliskas īsfilmas. Un pats galvenais, ka tām nebija spiedoga: "Šis ir tāda un tāda gada kinoskolas kurss, kas mācījies pie meistara X." Protams, var meklēt vienojošo, piemēram, jauniešiem ļoti patīk filmēt uz kinolentes.
Elīna Reitere: Runājot tieši par studentu filmu kategoriju, jāpiemin arī animācijas filmas, kas tapušas Latvijas Mākslas akadēmijas paspārnē, jo viena no nominētajām filmām bija Ilzes Ances Kazakas "Gruzis" – ļoti īsa, bet tehniski ļoti nostrādāta un pārdomāta filma. Savukārt labākajām animācijas filmām tika nominēta Lindes Stūres "Beigu beigas", kas finalizēta studijā "Atomart", bet animācijas tapa vēl kā Lindas maģistra darbs Mākslas akadēmijā. Cik saprotu, Mākslas akadēmijā nav daudz studentu, kas specializētos animācijā, bet tie, kas nāk, uzreiz atrod darbu nozarē, turklāt viņu veidotie darbi tiek pamanīti "Lielā Kristapa" atlases komisijā.
Kristīne Simsone: Arī Reiņa Ūbeļa "Dragūni" un jau minētā Elzas Gaujas filma ir studiju darbi.
Žulijens Nuhums Kulibali: Redzi, tā ir interesanta tendence. Tas gan nav pirmais gadījums, kad cilvēki mācību iestādi beidz jau ar pilnmetrāžas darbu, bet tas nenotiek bieži.
Kristīne Simsone: Tas apjoms, par ko runāja Jānis, ir svarīgs. Jo vairāk studentu un viņu darbu, jo lielāka iespējamība, ka tajos būs izcilība, un to varam attiecināt arī uz plašāku Latvijas kino kontekstu. Jo vairāk darbu top, jo kvalitāte uzlabojas. Ja režisoram pie viena darba jāstrādā 10 gadus (te es nerunāju par atsevišķiem darbiem, kuru ilgā tapšana man ir noslēpums) un ja mums ir viens šāds darbs gadā, tad ainava ir ārkārtīgi trūcīga. Kad 2011. gadā sāku strādāt, gadā bija pāris spēlfilmas un tas jau bija kaut kas ievērojams un izceļams. Tagad jo biežāk cilvēki kino trāpa uz latviešu filmām, un, jo dažādākas tās ir, jo lielāka iespēja, ka latviešu kino uzrunās skatītājus.
Paula Popmane: Pirms pāris gadiem man taksists jautāja, ko es daru. Stāstīju, ka montēju. Prasa, ko montēju, es saku, ka filmu, kurai drīz būs pirmizrāde, uz ko viņš saka: "Es latviešu filmas neskatos, tās kā šķira parasti ir sliktas." Gribētos domāt, ka tagad, kad piedāvājums ir lielāks, šis taksists varbūt ir aizgājis uz kādu latviešu filmu un arī citi cilvēki vairāk patērē mūsu kino.
Kristīne Simsone: Man šķiet, ka tā ir tāda droša atruna, lai neietu un neskatītos. Protams, nevar neņemt vērā kino pieejamību gan ārpus Rīgas, gan Rīgā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jāņem vērā, ka "Lielais Kristaps" nav vienīgais kino notikums Latvijas kinotelpā un nevajadzētu pārvērtēt tā nozīmi tieši skatītāju ziņā.
2022. gadā patiesi bija sajūta, ka latviešu filmām nevar izskriet līdzi, turklāt tagad mums ir arī seriāli. Vai jums – kā kino skatītājiem, nevis profesionāļiem – nav pārsātinājuma sajūtas?
Jānis Ābele: Manuprāt, būtu forši, ja būtu vēl vairāk. Es gan nezinu, kā ir tiem, kas ikdienā raksta par kino, jo atzīšos – kā skatītājs neeju uz pilnīgi visām latviešu animācijas un dokumentālajām filmām, bet, piemēram, spēlfilmas, seriāli un dokumentālās filmas, kas mani interesē, manuprāt, bija veselīgā daudzumā.
