Ivaru Šteinbergu es izlēmu intervēt pēc tam, kad gada sākumā viņš saņēma Normunda Naumaņa balvu kritikā. Intervijas plānošana ievilkās, bet visi jautājumi par kritiku tā arī palika manos pierakstos, jo Ivaram ir tik daudz nodarbošanos – dzejnieks, kritiķis, vieslektors Latvijas Kultūras akadēmijā, pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, viens no literatūras žurnāla "Strāva" redaktoriem –, ka mums katram vajadzētu izdzert vēl kādas trīs kafijas grāmatnīcā "Robert’s Books", lai pārrunātu visu.
Es gaidu katru jaunu Ivara tekstu, lai uzzinātu, kādu valodas, stila vai formas joku viņš būs izdomājis. Bet cauri šim rotaļāšanās azartam jūtama rūpīgi pārdomāta izvēle, zināšanas un slēptu atsauču tīkls – jo Ivaram valoda vienmēr ir pa īstam un nekad nav tikai joks. Kaut kas no tā arī šajā sarunā.
Andrejs Vīksna
Kā tu šodien jūties?
Es jūtos līdzīgi kā katru dienu.
Proti?
Gatavs pārņemt pasauli. Tu jau ieraksti?
Jā. No kurienes vēlme pārņemt pasauli?
Tā ir izvēle, ko izdaru – būt ambiciozam, jo apzinos, cenšos apzināties, ka ir iespējams arī tas, kas pirms dažiem gadiem šķita neiespējams. Es gribu uztvert dzīvi kā datorspēli, kur uzdevums ir nevis "uzvarēt", bet īstenoties, un to ir iespējams darīt visdažādākajos veidos. Taču ne jau panākumu dēļ es kaut ko daru, bet tāpēc, ka esmu atklājis – gandrīz jebkura uzslava man liek gribēt būt labākam rakstniekam, kas profesionālajā jomā man ir galvenais.
Pats teiciens nāk no multenes "Pinky & the Brain", ko skatījos bērnībā. Tur bija divas pelītes, kas dzīvo laboratorijā, un katru dienu Pinkijs jautāja savam pāriniekam: "Ko mēs šodien darīsim?" Un viņš atbildēja: "To pašu, ko katru dienu – mēģināsim pārņemt pasauli."
Pastāsti, ar ko tu nodarbojies pēdējā laikā. Kā tu pārņem pasauli?
Es cenšos rūpīgi plānot savu laiku, jo vēlos izdarīt ļoti daudz. Drīz iznāks mana ābece cilvēkiem, kas māk lasīt un rakstīt. Tas ir ābeces žanrā rakstīts darbs, kas mēģina nevis iemācīt burtus, bet atmācīt. Zinu, ka dažiem ir problēma ar formu "atmācīt", "atdzimt" vai "atredzēt", bet mums pagaidām nav labākas alternatīvas. Tas, ko tas īsti nozīmē, ir paskaidrots grāmatā. Vēl esmu pabeidzis krājumu bērniem, bet tam vēl nav ilustrāciju. Un vēl viens projekts būs publiski pieejams jau samērā drīz, 16. maijā, es pie tā strādāju šobrīd – tie ir mani dzejoļi par RSU Anatomijas muzeja pastāvīgo ekspozīciju, eksponātiem un cilvēkiem, kas ar to saistīti.
Mani riktīgi interesē, kāpēc vajag atmācīties burtus. Vai ir slikti, ka mēs tos mākam? Vai mēs tos nemākam pareizi?
Burti ir visnemanāmākā valodas daļa, mēs tos iemācāmies pašā sākumā, pieņemam kā dotos un pēc tam par burtu specifiku, lomu vai unikālajām kvalitātēm īpaši nedomājam. Bet viena no dzejas iespējām ir parādīt, cik ļoti dzīves daļas, ko uzskatām par pašsaprotamām, patiesībā ir ar kādu nepamanītu, bet aizraujošu darbošanos.
Kas ir tavs mīļākais burts?
Tas ir labs jautājums. Pēc ābeces uzrakstīšanas man ir vairāki. Man patīk V, jo tas sastopams bieži un foršos vārdos.
Piemēram, "Vīksna".
"Vīksna", piemēram, jā. V ir vārdā "dzīve", V ir vārdā "nāve", V ir vārdā "vāvuļot".
Arī "vārdā".
"Vārdā" ir V, jā. Viņam ir forša zīme, tāds putniņš vai duncītis, kā nu kurā brīdī mēs to interpretējam. M ir skaists skaniski, O ir skaists simboliski.
