***
šo dienu tukšās un smaržīgās brūces
nedzert mani un nolikt malā
pagaidīt ilgāk nav iespējams. trūcies
no neviļus pateiktā vārda es pēkšņi
aizķeru mirdzošo atmiņas virsmu
***
tev papēdīši pamērcēti neprātā
kad laidies dejā prom no visa iekrātā
o sīkā – ne tev dzīves ne tev mūzikas
bet papēdīši izsit visu trūkstošo
kad pārdodies par zvaigzni tūkstošo
ar kuru tukšo padebesi izrotāt
VĀRDI UZ PUSI KLUSĀKI
Tu esi salīdzinājis mani ar gulošu cilvēku, ko nevar
uzmodināt. Šās domas, kā fonografā, tāpat iegraužas
smadzeņu ratos un naktī atrisinājās.
Eduards Veidenbaums – brālim Kārlim "Kalāčos".
[Rūjiena?], 1889. gada 18. decembris
nonācis cilvēkā atver muti un priecājas par uzbūvi: asinsvadi šūniņas nervu tīklotne.
kušina nopakaļ rindiņā tipinošos vārdus. vēl pavisam bērnudārznieki. acis lielas lielas. pieskrien raugās ārā pa šūniņu logiem.
nāciet – viņš sauc. re kur veidenbauma sapņa skaņuplate par kuru viņš rakstīja brālim. pārcelsim adatu uz citu celiņu. tā ir pati skaistākā smadzeņu dziesma. un tagad gan žigli prom uz evakuācijas izeju pirms sāk kliegt no šausmām.
***
vakara vieglās šausmas: nebūt
koku kupsnu pēdējā atmelnēšana
pretī tavai acij. tavas dzīves
atplestie pirksti. tukšs un īpaši skanīgs gaiss
tev ir dzīvība. ko vēl vairāk
***
savā izbijušajā istabā skatos pa logu kurš tumsušās ainavas varbūtībā
apslēpj manu atspulgu no manis paša lai es nenobītos. sīkums bet
patīkami
viņa nodzīvos citu dzīvi.
viņai būs citas dziesmas citi vaibsti
cita patiesība un gaisma
man atliek aizmigt jo pats esmu pārcirtis sakni kas saistīja mūsu
dzīvju irdnes
es vairs nedomāšu par dzirksteli
nedomāšu
***
o aiziesim
jau tradīcija pēcnākamiem smaržo
tur ķermeņi ar jāņuzālēm izmijas
tur trūdu balss
tur sarkans mēris. acu vietā čulgas
o tāl netāl
nāc ārā spulgacīte. gulgo
vienatnības balodis
dzer atspulgu no tavas ūdensgultas
smaržo zāles
mentols reibais buldurjānis
tik acīs iestrēgusi liesmiņa
***
tā vien šķiet
no manis saudzīgi tika atdalīta mūzika
elpas robežšķirtne bija viļņaina
itin kā glabādama plaušu kontūras – milzu tauriņspārnis slīdēja prom
notikumu pavadīja čuksts:
guli
tu nedrīksti neko zināt
neaptraipi ar savu zināšanu mani
neuzspied man savus pagātnes putekļus
ļauj aiziet nesašķeltai
***
kas tevi neredzamu padara?
es nezinu. jau galva smaga
jau rokas redzamas. jau debesis
pār galvu noskaidrojas
nojaušamais sairst atsevišķās zilbēs. tātad
viss ir beigts
rīta pelnu gaismā
drēbes guļ uz krēsla. neelpo
jau esamība ieslēgta bet neizgaismo mani
***
padziedi dziesmu par skabargu sirdij iekšā
padiedelē sauli starp lietus lāšu rindām
saslapē ādu nopērc sauleszaķīti lai paliktu sausā
un pieliec pie galvas pūces ausi
turpmāk tev dziedās peles no lielās slīkšņas
tās kuras no niedrām vij ligzdu
viens pīksts par augstu viens par zemu
trešais tieši laikā
***
tu stāvi stāvi domā bet tavi vārdi ir tik viegliņi ka tūdaļ izkūp pa ausu ejām kā spietot niezīgas bites. tu man piedod nekas šodien laikam nesanāks medus ir aiznests prom rūsganās smadzeņu šūnas tukšas. tikai tas dobais sešstūru musturs aizkustina lielā dravnieka sirdi ja pieņemam ka viņš nerēķina tikai labumu bet spēj arī izjust izirušās nejaušības skaistumu...
***
nē. es iziešu vēl vienu stikla ciklu
sīkumi tirinās logā. lapa pret lapu
izglāb mani. izglāb. pirms apslīkšu
pats savās ēnās
es neesmu pārliecināts vai spēšu
es neesmu drošs vai tas esmu es
varbūt tas ir tas sīkais un melnais
pagalma ubags
***
vakars nav tāpēc lai tu ciestu
vakars nav tāpēc ka es dziestu
vakars ir tāpēc lai mēs izbeigtu visu šo sviestu
un sevi kā iekuru zvaigžņu kurtuvē sviestu
0