Paula Pomane: Es gribētu atsaukties uz Kristīnes jau pieminēto filmu dažādību un uz to, ka skatītājam ir izvēle. Nav tā, ka iznākušas tikai piecas latviešu filmas, visas par Otro pasaules karu, un ka tā ir vienīgā tēma šogad. Skatītājs neaizies uz visām filmām, kas tiek ražotas, tas ir normāli, arī mēs kā profesionāļi nevaram aptvert pilnīgi visu. Tādā ziņā, manuprāt, tas ir ļoti labi. Bet jā, nevar salīdzināt ar 2022. gadu, kad jau palika grūti iet uz pirmizrādi pēc pirmizrādes.
Elīna Reitere: Man no kritiķes viedokļa, protams, gribētos, lai šī intensitāte saglabājas, jo tad mums ir, par ko rakstīt, turklāt ir liela tēmu, stilistikas un režisoru uzvārdu palete. Tomēr jāatzīmē, ka 2022. gada rudenī, kad kinoteātros bija ļoti daudz filmu – un, iespējams, situācija ir līdzīga arī tagad –, tās savā ziņā kanibalizēja cita citu. Atsevišķa filma nevar sasniegt apmeklējuma skaitļus, jo konkurence ir liela un skatītājs varbūt palaiž garām filmu, kuras mērķauditorija viņš ir, jo informācija viņu nesasniedz. Tas ir koks ar diviem galiem. Kaut gan teikt "taisām mazāk, nevajag tik daudz filmu" arī ir nepareizi. Gribētos runāt par kaut kādu nozares atbildību. Tagad ir, kā latviski saka, uztjūnēti visdažādāko paaudžu režisori, kuriem ir pieredze ar īsfilmām, ar pirmo, otro pilnmetrāžu. Viņiem tikai jāturpina strādāt, pat ja pirmā un otrā filma nav tik veiksmīgas. Tā ir absolūtā ābeces patiesība – režisors mācās, tikai veidojot filmas. Mans mīļākais piemērs ir Dāvis Sīmanis, kurš, lai arī jau savas karjeras sākumā veidoja augsta līmeņa darbus, arī viņš ar katru filmu kļūst labāks režisors, un tas ir tikai normāli. Tāpēc man gribētos, lai šī intensitāte saglabājas, jo tad visiem režisoriem būs iespēja strādāt, veidot dažādus stāstus un izmēģināt dažādas mākslinieciskās pieejas. Bet varbūt tas ir utopiski.
Jānis Ābele: Turpinot Elīnas teikto – nu un tad, ka viena latviešu filma paliek citas ēnā? Mums jau nav filmas jānēsā uz zelta paplātes, sakot: "Lūdzu, tikai ejiet noskatīties, jo šī filma tapusi Latvijā." Manuprāt, tas, ka uz vienu filmu ies, bet uz citu neies, ir tikai veselīgi. Tā ir reālā kino vide visās lielajās valstīs, par ko jūsmojam un kam gribam līdzināties. Es domāju, ka nevajadzētu izskanēt viedoklim, ka jātaisa mazāk filmu, lai mēs pagūstam visas noskatīties. Principā jau tagad režisoram Latvijā īsti nav darba.
Paula Popmane: Tas ir mārketinga jautājums: vai filmas nokļūst tur, kur tām jānokļūst. Piemēram, es esmu palaidusi garām Lailas Pakalniņas filmas, jo tām nav reklāmas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man arī jāatzīst, ka šo jautājumu mazliet motivē tāda pārlieku aizgādnieciska vēlme katru Latvijas filmu aiznest līdz maksimāli lielam skatītāju lokam.
Kristīne Simsone: Katru Latvijas filmu vajag aiznest līdz maksimālajam skatītāju lokam, bet šis skatītāju loks nevienai filmai nebūs absolūti visi Latvijas iedzīvotāji. Tas ir darbs producentiem un izplatītājiem, kuri, manuprāt, lielākoties ļoti labi apzinās, kas ir viņu mērķauditorija.