Kā tu starp visām citām nodarbēm izbrīvē telpu dzejas rakstīšanai? Manā pieredzē literatūrai ir nepieciešams tukšums, kaut kāda atslēgšanās un pārslēgšanās, tukša telpa, lai kaut kas vispār varētu tapt. Bet izklausās, ka tev tam vispār nav laika.
Atceros Jura Kronberga dzejoli "Man nekad nav laika rakstīt dzeju", dzejoļa beigas ir būtiskākās: "tas ir viss ko daru". Savu profesionālo un privāto dzīvi esmu pakārtojis tam, lai tā kalpotu radošajam darbam, un savā ziņā rakstu visu laiku, bez pauzes. Kādā brīdī varbūt vajadzīga praktiskā telpa, kurā piefiksēt to, kas akumulēts dienas laikā. Tīri fiziski tas nozīmē, ka ir vakars, e-pasti atbildēti, dēls nolikts gulēt un es varu klusā istabā atvērt datoru, neskatīties feisbuku. Bet reāli rakstīšanas process notiek nepārtraukti. Esmu strādājis pie tā, lai tas tā būtu, piedomājis pie tā. Tas nozīmē, ka cenšos klausīties, kā citi runā, lasīt visu, ko ieraugu, mērķtiecīgi lasīt to, ko vēlos lasīt. Es strādāju profesijās, no kurām varu smelties tekstus, ko izmantot rakstniecībā. Pietiek ar pāris atslēgas vārdiem telefonā, lai atcerētos dzejoli, kas izaudzis dienas gaitā.
Bet tu nenogursti?
No dzejas ne. Es nogurstu no citām lietām, bet tad atpūšos, paguļu, izdzeru tēju un noskatos "Taskmaster" sēriju. Pēdējo gadu laikā esmu veiksmīgi iegājis apziņā, ka miršu.
Mmhm. (It kā zinātu, par ko ir runa.)
Šī apziņa nāk un iet, bet es mēģinu to uzturēt klātesošu. Tas, protams, ir arī satraucoši un rada paniku, bet ir ļoti veselīgi blakusefekti, proti, es īsti neizniekoju laiku un daru to, kas man ir svarīgi. Es neatlieku dzejoli. Tāpēc rakstīšana nevar būt nogurdinošs darbs, tas ir likumsakarīgs iznākums tam, kā es mēģinu skatīties uz esamību. Esamība nav pašsaprotama, esamība ir jocīga, un es ļoti, ļoti, ļoti daudz ko nezinu. Regulāri esmu piedzīvojis to, ka valoda ļauj ja ne saprast vai izzināt, tad vismaz uzkonstruēt sapratni vai realitāti, kas ir interesanta vai skaista, vai raisa līdzjūtību. To esmu mēģinājis sev iedzīt prātā saknē, tas ir izejas punkts, un es neredzu citu veidu, kā darboties. Rezultāts ir tāds, ka man ir bailīgi, bet interesanti [dzīvot].
Kad tu sāki uzturēt šādu skatījumu?
Pusaudžu gados. Bet man reāli izdevās to iedzīvināt tikai apmēram 2019. gadā. Pusaudža gados, starp 16 un 18, tīri racionāli sapratu, ka mani interesē literatūra, bet nevis kādu ārēju apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka caur valodu pasauli var uzkonstruēt interesantu, skaistu... Tajā laikā sapratu, ka man tas ir iespējams, bet tas bija ar prātu. Nākamais solis ir īstenot to matērijā. Un tas man pa īstam ir izdevies tikai pēdējos piecos gados. Pavērsiena punkts bija tas, ka sāku vairāk rūpēties par savu mentālo veselību. Tā bija deviņpadsmitā gada vasara.
