Politiskais juceklis sasniedz jaunu līmeni

Ja pieņemam, ka dabas likumi attiecas arī uz politiku, tad šobrīd koalīcijā notiekošais atgādina termodinamiku. Precīzāk sakot, entropiju, ko uzziņu literatūra apraksta tā: "Jebkurā noslēgtā sistēmā entropija (nekārtība, haoss) tiecas tikai palielināties…"

Skaidrs, ka šāds ievads domāts galvenokārt ironiski, tomēr ne pilnībā – man nav skaidrs, kā iesaistītās puses pārskatāmā nākotnē var izkļūt no šīs situācijas puslīdz sausām kājām.

Ir grūti iedomāties koalīciju ar 52 balsīm Saeimā, un rēķināšanās ar partijas "Latvija pirmajā vietā!" Saeimas frakciju nesen pametušo Oļegu Burovu te neko nemaina un vispār šķiet aplama. Jau ar pašreizējām 54 balsīm koalīcijai tikai daļēji izdodas kontrolēt parlamenta komisiju dienaskārtību, turklāt mēļo, ka pārsvars ir tik nedrošs, ka reizēs, kad kāds no pozīcijas deputātiem dodas komandējumā, tiek mēģināts nokārtot, lai komandējumā dodas arī kāds no opozīcijas. Domāju, ka politikā gana pieredzējušie "zaļie zemnieki" to apzinās. Protams, nevar izslēgt iespēju, ka ZZS veikusi priekšdarbus kāda "Apvienotā saraksta" (AS) deputāta pārvilināšanai uz savu frakciju, tā kuplinot atbalstu kombinācijai "JV + ZZS + Progresīvie" – tomēr arī tad gala iznākums ir cita koalīcija ar nelielu balsu pārsvaru Saeimā.

Tāpat nevar izslēgt, ka premjers Krišjānis Kariņš joprojām cer, ka jaunajai kombinācijai pievienosies arī AS un "nacionāļi" (NA) – vismaz to pauž viņa oficiālie paziņojumi. Tomēr tādā gadījumā iepriekš pieprasītā viena AS un viena NA ministra demisija bija pārāk agresīva. Es neesmu nedz ekonomikas ministres Ilzes Indriksones (NA), nedz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka (AS) fans, tomēr Kariņa ierosinājums nepārprotami implicēja, ka, lūk, visi JV ministri gan strādā nevainojami. Pat neiztirzājot katra cilvēka paveikto un nepaveikto, šāds asimetriskums ir nevajadzīgi bravūrīgs. Tāpēc premjera sarūgtinājums, ka politiskie partneri noraida viņa piedāvājumu – Ekonomikas ministrijas zaudējumu NA kompensēt ar tukšo ārlietu ministra krēslu un AS pārņemt Ekonomikas ministriju, ir vai nu spēle, vai politiskās intuīcijas zudums. Pat gadījumā, ja NA un AS norīs krupi un piekritīs strādāt piecu partiju koalīcijā – pretēji vairāku mēnešu garumā paustajam –, būtu dīvaini iedomāties, ka jaunā koalīcija būs vienotāka un draudzīgāka. Tieši otrādi – klāt nākušais aizvainojums par ietekmes mazināšanos NA un AS darītu tikai kašķīgākus.

Atsevišķa tēma ir sapīšanās formulējumos. Kariņš sākotnēji runāja par jaunas valdības veidošanu, viņam pašam saglabājot amatu un pašreizējai valdībai turpinot strādāt. Bija nepieciešams Valsts prezidenta publisks aizrādījums, ka atbilstoši Satversmei pašreizējais premjers var nodarboties tikai ar politiskām konsultācijām, nevis jaunas valdības veidošanu, jo jaunu valdību veido prezidenta aicināts premjers. Protams, var teikt, ka Kariņš vienkārši neveiksmīgi izvēlējās formulējumu, ko pēc tam pats laboja, tomēr šajā neveiksmē bija kaut kas dīvains. Te nepieciešams nedaudz ieskicēt Eiropas kontekstu.

Ja konkrētā valstī – piemēram, Lielbritānijā – tradicionālais modelis nozīmē vienas partijas veidotu valdību, tad premjers var rosināt un panākt atsevišķu ministru maiņu kaut ik mēnesi. Lielbritānijā analītiķi pat izveidojuši īpašu vietni tīmeklī, lai publika varētu šīm izmaiņām izsekot. Ministru nomaiņas notiek arī koalīcijas valdībās, bet grūtāk. Piemēram, Vācijā – valdības vadītājs nemainās, koalīcija nemainās, ministri mainās. Savukārt ideja, ka premjers nedemisionē un vienlaikus vēlas mainīt ne tikai atsevišķus ministrus, bet koalīcijas sastāvu vispār, ir diezgan neparasta. Vienīgais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir Francija, kur ir pavisam cita politisko smaguma centru konstrukcija. Proti, tur tiešās vēlēšanās ievēlētais valsts prezidents var ne tikai panākt atsevišķu ministru demisiju, bet arī to, ka jaunpienācēji ir no citas partijas (ne premjera vai parlamentārā vairākuma) vai pat vispār bez partijas piederības. Tomēr tas ir pavisam cits modelis, un Kariņš nav Emanuels Makrons. Arī Džo Baidens ne.