Atbildot uz jautājumu par pagājušo gadu, man šķiet, ka salīdzinājumā ar citiem gadiem tas ir bijis diezgan pieticīgs. 2022. gadā bija pēcpandēmijas sastrēgums, šī tendence bija vērojama visā pasaulē. Arī lielajos festivālos Kannās un Venēcijā runāja, ka pieteikto filmu daudzums ir ārkārtīgi liels un bijis grūti izvēlēties. Turklāt filmu ražošanā ir sava veida cikliskums. Piemēram, šogad būs vairāk filmu nekā pērn, jo pēcapstrādē, cik zinu, atrodas Armanda Zača "Mūžīgi jauni", mēs tūdaļ redzēsim arī jaunus seriālus, un tad ir vēl vesela plejāde ar filmām, kam šogad būs pirmizrādes. Tuvākā ir Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums".
Žulijens Nuhums Kulibali: Nu jau mēs patiešām varam runāt par pilnvērtīgu kino veidošanas vidi, kurā nedominē tikai viena paaudze. Kad sāku interesēties par šo jomu, man likās pārsteidzoši dzirdēt izteikumus "Vāu, jauns latviešu režisors!", jo vide patiešām bija ļoti trūcīga, bet tagad tā vairs galīgi nav. Ir dažādu paaudžu dialogi, un no visām paaudzēm nāk ļoti interesanti darbi. Man liels pārsteigums bija Unas Celmas filma "1960. gada meitenes". Arī filma "Zilās asinis" mani joprojām nav pametusi, jo ir tik savāda un netradicionāla, ka par to ir interesanti domāt, pat ja tā nav mana mīļākā pagājušā gada filma.
Varbūt varam aprunāties par to, kas jūs pagājušā gada pašmāju kino klāstā pārsteidza. Varbūt kāda tendence? Varbūt tas, ka pilnīgi nekas nebija pārsteidzošs?
Jānis Ābele: Tā varbūt ir pretrunīgi vērtējama un neveselīga tendence, bet to kaut kādā mērā uzrādīja arī "Lielā Kristapa" rezultāti: tā saucamās bezbudžeta jeb mikrobudžeta filmas pilnvērtīgi konkurē un šogad pat izkonkurē Nacionālā kino centra finansētos darbus. Šeit es runāju par spēlfilmu kategoriju. Nezinu, vai tas ir signāls par to, kas tiek finansēts Nacionālajā kino centrā, vai vienkārši sakritība. Mikrobudžeta filmas ne tikai bija drosmīgākas, bet bieži vien arī to stāsti daudz labāk turējās kopā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Vai šīs mazbudžeta filmas tev šķitušas spēcīgākas vai vismaz tikpat spēcīgas kā lielbudžeta, normāla budžeta filmas?
Jānis Ābele: Normāla budžeta, jā. Diemžēl Latvijā nav tendences kaut ko saukt par lielbudžeta filmām. Šeit runāju kā skatītājs parastais, lai ko tas arī nozīmētu – man gluži vienkārši bija interesantāk.
Žulijens Nuhums Kulibali: Vai varu no tevis izspiest kādu nosaukumu?
Jānis Ābele: Divas spilgtākās: [Aika] Karapetjana "Bezkaunīgie" un [Elzas Gaujas] "Pastkarte no Romas", kas, kā atklāju, ir maģistra darbs.
Kristīne Simsone: Tas droši vien uzrāda to, ka latvieši ir pieraduši strādāt bezbudžeta apstākļos. Tā ir tāda partizānu stila eksistence, kas nekādā veidā nav jāņem kā mēraukla.
Jānis Ābele: Jā, tas ir neveselīgi, tā nevajadzētu būt. Es ceru, ka tā ir sakritība.
Paula Popmane: Tas ir bīstami. Kaut kad feisbukā pie viena ieraksta pamanīju komentārus: "Redz, kā, paskatieties, nevajag taču naudu, filmas var uztaisīt tāpat." Un tos komentārus rakstīja kino profesionāļi, kas paši piedalās naudas gūšanā.
Jānis Ābele: Jā, tas ir bīstami, bet varbūt uzrāda to, ka kino nozarē cenšas finansēt ļoti drošus projektus.