Es atceros to interviju un pirms mūsu sarunas, sūtot tev jautājumus, izrāvu no tās fragmentu, kurā tu sevi pasniedz kā mazrakstītāju…
Piedod, ka tevi pārtraucu, bet, lūk, tāpēc arī pavērsiena punkts! Manuprāt, līdz tam deviņpadsmitajam gadam es biju lēnrakstītājs, bet tas nenozīmē, ka es visu laiku iekšēji, racionāli negribēju daudz rakstīt. Man tikai bija daudz, daudz grūtāk to darīt, jo es, piedod anglicismu, nedīloju ar to, ka man ir depresija, trauksme un OCD [red.: obsesīvi kompulsīvie traucējumi]. Es ļoti, ļoti gribēju, bet man bija grūti, jo ieslēdzās visādas trauksmes, kompleksi. Tad sāku terapiju, lietot zāles, pamainīju dzīvesveidu, un pēkšņi bloki tika noņemti, un es varēju sākt darīt to, ko jau ilgu laiku esmu gribējis. Un, jā, pēc tās intervijas es diezgan strauji sāku daudz vairāk rakstīt vai, pareizāk sakot, sāku rakstīt tieši tik daudz, cik gribu. Drīzāk aptuveni tik daudz, cik gribu. Arī tas nav precīzi, jo es paspēju uzrakstīt labi ja trešdaļu no tā, ko es gribētu: es gribu strādāt daudzos žanros un tāpat katru dienu attopos, ka esmu izdarījis maz no cerētā. Bet, ja skatās tīri kvantitatīvi, pēc tam kad sāku rūpēties par sevi, strādāt sanāk labāk.
Tu saki – daudzos žanros, un "Satori" nesen bija publicēts tevis rakstītais Zojas Pujenes stāsts. Šķiet, ka tu skaties arī prozas virzienā. Man ne līdz galam saprotamu iemeslu dēļ daudzi dzejnieki kādā punktā sāk vairāk pievērsties prozai vai pat pāriet uz to pilnībā.
Man ir grūti atbildēt, kāpēc dzejnieki pāriet uz prozu, būtu vajadzīgs pētījums, bet es piekrītu, ka Latvijā tas pēdējos gados ir noticis ar vairākiem dzejniekiem. [Kad sāku rakstīt], man bija sajūta, ka dzeja ir ekskluzīvs literatūras veids – pareizais, augstākais, īstais. Tad pamainījās mana izpratne par literatūru kā cilvēka darbības formu. Proti, es sapratu, ka ne tikai žanru hierarhija, bet arī literatūras veidu hierarhija ir tāds klasicisma nostiprināts konstrukts un ka ārpus mūsu norunām un poētikām, un grāmatām par to, kā kategorizēt literatūru, nošķīrumi īsti neeksistē. Tie ir plūstoši, tikai pēc tam tos mēģina novilkt zinātnieki. Un man kļuva vieglāk, jo pavērās vēl vairāk iespēju. Es iemācījos uzrakstīt stāstu, nesākot no tā, ka tagad uzrakstīšu stāstu, bet uzrakstīt tekstu, kas ir manī iekšā, un tikai pēc tam sapratu, ka tas ir stāsts. Jā, mani šobrīd interesē gan stāsti, gan dzeja, tāpat es gribu uzrakstīt vismaz viencēlienu, bet rakstīšanas procesā izvairos no kategorijām. Cita lieta – katrai formai ir savi noteikumi, ar kuriem rotaļāties un kurus ir labi zināt, bet tie nav jāuztver kā ierobežojumi, robežas var pārkāpt.
Respektīvi, tu saki, ka tev nav starpības, kādu tekstu rakstīt.
Tas ir bišķi par vienkāršojošu. Drīzāk mani interesē rakstīt ļoti daudzveidīgi. Nevis tā, ka nav atšķirības, bet katram tekstam ir jāatrod sava forma. Tas ir bērna prieks – tu esi konfekšu veikalā un gribi pārēsties, izmēģināt visu, bet es esmu 32 gadus vecs bērns un vecāki man neaizliegs: "Nē, tu nedrīksti rakstīt prozu!"
Tu teici, ka tevī bija sajūta, ka dzeja ir elitāra, augstākā literatūras forma. Mani kā vairāk prozas cilvēku vienmēr ir kaitinājusi šī doma. No kurienes tā nāk?
