Piederība Rietumiem nav tikai ērtības un iespējas

Diemžēl var prognozēt, ka Eiropā pieaugs naida noziegumu skaits. Diemžēl mazāka, manuprāt, ir izpratne, ka tā nav specifiski ebreju un musulmaņu "iekšējā lieta".

Kontekstā ar Tuvajos Austrumos notiekošo Rietumu tiesībsargājošo iestāžu secinājumi ir diezgan nepārprotami. Britu "The Guardian" 20. oktobrī: Londonas policija informē, ka pērnā gada oktobra pirmajā pusē reģistrēti 15 antisemītiska rakstura aizskārumi, bet šogad 1.–18. oktobrī – 218. Pieaugums, virsrakstā vēsta laikraksts, ir 1350%, un piebilst, ka par 140% kāpis arī pret musulmaņiem vērstu aizskārumu skaits. BBC 18. oktobrī: Berlīnē uzbrūk sinagogai, pret Izraēlu vērstas neatļautas demonstrācijas dalībnieki uzsāk fiziskas sadursmes ar policiju. "Euronews" 16. oktobrī: Francijā valdība paaugstina terorisma draudu līmeni, uz laiku tiek evakuētas vairākas lidostas, Luvra, Versaļas pils un citi objekti. Domāju, ka nav jāturpina, jo vairums cilvēku arī Latvijā vismaz intuitīvi nojauš, ka Izraēlas un islāma pasaules attiecību būtiska pasliktināšanās atstarojas arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona.

Tajā pašā laikā man šķiet, ka šī naida eskalācija Latvijā izraisa tikai nožēlu – jo kuram normālam cilvēkam šāda gaisotne var patikt – un vēl dažu indivīdu gadījumā nožēlu par izbojātu atvaļinājumu, bet ne lielas bažas. Latvijā arābu izcelsmes vai musulmaņu pasaulei piederīgu cilvēku ir samērā maz, savukārt paši vietējie uz tādām nejēdzībām kā antisemītisms nepavelkas. Par laimi, kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā antisemītisms esot kļuvis par teju vai tabu. Tiešām?

Sākšu ar Latviju un šogad Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda izdoto juristes Kristīnes Dupates grāmatu "Naida noziegumi un naida runa. Starptautiskie standarti un Latvijas tiesiskais regulējums un prakse". Tīmeklī bez maksas lasāmajā tekstā šī raksta kontekstā atzīmējami divi aspekti. 2020. gadā veiktā aptauja liecina, ka 6,8% Latvijas iedzīvotāju nevēlētos kā kolēģi ebreju izcelsmes personu, 21,2% nevēlētos, lai viņš/viņa kļūtu par bērna laulāto, 4,3% nevēlētos, lai ebrejs dzīvotu kaimiņos, 2,7% nevēlas, lai ebreji vispār dzīvo Latvijā, un 30,3% nevar pieņemt ebreju izcelsmes personu kā Latvijas prezidentu (69. lpp.). Atturēšos komentēt šos skaitļus, jo neesmu tos salīdzinājis ar līdzīgas ievirzes aptaujām citās Eiropas valstīs. Tomēr interesanti. Otrs, manuprāt, būtisks aspekts Dupates grāmatā ir, vienkāršoti pārstāstot, šāds: nav jau tā, ka naida nozieguma veicējs ir kaut kāds viens cilvēku tips ar paaugstinātu agresivitāti, zemu izglītības līmeni un līdzīgi stereotipiskiem raksturlielumiem. Ir vesela virkne šādu tipu (77. lpp.) – "asu izjūtu meklētājs", "aizstāvis", "atriebējs", "misionārs" u.c. Respektīvi, tā saucamie trigeri (impulsi), kuri indivīdu var pamudināt pretīgi izrunāties vai rīkoties, ir dažādi.

Tāpat Latvijas kā "miera ostas" kontekstā jāatgādina, ka vērā ņemama sabiedrības daļa turpina patērēt Krievijas informatīvos produktos, savukārt kaimiņvalstī izsenis dzīvelīgais antisemītisms pēdējā gadā ir uzplaucis varenos ziedos Krievijas uzbrukuma Ukrainai dēļ. Ja kādam trūkst laika vai krievu valodas prasmju, lai noskatītos šo neseno "The Current Time TV" videomateriālu, ir vērts atcerēties, ka vienlīdz histērisko un derdzīgo toņkārtu Krievijā veido ne tikai Ukrainas prezidenta ebreju saknes, bet arī viedoklis, ka redzamākie no Kremļa kritiķiem vai no Krievijas aizbraukušajiem (sākot ar Maksimu Galkinu, beidzot ar Anatoliju Čubaisu) arī ir ebreju izcelsmes. Būtu diezgan naivi iedomāties, ka Krievijas propagandas antisemītisms (un ne tikai tas, protams) neietekmē prātus arī Latvijā.