Kristīne Simsone: Labi kases panākumi bija filmai "Mātes piens", un, tā kā kino apmeklējuma skaitļi lielā mērā atkarīgi no "Latvijas skolas somas" aktivitātēm un no tā, cik daudzi bērni, skolas un klases iet skatīties filmas, tad noteikti piedāvājumā jābūt arī šīm lielajām vēsturiskajām filmām. Es pieņemu, ka tieši izglītojošā aspekta dēļ tās arī savāc lielu skatītāju daudzumu. Nacionālajam kino centram jāapkalpo dažādas sabiedrības grupas un jāpilda dažādas misijas, un tas, ka šobrīd ir filmas, kas tapušas arī bez Nacionālā kino centra atbalsta, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Normāli būtu arī tas, ka ir pieejami līdzekļi no privāto sponsoru avotiem. Man šķiet, ka kultūras sponsorēšana ir diezgan švaka un privātais sektors ne visai uzticas Latvijas kultūras varēšanai.
Jānis Ābele: No otras puses, pēdējais gads uzrāda, ka beidzot jūtami iesaistās straumēšanas platformas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Bieži vien, kad sarunājas kino industrijā iesaistīti cilvēki, sarunu dabīgi nogremdē jautājums par finansējuma pieejamību, bet es tomēr gribu iet atpakaļ uz skatītāja pozīciju. Kristīn, vai tev sanāca izdomāt, kas tevi pārsteidza pagājušajā gadā?
Kristīne Simsone: Spēlfilmu kontekstā laikam īsti nekas. Te bija gan labi, gan ļoti labi, gan, manuprāt, viduvēji darbi. Manuprāt, no pagājušā gada piedāvājuma būtu jāizceļ Staņislava Tokalova dokumentālā filma "Viss būs labi". Tajā konkrētajā sociāli politiskajā punktā, kurā pagājušogad bijām un aizvien esam, tikai mazliet citā intensitātē, tas bija ārkārtīgi vērtīgs komentārs. Arī no kino perspektīvas tas ir ārkārtīgi interesants un ļoti drosmīgs darbs, kura autors spēj atklāties, atklāt savu ģimeni, lai runātu par lielākiem sociālpolitiskiem procesiem. Protams, tas nav arī nekas jauns un nebijis. Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filma "Mans mīļākais karš" darīja to pašu. Arī Signes Baumanes topošajā filmā, viņas ģimenes triloģijas nobeigumā, ir izmantota šāda pieeja, bet tās ir spēlfilmas. Arī Ievas Ozoliņas dokumentālajā filmā "Mans tēvs baņķieris" izmantota šī pieeja. Atskatoties uz Ievas Ozoliņas filmas popularitāti un rezonansi sabiedrībā, var secināt, ka tieši personīgais aspekts kopsolī ar sabiedrisko procesu skaidrojumu ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs, ko cilvēki uzreiz uzķer. Tur ir tas kino godīgums, īstenība, šie absolūti netveramie termini, ko visi meklē.
Paula Popmane: Skatītājs iet uz kino, lai kaut ko justu, un [filmā "Viss būs labi"] tu vari just līdzi cilvēkam. Ir grūti just līdzi sašķeltas sabiedrības fenomenam, bet, līdzko skatāmies konkrēta cilvēka acīm, tas ir citādi.
Žulijens Nuhums Kulibali: "Viss būs labi" tiešām pārsteidza ar to, cik plašu rezonansi beidzot radījusi dokumentāla filma. Tā trāpīja īstajā laikā un, protams, ir arī ļoti spēcīgs darbs. Beidzot bija tāda situācija, kad cilvēki ielās, internetā un visur runāja par to, ka jāiet noskatīties dokumentālo filmu, nevis spēlfilmu. Paula, kas tevi pārsteidzis?
Paula Popmane: Grūti teikt, bet laikam vairākas dokumentālās filmas. Man gan tas nav pārsteigums, jo latviešiem bieži vien ir labas dokumentālās filmas. Man ļoti patika "Iļģuciema māsas". Elita Kļaviņa kā režisore nesen ienākusi kino, tā ir viņas otrā filma. Es biju pārsteigta par to, cik kvalitatīvi tā veidota – laba montāža, stāsts, ritms, tas, kā viss bija savilkts kopā. Es negribētu teikt, ka patīkami pārsteidza, vienkārši vienmēr, kad noskatos filmu un man tā šķiet laba, esmu nedaudz pārsteigta, jo man ir zemas ekspektācijas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tā varbūt nav sliktākā stratēģija.