Varbūt tā izskaidrojama ar to, ka dzeja kā literatūras veids ļauj vienā īsā tekstā rakstīt ļoti blīvi – ne tikai tēlainības ziņā (tā, ka viens tēls ļoti strauji nomaina citu), bet arī tāpēc, ka īsā tekstā var apvienot visdažādāko dzīves pieredzi, uzskatus, bildes. Dzejolī ir pilnīgi pieņemams, ka pāris rindās pārlec no ģeopolitikas uz savām brokastīm, uz atmiņām, uz teoloģiju, uz acu krāsu. Veiksmīgā dzejolī tu izveido sakarību starp šiem šķietami nesaistītajiem dzīves aspektiem. Prozā to izdarīt ir grūtāk, tā stereotipiski ir racionālāka, mazāk blīva. Proza var būt garš teksts, kur tas viss ir izstiepts un kur tu loģiski nonāc no ģeopolitikas pie brokastīm, pie acu krāsas, tas var notikt nodaļas ietvaros. Dzejolī tas var būt pāris rindu jautājums, un tāpēc rodas iespaids, ka dzeja ir tāds dimants, kur tas viss ir sapakots vienā mazā vācelītē. Līdz ar to dzejniekiem gribas domāt, ka tā ir augstākā izpausme, jo nekur citur mēs nevaram tā salikt kopā visu, ko vien gribam. Bet, protams, tas ir aizspriedums. Es tieši nesen, mazliet ākstoties, runāju ar sievu [red.: rakstnieci Dainu Tabūnu] par to, kas ir augstākā mākslas forma. Mums bija perfekti pretēji viedokļi – es spēlēju to lomu, kurā saku, ka visaugstākā forma ir dzeja, bet viszemākā – dramaturģija. Un viņa teica pilnīgi otrādi – dramaturģija ir vissarežģītākā, dzeja – visvienkāršākā. Patiesība jau ir abiem, tikai dažādi skatpunkti. Dramaturģija ir ārkārtīgi sarežģīta: tur ar runātu tekstu ir jāiedzīvina darbība tā, lai tas nebūtu statiski, turklāt jārada vairāki raksturi. Un abiem jābūt tādiem, kas raisa katarsi.
Kas tev pēdējā laikā literatūrā rada prieku?
Man prieku rada jaunās paaudzes autori, kas tagad ienāk literatūrā: gaidu Līvas Martas Rozes un Roberta Vilsona grāmatas, cerīgi raugos uz Džonatana Melgalvja dzeju, sekoju līdzi "Avīzes Nosaukuma" darbam, cenšos iet uz pasākumiem. Mans prieks rodas no mazām rindiņām, kas ieķeras atmiņā un tur aug – līdzīgi kā reperi fano, ka jaunākajā dziesmā ir atrasta atskaņa starp tādu un tādu vārdu, tā es mēdzu pie sevis domāt, cik asprātīgi tas un tas ir salīdzināts.
Man būtu jāpaskatās uz rakstāmgalda haosu – tur ir vairākas kaudzītes ar grāmatām, kas regulāri tiek izmantotas un rotē. Gan neseni, gan seni krājumi, ārzemju dzejnieku grāmatas, cietumnieku žargona vārdnīca. Interesanti, bet pagājušais gads latviešu dzejā nebija izcils. Bija labas grāmatas, bet nebija darba, kas īpaši izceltos uz pārējo fona. Man bija prieks piedalīties Vācieša balvas žūrijā, kur mēs apbalvojām Lindu Gabarajevu, tas ["Apļi"] varētu būt mans mīļākais pagājušā gada krājums. Martam Pujātam bija laba grāmata, bet es nezinu, vai tā ir Pujāta labākā grāmata. [Kārļa Vērdiņa] "Lībiešu balādes" iznāca pagājušogad? Tas ir labs, bet nišas krājums, rakstīts specifiskā tematiskajā laukā. Līdzīga būs mana ābece, kas arī nav plaša mēroga grāmata, bet žanra darbs.
Es lasu Džeimsa Teita, Pulicera laureāta, dzejas grāmatu, kas man patīk. Vakardien lasīju palestīniešu dzeju, kas bija ļoti grūti. Gulēju mājās un raudāju. Mohammeds El-Kurds, viņš ir slavens ārzemēs, rakstījis par izraēliešu okupētajām teritorijām Palestīnā, divdesmit pirmajā gadā iznāca krājums "RIFQA". Es gan nezinu, cik lielā mērā tas man sagādā prieku. Augusts Kleincālers. Vai tu esi dzirdējis par Augustu Kleincāleru? Viņam latviski ir viena publikācija "Punctum" Aivara Madra tulkojumā. Es lasu Kārļa Arāja atmiņu krājumu par latviešu kauliem, par anatomikumu, lasu "The London Magazine". Ā, vēl es pārlasu Edvīnu Raupu, jo rakstu ievadu viņa dzejas kopojumam.
Es gribu pakāpties atpakaļ pie palestīniešu dzejas, jo šodien, kad mēs runājam, KKC notiek palestīniešu dzejas lasījumi [red.: "Sabiedrībai droši atdzejas lasījumi" notika Kaņepes Kultūras centrā 7. martā]. Man šķiet, ka tas ir viens no piemēriem, kur literatūra un tulkojumi kļūst par aktīvisma veidu. Tas ir ļoti politisks žests, līdzīgi kā ar ukraiņu literatūras tulkojumiem, kas iznākuši vai publicēti pēdējā laikā un, manuprāt, saslēdzas ar tavu pētniecību par tulkošanu politiskā griezumā. Kā tu skaties uz to, kas šobrīd notiek tulkošanas ainā?
