Pati skaistākā smadzeņu dziesma

***

šo dienu tukšās un smaržīgās brūces

nedzert mani un nolikt malā

pagaidīt ilgāk nav iespējams. trūcies
no neviļus pateiktā vārda es pēkšņi
aizķeru mirdzošo atmiņas virsmu

***

tev papēdīši pamērcēti neprātā
kad laidies dejā prom no visa iekrātā

o sīkā – ne tev dzīves ne tev mūzikas
bet papēdīši izsit visu trūkstošo

kad pārdodies par zvaigzni tūkstošo
ar kuru tukšo padebesi izrotāt

VĀRDI UZ PUSI KLUSĀKI

Tu esi salīdzinājis mani ar gulošu cilvēku, ko nevar
uzmodināt. Šās domas, kā fonografā, tāpat iegraužas
smadzeņu ratos un naktī atrisinājās.

Eduards Veidenbaums – brālim Kārlim "Kalāčos".
[Rūjiena?], 1889. gada 18. decembris

nonācis cilvēkā atver muti un priecājas par uzbūvi: asinsvadi šūniņas nervu tīklotne.

kušina nopakaļ rindiņā tipinošos vārdus. vēl pavisam bērnudārznieki. acis lielas lielas. pieskrien raugās ārā pa šūniņu logiem.

nāciet – viņš sauc. re kur veidenbauma sapņa skaņuplate par kuru viņš rakstīja brālim. pārcelsim adatu uz citu celiņu. tā ir pati skaistākā smadzeņu dziesma. un tagad gan žigli prom uz evakuācijas izeju pirms sāk kliegt no šausmām.

***

vakara vieglās šausmas: nebūt
koku kupsnu pēdējā atmelnēšana
pretī tavai acij. tavas dzīves
atplestie pirksti. tukšs un īpaši skanīgs gaiss

tev ir dzīvība. ko vēl vairāk

***

savā izbijušajā istabā skatos pa logu kurš tumsušās ainavas varbūtībā
apslēpj manu atspulgu no manis paša lai es nenobītos. sīkums bet
patīkami

viņa nodzīvos citu dzīvi.
viņai būs citas dziesmas citi vaibsti
cita patiesība un gaisma

man atliek aizmigt jo pats esmu pārcirtis sakni kas saistīja mūsu
dzīvju irdnes

es vairs nedomāšu par dzirksteli
nedomāšu

***

o aiziesim

jau tradīcija pēcnākamiem smaržo
tur ķermeņi ar jāņuzālēm izmijas
tur trūdu balss
tur sarkans mēris. acu vietā čulgas

o tāl netāl

nāc ārā spulgacīte. gulgo
vienatnības balodis
dzer atspulgu no tavas ūdensgultas
smaržo zāles

mentols reibais buldurjānis

tik acīs iestrēgusi liesmiņa

***

tā vien šķiet
no manis saudzīgi tika atdalīta mūzika

elpas robežšķirtne bija viļņaina
itin kā glabādama plaušu kontūras – milzu tauriņspārnis slīdēja prom

notikumu pavadīja čuksts:
guli

tu nedrīksti neko zināt

neaptraipi ar savu zināšanu mani

neuzspied man savus pagātnes putekļus

ļauj aiziet nesašķeltai

***

kas tevi neredzamu padara?
es nezinu. jau galva smaga

jau rokas redzamas. jau debesis
pār galvu noskaidrojas

nojaušamais sairst atsevišķās zilbēs. tātad
viss ir beigts

rīta pelnu gaismā
drēbes guļ uz krēsla. neelpo

jau esamība ieslēgta bet neizgaismo mani

***

padziedi dziesmu par skabargu sirdij iekšā
padiedelē sauli starp lietus lāšu rindām
saslapē ādu nopērc sauleszaķīti lai paliktu sausā
un pieliec pie galvas pūces ausi

turpmāk tev dziedās peles no lielās slīkšņas
tās kuras no niedrām vij ligzdu
viens pīksts par augstu viens par zemu
trešais tieši laikā

***

tu stāvi stāvi domā bet tavi vārdi ir tik viegliņi ka tūdaļ izkūp pa ausu ejām kā spietot niezīgas bites. tu man piedod nekas šodien laikam nesanāks medus ir aiznests prom rūsganās smadzeņu šūnas tukšas. tikai tas dobais sešstūru musturs aizkustina lielā dravnieka sirdi ja pieņemam ka viņš nerēķina tikai labumu bet spēj arī izjust izirušās nejaušības skaistumu...

***

nē. es iziešu vēl vienu stikla ciklu
sīkumi tirinās logā. lapa pret lapu
izglāb mani. izglāb. pirms apslīkšu
pats savās ēnās

es neesmu pārliecināts vai spēšu
es neesmu drošs vai tas esmu es
varbūt tas ir tas sīkais un melnais
pagalma ubags

***

vakars nav tāpēc lai tu ciestu
vakars nav tāpēc ka es dziestu
vakars ir tāpēc lai mēs izbeigtu visu šo sviestu
un sevi kā iekuru zvaigžņu kurtuvē sviestu