Jānis Ābele: Es gribētu pievienoties par Elitas Kļaviņas "Iļģuciema māsām" un viņas kā dokumentālā kino režisores, vērotājas rokrakstu. Tas mani fascinē, un es ceru, ka tas turpināsies. Ja runājam par pārsteigumiem, tad mani studentu filmu favorīti bija dokumentālās filmas "Ksenija" un "Dusa". Es nedomāju, ka studenti ir bērni, bet mani pārsteidza, cik pieaugušā veidā filma iedziļinās jutīgos un trauslos jautājumos.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jums visiem pārsteigumi ir pozitīvi, tikai Kristīne atļāvās mazliet ieiet sliktā tēla teritorijā un pateikt, ka bija daži diezgan viduvēji darbi. Jūs visi esat tik labiņi! Elīn, es ceru, ka tu beidzot labosi šo situāciju. Kas tevi pārsteidza pozitīvi vai negatīvi? Vai ir kāda 2023. gada filma, ko būtu vērts atcerēties?
Elīna Reitere: Man pārsteigums bija Ronalda Mežmača "Elpot zem ūdens". Sagadīšanās pēc preses seansa dienā biju Latvijā un, neko par filmu nezinot, aizgāju uz to. Neko negaidīju, jo šī filma tapusi vispār bez valsts finansiālā atbalsta, tikai par sponsoru piešķirtajiem līdzekļiem. Vispār varbūt vajadzētu ieviest prasību, ka režisori, kuri saņēmuši "Lielo Kristapu", pēc tam vairs nedrīkst taisīt mazbudžeta vai bezbudžeta filmas, jo ir profesionāļi un to nav pelnījuši. Viņiem tas ir darbs, un viņi par to pelnījuši saņemt normālu samaksu. Ne tikai viņi, bet visa iesaistītā komanda. Vēl – šī Nacionālā kino centra sistēma paredz, ka tur nevar ienākt kurš katrs, kam ir kāda filmas ideja, un pretendēt uz valsts finansējumu – ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Protams, tas tiek darīts, lai varētu atsijāt darbus, un nav tā, ka tante no Bauskas iet uz Nacionālo kino centru prasīt naudu projektam. Tas ir arī profesionālās latiņas jautājums.
Jānis Ābele: Tas būtu skaisti… Vienīgi, ja režisori, kas saņēmuši "Lielo Kristapu, vairs nedrīkstētu taisīt mazbudžeta filmas, režisoru paliktu vēl mazāk.
Kristīne Simsone: Man tomēr ir jāpiebilst par Nacionālo kino centru, jo es kā ekspertu komisijas biedre...
Žulijens Nuhums Kulibali: Labi, tomēr izdabūjam to Nacionālo kino centru ārā no savas sistēmas, lai varam uz kino paskatīties bez visiem tiem briesmīgajiem mehānismiem un cilvēku salauztajiem likteņiem, kas ir šī kino pamatā.