Viena atziņa no tulkošanas studijām – tulkošana nevar nebūt saistīta ar politiku. Mūsu rīcība ir nesaraujami saistīta ar mūsu uzskatiem, un mūsu uzskati nevar nebūt saistīti ar mūsu vērtībām, kas, savukārt, saistītas ar to, kādu politiku atbalstām vai neatbalstām. Tas viss, protams, ir pastarpināti, bet iznākums ir tāds, ka mūsu tulkojumi, tāpat rīcība un tas, ko mēs sakām un par ko iestājamies, kaut ko veicina, kaut ko slāpē un konstruē vērtību sistēmu. Tas notiek neizbēgami – apzināmies to vai ne. Pēdējā laikā, kopš krievijas pilna mēroga kara Ukrainā, latviešu tulkojumu ainavā ir noticis apzināts pagrieziens – vairāk tulkot ukraiņus. Tā ir sava veida aktīvisma forma, lai literatūrā ienāktu ukraiņu balsis, lai lasītāji vairāk iepazītu ukraiņu literatūru. Biežāk tā ir mūsdienu literatūra, proza, lielā mērā pateicoties Mārai Poļakovai, bet tas notiek arī dzejā. "Strāvā" esam publicējuši ukraiņu dzejnieku darbus – gan tādus, kas rakstīti burtiski bumbu patvertnē… (Minstināšanās.)
Man šķiet, ka patvertnē, jā.
Jā, patversme ir kas cits.
Bumbu patversme varētu būt vieta, kur bumbas pašas slēpjas.
Tur ir basketbola bumbas krātiņš. Šodienas tētu joks. (Šķelmīgs skatiens.) Respektīvi, pēdējos divos gados ir noticis pavērsiens – tulkot tā, lai arī savā kultūras darbā nostātos pareizajā vēstures pusē, bet mani interesē, cik lielā mērā kaut kas tāds ir noticis vai nenoticis vispār kopš neatkarības atgūšanas. Esmu papētījis padomju laika dzejas tulkojumus, bet secinājumi ir paredzami – lielākoties tulkoti krievu autori, bet mēs jau sen zinām, ka tolaik drīkstēja izdot to, kas krieviski jau tulkots – kolonialitāte ir klātesoša padomju kultūras darbā. Bet tad nāk neatkarība, un ir jautājums, vai pēc neatkarības [atgūšanas] tulkojumu ainava mainās, jo daudzviet, kur beidzas koloniālisms vai okupācija, nostiprinās dekoloniāla kustība. Tas ir mans šībrīža jautājums pētniecībā – vai ir pamats runāt par ko tādu pēdējo 30 gadu dzejā? Mans sākotnējais minējums ir tāds, ka attīrīšanās norit diezgan gausi, veidojas tulkojumu inerce no padomju laika. Tāda reāli apzināta ainavas mainīšana notikusi tagad, pēc krievijas iebrukuma, un 70., 80. gados līdz ar Knutu Skujenieku, Uldi Bērziņu, Leonu Briedi un citiem, bet deviņdesmitajos un divtūkstošajos… Labi, parādījās Klāva Elsberga [prēmiju ieguvusī] "Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase", kas nebūtu iespējams iepriekš. Ir vēl daži piemēri, bet bieži tulkošanas darbā turpinājās iestrādātas trajektorijas. Es domāju, ka prozā situācija ir citāda, jo mums ir labas neatkarības laika tulkotājas, kas tulko no Rietumu valodām. Bet pie šī jautājuma būtu jāatgriežas pēc mēneša, diviem, kad man būs gatavs raksts.
Arī prozā situācija ir paskumja. Es šobrīd rakstu projektu, ceru, ka tiksim pie finansējuma un "Satori" sāks izdot prozas tulkojumus, tāpēc nesen domāju, ka mums ir, piemēram, viens tāds Dens Dimiņš, kurš vienīgais tulko no bulgāru, albāņu, islandiešu valodas… Man šķiet, ka neveidojas tulkotāju ataudze. Bet, atgriežoties pie tulkošanas nozares dekolonizācijas – kā tas šifts varētu attīstīties? Man arī šķiet, ka pēdējā laikā mēs ļoti apzināti domājam par to, kādas balsis ienesam latviešu valodā, un ir lielas pārmaiņas. Bet vai tas turpināsies, vai mums jātulko no vēl citām valodām?