Būtu neapdomīgi un, iespējams, arī netaisnīgi teikt, ka premjeram sakāpis galvā. Tomēr man ir radies iespaids, ka virkne svarīgu lēmumu – tostarp par nu jau vairākus mēnešus ilgstošo koalīcijas reformēšanu – JV tiek pieņemti ļoti šaurā lokā un ļoti daudzi partijas biedri, tostarp Saeimā un vietvarās ievēlētie, īsti nesaprot, kas notiek un kurp ir virzība. Tas liecina par zināmu demokrātisko instinktu vājināšanos valdošajā partijā, kas ir skumji un bīstami. Skaidrs, ka JV biedri, ja viņiem lūgs publiski komentēt situāciju, teiks, ka viņiem notiekošais ir saprotams, pārmaiņas ir nepieciešamas, jo līdzšinējā koalīcija nestrādā pietiekami aktīvi un efektīvi, tādēļ premjers rīkojas pareizi. Nu, ko citu viņiem teikt?

Labi, koalīcijas darbu var vērtēt kritiski, tomēr kas liek domāt, ka kopā ar ZZS un "Progresīvajiem" (P) tas būtiski uzlabosies? Mani neinteresē ironizēšana par to, kā tad nu šīs divas partijas ar it kā pilnīgi pretējām ideoloģiskām nostādnēm strādās kopā. Rupji sakot, ne tādas vien kombinācijas pieredzētas politikā. Nav iemesla apšaubīt, ka (P) ir idejas – tas, kā tās vērtēt, atkarīgs no lasītāja politiskajām simpātijām, bet ne par to ir runa. Runa ir par to, ka partijas pieredze nacionālā līmeņa politikā nav liela (pieredze Rīgas domē ir vēl cits, savdabīgs stāsts), tādēļ tai būs nepieciešams zināms ieskriešanās laiks. Tas nav pārmetums. Tāpat nav jēgas pārmest "zaļajiem zemniekiem" zināmu piesardzību un atturību, kas galu galā atbilst šīs partijas vēlētāju politiskajam temperamentam. Citiem vārdiem sakot, nav runa par to, vai salikums "JV + ZZS + P" ir labāks vai sliktāks par salikumu "JV + AS + NA". Runa ir par to, ka premjera ieskatā līdzšinējās koalīcijas partneri bijuši bremzētāji, bet potenciālajā koalīcijā divu bremzētāju vietā būs viens (ZZS) plus P, kuru idejas par, teiksim, imigrāciju vai minoritāšu tiesībām līdz šim bijušas konsekventas. Šāda principialitāte var raisīt cieņu, tomēr nav apstrīdams, ka elektorāts, lielu daļu JV vēlētāju ieskaitot, tā nedomā.

Tātad kāds būs ieguvums koalīcijas nomaiņas rezultātā, pat raugoties no Kariņa partijas interešu viedokļa? Es tādu īsti neredzu. Jo īpaši tādēļ, ka vairākas reizes atkārtot tēzi "mēs jau gribējām uzrāvienu, bet citi neļāva" arī nevar. Pirmajā valdībā neļāva KPV LV un "konservatīvie", otrajā – AP un NA, trešajā – ZZS un "Progresīvie"? Sāks izskatīties, maigi sakot, aizdomīgi.

Nepiekrītu tiem, kuri šūpošanos politikā uztver kā nevēlamu, jo tiekot zaudēts laiks, neskaidrība ir bīstama un tā tālāk. Nepārspīlēsim. Kad sākās jukas Rīgas domē, es privāti jautāju dažiem uzņēmējiem, kuru darbs nav saistīts ar pašvaldības naudas plūsmām, vai notiekošais viņus uztrauc. Nē, neuztrauc. Tāpat sabiedrības vairākumam nevajadzētu stresot par visu šo, atvainojiet, ņemšanos dažos Rīgas centra kvartālos. Arī man nepatīk racionalitātes trūkums, nevis šīs izdarības kā žanrs. Var jau visādi kombinēt un blefot – politikā tā ir ierasta lieta –, bet, lai tas notiktu puslīdz veiksmīgi, jābūt skaidram aprēķinam. Šoreiz es tādu neredzu. Protams, var gadīties, ka viss, ko publika, mani ieskaitot, lasa un dzird, ir tikai šķietamība un patiesībā plāns ir, tikai tapis ļoti šaurā lokā. Publiskā un reālā politika nekad nav sakritušas viens pret vienu, aizkulises bijušas vienmēr. Tomēr, ja paliekam pie hipotēzes, ka plāns patiesībā ir, politika līdz šim nav notikusi tik nelielā cilvēku lokā. Respektīvi, labs nav nedz pirmais variants (plāna nav), nedz otrais (plāns ir).