Kristīne Simsone: Es šogad otro gadu darbojos Nacionālā kino centra animācijas komisijā, un man negribētos, lai paliek iespaids, ka pieteikšanās finansējumam ir ļoti noslēgta. Protams, ir vairāki kritēriji, arī projektu atbilstība tiek vērtēta pēc noteiktas mērauklas, tostarp arī aktualitātes latviešu skatītājiem. Tas varbūt izklausās formāli, bet mēs iepriekš tieši tā esam strādājuši: vērtējot, vai pieteiktie darbi uzlabos daudzveidību, vai pārstāvētas dažādas mērķauditorijas. Nenoliedzami tiek ņemta vērā arī potenciālā kvalitāte, režisoru iepriekšējā pieredze. Kopumā lielākā problēma ir nauda. Es saprotu, ka tā izklausās kā žēlošanās, bet ir konkrēta summa, kas no budžeta piešķirta, un tas ir nenormāli sāpīgs process, jo konstanti ir jāizdara izvēle, kamēr pieteiktie projekti – cik varu spriest animācijas kontekstā – lielā mērā ir labi. Tagad taps vairākas pilnmetrāžas animācijas filmas, kas, manuprāt, arī ir ļoti labs rādītājs. Šogad, starp citu, uz ekrāniem redzēsim [Ginta] Zilbaloža "Straumi", kas ir kopprodukcija ar Franciju un Beļģiju. Viņi ļoti veiksmīgi piesaistījuši ārvalstu partnerus. Tas viss iespēju robežās notiek.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man šķiet, ka industrija atrodas ļoti interesantā punktā, kur, lai cik briesmīgi tas neskanētu, ir saražoti kino profesionāļi un ir daudz plašāk pieejama kvalitatīva kino izglītība, bet pieejamais finansējums aug neproporcionāli lēni tam, kā attīstās pati industrija. Tas var novest pie diviem iznākumiem – vai nu maciņš kļūst lielāks, vai notiek profesionāļu pārkvalificēšanās un aizplūšana uz citām kino industrijām.
Kristīne Simsone: Es domāju, ka nav tik viennozīmīgi. Liela daļa no gaidāmajiem kino darbiem top kopprodukcijās, proti, līdzekļi filmu tapšanai bieži tiek piesaistīti no ārvalstīm. Tā nav tikai Latvijas tendence – Eiropā nav nevienas valsts, kur kāds staigātu visiem pakaļ ar maziem naudas žūksnīšiem un teiktu: "Taisi, kādu filmu vēlies! Lūk, naudiņa – tikai filmē!" Tā nekur nav, tāpēc, manuprāt, ir svarīgi arī apzināties Latvijas kino kā Eiropas kino daļu: lielākā daļa no filmām, ko skatāmies, tomēr ir kopprodukcijas un man liekas, ka tas ir ļoti veselīgs virziens, kā rādīt mūsu darbus arī starptautiskai publikai. Un par to pārkvalificēšanos es nezinu. Piemēram, mums trūkst cilvēku, kas varētu strādāt animācijā. Jau minētā Zilbaloža animācijas filma top Francijā, jo šeit šajā jomā trūkst darbaspēka. Naudas pārskatāmā nākotnē tomēr radikāli vairāk nebūs. Domāju, ka situācija ir līdzīga arī citās kultūras jomās – skatot filmu nozari kontekstā ar valsts budžetu, nedomāju, ka esam unikāli.
Žulijens Nuhums Kulibali: Paula, tu kā montāžas režisore strādā ar vairākiem projektiem vienlaikus – vai pēdējā laikā esi saskārusies ar situāciju, ka filma iesprūst kādā posmā, jo trūcis finansējuma?
Paula Popmane: Man pašai tā nav gadījies. Tagad ir vairāk projektu, kur ar finansējumu piedalās [filmu straumēšanas] platformas, un tas palīdz. Esmu strādājusi ar režisoriem, kuri saņem naudu nevis no Nacionālā kino centra, bet no platformām. Arī šajā ziņā jūtu izaugsmi. Piemēram, Alberts Viegliņš, kurš strādā pie vairākiem projektiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Mēs esam šo diskusiju aizvilkuši diezgan plašā tvērumā, atliek tikai un vienīgi skatīties nākotnē uz nākamā gada "Lielo Kristapu". Ko jūs cerat tur redzēt vairāk vai tieši otrādi – mazāk? Ko, jūsuprāt, būtu forši attīstīt Latvijas kino? Izliksimies, ka jūs nezināt pusi no filmām, kas iznāks šajā gadā.