Tā ir viena lieta, ko mēs mēģinām darīt "Strāvā", lai gan, protams, esam saskārušies ar realitāti, ka to izdarīt patiesībā ir ļoti grūti. Mēs turpinām tiekties biežāk tulkot no valodām, kuras ir maz pārstāvētas, biežāk tulkot autorus, kuri ir no kopienas, kuru balsis ir maz pārstāvētas. Bet esam atdūrušies pret faktu, ka trūkst tulkotāju, nav resursu, un tad labākajā gadījumā pēdējā brīdī paši satulkojam. Te svarīgi divi aspekti – viens, ka tādi indivīdi kā "Strāva" vai atsevišķi tulkotāji paši uz savu galvu izvēlas tulkot to, kā, viņuprāt, trūkst mūsu literatūras ainā. Otrs, manuprāt, būtu vērtīga publiska diskusija, kas pamainītu domāšanu lasītājam un tulkotājam. Piemēram, pētnieku vidū. Latviešu pētnieki, kas nodarbojas ar tulkošanas studijām, lielākoties pēta, kā tulkotājs tulko, kādas stratēģijas, principus, paņēmienus pielieto – un tad ir vesels pētījums par to, ka, lūk, viņš izvēlējās tādu sinonīmu. Manuprāt, publiskajā diskusijā ir jāliek uzsvars nevis uz jautājumu "kā?", bet "kuru?", "ko?" un "kāpēc?" – kāpēc tulkojam šo autoru? Ko šī autora tulkošana maina vietējā diskursā? Kāpēc tulkotājs izvēlējās šo?
Varbūt pētnieku vidē tāda saruna nenotiek, bet man šķiet, ka zināmā mērā tā notiek (protams, tā varētu notikt aktīvāk) literatūrkritikā – nav tā, ka mēs neapzināmies šīs lietas un par tām nedomājam.
Domā par tulkojumiem kritikā? Cik mums ir kritiķu, kas par to raksta? Ilva Skulte?
Nu, jā… Mums jau īstenībā nav profesionālu kritiķu, jo nav iespējams būt profesionālam kritiķim šajā ekonomiskajā situācijā. Man šķiet, ka Ieva Lešinska spēj forši rakstīt par atdzeju.
Jā, būtu forši, ja viņa vairāk rakstītu.
Iztulkos "Ulisu" un tad jau.
Jāliek pie darba. Viņa gan, protams, arī pieiet tulkojumiem tīri filoloģiski, bet es domāju, ka viņai būs, ko teikt arī par autoriem, kā tas bija recenzijā par Raimonda Ķirķa tulkoto Iļjas Kaminska krājumu "Kurlā republika". Man bija savi iebildumi pret šo recenziju, bet prieks, ka par to grāmatu vispār kāds uzrakstīja.
Bet es gribu vēl parunāt par "Strāvu". Tu saki, ka jums, šķiet, ir mainījušās ambīcijas vai arī laika gaitā sarukušas, atduroties pret resursu trūkumu. Kā "Strāva" ir mainījusies?
Mūsu ambīcijas noteikti nav sarukušas. Mūsu ideāli ir tie paši, kas sākumā. Mums tikai šķiet, ka ir nepieciešams drukāts literatūras izdevums ar savu, nepārprotamu vērtību sistēmu. To ir iespējams formulēt diezgan īsi – laba sabiedrība būs tā, kas pakārtos savus paradumus visneaizsargātāko vajadzībām, un tad uzvarētāji būs visi. Ko tas nozīmē literatūrā vai literatūras periodikā? Mums jāmēģina meklēt nereprezentēto, noklusēto, apspiesto un tamlīdzīgi – tas ir interesanti un, manuprāt, vērtīgi, tur var atrast apslēptus dārgumus. Cita lieta, ka tas ir izrādījies grūti. Bet esmu ļoti, ļoti priecīgs par to, ko esam izdarījuši šo divu gadu laikā, un mēs turpinām veidot tādus numurus, kādus vēlamies. Mans nākamais numurs ir par dzīvniekiem, tas iznāks jūnijā, un tur būs raksti par zoopoētiku, par animal studies, par cilvēku, dzīvnieku, dzīvās dabas attiecībām. Latvijā nav literatūržurnāla, kas aktualizētu šādu tēmu. Mums ir cilvēki, kas iestājas par dzīvnieku tiesībām, daži ir saistīti ar literatūru, un mums ir arī daži šādi dzejoļi, prozas varbūt vairāk, jo, nu, mums ir arī viens ļoti slavens precedents – Regīnas Ezeras zooloģiskā proza –, bet tēma, manuprāt, ir absolūti aktuāla. Nav, nav, nav literatūras periodikas, kas par to runātu, un, ja mēs saucam sevi par demokrātisku sabiedrību, tad ir nepieciešamas balsis, kas pārstāv dažādus uzskatus. Tieši tāpat, kā ir nepieciešama "Domuzīme" – ir vajadzīga "Domuzīme"! –, ir vajadzīga arī "Strāva". Un, manuprāt, būtu vajadzīgi vēl pieci līdz desmit literatūras žurnāli, jo šobrīd mums ir trīs, no kuriem viens nemaksā honorārus. Tā nav pieņemama situācija, ja mēs esam gandrīz divi miljoni iedzīvotāju.