Būtu arī pārdroši apgalvot, ka pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā antisemītisms Eiropā ir vai nu pilnīgi marginālu, vai, vienkāršoti izsakoties, arābu un/vai islāma kopienu "lauciņš". Ungārija, Kunmadara, 1946. gads: paklīst baumas, ka šajā lielajā ciemā izdzīvojušie ebreji (73) nogalina kristiešu bērnus desu gatavošanai. Pūlis uzbrūk ebrejiem, divus nogalina, ievaino piecpadsmit. Polija, Krakova un Kelce, laika posms no 1945. gada augusta līdz 1946. gada jūlijam: grautiņos nogalināto ebreju skaits svārstās no 500 līdz 1000. Dažādu iemeslu – bet galvenokārt antisemītiskās gaisotnes dēļ – ebreji no Polijas brauca prom vairākos viļņos – 1957., 1959., 1968. gadā. Jāņem vērā, ka antisemītismam ne vienmēr ir tik brutālas izpausmes. Manu asinsspiedienu neietekmē t.s. vēsturnieku disputs Vācijā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, un vēsturnieks Ernsts Nolte (1923–2016) pilnīgi noteikti nebija dumiķis, tomēr viņa vēl 1986. gadā paustie argumenti [1], ka nacistu rīcība ar ebrejiem patiesībā daudz neatšķiras no tā, kā Otrā pasaules kara laikā amerikāņi internēja ASV dzīvojošos japāņus, diemžēl liecina, ka arī labi izglītoti un intelektuāli rosīgi cilvēki var būt antisemīti, lai gan paši to droši vien nekad neatzītu. Atsevišķa tēma ir daļa t.s. Rietumu kreiso liberāļu, kas pēdējo nedēļu laikā no atbalsta palestīniešiem (tāds bijis jau ilgstoši) aizdreifējusi slēpta antisemītisma virzienā. Es nezinu, vai tie vairāk nekā simts cilvēku, kuri aizvadītajā nedēļā tepat Viļņā izgāja demonstrācijā ar plakātiem par Izraēlas īstenoto palestīniešu "genocīdu", ir antisemīti, bet skaidrs, ka nekādas siltās jūtas pret ebrejiem viņi nelolo.

Tāpat skaidrs, ka naida runā un rīcībā izpaužas arī islāmofobija – vienkārši godīgi jāatzīst, ka par šo tēmu es zinu mazāk. Tomēr, veltot ne vairāk par 15–20 minūtēm divās dienās (nemānos!), lai ieskatītos soctīklos, jau pamanīju ierakstus, ka Rīgas kebabnīcas esot ļoti aizdomīgas un varas iestādēm jau sen te bija kaut kas jādara. Ja pret Izraēlu agresīvi noskaņoti personāži Eiropā veiks vardarbības aktus – un viņi to pilnīgi noteikti darīs –, tad arī mēs Latvijā varam sagaidīt jūtamu naidīguma kāpumu pret tiem, kuri ir vai izskatās pēc "arābiem" vai "musulmaņiem". Pēc tā domas lidojuma, ko Latvijas Republikas teritorijā dzīvojoši ļaudis demonstrēja pandēmijas laikā, mani vairs nekas neizbrīnīs – gan attiecībā uz ebrejiem, gan arābiem/musulmaņiem. Atliek sevi mierināt ar domu, ka arī šajā tēmu lokā mēs būsim, kā saka, lieli karotāji tikai internetā. Nedaudz ciniski izsakoties, būs labi, ja tiksim cauri ar naidu virtuālajā pasaulē un diviem trim sīkā huligānisma aktiem (kaut kā apķēpāšanu).

Tomēr manas slejas galvenā doma ir cita. Lai gan aktīvākie viedokļu paudēji bieži un labprāt izsaka savus uzskatus par "sorosītiem", "melnajiem", "šķībacainajiem", "nacionālistiem" un tā tālāk, kopumā pašmāju publika, manuprāt, dzīvo priekšstatā, ka esam "salīdzinoši" (jautājums – ar ko?) prātīga un apdomīga nācija. Proti, mūs vēl nav tā īsti skāruši tie "globalizācijas trakumi". Ceriet vien. Jo vairāk integrējamies globālajā pasaulē – kaut vai patērējot informāciju –, jo ciešāk saskaramies (un inficējamies) ar visa veida fobijām. Jo globālāka kļūst pasaule, jo vairāk cilvēki grib atrast sev kādu pašidentitāti un dedzīgi to aizstāvēt. Tas nav nedz labi, nedz slikti – apkārtējo dalīšana savējos un svešajos ir raksturīga dzīvām būtnēm. Tiesa, man labāk patiktu, ja svarīgākās pašidentitāšu grupas būtu, teiksim, kāda mūziķa vai sporta fani, tie, kuri lasa dzeju, tie, kuri tic citplanētiešiem, vegāni un tie, kuri vegānus uzskata par dīvaiņiem. Nelaimes sākas tad, kad pašidentitātes pamatā ir priekšstats, ka tu piedalies izšķirošajā "civilizāciju sadursmē". Protams, pareizajā pusē.

[1] Hudges, Judith M. The Perversion of Holocaust Memory. Writing and Rewriting the Past after 1989. Bloomsbury Publishing, 2022, 68.–69. lpp.