Kristīne Simsone: Es negribētu runāt par filmām, ko gaidīt vai negaidīt, jo, manuprāt, manā kompetencē nav spriest, ko kino veidotājiem vajadzētu vai nevajadzētu taisīt. Bet, domājot par mūsu kino nākotni, es ļoti labprāt redzētu mērķtiecīgāku kultūrpolitiku un labāku kino nozares komunikāciju ar skatītājiem. Ir jāapzinās, ka dzīvojam pasaulē, kurā komunikācijas rīki ir ļoti mainījušies, un mums vajag eksistēt esošajos apstākļos ar sociālajiem medijiem, tiktoku un tamlīdzīgi. Mēs nevaram uz to skatīties nenopietni. Tiem ir milzīga ietekme un līdz ar to – milzīgs potenciāls. Manuprāt, dialogs ar auditoriju palīdzēs mazināt plaisu. Piemēram, "Lielajā Kristapā" tika nominētas filmas, kas nav izrādītas, un "Melnais samts" iznāca uz kino ekrāniem pēc nominācijām un balvas. Tai pašā laikā ir mistisks skatītāju balsojums, kur nobalsots par piecām no 10 filmām. Tas zaudē jēgu, ja nevari balsot par visām filmām. Jautājums – vai "Lielā Kristapa" organizatori gana skaidri to bija komunicējuši.
Arī "Lielā Kristapa" studentu īsfilmu kontekstā domāju: kur mēs tās īsfilmas rādām? To varēja redzēt arī pagājušā gada Nacionālā kino centra projektu konkursā – ir ļoti labas īsfilmas, bet tās rādīs tikai festivālos un, iespējams, atsevišķos seansos uz vietas. Manuprāt, ir potenciāls tomēr atrast veidus, kā nokāpt no šīs ierastās filmu izplatīšanas takas, kas vēl aizvien par prioritāti izvirza pilnmetrāžas kino. Manuprāt, Anna Zača savulaik teica, ka īsfilma nav pilnmetrāžas mazais brālis. Tas ir vēl viens formāts, ar ko mēs varam sasniegt jaunu publiku. Nobeidzot visu šo tirādi – vajadzīga mērķtiecīga kultūrpolitika, kas strādā ar to, lai finansējums labāk atrod savu skatītāju. Šis jautājums droši vien attiecas arī uz producentiem un izplatītājiem. Manuprāt, mēs jau esam uz ļoti labas takas. Nevajag sevi salīdzināt ar Holivudu, jo Eiropas kontekstā tas nevienai valstij nav īsti adekvāts salīdzinājums. Tā vietā mēs labāk varam skatīties, ko dara mūsu kaimiņi, un interesēties par tām filmām.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man šajā sakarā ir labs piemērs. Novembrī biju Tallinas kinofestivālā "Melnās naktis", kur redzēju brīnišķīgu lietuviešu 3D filmu "Twittering Soul". Skatoties domāju par to, cik tā ir pārsteidzoša un ka nevaru iedomāties šādu darbu Latvijas kultūrtelpā, jo vienkārši nav pārliecības, ka tas izdosies. Tāpēc no savas puses gribu piebilst, ka līdztekus finansiālu un strukturālu problēmu risināšanai ļoti svarīga ir arī drosme. Paula, ko tu gribētu novēlēt kino veidotājiem un skatītājiem 2024. gadā?
Paula Popmane: Mums bieži vien ir problēmas ar scenārijiem, tāpēc rodas citas problēmas, domino kauliņi krīt tālāk. Scenārijos prasītos vairāk emociju. Lai gan arī intelektuāla tipa filmas ir tādas, no kurām iziet, pārdomājot, jūtot līdzi. Piemēram, "Granāta krāsā" ir aina, ko skatījos nosvīdušām rokām, ieķērusies krēslā, lai gan emociju tur teorētiski nav. Bet jā – es novēlētu, lai filmas nebaidās uzrunāt skatītāju, nebaidās likt just lietas, nebaidās būt muļķīgas un smieklīgas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Respektīvi, mazliet mazina šo intelektuālo distanci starp sevi un skatītāju?
Paula Popmane: Es pat nezinu, vai tas būtu pareizais formulējums. Kā jau es minēju, arī intelektuālu filmu var uztaisīt ļoti emocionālu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Elīn, vai arī tev ir, ko novēlēt skatītājiem?