Literāri teksti gan tiek publicēti ne tikai drukātā formā. Arī "Punctum" un "Satori" šādas tādas lietas parādās.
Tev taisnība, jā. Bet es šobrīd runāju par drukāto mediju.
Kāpēc tu tā nošķir? Man šajā gadījumā nešķiet būtiski, vai tas ir drukāts vai digitāls.
(Ilgs klusums.) Ir perspektīva, kurā tam nav nekādas nozīmes, jo saturs tāpat tiek nodots lasītājiem, un, iespējams, ir perspektīva, kurā šim nošķīrumam ir pamats. Es tagad nevaru tam formulēt vislabāko pamatojumu, bet man nešķiet, ka tā ir tikai tāda vienošanās, ka mēs nošķiram tāpēc, lai būtu vieglāk kategorizēt. Esmu nolikts pozīcijā, kur man ir jāaizstāv mirstošā drukātā prese.
Mēs to varam pagriezt arī citādi – kāpēc "Strāvai" bija būtiski, lai tas ir drukāts izdevums?
Nostrādāja vairāki aspekti, un estētiskais nebija mazsvarīgs. Man ir svarīgi, lai žurnāls notiek ne tikai tajā izpratnē, ka lasītāji var izlasīt tekstus, ko viņi mierīgi var izdarīt arī "Satori", bet lai viņiem ir objekts, fiziska vienība, ko turēt plauktā, kas ir pieejama bez vaifaja, ir patīkama acij, taustei un tamlīdzīgi. Estētiskais aspekts ir diezgan būtisks. Bet tas neattiecas uz visu drukāto presi, var būt arī izdevumi, kas nav estētiski glīti, bet ir vērtīgi. Vecmodīgāki domātāji teiks, ka prese nepazudīs, ja pazudīs internets, un ka tas ir kaut kas pastāvīgāks. Drukātu izdevumu var nolikt bibliotēkā, to var sargāt bibliotēka, un tas tur paliks arī tad, kad mēs visi nomirsim. Es gan domāju, ka arī internets nekur tuvākajā laikā nepazudīs.
Mēs jau diezgan aptaustījām to pusi, kas "Strāvā" ienāk ar tulkojumiem, bet kā jūs kūrējat un strādājat ar vietējiem tekstiem? Ir samērā vienkārši no visas plašās pasaules literatūras salasīt, piemēram, dzīvnieku tēmai veltītus teorētiskus un literārus tekstus, bet diez vai to ir viegli izdarīt ar vietējiem autoriem.
Nu, mēs zinām, kas jau ir uzrakstīts, zinām, kas tiek rakstīts, zinām, kam prasīt, lai uzraksta. Un tad mēs to darām. Esam rīkojuši arī konkursus, manam numuram bija zibprozas konkurss, tagad ir aktīvs un pamazām noslēdzas autobiogrāfiju konkurss sieviešu dzejniecēm. Viņas tika aicinātas pēc noteikta parauga iesūtīt autobiogrāfiskus dzejoļus. Un ir sasūtīti diezgan daudzi, no kuriem daļa ir diezgan labi. Rakstītāji ir, mums ir bijusi atsaucība visiem konkursiem un nākotnē būs vēl. Nu, tu jau zini, kā tas notiek!
Aha. Par ko mēs vēl varētu… ā, nu, hmm. Tu esi mācījies HZF.
Jā.
Humanitāro zinātņu fakultātes krīze pēdējā laikā ir aktualizējusies. Kā varētu uztaisīt normālu literatūras programmu? Mēs ar Kultūras akadēmiju kopā rīkojām studentu eseju konkursu, kur pasākuma ievadā bija tāda nosacīta diskusija un sapulcināti cilvēki no dažādām kultūras jomām. Sarunas laikā aizdomājos par to, kāpēc radošā rakstība kaut kādu iemeslu dēļ ir vienīgā radošā joma, kas Latvijā nav institucionalizēta.
Bet bija taču radošā rakstība HZF, un ir Literārā Akadēmija, kas gan skaitās kā tālākizglītība – līdz ar to kaut kāda institucionalizācija tur ir. Tu domā grādu?
Es nezināju par tādu HZF radošās rakstības programmu.
Tas bija kurss.
Tieši tāpat jau ir [Kultūras] akadēmijā [red.: maģistra līmenī ir radošās rakstības programma Liepājas Universitātē, bet bakalaura līmenī šādas programmas Latvijā nav].
Bet tavs jautājums ir par to, kā reformēt izglītības sistēmu valstī?
(Smejas.) Nu, jā... Kam būtu jānotiek, lai mums būtu forša literatūras izglītība; kā tā varētu izskatīties?
Viens būtu pateikt: "Daudz vairāk naudas, daudz lielāku finansējumu augstskolām!", kas radītu iespēju pieņemt darbā jaunāko paaudžu pētniekus, jaunāko paaudžu pedagogus, jaunāko paaudžu speciālistus, kuri tad audzinātu nākamās paaudzes radošajā rakstībā, poētikā, literatūras teorijā, literatūras analīzes metodēs un tamlīdzīgi. Vairāk naudas, vairāk iespēju – tas teorētiski atrisinātu situāciju. Bet pateikt to ir šausmīgi vienkārši, jo tas tāpat neatbild uz jautājumu: "Kur to naudu ņemt?" Tas jautājums nav sarežģīts tikai tāpēc, ka atduramies pret naudas neesamību. Sarežģīts tas ir tāpēc, ka (ilgs klusums) īstajam risinājumam ir saistība ar kaut ko daudz fundamentālāku, ar kādu globālu vērtību sistēmu. Paši literāti nav jāpārliecina par literatūras vērtību: es iepriekš mēģināju speisot par to, kāpēc literatūra ir vērtīga, kāpēc es rakstu dzeju. Man tas ir likumsakarīgi. Ne jau tāpēc, ka mani interesē uzmanība, bet tāpēc, ka man tas ir eksistenciāli svarīgi un loģiski. Bet tas tā nav lielākajai daļai cilvēku. Runa nav par to, ka literāti savtīgi kaut ko iegūst, es tiešām uzskatu, ka gan mēs, gan citi – mēs apzināmies, ka darām labu arī citiem, bet šis labums nav tāda vispārpieņemta patiesība. To varbūt māca skolā, stāsta, ka literāti veidoja valsti vai attīstīja valodu un tamlīdzīgi, bet tas nav finanšu un politiskajā līmenī nostiprināts fakts. Ja tā būtu, tad būtu tikai pašsaprotami, ka mēs dodam tam naudu tāpat kā aizsardzībai, jo tas var būt izšķiroši valsts attīstībā, valsts nākotnē. Taču politiskā līmenī literātu darbam nav tūlītēja redzama rezultāta, valsts līmenī labums ir ilgtermiņā, tāpēc – "neredzams". Risinājumam ir jāsākas kaut kur citur. Man nav skaidras atbildes. Mēs varam (smaga nopūta) veicināt publisku diskusiju, bet cik ilgi tu ļurināsi publisku diskusiju par to, ka tas, ko es daru, ir kruti? Iespējams, svarīgs ir kaut kāds kolektīvs darbs, žurnāls – "Strāva", piemēram, – ir mēģinājums demonstrēt literatūras vērtību, bet arī tie beigu beigās ir septiņsimt eksemplāru, kurus izlasa piecsimt cilvēku. Un tad vismaz manā pieredzē tu atduries pret to, ka jūties diezgan bezspēcīgs tautas priekšā, bet sirdsapziņa mierina, ka es daru pareizu darbu – tad es vismaz savā individuālajā mērogā strādāšu pēc vislabākās sirdsapziņas ar cerību, ka ilgtermiņā tam būs vērtība arī citiem, bet īstermiņā tam ir vērtība manā oreolā. Man nav citu ierosinājumu kā vien – dariet savu literātu darbu tik labi, cik jūs varat, mūžības griezumā tam ir nozīme. Pārējais ir… nez, literātiem iet politikā? Maybe, varbūt ne.
Paliksim labāk pie tā, ka mūžības griezumā tam ir nozīme.
0