Elīna Reitere: Man kā sistēmiska problēma, ko vajadzētu risināt pārskatāmā periodā, šķiet Kristīnes minētā situācija ar īsfilmām. Īsfilmas vajadzētu uztvert kā sistēmas daļu, kas ir būtiska jauno režisoru karjeras attīstībai un prasmju apgūšanai. Jo īpaši tāpēc, ka tagad īsfilmu līmenī ir pieejams "Media" fonda finansējums starptautiskajiem kopražojumiem. Es saprotu, ka tur jau ir iestrādes, bet vajadzētu domāt par īsfilmu aģentūras veidošanu Latvijā, kā tas ir Lietuvā. Šāda aģentūra varētu nodarboties ar īsfilmu sistēmisku izrādīšanu Latvijas kinoteātros un citur. Zinu, ka Emīls Alps strādā pie interneta platformas, kur varēs noskatīties īsfilmas. Un vēl ceru, ka filmas, kas šogad solītas, patiešām arī iznāks, nevis iznākšanas datums tiks pavirzīts vēl par pāris gadiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nākot uz šo sarunu, biju pārliecināts, ka gribu ar jums parunāt par pagājušā gada kino ainavu. Par filmām. Bet kārtējo reizi apstiprinājās patiesība, ka runāt par filmām īstenībā nozīmē runāt arī par sistēmu, kurā šīs filmas top, un tas ir pilnīgi normāli un ļoti vērtīgi.
Kristīne Simsone: Droši vien par finansējumu un visu pārējo vairāk jācīnās mums pašiem. Piemēram, Francijā, kur studēju, ir ārkārtīgi spēcīgas arodorganizācijas, kas arī virza kultūrpolitiku – bez dramatiskiem streikiem vai protestiem, bet komunicējot ļoti konkrētas vēlmes un velkot sarkanās līnijas. Man liekas, ka dialogs ir iespējams. Man vismaz naivi gribētos tam ticēt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tu mudini kino veidotājus būt drosmīgiem – ne tikai mākslinieciskajā rokrakstā, bet arī aģencē pārstāvēt sevi profesionāli.
Kristīne Simsone: Es negribētu kaut ko ieteikt kino veidotājiem, bet vairāk domāju par to, ko es varu darīt. Kāda ir kritiķu, žurnālistu, publicistu atdeve šajā ainavā.
Paula Popmane: Es gribētu novēlēt montāžas režisoriem izveidot ģildi un būt lemtspējīgiem "Lielajā Kristapā". Brīžiem, runājot ar citiem montāžas režisoriem, rodas jautājumi par to, kāpēc šīs filmas ir atlasītas, bet citas nav. Es novēlu mums saņemties un piedalīties, būt aktīviem.
Elīna Reitere: Turpinot Kristīnes teikto: viena ļoti svarīga kontinuitāte, no kā varētu iegūt gan Latvijas kino veidotāji, gan skatītāji, ir filma "Podnieks par Podnieku". Tajā var ieraudzīt, kāda pozitīvā nozīmē titāniska personība bijusi Latvijas kino. Tas vien varētu kādam palīdzēt ar drosmi, jo Podnieks jau arī bija stāsts par milzīgu drosmi.
Jānis Ābele: Pēc šāda vēlējuma kaut ko grūti piebilst, bet, līdzīgi kā Paula vēlēja montāžas režisoriem veidot sindikātu, tad mans vēlējums nav realitātē balstīts, bet drīzāk anekdotē par to, vai jūs gribētu iet pie zobārsta, kurš labo zobus reizi piecos gados, vai lidot lidmašīnā, kuras pilots lido reizi piecos gados. Novēlu Latvijas kinorežisoriem, lai viņiem izdodas šo pēctecību veidot mazliet ātrāk. Bet tas atkal velk uz naudas jautājumu. Tāpat es novēlētu arī, lai mūsu filmās ir vairāk prieka.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es gribētu tomēr teikt, ka prieks un ekstāze ir, bet tad mēs ietu jau citās teritorijās. Noslēdzot šo apli, man būtu liels prieks arī 2024. gadā redzēt tikpat lielu skatītāju interesi par Latvijas kino – gan apmeklējot filmas, gan runājot par tām. Jo galu galā – ja par filmu nerunā, filmas nav.
0